Monetārā politika augstas nenoteiktības apstākļos

Nenoteiktības avoti

Lēmumu pieņemšanas process monetārajā politikā ir izaicinājumu pilns, tāpēc ka ekonomiskie procesi ir dinamiski un katru reizi ekonomiskās kopsakarības izpaužas citādi. Centrālo banku monetāro politiku ietekmē vairāki nenoteiktības avoti. Pirmkārt, nenoteiktība, kas izriet no reālo ekonomiku raksturojošo datu novēlotas pieejamības. Lielākā daļa ekonomiku raksturojošo rādītāju tiek savākti, apstrādāti un publicēti ar laika nobīdi. Turklāt nereti sākotnēji publicētie dati tiek pārskatīti, un revidētie dati atšķiras no ātrā novērtējuma.

Piemēram, eirozonas inflācijas mērījuma ātrais novērtējums par pašreizējo mēnesi parasti tiek publicēts šī mēneša pēdējās dienās, bet galīgais rādītājs – tikai nākamā mēneša vidū. Ar vēl lielāku laika nobīdi tiek saņemti dati par iekšzemes kopprodukta un tā komponenšu attīstību. Tādējādi monetārās politikas veidotājiem lēmumu pieņemšanas brīdī nav pilnīgas informācijas par aktuālo ekonomikas stāvokli. Lai diagnoze par aktuālo situāciju ekonomikā būtu iespējami pilnvērtīga arī apstākļos, kad reālās ekonomikas dati ienāk ar kavēšanos, tiek veiktas dažādas aptaujas, apsekojumi un citi ātrie novērtējumi [1].

Nākamā nenoteiktība saistīta ar pielietojamiem ekonomiskajiem konceptiem un modeļiem. Kā piemēru var minēt potenciālo izlaidi vai dabisko bezdarba līmeni, ko uzturot netiek izraisīts algu un inflācijas pieaugums (NAIRU). Arī gadījumos, kad ir pilnīga pārliecība par ekonomisko modeļu pareizību, nenoteiktība izriet no aplēstajiem modeļu parametriem, kuri nosaka monetārās politikas ietekmes nenoteiktību uz ekonomiku. Proti, vai monetārās politikas iedarbība uz ekonomiku būs atbilstoša gaidītajam. Pašreizējās ekonomiskās situācijas kontekstā runājot, – vai pieņemtie lēmumi par procentu likmju kāpumu būs pietiekoši spēcīgi, lai pārāk augsto inflāciju atgrieztu pie mērķa rādītāja paredzētajā laika nogrieznī.

Trešais nenoteiktības avots ir ekonomiskie šoki. Kad šoks iedarbojas uz ekonomikas dalībniekiem, nav skaidrības, kādā veidā tas šoreiz tieši skars ekonomiku un cik spēcīga un plaša būs šoka ietekme kopumā, kā arī – kāda būs ietekme katrā ekonomikas sektorā. Piemēram, Krievijas iebrukuma Ukrainā sākumā enerģijas šoka patiesos apmērus, ilgumu un izkliedi ekonomikā bija grūti paredzēt. Arī Covid-19 pandēmijas šoka izpausmi reti kurš spēja precīzi noteikt.

Cik platus monetārās politikas soļus spert?

Nenoteiktības apstākļos monetārās politikas lēmumu pieņēmējiem ir galvenokārt divas iespējas: vai nu virzīties uz priekšu ar samērā mazām bāzes procentu likmju izmaiņām, t.i., maziem, pakāpeniskiem solīšiem, vai arī ātri un izlēmīgi doties nospraustajā virzienā, veicot salīdzinoši lielas procentu likmju izmaiņas. Pirmā pieeja tiek dēvēta par Brainarda konservatīvisma principu vai monetārās politikas pakāpeniskumu (gradualism) [2]. Otrā pieeja dēvējama par viena soļa korekciju (ekonomiskajā literatūrā tā neformāli tiek dēvēta arī par “cold turkey approach”) [3]. Saskaņā ar otro pieeju monetārās politikas veidotāji, ņemot vērā visas nenoteiktības, riska vadības apsvērumu dēļ rīkojas strauji, lai novērstu sliktāko iespējamāko iznākumu.

