Mājsaimniecību tēriņu daļa, ko inflācija nemēra

Mājsaimniecības, kas dzīvo sev piederošā mājoklī, sedz dažādas izmaksas, kas īrniekiem iet secen - šīs ir tā saucamās īpašnieka apdzīvotā mājokļa izmaksas. Neskaitot īpašuma iegādi, papildu tēriņus rada lielāki remonti, īpašuma apdrošināšana un citas ar nekustamā īpašuma iegādi un uzturēšanu saistītas izmaksas. Statistikas dati liecina, ka Latvijā 2022. gadā 83.1 % mājsaimniecību dzīvoja sev piederošā mājoklī[1]. Neskatoties uz to, ka pārliecinoši lielākā daļa mājsaimniecību ir saskārušās ar īpašnieka apdzīvotā mājokļa izmaksām, tās netiek ņemtas vērā oficiālajā inflācijas rādītājā – saskaņotajā patēriņa cenu indeksā, ko latviski pazīstam arī ar abreviatūru SPCI, bet angliski – HICP (harmonised index of consumer prices). Kāpēc? Atbilde ir visai tehniska – neviena no šo izmaksu aprēķina pieejām neiekļaujas SPCI patēriņa groza tvērumā, kas ir veidots ciešā saskaņā ar mājsaimniecību galapatēriņa naudas izdevumiem nacionālo kontu sistēmā.

Vai šādi tēriņi būtu jāņem vērā, rēķinot inflāciju?

Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padome uzskata, ka jā. Tā kā SPCI iekļauj vien daļu ar mājokli saistīto izmaksu[2], inflācijas rādītāji var būt mazāk reprezentatīvi un ne vienmēr salīdzināmi dažādu valstu starpā[3], [4]. Piemēram, ja kādā no eirozonas valstīm ar mājokli saistītās izmaksas aug straujāk par oficiālo inflāciju, tad, neiekļaujot šīs izmaksas, inflācija tiks novērtēta zemāka, nekā tā ir realitātē. Šāda situācija bija Latvijā līdz pat 2022. gadam, kad īpašnieka apdzīvotā mājokļa cenu indeksa pieauguma tempi nereti apsteidza inflāciju (skat. 1. attēlu). Tas, cik ievērojamas būs atšķirības starp inflācijas rādītājiem, ir atkarīgs no īpašnieka apdzīvotā mājokļa izdevumu īpatsvara mājsaimniecību kopējos tēriņos.

Pamatā tiek izmantotas divas pieejas, kā aprēķināt īpašnieka apdzīvotā mājokļa izmaksas. Oficiālais Latvijas un eirozonas īpašnieka apdzīvotā mājokļa cenu indekss tiek aprēķināts pēc neto iegādes pieejas[3]. Tā paredz, ka tiek uzskaitītas visas mājsaimniecību ar mājokli saistītās izmaksas[5] – arī tādas, kas neatbilst mājsaimniecību galapatēriņa definīcijai. Piemēram, atbilstoši nacionālo kontu sistēmai mājokļa iegāde ir investīcija[6], bet uzturēšanas izdevumi – starppatēriņš, lai mājsaimniecības, kas dzīvo sev piederošā mājoklī, varētu ražot un patērēt mājokļa pakalpojumu[7].

Toties, ja vēlamies iekļauties patēriņa jēdzienā, nacionālo kontu sistēmā zem mājsaimniecību galapatēriņa ir kategorija, ko sauc "nosacītā īres maksa". Ja mājsaimniecība dzīvo sev piederošā mājoklī, tad mājsaimniecība ir gan mājokļa pakalpojuma ražotāja, gan patērētāja. Vienas mājsaimniecības ietvaros naudas darījums par īri nenotiek, tāpēc nacionālo kontu vajadzībām tiek aprēķināta nosacītā īres maksa[8]. To aprēķina, piemeklējot īpašnieka apdzīvotajam mājoklim līdzvērtīgu īpašumu īres tirgū – šī ir līdzvērtīgas īres pieeja. Statistika liecina, ka 2022. gadā nosacītā īres maksa veidoja 12.5 % no mājsaimniecību kopējiem galapatēriņa izdevumiem. Nebūt ne maza daļa no tēriņiem, kas ir pielīdzināma izdevumiem par transportu[9]. Tātad līdzvērtīgas īres pieeja paredz, ka īpašnieka apdzīvotā mājokļa cenu indekss iekļautos mājsaimniecību galapatēriņa definīcijā, bet šī galapatēriņa kategorija nav izteikta naudas izteiksmē[10].

