Mērķis sasniegts! Latvijas Bankas monetārā politika ceļā no Rīgas uz Frankfurti
2008. un 2009. gadu Latvijā raksturoja dziļa ekonomiskā krīze: straujās izaugsmes gados uzkrājusies makroekonomiskā nestabilitāte rezultējās vienā no krasākajiem iekšzemes kopprodukta kritumiem Eiropas Savienībā (2009. gadā Latvijas IKP saruka par 14.3%), strauji augošā bezdarbā un šaubās par Latvijas tautsaimniecības nākotnes izredzēm.
Pasaules finanšu krīze jo dziļi iespaidoja Latvijas ekonomiku, kas iepriekš balstījās uz krīzes laikā izsīkušajām starpvalstu un starpbanku finanšu plūsmām un brīvu kredītu pieejamību. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi – pievienotos eiro zonai, kas nodrošinātu valsts sabalansētu attīstību ilgtermiņā, krīzes satricinātā tautsaimniecība bija jāatveseļo un jāpanāk stabila izaugsme, tostarp Māstrihtas kritēriju izpilde. Tas bija izaicinājumiem pilns laiks, jo turpinājās ekonomiskā lejupslīde (2009. gada rekordkritumam sekoja mērenāks IKP sarukums par 4.4% arī 2010. gadā), savukārt banku sektora atbalsts tautsaimniecībai mazinājās turpmāko teju desmit gadu garumā.
Pretcikliska ekonomiskā politika krīzes pārvarēšanas posmā 2009. - 2011. gadā
Ekonomiskās lejupslīdes apstākļos ekonomiskās politikas īstenotājiem galvenais darbības princips bija pretcikliska monetārā un arī fiskālā politika. 2009. gadam sākoties, kļuva skaidrs, ka iekšzemes kopprodukta kritums būs straujš un rūkošie nodokļu ieņēmumi palielinās budžeta deficīta līmeni līdz globālās krīzes apstākļos finansēt neiespējamam līmenim. Tādējādi, lai atjaunotu makroekonomisko stabilitāti un fiskālo ilgtspēju, bija nepieciešama fiskālā konsolidācija, samērojot budžeta izdevumus ar ieņēmumiem.
Augošais budžeta deficīts gan līdzēja mīkstināt ekonomiskās izaugsmes kritumu, tomēr deficītu bija nepieciešams finansēt ar ārvalstu aizņēmumiem, bet šajos apstākļos finanšu tirgus dalībniekiem un potenciālajiem aizdevējiem radās šaubas par valsts spēju atmaksāt jau saņemtos aizņēmumus. Lai novērstu potenciālo valsts maksātnespēju, Latvijas valdība 2008. gada decembrī panāca vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), Eiropas Komisiju (EK) un vairākām atsevišķām valstīm par finansiālās palīdzības nodrošināšanu 7.5 mljrd. eiro apjomā. Latvija apņēmās īstenot tautsaimniecības stabilizācijas programmu, kas vērsta uz valsts fiskālās ilgtspējas un finanšu sektora stabilitātes nodrošināšanu, kā arī konkurētspējas atjaunošanu. Viens no galvenajiem programmas elementiem bija pakāpeniska valdības budžeta deficīta mazināšana no 10% no IKP līdz līmenim, kas atbilst Māstrihtas kritērijam (3%), četru gadu laikā. Tādējādi gan mazinājās bažas par valsts fiskālās situācijas stabilitāti, gan radās iespēja atjaunot konkurētspēju un pārorientēt tautsaimniecību uz izaugsmes modeli, kas balstās nevis uz iekšzemes pieprasījumu, bet uz eksportu.
