Mazāks valsts parāds – stabila "otrā elpa" ekonomikai

Latvija krīzē bijusi spiesta aizņemties, lai trīs gados pakāpeniski sakārtotu budžetu – to konsolidētu, ja lietojam pērnā gada nevārdu – un atgūtu konkurētspēju. Par šo pasākumu nepieciešamību un ietekmi esam jau rakstījuši iepriekš[1], tādēļ neatkārtošos, bet pievērsīšos parāda pieauguma sekām, kas ir ļoti uzskatāmas - valdības maksāto procentu izdevumu dinamikai pēdējos gados. Arī Eiropā valdošā parāda krīze mums uzmācīgi atgādina, ka parāds savlaicīgi stabilizējams un samazināms, lai ekonomika stabili atgūtu "otro elpu".  

Kopš 2007. gada par valdības parādu maksājam vairāk

Procentu izdevumi par valdības parādu pēdējos gados ievērojami pieauguši (skat. 1. attēlu). Pirmskrīzes gados tie bija aptuveni 60 milj. latu apjomā, savukārt 2011. gadā valdība par parāda apkalpošanu izdeva jau trīsreiz lielākas summas. Šo straujo procentu izdevumu pieauguma sakne meklējama valsts parāda pieaugumā, kas uzskatāmi parāda "trekno gadu" budžeta veidošanas politikas sekas: kā jau nācies atzīt labajos gados visi papildu ienākumi no pārkarsušās ekonomikas tika iztērēti, audzējot izdevumu bāzi un neko neiekrājot nebaltai dienai. Iestājoties krīzei, budžeta ienākumi strauji kritās, taču izdevumu pielāgošana daudz zemākam ienākumu līmenim tik viegli nevedās, līdz ar to radot pamatīgu iztrūkumu budžetā, ko nācās aizlāpīt ar starptautisko aizdevumu. Tas atspoguļojas valdības parāda pieaugumā (skat. 2. attēlu), kur 2/3 no 4.6 miljardu latu palielinājuma ir attiecināmas uz starptautiskās aizdevuma programmas ietvaros saņemto aizdevumu.

1. attēls. Valsts konsolidētā kopbudžeta procentu izdevumi pēc nacionālās metodoloģijas (milj. latu un % no kopējiem ieņēmumiem)

Avots: Valsts kase

2. attēls. Centrālās valdības un pašvaldību parāds pēc nacionālās metodoloģijas (milj. latu un % no kopējiem ieņēmumiem)

Avots: Valsts kase

Kā izskatāmies uz citu Eiropas Savienības valstu fona?

Aplūkojot Latvijas valdības veiktos procentu maksājumus (turpmāk – procentu maksājumus) salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm pēc vienotas metodoloģijas (ESA'95), jāteic, ka uz kopējā fona izskatāmies pieklājīgi – valdības maksātie procentu izdevumi 2011. gadā veidoja 1.5% no IKP, kas ir septītais zemākais rādītājs ES[2]. Šeit gan jāpiebilst, ja budžeta deficīts aizvadītajos gados nebūtu bijis savaldīts, un valdība līdzīgi kā atsevišķas citas valstis meklētu iztrūkstošo finansējumu tirgū par augstiem procentiem, šobrīd procentu maksājumu nasta būtu daudz lielāka. Neapstrīdams "līderis" šajā rādītājā ir Grieķija, kuras procentu maksājumi veido 7% no IKP, tālāk sekojot Itālijai ar gandrīz 5%, Ungārijai ar 4.1% un Portugālei, Beļģijai, Īrijai un Lielbritānijai tiem esot 3-4% robežās. Lai būtu ar ko salīdzināt, tās pašas Grieķijas valdības 2010. gada izdevumi veselības aprūpei, kas sevī ietver slimnīcas uzturēšanu, medikamentu kompensēšanu, ārstu algas un citus ar veselības aprūpi saistīti izdevumus, bija teju tādi paši kā par parāda apkalpošanu veiktie procentu izdevumi – 7.5% no IKP. Nemaz nerunājot par izdevumiem izglītībai (4.4% no IKP) vai sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanai (policija, cietumi, tiesas, ugunsdzēsības dienesti), kam tika atlicināti pat četras reizes mazāki izdevumi nekā parāda apkalpošanai – 1.7% no IKP.