Virkne pasaules valstu jau ir iekļāvušas īpašnieka apdzīvotā mājokļa izmaksas nacionālajos patēriņa cenu indeksos. Piemēram, Apvienotajā Karalistē, Amerikas Savienotajās valstīs, Šveicē, Vācijā un Dānijā īpašnieka apdzīvotā mājokļa izmaksas tiek aprēķinātas pēc līdzvērtīgas īres principa, bet Čehijā, Somijā un Austrālijā tiek izmantota neto iegādes pieeja. Tātad līdzvērtīgas īres pieeja paredz, ka īpašnieka apdzīvotā mājokļa cenu indekss iekļautos mājsaimniecību galapatēriņa definīcijā, bet šī galapatēriņa kategorija nav izteikta naudas izteiksmē[10]. Latvijas gadījumā piemērotāka ir neto iegādes pieeja, ņemot vērā lielo mājsaimniecību īpatsvaru, kas dzīvo sev piederošā mājoklī. Turklāt reģionos mēdz būt ļoti mazs īres tirgus, kā rezultātā piemeklēt līdzvērtīgu īri var būt apgrūtinoši. Arī ECB ir atzinusi neto iegādes pieeju par piemērotāku, lai aprēķinātu īpašnieka apdzīvotā mājokļa cenu indeksu, galvenokārt tāpēc, ka tā balstās notikušos naudas darījumos[3], [11].

Viena no oficiālā īpašnieka apdzīvotā mājokļa cenu indeksa priekšrocībām – to iespējams sadalīt divās galvenajās komponentēs, lai apskatītu izdevumus pēc to būtības: izmaksās, kas saistītas ar mājokļa iegādi, un izmaksās, kas saistītas ar mājokļa piederību un uzturēšanu (skat. 2. attēlu)[12]. Kā redzams, mājokļa iegādes izmaksas ir svārstīgākā cenu indeksa daļa un 2022. gada 4. ceturksnī tā sasniedza līdz šim augstāko punktu, kad mājokļa iegāde bija par 17.3 % dārgāka nekā gadu iepriekš. Šobrīd īpašnieku apdzīvoto mājokļu iegādes izmaksu pieaugums pakāpeniski bremzējas un atgriežas tā iepriekšējā līmenī.

Kā izskatītos inflācija, ja tajā būtu iekļautas īpašnieka apdzīvotā mājokļa izmaksas?

Ja SPCI aprēķinā tiktu iekļautas īpašnieka apdzīvotā mājokļa izmaksas, inflācijas rādītājs atšķirtos no pašlaik fiksētā inflācijas rādītāja, taču novirze ir atkarīga no izmantotās aprēķina pieejas. Līdzvērtīgas īres cenu indekss lielākoties atspoguļo cenu dinamiku īres tirgū, tāpēc kā aptuvenais līdzvērtīgas īres cenu indekss ir izmantota faktiskā īres maksa[13]. Līdz pat 2022. gada sākumam īres maksas pieauguma tempi bija līdzīgi inflācijai, tāpēc būtiskas atšķirības starp inflāciju un koriģēto inflāciju mēs neredzam. Šie rādītāji attālinājās brīdī, kad inflācija sāka strauji kāpt, bet īres cenās tik strauju kāpumu nevarēja novērot (skat. 3.a attēlu).

Oficiālais īpašnieka apdzīvotā mājokļa cenu indekss ir audzis straujāk nekā īres maksa, kā rezultātā šāda indeksa iekļaušana SPCI rada lielākas novirzes no inflācijas (skat. 3.b attēlu). Kopumā secināms, ka novirzes no inflācijas ir vērā ņemamas – nereti tās bijušas vismaz 0.5 procentpunktu līmenī. Zīmīgi, ka vairumā SPCI deflācijas momentu koriģētais rādītājs neuzrādīja deflācijas pazīmes, jo īpašnieka apdzīvotā mājokļa cenas turpināja augt.

Rezumējot

Valstīs, tajā skaitā Latvijā, kurās pēc globālās finanšu krīzes nekustamā īpašuma cenas piedzīvoja krasas cenu svārstības un ir liels īpašnieku apdzīvoto mājokļu īpatsvars, atšķirības starp inflāciju un tādu inflāciju, kas iekļauj visas ar mājokli saistītās izmaksas, būs visai būtiskas. Tomēr eirozonā kopumā šis atšķirības būs piezemētākas[14].