Otrs stabilizācijas programmas pīlārs bija Latvijas Bankas esošā fiksētā valūtas kursa saglabāšana. Lai gan tika spriests arī par alternatīvām iespējām, tostarp valūtas kursa svārstību koridora paplašināšanu līdz ±15% vai pat lata devalvāciju, tomēr diskusijās ar starptautiskajiem aizdevējiem Latvijas Banka panāca vienošanos, ka optimālais krīzes pārvarēšanas veids Latvijas apstākļos ir fiksētā valūtas kursa saglabāšana. Šādu izvēli noteica kredītu buma gados strauji izaugušais valdības un arī privātā sektora parāda līmenis, kura dominējošā daļa bija denominēta ārvalstu valūtās, bet devalvācija parāda līmeni vēl vairāk palielinātu. Turklāt devalvācija izraisītu degvielas un citu importēto resursu sadārdzinājumu, paaugstinot arī Latvijā ražotās produkcijas cenu. Vājā iekšzemes pieprasījuma un ārējās konkurētspējas zuduma dēļ produkcijas cenu kāpums vestu pie Latvijas uzņēmumu maksātspējas pasliktināšanās ar sekojošu bezdarba pieaugumu. Vienlaikus pasliktinātos banku aktīvu kvalitāte un iespējas nodrošināt nepieciešamo finansējumu jaunām investīcijām. Līdz ar to tika lēsts, ka, saglabājot fiksētu valūtas kursu, IKP kritums būtu mazāks, nekā īstenojot devalvāciju. Savukārt turpmākajā attīstības posmā izaugsme varētu izpalikt dēļ devalvācijas negatīvās ietekmes uz finanšu sektoru (augstā jutīguma attiecībā uz nelabvēlīgiem ar bankām saistītiem notikumiem un noguldītāju panikas).
Virzība uz eiro atvieglo krīzes pārvarēšanu
Līdz tautsaimniecības stabilizēšanai nepieciešamo pasākumu īstenošanai nenoteiktība izraisīja spekulācijas finanšu tirgos, procentu likmju pieaugumu, Latvijas valsts kredītreitingu samazināšanu un mazināja finanšu resursu pieejamību. Tas padziļināja ekonomisko lejupslīdi, negatīvi ietekmējot cenu stabilitāti, proti, izraisot deflāciju. Tomēr no starptautiskajām institūcijām saņemtā finansiālā palīdzība ļāva Latvijai ievērojami mazināt finanšu krīzes nelabvēlīgās ekonomiskās un sociālās sekas - veiktie pasākumi pakāpeniski deva rezultātus, īpaši makroekonomiskās stabilitātes jomā, kur valdošie riski tika novērsti vai ievērojami mazināti. Neraugoties uz finanšu sektora stabilizēšanos, banku kredītportfelis joprojām turpināja sarukt. Neatjaunojoties banku kreditēšanai kanālam kā galvenajam tautsaimniecības dzinējspēkam, izaugsmes temps bija gaidāms samērā zems. Auga nepieciešamība piesaistīt tādus finansējuma veidus kā ārvalstu tiešās investīcijas un kapitāla tirgus, lai uzturētu investīcijām labvēlīgu vidi un audzētu eksporta potenciālu. Tāpēc pievienošanās eiro zonai nestu īpaši pozitīvu devumu Latvijas tautsaimniecībai, jo labvēlīgāki finansējuma pieejamības apstākļi eiro zonas valstīm lielā mērā pasargā tās no finansējuma trūkuma raisītās straujās ekonomikas lejupslīdes. 2006. gada martā apstiprinātais "Latvijas Nacionālais eiro ieviešanas plāns", kas noteica galvenos eiro ieviešanas projekta darba uzdevumus, to īstenošanas periodus un atbildības sfēras, kā arī definēja eiro ieviešanas principus un scenāriju, tika aktualizēts 2010. gada martā, nosakot 2014. gada 1. janvāri par eiro ieviešanas mērķa datumu Latvijā. Lai to sasniegtu, nozīmīga bija Latvijas Bankas monetārās politikas loma, palīdzot sekmīgi pārvarēt krīzi, stabilizēt tautsaimniecību un rezultātā 2014. gadu tiešām uzsākot kā eiro zonas dalībvalstij.
Stimulējošas monetārās politikas efektivitāte sarūk
Līdztekus fiksēta valūtas kursa politikai, Latvijas Banka turpināja veidot un īstenot savu monetāro politiku, lai nodrošinātu cenu stabilitāti valstī. Jau izraisoties krīzei, Latvijas Banka 2008. gadā vairākkārt samazināja rezervju normu, lai palielinātu banku rīcībā esošo finanšu līdzekļu apjomu un tādējādi kavētu negatīvo kreditēšanas dinamiku. 2009. – 2010. gadā ekonomiskās lejupslīdes apstākļos Latvijas Banka īstenoja stimulējošu monetāro politiku.