Katrai no šīm pieejām ir priekšrocības un trūkumi, visbiežāk vienas pieejas priekšrocības ir otras pieejas trūkumi. Īsumā tās ieskicēsim.

Pakāpeniskās pieejas pievilcība – tā ir ļoti intuitīva. Šo pieeju raksturojot, bieži tiek izmantota līdzība ar kustību tumšā telpā: ja jūs esat tumšā telpā, tad ir saprātīgi kustēties uz priekšu maziem solīšiem, nevis spert platus soļus un riskēt uzskriet kādam virsū vai paklupt un gūt traumas. Šādi rīkojoties, tiek samazinātas nevajadzīgas svārstības ekonomikā pretstatā viena soļa pieejai. Turklāt pakāpeniskā pieeja labāk izvairās no finanšu tirgu un ekonomikas plašākas darbības traucējumiem jeb pašu centrālo banku lēmumu radītām stresa situācijām, dodot tirgus dalībniekiem ilgāku pielāgošanās laiku.

Taču šīs pakāpeniskās pieejas gadījumā monetārās politikas reakcija uz ekonomikas satricinājumiem ir lēnāka un tādējādi atsevišķos gadījumos var būt nepietiekama un pat kaitējoša. Ekonomikas šoka apstākļos, lai stabilizētu ekonomiku, varētu būt nepieciešamas straujākas un izlēmīgākas politikas darbības. Piemēram, ja inflācijas spiediens veidojas strauji ārēju šoku ietekmē, tad pakāpeniska pieeja var nenoslāpēt inflāciju pietiekami ātri, ļaujot inflācijai vēl vairāk pieaugt un pieļaujot augstāku inflācijas gaidu iesakņošanos. Tāpat pakāpeniskums var nebūt efektīvs, lai cīnītos pret dažādiem cenu burbuļiem, kas var izraisīt finanšu nestabilitāti. Turklāt, ja tirgus dalībnieki nonāks pie ieskata, ka centrālā banka vilcinās vai rīkojas lēni, īpaši gadījumos, kad nepieciešama tūlītēja reakcija ekonomisko problēmu risināšanai, var tikt vājināta centrālās bankas uzticamība un monetārās politikas efektivitāte. Tas savukārt samazina centrālās bankas spēju ietekmēt ekonomiskos rādītājus, kā rezultātā var pieaugt nelīdzsvarotība ekonomikā.

Kādā virzienā gājusi ECB Padome?

Apskatot eirozonas monetārās politikas likmju izmaiņu sadalījumu, jāsecina, ka ECB Padome visbiežāk virzās uz priekšu mērenā tempā. Visbiežāk politikas procentu likme tiek palielināta par 0.25 procentpunktiem, kā tas redzams 1. attēlā.

Savukārt 2. attēlā redzams, ka ECB Padome, izņemot pēdējo likmju celšanas ciklu, kas aizsākās 2022. gadā, likmes samazina straujāk, nekā tās palielina. Šādas asimetrijas izveidošanos noteikuši dažādi faktori. Izteiktākie no tiem ir 2001. gada 11. septembra terorakti ASV un globālā finanšu krīze 2008./2009. gadā, kad Eirosistēma (ko veido ECB un eirozonas nacionālās centrālās bankas) kopsolī ar pārējām vadošajām centrālajām bankām samazināja bāzes procentu likmes, lai stabilizētu ekonomikas. Tas norāda, ka it sevišķi ārēju un iepriekš neprognozējamu šoku ietekmē, kā 11. septembra terorakts, centrālās bankas var strauji mazināt likmes, lai pasargātu savas ekonomikas no ieslīdēšanas dziļā recesijā. Šāda centrālo banku rīcība sekoja arī Covid-19 pandēmijas izplatības sākumposmā, vienīgi šajā gadījumā ECB Padomes noteiktās bāzes procentu likmes jau bija negatīvas, tā dēļ ECB Padome izvēlējās stabilizēt ekonomiku ar aktīvu pirkšanas programmu palīdzību [4].