2021. gadā ECB pārskatīja savu monetārās politikas stratēģiju un izcēla savu apņemšanos padarīt inflācijas rādītāju reprezentatīvāku mājsaimniecībām, iekļaujot tajā īpašnieka apdzīvotā mājokļa izmaksas[4]. Pašlaik jau norit darbs pie šāda inflācijas rādītāja izveides, taču jārēķinās, ka šis būs ilgtermiņa projekts, jo jārod risinājumi virknei izaicinājumu, kas līdz šim ir kavējuši šāda indeksa izveidi. Piemēram, jāturpina uzlabot īpašnieka apdzīvotā mājokļa cenu indekss, lai no tā izslēgtu investīciju komponenti, un jāpilnveido SPCI tiesiskais regulējums[15]. Uzdevums nebūt nav viegls, taču tuvā nākotnē būs pieejams jauns un uzlabots patēriņa cenu indekss.

_______________________________

[1] Eurostat. Distribution of population by tenure status, type of household and income group - EU-SILC survey.

[2] Ar mājokli saistītās izmaksas, kas ir iekļautas SPCI patēriņa grozā, atbilst 04 (Mājoklis, ūdens, elektroenerģija, gāze un cits kurināmais) un 05 (Mājokļa iekārta, mājsaimniecības ierīces un mājokļa ikdienas uzturēšana) ECOICOP grupām. Apakšgrupas un to cenu indeksus skatīt šeit.

[3] European Central Bank. Economic Bulletin. Owner-occupied housing and inflation measurement.

[4] An overview of the ECB’s monetary policy strategy.

[5] Visi darījumi, ko aptver īpašnieka apdzīvotā mājokļa cenu indekss, ir jaunuzceltu mājokļu iegāde, mājsaimniecību jauniegādāti esošie mājokļi (mājokļu vērtība jau bijusi iekļauta vismaz viena lietotāja bruto ieguldījumos pamatkapitālā un tiem iepriekš ir bijis cits pielietojums), pašu būvēti mājokļi, lielāki remonti (būtiska pārbūve, lielāki iekštelpu atjaunošanas darbi vai iekštelpu pārveide, rekonstrukcija un paplašināšana, lai uzlabotu esošo mājokli), uzturēšanas darbu un apdares darbu izmaksas, mājokļa apdrošināšana un visas izmaksas, kas saistītas ar personīgai lietošanai paredzēta mājokļa iegādes darījumu (starpnieku, aizdevēju, mākleru, juridisko pakalpojumu maksa un maksa par citiem pakalpojumiem, kas vēl nav ietverti jaunu un esošu mājokļu pirkuma cenā). “Neto” nozīmē, ka darījumi mājsaimniecību starpā tiek izslēgti no cenu indeksa. Avots: Centrālā statistikas pārvalde. Īpašnieka apdzīvotā mājokļa cenu indekss. Aprakstošie metadati.

[6] Kā iespējamais risinājums investīciju komponentes atdalīšanai no patēriņa tiek piedāvāts nodalīt īpašuma zemes vienības vērtību (investīcija) no būves vērtības (patēriņš), taču mājokļa iegādes brīdī šie lielumi netiek nodalīti. Šobrīd šim cenu indeksam ir investīciju komponente.

[7] European Statistical System. Owner-occupied housing and the harmonised index of consumer prices. Outcome of the work of the European Statistical System (2023 edition).

[8] Nosacītā īres maksa ir iespēju izmaksas (angliski – opportunity cost) dzīvošanai savā mājoklī, jo mājsaimniecība atsakās no potenciālajiem ienākumiem no šī īpašuma izīrēšanas citai mājsaimniecībai.

[9] Eurostat. Final consumption expenditure of households by consumption purpose (COICOP 3 digit).

[10] European Statistical System. Owner-occupied housing and the harmonised index of consumer prices. Outcome of the work of the European Statistical System (2023 edition).

[11] Plašāks izklāsts – Pītera Hilla (Peter Hill) rakstā “Owner occupied housing in CPIs”. Owner occupied housing in CPIs. Hill, Peter. Task Force Meeting on Harmonization of Consumer Price Indices, Rome, Italy : eurostat, 1996. gada.

[12] Mājokļa iegādes un uzturēšanas komponentes ir pieejamas vēl detalizētākās izdevumu pozīcijās Eurostat datubāzē. Eurostat. Owner-occupied housing price index (2015=100) – quarterly data.

[13] Mājokļa īres maksa (04.1.1 ECOICOP) ir viena no saskaņotā patēriņa cenu indeksa apakšgrupām.

[14] European Central Bank. Inflation measurement and its assessment in the ECB’s monetary policy strategy review.

[15] European Central Bank. Economic Bulletin. Owner-occupied housing and inflation measurement.