Inflācijai būtiski mazinoties (no 10.5% 2008. gada decembrī līdz -1.2% 2009. gada beigās), laikā no 2009. gada marta līdz 2010. gada martam tika pieņemti trīs lēmumi par refinansēšanas likmes samazināšanu (kopumā no 6.0% līdz 3.5%), tomēr kļuva acīmredzams, ka bankas atturas no centrālās bankas finansējuma izmantošanas, toties brīvos līdzekļus neiegulda vis tautsaimniecībā, bet gan nenoteiktības apstākļos izvēlas turpināt tos turēt kontos Latvijas Bankā. Tādējādi apstākļos, kad kreditēšanas temps ir negatīvs un bankām kopumā nav nepieciešams centrālās bankas finansējums, arī centrālās bankas refinansēšanas likme zaudēja praktisko nozīmi, vairāk kalpojot kā centrālās bankas politikas indikators, bet par galveno monetārās politikas instrumentu kļuva bankām noteiktā procentu likme par to noguldījumiem centrālajā bankā. Tāpēc, lai mazinātu banku vēlmi turēt savus naudas līdzekļus centrālajā bankā, pēc 2010. gada sākumā veiktās refinansēšanas likmes samazināšanas Latvijas Banka vairākkārt samazināja arī noguldījumu iespējas Latvijas Bankā procentu likmes (no 1.0% līdz 0.25% un 0.375% attiecīgi noguldījumiem uz nakti un noguldījumiem ar 7 dienu termiņu) [1]. Savukārt aizdevumu iespējas uz nakti procentu likmi Latvijas Banka nemainīja (7.50% - ja aizdevumu iespēju konkrētā banka izmantojusi ne vairāk kā piecas darbadienas iepriekšējo 30 dienu laikā, 15% - ja aizdevumu 6–10 darbadienas iepriekšējo 30 dienu laikā, un 30% - ja vairāk nekā 10 darbadienas). Tomēr ar katru procentu likmju mazināšanas reizi monetārās politikas efektivitāte un iespēja turpmāk stimulēt tautsaimniecību saruka, jo saruka iespēja procentu likmes mazināt arī turpmāk.
Tautsaimniecības kritums un piesardzīgās kredītpolitikas izraisītais likviditātes pārpalikums 2009. gadā mazināja gan Latvijas Bankas galvenajās refinansēšanas operācijās pieprasīto, gan izsniegto līdzekļu apjomu; saruka arī galveno refinansēšanas operāciju dienas vidējais atlikums, bet aizdevumu iespējas uz nakti vidējais atlikums bija pat septiņas reizes zemāks nekā gadu iepriekš. Savukārt nozīmīgāks monetārās politikas instruments kļuva noguldījumu iespēja uz nakti, kuras vidējais atlikums 2009. gadā bija par 82% lielāks nekā iepriekšējā gadā.
Rezervju norma (3% saistībām ar termiņu ilgāku par 2 gadiem un 5% pārējām rezervju bāzē iekļautajām saistībām) gada laikā netika mainīta, tomēr banku obligāto rezervju prasību vidējais atlikums 2009. gadā bija par 44% mazāks nekā iepriekšējā gadā, kritumu veicinot rezervju normas samazināšanai 2008. gada pēdējos mēnešos, kā arī banku saistību sarukumam.
2009. gada pirmajā pusē, kad pastāvēja neziņa par ekonomisko situāciju un bažas par lata kursa noturību, lati Latvijas Bankai tika pārdoti, bet gada nogalē šie darījumi lielā mērā reversējās, jo latu apjoms banku rīcībā bija samazinājies zem līmeņa, kas nepieciešams rezervju prasību izpildei. Bažas par lata kursa ilgtspēju un izmantojamās ķīlas pieejamība veicināja valūtas mijmaiņas darījumu kāpumu - šajās izsolēs pieprasījums bija par 40%, noslēgto darījumu apjoms – par 68% un vidējais darījumu atlikums – par 80% lielāks nekā iepriekšējā gadā.