Atlaist monetāros grožus sākotnēji vienmēr ir vieglāk, nekā tos pievilkt, jo uzturēt ekonomiskās aktivitāti ir vieglāk, nekā izraisīt bezdarba pieaugumu. Bet lieliem satricinājumiem izpaliekot, likmju samazinājums ir pakāpeniskāks. Tādu to visdrīzāk varētu sagaidīt arī šogad  pieņemot, ka

1. inflācija neizspēlē jaunus pārsteigumus, kā dēļ likmes varētu palikt augstas ilgāk,
2. ekonomika neieslīgst dziļākā recesijā, kas savukārt nozīmētu straujāku likmju samazinājumu.   

Kā centrālajām bankām vajadzētu reaģēt paaugstinātas inflācijas apstākļos?

Eirozonas inflācija strauji auga 2022. gadā, oktobrī sasniedzot 10.6 % atzīmi. Nenoliedzami šāda dinamika ir izmainījusi arī izpratni par inflāciju. Šobrīd to uztveram daudz nopietnāk nekā pirms Covid pandēmijas. Inflācijas aspekts daudz būtiskāk ietekmē ekonomikas dalībnieku lēmumus, gan kā un kur investēt, gan par kādu algas pieaugumu vienoties ar darba devēju, gan arī – kādu uzcenojumu piemērot pārdodamajām precēm un pakalpojumiem. ECB Padomes pusē tas savukārt nozīmē, ka neskaidrība par tālāko inflācijas noturību (inflation persistance) ir pieaugusi. Bet augsta inflācijas noturība palielina iespējamību, ka tiks apšaubīta centrālās bankas nospraustā mērķa inflācijas līmeņa sasniegšana [5]. Tāpēc ECB Padome 2022. gada vasarā uzsāka straujāko likmju celšanas ciklu Eirosistēmas pastāvēšanas laikā.

Inflācijas kontekstā strauju un izlēmīgu rīcību rekomendē arī pētījumi [6]. Saskaņā ar šiem pētījumiem nenoteiktība par inflācijas noturību nosaka izlēmīgāku un ciešāku monetāro politiku. Ja monetārās politikas veidotājiem lēmuma pieņemšanas brīdī nav pilnas informācijas, vai inflācijas noturība ir zema vai augsta, tad saskaņā ar pētījumiem optimāla rīcība ir pieņemt, ka inflācijas noturība ir augsta, un ātrāk sākt īstenot ciešāku monetāro politiku, nevis uzskatīt, ka inflācijas noturība ir zema. Šāda rīcība nodrošina inflācijas ātrāku savaldīšanu ar mazākiem ekonomiskās aktivitātes iekritieniem.

Turpretī, ja centrālā banka pieņem, ka inflācijas noturība ir zema, bet patiesībā tā ir augsta, tas rezultējas novēlotā centrālās bankas reakcijā, augstākā inflācijā un dziļākā ekonomiskās aktivitātes kritumā. Piesardzības stratēģija jeb agresīvāka centrālās bankas reakcija atmaksājas arī no riska pārvaldības perspektīvas, līdzīgi kā nopērkot apdrošināšanas polisi pret nelaimes gadījumu. Jo, kā rāda vēsturiskā pieredze (plašāk par to rakstā: Kā savaldīt inflācijas pūķi? Centrālo banku vēsturiskā pieredze), inflāciju var būt grūti savaldīt pēc tam, kad tā ir ilgāku laiku pārsniegusi mērķa līmeni. Tas attaisno preventīvāku pieeju inflācijas kontrolei, lai novērstu iespēju, ka inflācijas gaidas atenkurojas. Cenu stabilitātes nodrošināšanai ir būtiski, lai cilvēku gaidas par inflāciju būtiski nenovirzās no centrālās bankas nospraustā inflācijas mērķa – 2 % vidējā termiņā.

[1] Piemēram, ECB surveys (europa.eu)

[2] William C. Brainard: Uncertainty and the Effectiveness of Policy, American Economic Review, May 1967.

[3] Why Stopping Inflation May Be Costly: Evidence from Fourteen Historical Episodes (nber.org)

[4] Pandemic emergency purchase programme (PEPP) (europa.eu)

[5] Inflācijas mērķa līmenis visā eiro zonā kopumā vidējā termiņā ir 2 %.

[6] Ulf Söderström: Monetary Policy with Uncertain Parameters, 2002; vai Euro Area Policies: 2023 Article IV Consultation-Press Release; Staff Report; and Statement by the Executive Director for Euro Area; IMF Country Report No. 23/264