Procentu izdevumi tiek segti no valsts budžeta ieņēmumiem. Tādēļ vēl precīzāku kopskatu dod procentu izdevumu attiecināšana pret kopējiem budžeta ieņēmumiem, kas attēlo, kādu daļu no budžetā ieplūstošajiem līdzekļiem novirzām parāda apkalpošanai. Tāda pieeja Latviju nobīda vēl mazliet zemāk – uz 9. vietu no beigām (skat. 3. attēlu), Latvijas valdībai nebūtībā aizskaitot 4.2% no tās ieņēmumiem. Pirmajās pozīcijās pārliecinoši nostājas PIIG (angļu saīsinājums no vārdiem: Portugāle, Īrija, Itālija, Grieķija ) valstis, virs kuru valsts finansēm savilkušies tumšie mākoņi rada pamatīgas galvassāpes ne tikai Eiropai, bet arī pasaulei. Līderu sarakstā – arī finanšu krīzes smagi skartā Islande.

3. attēls Vispārējās valdības procentu izdevumi 2011. gadā (% no vispārējās valdības kopējiem ieņēmumiem)

Avots: Eurostat, EDSO datubāze

Procentu izdevumu attiecināšanai pret budžeta ieņēmumu apjomu ir vairākas priekšrocības. Viena no galvenajām slēpjas faktā, ka tā ņem vērā nodokļu slogu un citus budžetā veiktos maksājumus. Tādējādi bieži vien izskaidrojot arī iedzīvotāju reakciju un neapmierinātību par to maksātajiem nodokļiem, neredzot no tiem atdevi valdības izdevumu formā. Piemēram, diezgan labi saprotamas iedzīvotāju bažas, kuru ikdienas saskare ar valsti ir nodokļu maksāšanā (protams, ja tie tiek maksāti) un valsts pakalpojumu saņemšanā sociālo garantiju, policijas, veselības aprūpes, izglītības un citos veidos. Redzot, ka citās valstīs maksājot tādus pašus vai līdzīga apjoma nodokļus, to iedzīvotāji no valdības saņem pavisam atšķirīgu pakalpojumu klāstu un kvalitāti, rodas jautājums – kādēļ tā? Iedziļinoties, situācija kļūst skaidrāka. Ja 1/6 no iedzīvotāju samaksātajiem nodokļiem aiziet procentu maksājumu veidā aizdevējiem par milzīgo uzkrāto parāda apjomu, kā tas ir Grieķijā, pašu vajadzībām vairs tik daudz neatliek. Eļļu ugunij vēl vairāk piešauj ievērojamie ēnu ekonomikas apjomi, kas uz godīgo nodokļu maksātāju pleciem uzveļ jo lielāku nastu. Tādēļ godīgajiem iedzīvotājiem rodas sajūta, ka nauda tiek bērta caurā kabatā.

Relatīvi zemus procentu maksājumus mums pagaidām garantē starptautiskā aizdevuma programma, nākotnē tie pieaugs

Lai arī Latvijas valdības veikto procentu maksājumu apjoms nav no augstākajiem, tie var nozīmīgi pieaugt jau tuvākajos gados. Šobrīd zemus procentu maksājumus mums garantē prāvais starptautisko aizdevēju (Eiropas Komisijas, Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas) parāda īpatsvars kopējā parādā (skat. augstāk 2. attēlā). Tas veido nedaudz vairāk kā pusi no kopējā centrālās valdības un pašvaldību parāda. Par starptautisko aizdevēju izsniegto aizdevumu maksājam Latvijai neraksturīgi zemas procentu likmes. Piemēram, par Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumu maksājam mainīgus procentus 2-3% robežās, Eiropas Komisijas trīs aizdevumu daļām ir piemērotas attiecīgi 3.125%, 3.375 un 2.875% likmes, savukārt Pasaules Bankas aizdevumam tās ir 4.17-4.22% robežās[3].

Taču nākotnē tik lēti varam arī nespēt aizņemties. Jau pie durvīm klauvē tas brīdis, kad starptautiskajiem aizdevējiem nāksies atdot aizņemtos miljardus. Patiesībā daļu no starptautiskā aizdevuma mēs jau sākām atmaksāt šī gada martā, Starptautiskajam Valūtas fondam atmaksājot 67 milj. SDR[4] (55 milj. latu) jeb 1/8 no 2008. gada beigās saņemtās summas. Līdz šī gada beigām Valsts kasei SVF nāksies atdot vēl 223 milj. SDR (~180 milj. latu), savukārt 2013. gadā papildus iepriekšējiem nāksies izbrīvēt 435 milj. SDR (~360 milj. latu). Tālāk sekos 2014. un 2015. gads, kad starptautiskajiem aizdevējiem būs jāatmaksā ap 1.8 miljardiem latu relatīvi ļoti īsā laikā. 2014. gadā Eiropas Komisijai nāksies pārskaitīt 1 miljardu eiro (~700 milj. latu) un Starptautiskajam Valūtas fondam 201 milj. SDR (~165 milj. latu), savukārt 2015. gadā EK atdosim 1.2 miljardus eiro (~840 milj. latu), SVF – atlikušos 56 milj. SDR (~46 milj. latu) un Pasaules Bankai – 60 milj. eiro (~42 milj. latu). Bez tam 2014. gadā vēl nāksies atpirkt 2004. gadā emitētās 10 gadu obligācijas 400 milj. eiro apmērā (~280 milj. latu). Tādējādi līdz 2015. gadam starptautiskā aizdevuma un eiroobligāciju pārfinansēšanai būs nepieciešami aptuveni 3.1 miljards latu.

4. attēls. Centrālās valdības parāda atmaksas profils uz 30.04.2012. (milj. latu)

Avots: Valsts kase

Šo aizdevumu pārfinansēšanai būs jālūkojas starptautisko finanšu tirgu virzienā, emitējot eiroobligācijas, par kurām būs jāmaksā jau augstāki procenti. Lai gūtu ieskatu, par kādām procentu likmēm Latvijas valdībai šobrīd aizdod pasaules finanšu tirgi, varam paraudzīties uz divām diezgan ne tik tālā pagātnē veiktajām obligāciju emisijām. Proti, 2011. gada jūnijā Valsts kase emitēja 10 gadu eiroobligācijas 1 miljarda ASV dolāru vērtībā ar kupona (procentu) likmi 5.25%, savukārt 2012. gada februārī tika emitētas 5 gadu eiroobligācijas 500 milj. ASV dolāru vērtībā ar tādu pašu ienesīgumu – 5.25%. Redzams, ka likmes bija krietni vien augstākas nekā tās, par kādām aizdevumu izsniedza starptautiskie aizdevēji.  

Ja šādas procentu likmes Latvijai saglabāsies arī nākotnē, kad nāksies finanšu tirgū pārfinansēt starptautisko aizdevumu, tas, protams, novedīs pie parāda apkalpošanas izmaksu kāpuma. Un šeit ir runa par miljoniem. Piemēram, ja vidējā procentu likme, ko maksājam par pašreizējo valsts parādu, pieaugtu par 1 procentu punktu, tas valsts budžetā katru gadu radītu papildus 60 milj. latu izdevumus. Tādēļ Latvijai šobrīd ir rūpīgi jāveic priekšdarbi, lai finanšu tirgos spējam aizņemties par iespējami zemākām procentu likmēm, būtiski nesadārdzinot valsts parāda apkalpošanu. Viens no skaidriem soļiem šajā virzienā ir Māstrihtas kritēriju izpilde, pārliecinoša virzība uz sabalansētu budžetu un konkurētspējas sekmēšana turpinot veikt iesāktās strukturālās reformas. Tādējādi nostiprinot Latvijas kā uzticamas un prognozējamas valsts tēlu un nodrošinot stabilu un ilgā laikā uzturamu ekonomikas izaugsmi.

Raksts publicēts portālā Delfi 2012. gada 26. jūnijā.