2009. gadā spilgti izpaudās fiskālās politikas nozīmīgā loma tautsaimniecības atveseļošanā, jo bez situācijai atbilstošas fiskālās politikas Latvijas Bankas monetārās politikas īstenošana tiktu pakļauta riskam. Pēc 2010. gada budžeta, kas atbilda ar starptautiskajiem aizdevējiem panāktās vienošanās ietvaram, pieņemšanas būtiski mazinājās nenoteiktība finanšu tirgos – saruka starpbanku tirgus procentu likmes, tam atspoguļojoties arī iekšzemes kredītu procentu likmju kritumā.
Situācijai stabilizējoties, likviditātes pārpalikums aug
Pēc nepieredzēti dziļas recesijas Latvijas tautsaimniecība jau 2010. gadā piedzīvoja daļēju makroekonomisko stabilizāciju, ko balstīja atgūta eksporta konkurētspēja, liecinot, ka valdības uzsāktais un centrālās bankas monetārās politikas atbalstītais krīzes pārvarēšanas ceļš izvēlēts pareizi. 2010. gads bija stabilizācijas gads arī Latvijas Bankas monetārās politikas instrumentu izmantošanā, tos pieskaņojot zemākam risku un procentu likmju līmenim. 1. pusgadā Latvijā vēl saglabājās patēriņa cenu gada deflācija, bet 2. pusgadā atjaunojās mērena inflācija.
Monetārās politikas īstenošanā Latvijas Banka 2010. gadā izmantoja gan obligāto rezervju prasības, gan tirgus operācijas, t.sk. galvenās refinansēšanas operācijas un valūtas mijmaiņas darījumu izsoles, gan pastāvīgās iespējas, t.sk. noguldījumu iespēju. Turklāt Latvijas Banka piedāvāja iespēju pirkt un pārdot eiro par latiem neierobežotā apjomā. Eiro Latvijas Bankai pārdeva Valsts kase, izmantojot starptautisko aizdevēju piešķirtos līdzekļus, bet latus pārdeva galvenokārt bankas.
Likviditātes pārpalikuma apstākļos krasi samazinājās pieprasījums galvenajās refinansēšanas operācijās un izzuda valūtas mijmaiņas darījumu izsolēs. Netika izmantota arī aizdevumu iespēja uz nakti. Nozīmīgākais monetārās politikas instruments joprojām bija noguldījumu iespēja. Noguldījumu iespējas kopējais vidējais atlikums 2010. gadā vairāk nekā četras reizes pārsniedza 2009. gada rādītāju. Tas parāda, ka bankas bija daudz labāk nodrošinātas ar resursiem, tomēr tās turpināja būt piesardzīgas, kreditējot tautsaimniecību, jo saglabājās augsts slikto kredītu īpatsvars banku kredītportfelī.
Rezervju normai nemainoties, līdz ar tālāku rezervju bāzes sarukumu samazinājās arī rezervju prasības.
Monetārās politikas instrumenti pieskaņoti pēckrīzes apstākļiem
Latvijas tautsaimniecības 2011. gada dati apstiprināja ekonomiskās krīzes pārvarēšanai pieņemto lēmumu pareizību, tostarp arī Latvijas Bankas konsekvento nostāju, ka fiksētā lata kursa maiņa nebūtu risinājums ne pirms krīzes, ne tās laikā, kā arī stingru fiskālo politiku. Par to liecināja Latvijas iekšzemes kopprodukta kāpums par 6.5%, eksporta un apstrādes rūpniecības straujā izaugsme un bezdarba samazināšanās. Tautsaimniecības atveseļošanos stimulēja gan atgūtā makroekonomiskā stabilitāte un uzlabotā konkurētspēja, gan arī dinamiska ārējā pieprasījuma attīstība. Lai gan ārējo faktoru un nodokļu likmju paaugstinājuma dēļ pieauga inflācija, iekšzemes faktoru ietekme uz inflāciju bija ierobežota un cenu stabilitātes riski vidējā termiņā saglabājās zemi. Tā kā jau 2010. gadā Latvijas Banka bija pieskaņojusi monetārās politikas instrumentus jaunajiem tautsaimniecības nosacījumiem, 2011. gadā procentu likmes un arī kredītiestāžu rezervju norma netika mainītas.
Likviditātes pārpalikuma apstākļos turpināja mazinājās monetārās politikas operāciju apjomi. Galvenajās refinansēšanas operācijās 2011. gadā kredītiestāžu pieprasījums praktiski izpalika, netika izmantota aizdevumu iespēja uz nakti, bet nelielā apjomā tika veikti vien valūtas mijmaiņas darījumi. Nozīmīgākais monetārās politikas instruments, tāpat kā iepriekšējā gadā, bija noguldījumu iespēja, tomēr arī tās vidējais atlikums bija par 15% mazāks. Atšķirībā no lielā neto iepirkto eiro apjoma 2010. gadā, 2011. gadā Latvijas Banka nelielā apjomā neto iepirka latus.
Latvijas Banka līdz eiro ieviešanai turpināja aprēķināt RIGIBID (starpbanku noguldījumu procentu likmēm) un RIGIBOR (starpbanku kredītu procentu likmēm), kotēšanas sarakstā iekļaujot bankas, kas ir aktīvas starpbanku tirgus dalībnieces un spēj veikt aktīvas tirgus operācijas atbilstoši to kotētajām naudas tirgus procentu likmēm darījumiem latos (2009. un 2010. gada beigās tās bija septiņas, 2011. gadā – sešas, 2012. un 2013. gadā – atkal septiņas bankas). Lai veicinātu RIGIBID un RIGIBOR caurredzamību, sākot ar 2010. gada novembri, Latvijas Bankas interneta vietnē papildus RIGIBID un RIGIBOR tika publicētas arī kotācijas sarakstā iekļauto banku kotētās naudas tirgus procentu likmes, ko Latvijas Banka ietver RIGIBID un RIGIBOR aprēķinā. Pēdējais RIGIBID un RIGIBOR aprēķins tika veikts un dati publiskoti 2013. gada 28. decembrī.
Liela nozīme lēmumu pieņemšanas procesā bija ārējo faktoru dinamikai. Saasinoties Eiropas valstu parāda krīzei, reģiona ekonomiskās attīstības perspektīvas pasliktinājās. Eiropas valstu attīstības prognozes 2012. gadam liecināja par recesijas riskiem, tāpēc tika gaidīta arī Latvijas tautsaimniecības izaugsmes palēnināšanās, kas vairāk ierobežotu inflācijas augšupvērstos riskus. Šādos apstākļos monetārās politikas nosacījumu stiprināšana nebija nepieciešama un zemās latu naudas tirgus procentu likmes bija atbilstošas ekonomiskajai situācijai.
Izšķirošie soļi stratēģiskā eiro mērķa sasniegšanai 2012. - 2013. gadā
Latvija trijos gados bija pārvarējusi ekonomisko krīzi, atgriežoties pie atbildīgas budžeta pārvaldīšanas, atgūstot konkurētspēju un sasniedzot straujāko IKP kāpuma tempu ES. Izaugsmes pamatā iekšzemes patēriņa un plašas kredītu pieejamības stimulēta nekustamo īpašumu burbuļa vietā stājās eksports un investīcijas. Turklāt tas tika panākts par spīti valsts parāda krīzes radītajam apstākļu pasliktinājumam pasaulē un bez valūtas kursa politikas maiņas, nodrošinot lata stabilitāti.
Tādējādi Latvija konsekventi virzījās uz Māstrihtas kritēriju ievērošanu, kas pavērtu durvis valsts pilntiesīgai dalībai Ekonomikas un monetārajā savienībā. Latvija 2013. gada pavasarī lūdza ES partnerus izvērtēt tās atbilstību Māstrihtas kritērijiem, lai jau 2014. gadā ieviestu eiro. Tas Latvijai nozīmētu lielākus finansiālus ieguvumus (augstākus kredītreitingus, zemākas kredītu procentu likmes gan valstij, gan uzņēmējiem, valūtas devalvācijas bažu izzušanu) un pavērtu jaunas iespējas arī tautsaimniecības straujākai izaugsmei turpmākajos gados.
Ņemot vērā, ka inflācijas kāpuma risks bija ierobežots, Latvijas Banka 2012. gadā samazināja galveno monetāro operāciju procentu likmes, kā arī obligāto rezervju normu kredītiestādēm, lai uzņēmumiem kļūtu pieejamāki izaugsmei tik nepieciešamie kredītresursi. Rezultātā vairākās tautsaimniecības nozarēs bija vērojams kredītu atlikuma pieaugums. Lai gan 2011. gada pēdējos iekšzemes finanšu tirgos pieauga riska uztvere, ko radīja AS "Latvijas Krājbanka" darbības apturēšana un nepamatotu baumu radītais krasais skaidrās naudas pieprasījuma kāpums, tomēr jau 2012. gada pirmajā pusē riska uztvere saruka un starpbanku tirgus darbība kļuva efektīvāka, ļaujot mazināt centrālās bankas aizdevumu iespējas procentu likmes.
2012. gadā Latvijas Banka divas reizes (jūlijā un septembrī) samazināja refinansēšanas likmi un noguldījumu iespēju procentu likmes. Refinansēšanas likme kopumā tika samazināta no 3.50% uz 2.50%. Noguldījumu iespējas uz nakti procentu likme tika samazināta no 0.25% uz 0.10% un no 0.10% uz 0.05%, bet noguldījumu iespējas uz septiņām dienām procentu likme – no 0.375% uz 0.125% un no 0.125% uz 0.075%. Trīs
reizes gada laikā tika samazināta aizdevumu iespējas procentu likme (no 7.5%, 15% un 30% gada sākumā līdz 3.0%, 6.0% un 9.0% gada beigās, aizdevumu izmantojot attiecīgi ne vairāk kā piecas darbadienas, 6-10 darbadienas un vairāk nekā 10 darbadienas iepriekšējās 30 dienās). Obligāto rezervju normu kredītiestādēm samazināja janvārī - noguldījumiem ar noteikto termiņu ilgāku par diviem gadiem un brīdinājuma termiņu par izņemšanu ilgāku par dieviem gadiem. Kredītiestādes emitētajiem neatsaucamajiem parāda vērtspapīriem ar sākotnējo dzēšanas termiņu ilgāku par diviem gadiem tā tika samazināta no 3.00% uz 2.00%, bet pārējām saistībām, kas ietvertas rezervju bāzē obligāto rezervju norma tika samazināta no 5.00% uz 4.00%. Rezervju normas samazinājums noteica obligāto rezervju prasību vidējā atlikuma samazināšanos par 22%, atbrīvojot papildu resursus kreditēšanai. Tomēr kopumā banku sektorā joprojām saglabājās likviditātes pārpalikums, un nozīmīgākais Latvijas Bankas monetārās politikas instruments tāpat kā iepriekšējos gados bija noguldījumu iespēja, lai gan tās vidējais atlikums bija par 35% mazāks nekā iepriekšējā gadā. Citi monetārās politikas instrumenti šādā situācijā gandrīz netika pieprasīti: galveno refinansēšanas operāciju un valūtas mijmaiņas darījumi netika veikti, un tikai atsevišķos gadījumos tika izmantota aizdevumu iespēja uz nakti.
2012. gada vasarā Latvijas kredītiestādes atsāka pārdot Latvijas Bankai eiro par latiem – tā kā eiro naudas tirgus procentu likmes tuvojās nullei, pieprasījums pēc eiro salīdzinājumā ar pieprasījumu pēc latiem samazinājās.
Monetārā politika - aizvadot latu un sagaidot eiro
Tautsaimniecības izaugsme turpinājās arī 2013. gadā, tomēr galvenais izaugsmes nodrošinātājs mainījās no eksporta uz iekšzemes pieprasījumu. Latvijas Banka, īstenojot monetāro politiku, ņēma vērā Latvijas tautsaimniecības un finanšu tirgus attīstību, kā arī gatavošanos pievienoties eiro zonai. Monetārās politikas lēmumus ietekmēja Latvijas zemā inflācija (0%), ko noteica iepriekšējo gadu stingrā fiskālā politika, kā arī gausāks pasaules tautsaimniecības attīstības temps, kas iegrožoja izejvielu cenu kāpumu. Vidējā termiņā Latvijā saglabājās zems cenu stabilitātes risks. Turpretī tautsaimniecības izaugsme Latvijā turpinājās (kāpums par 2.3%), lai gan bezdarba rādītāji un kreditēšanas kāpuma temps nesasniedza vēlamo. Tāpēc Latvijas Banka izmantoja iespēju pakāpeniski samazināt tās noteiktās procentu likmes. Gada laikā trīs reizes tika samazinātas refinansēšanas (no 2.5% līdz 0.25%) un aizdevumu iespēju procentu likmes (izmantojot to ne vairāk kā piecas darbadienas - no 3.0% līdz 0.75%), bet noguldījumu iespējas procentu likmes netika mainītas (0.05% noguldījumiem uz nakti un 0.075% - uz septiņām dienām). 2013. gada novembra beigās Latvijas Bankas refinansēšanas likme, kā arī zemākā aizdevumu iespējas procentu likme jau saskanēja ar Eiropas Centrālās bankas (ECB) noteiktajām procentu likmēm.
Kredītiestāžu obligāto rezervju normai nemainoties, bet noguldījumu bāzei augot, 2013. gadā nedaudz palielinājās obligāto rezervju apjoms kredītiestāžu kontos Latvijas Bankā, savukārt ļoti straujš bija virsrezervju pieaugums.
2013. gadā Latvijas kredītiestādes neveica nevienu valūtas mijmaiņas darījumu un tikai vienā gadījumā izmantoja likviditāti piešķirošās operācijas, gada nogalē piedaloties galveno refinansēšanas operāciju izsolē. Savukārt par 43% pieauga noguldījumu iespējas vidējais atlikums. To galvenokārt noteica iepriekšējā gadā veikto Latvijas Bankas latu pārdošanas darījumu ietekme un būtiskais skaidrās naudas samazinājums apgrozībā pirms eiro ieviešanas, iedzīvotājiem laikus samazinot nacionālās valūtas krājumus.
Krīzes pārvarēšana un Māstrihtas konverģences kritēriju izpilde, valdības fiskālo politiku sekmīgi papildinot ar Latvijas Bankas monetāro politiku, ļāva 2014. gadu Latvijai uzsākt kā eiro zonas dalībvalstij. Līdz tam, saskaņā ar ECB 2012. gada maija Konverģences ziņojumu, 2013. gadā vēl tika veikti grozījumi likumā "Par Latvijas Banku", lai nostiprinātu Latvijas Bankas funkcionālo, institucionālo, personisko un finansiālo neatkarību, kas atbilstu dalībai Eirosistēmā. Tomēr, tā kā Līgums par Eiropas Savienības darbību nosaka, ka arī Eiropas centrālo banku sistēmas galvenais mērķis ir cenu stabilitātes nodrošināšana ES, Latvijas Bankas mērķis un uzdevumi pēc pievienošanās Eirosistēmai bija tikai jāprecizē, Latvijas Bankas galveno mērķi - saglabāt cenu stabilitāti - nemainot.
2014. gada 1. janvāris bija viens no būtiskākajiem datumiem Latvijas Republikas vēsturē. Šajā dienā mēs noslēdzām vairāk nekā 10 gadu ceļu uz pilntiesīgu dalību Eiropas monetārajā savienībā, un Latvijas Banka kļuva par Eirosistēmas dalībnieci. Jauna Latvijas Bankas integrācijas pakāpe bija iekļaušanās Eirosistēmā un iesaistīšanās vienotās monetārās politikas jautājumu risināšanā.
Avoti un literatūra
Latvijas Bankai XC. Rīga: Latvijas Banka, 2012.
Latvijas Bankas 2009. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2010.
Latvijas Bankas 2010. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2011.
Latvijas Bankas 2011. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2012.
Latvijas Bankas 2012. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2013.
Latvijas Bankas 2013. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 2014.
Zakulis, Elmārs. Eiro – osta krīzē. Averss un Reverss. Latvijas Bankas biļetens, Nr. 2, 2009.
[1] Lai veicinātu banku sistēmas likviditātes prognozējamību, 2010. gada martā tika ieviests jauns monetārais instruments – noguldījumu iespēja uz septiņām dienām.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa