Naftas produktu nozīme Baltijas valstu tautsaimniecībās

Kāpēc kāds vispār interesējas par naftas cenām?

Pasaulē jau daudzus gadus aug entuziasms, kas palīdz mazināt pieķeršanos naftas produktiem ne vien kosmētikas un sadzīves ķīmijas ražošanā, bet arī dažādu enerģijas veidu ražošanā. Tomēr veca mīlestība nerūs, citiem vārdiem sakot, zaļās domāšanas suņu reju pavadīta, karavāna dodas tālāk: naftas resursi vēl ir pieejami samērā lielā daudzumā un alternatīvas ir vai nu dārgākas, vai kā citādi lēni iedzīvojas (gan kosmētikas un sadzīves ķīmijas radīšanā, gan enerģijas ražošanā), un naftas tirgus joprojām pakļauj daudzu preču, ne tikai citu energoresursu, cenas. Tādējādi energoresursi, tai skaitā naftas produkti, ir jebkuras tautsaimniecības attīstību nozīmīgi ietekmējošs faktors – gan no pieejamības viedokļa, gan no izmaksu viedokļa. 

Kāpēc Baltijas valstis runā par naftu

Bieži iekšzemes energoresursi, tostarp naftas produkti, ir pieejami ierobežotā daudzumā, to ieguve mazos apjomos ir dārga vai tie jāimportē. Šāda situācija vērojama arī Baltijas valstīs (1. attēls).

1. attēls. Naftas produktu energoatkarība (neto imports pret bruto iekšzemes patēriņu) Baltijas valstīs.	2. attēls. Latvijas naftas produktu patēriņu raksturojoši rādītāji.
Avots: Eurostat	Avots: CSP, Reuters

3. attēls. Latvijas gada inflācija un degvielas cenu gada pieaugums, %. 

Avots: CSP

Degviela ir viens no plašāk lietotajiem naftas produktiem, ko ikdienā pārdošanā redz gandrīz katrs patērētājs. 3. attēls liecina, ka Latvijā periodu, kuros degvielas cenas aug straujāk nekā vidēji patēriņa cenas, ir vairāk, - tātad pie nemainīgiem ienākumiem un nemainīga patēriņa būtu jāpalielinās degvielas īpatsvaram patēriņa grozā. Un tas arī palielinās faktiskajos patēriņa izdevumos (2. attēls). Papildus tam degvielas cenu netiešā ietekme izpaužas citu preču (īpaši lauksaimniecības preču, enerģijas) un pakalpojumu (galvenokārt transporta) ražošanas izmaksās. Līdzās visai ievērojamajai energoatkarībai šāds slogs apgrūtina tautsaimniecības izaugsmes prognozēšanu un cenu tendenču perspektīvu novērtēšanu. Īpaši tādēļ, ka Latvijas un citu Baltijas valstu patērēto naftas produktu cenu "kājas" neaug pašu mājās.

Naftas produktu cenas: ilgtermiņa un īslaicīgi ietekmējošie faktori

Ilgtermiņa naftas cenu tendenci ietekmējošie faktori pamatā ir ieguves iespējas, krājumi un patēriņš, ko savukārt ietekmē demogrāfiskie faktori un pasaules tautsaimniecības izaugsmes ilgtermiņa tendence. Tikmēr svārstības ap šo līmeni rada gan dabas apstākļi, gan ekonomikas cikls, gan politiskie faktori, - to nenoteiktība ļauj vaļu fantāzijai un spekulācijām. Un šo faktoru ietekmes samērs nekad nav skaidri novērtējams.

Naftas cenu slogs tautsaimniecībai ir atkarīgs ne vien no cenas, bet arī no patēriņa. Vēsturiski līdzīgs šis slogs cenu dēļ bija 1979. gada decembrī un 2008. gada vidū (šeit reālo cenu noteikšanai izmantots ASV cenu indekss). Protams, atšķīrās patēriņš. Pasaules saimniecība (iekšzemes kopprodukts (IKP) reālā izteiksmē) šajā laikā augusi par 133%, kamēr naftas reālais patēriņš - par 37%. Tādējādi no izmaksu viedokļa vajadzētu teikt, ka naftas cenu slogs kopējo izmaksu struktūrā bija sarucis. Lielāka pasaules tautsaimniecība, protams, patērēja lielāku kopējo enerģijas daudzumu, tomēr naftas un saistīto produktu, piemēram, dabasgāzes, īpatsvars tajā saglabājās būtisks (pārsniedza pusi).

Naftas cenas rada arī papildu slogu – caur tām cenām, ko tās ietekmē. Piemēram, gāzes cenas gan savstarpēji saistītās ieguves, gan iespējamās aizvietošanas patēriņā dēļ atsevišķos periodos ir pat ļoti cieši saistītas ar naftas cenu attīstību, laika gaitā pakāpeniski mazinoties cenu absolūtajai atšķirībai, ko nosaka plašāks dabasgāzes lietojums apkures sistēmās, auto degvielā u.c.

Apbrīnojama ir pārtikas un naftas cenu dinamikas līdzība (4. attēls). Turklāt liela daļa galveno pārtikas preču (izņemot cukuru) cenu attīstās ļoti līdzīgi. Varētu rasties iespaids, ka vai nu pārtika tiek ražota no naftas, vai nu tās ražošanā degvielas izmaksu komponents ir vislielākais, vai arī tās ir aizstājamas preces, vai arī… tās ir biržas spekulācijas. Tās nav aizstājamas preces, taču vairākas graudaugu un eļļas augu kultūras arvien biežāk sāk audzēt degvielas ražošanas vajadzībām, un sezonas vidū sējumu platības pēkšņi nesāk mainīties par labu tai vai citai kultūrai atkarībā no tā, kas notiek ar naftu. Citiem vārdiem sakot, sezonas ietvaros lauksaimniecības preču ražošana ir visai neelastīga. Protams, tas netraucē skaidrot pārtikas cenu kāpumu ar lietu vai sausumu, liellopu nagu sērgām vai baktēriju klātbūtni diedzētās sēklās, bet naftas cenu svārstības – ar kara iespējamību vai pēkšņām dabas katastrofām naftas ieguves reģionos. Tāpat arī spirta rūpniecībā izmantojamie graudaugi un eļļas augi nepārstāv visu lauksaimniecības un pārtikas preču klāstu. Tādējādi zināma spekulatīva ietekme uz cenām noteikti pastāv.

4. attēls. Pasaules naftas un pārtikas cenu dinamika (ASV dolāros par barelu un indekss pret. 2002.-2004. gada vidējo līmeni, kas ir 100%)

Avots: Reuters, FAO

Tātad biržās kotējamo preču cenas ir saistītas. Pieaugot resursu un izejvielu cenām, rodas vēlme tos taupīt un rast dažādus risinājumus, kā ražošanu padarīt mazāk atkarīgu no enerģijas izmantošanas vai vismaz no tās importa. Tas ir, kā veidot resursu aizstāšanu.

Resursu izmaksas dažādās tautsaimniecības nozarēs ne vienmēr ir viegli samazināt, jo ražošanas process varētu būt būtiski jāpārkārto. Kā var aprēķināt no nacionālo kontu un energobilanču datiem, Baltijas valstīs kopš deviņdesmitajiem gadiem naftas produktu energointensitāte jeb galapatēriņā izmantoto naftas produktu apjoms enerģijas mērvienībās uz vienu pievienotās vērtības vienību ir sarucis, sasniedzot atšķirīgus līmeņus un dažādu elastību.

Dažādu tautsaimniecības sektoru naftas produktu patērēšanas paradumi Baltijā

No vienas puses, cenu faktors motivē taupīt enerģiju un tas var samazināt attiecīgo rādītāju, bet, no otras puses, nevar noliegt, ka tautsaimniecība ir attīstījusies, un pievienotā vērtība, ko iespējams iegūt (saražot), izmantojot tādu pašu enerģijas daudzumu, ir pieaugusi – gan resursus taupošu tehnoloģiju ietekmē, gan ražošanas apjomu palielināšanās dēļ, ko var redzēt no jaudu noslodzes palielināšanās, piemēram, apstrādes rūpniecībā.

5. attēls. Naftas produktu energointensitāte rūpnieciskajā sektorā (industry), TJ/milj. EUR pievienotās vērtības.	6. attēls. Naftas produktu energointensitāte transporta sektorā, TJ/milj. EUR pievienotās vērtības
Avots: Eurostat, LB aprēķini	Avots: Eurostat, LB aprēķini

Gan Latvijā, gan pārējās Baltijas valstīs, augot naftas cenām, tomēr ir izdevies saražot vai patērēt vairāk, izlietojot mazāku naftas produktu un kopējo energoresursu daudzumu. Taču tendences un līmeņi ir nedaudz atšķirīgi gan starp valstīm, gan atsevišķos sektoros.

Piemēram, rūpnieciskajā sektorā (5. attēls) Lietuva, ar viszemāko naftas produktu kopējo patēriņu Baltijas valstīs radot vislielāko pievienoto vērtību, ir sasniegusi diezgan neelastīgu pozīciju un acīmredzot ražošanas struktūra ir tāda, kas neļauj jau visai zemo rādītāju vēl samazināt. Naftas cena iepriekšējo gadu laikā ir augusi, bet kopš 2003. gada energointensitāte vairs būtiski nemainās (tomēr interesanti, ka pēc krīzes Lietuvā vienīgajā bija niecīgs, tomēr uzlabojums). Šī samērā neelastīgā pozīcija varētu būt saistīta ar naftas pārstrādes rūpniecības ievērojamo īpatsvaru.

Latvijas rūpnieciskais sektors ilgstošāk tērējis vairāk energoresursu identiskas pievienotās vērtības saražošanai, un arī 2010. gadā Latvijā naftas produktu energointensitāte saglabājās visaugstākā. Tomēr kopš 2000. gada tā ir būtiski sarukusi. Diezgan līdzīga aina ir Igaunijā, kur datu pieejamība ļauj novērtēt ilgākā laika periodā sasniegto uzlabojumu – jaudu pilnīgāka noslodze un ekonomikas izaugsme samazina naftas produktu patēriņu uz produkcijas vienību.

Atšķirīgākas ir tendences transporta sektorā (6. attēls), kur Igaunijā kopš 2004. gada jūtams mazs potenciāls uzlabot energointensitāti, bet Lietuva spēj radīt vairāk pievienotās vērtības šajā nozarē ar līdzvērtīgu enerģijas patēriņu. To varētu skaidrot ar atšķirīgu transporta nozares struktūru. Lietuvā viszemāko energointensitāti transporta nozarē var skaidrot ar kravas pārvadājumu nozīmīgumu, tai skaitā dzelzceļa kravu pārvadājumu intensīvu izmantošanu. Pasažieru iekšzemes pārvadājumos patērē daudz enerģijas un ir visai neliela iespēja daudz nopelnīt, tāpēc naftas produktu patēriņš attiecībā pret nopelnīto jeb radīto pievienoto vērtību ir samērā liels. Latvijā transporta sektora energointensitāte ir mazinājusies kopš 2000. gada, un uzlabojusies arī pēc krīzes, kā arī tā ir zemāka nekā Igaunijā.

Arī mājsaimniecību energoresursu patēriņa struktūra ir būtiski mainījusies: zudumu novēršana, siltumenerģijas ražošanas sistēmu pārveide, atteikšanās no mazuta apkures sistēmās un citi pasākumi ir palīdzējuši mazināt atkarību no naftas produktiem galapatēriņā, un mājsaimniecību naftas produktu energointensitāte (te tā aprēķināta pret privāto patēriņu latos) kopš 90. gadu vidus ir samazinājusies visās Baltijas valstīs. Citiem vārdiem sakot, mājsaimniecībām pie līdzvērtīga naftas produktu galapatēriņa enerģijas mērvienībās ir augstāks kopējais labklājības līmenis (ja to mēra patēriņa kopējā vērtībā naudas izteiksmē). Naftas produktu kopējo patēriņu, iespējams, mazinājis arī naftas resursu cenu kāpums. No 2002. gada decembra līdz 2012. gada oktobrim degvielas cena, neskaitot nodokļus, augusi aptuveni 2.4 reizes, savukārt kopējā patēriņa pieaugums 2011. gadā salīdzinājumā ar 2002. gadu ir 2.2 reizes.

7. attēls. Naftas produktu energointensitāte mājsaimniecību sektorā, TJ/milj. EUR patēriņa vērtības.

Avots: Eurostat, LB aprēķini

Te jāatzīmē, ka mājsaimniecībām galapatēriņā galvenais naftas produkts ir degviela un šķidrais kurināmais apkures nolūkiem (te neietilpst dabasgāze, turklāt tās izmantošana siltumenerģijas ražošanā nonāk t.s. pārveidošanas sektorā, nevis mājsaimniecību galapatēriņā). Spriežot pēc degvielas īpatsvara patēriņa grozā (2. attēls), kopējie izdevumi par degvielu ir augstāki nekā, piemēram, 2000. gadā. Tā kā to rada gan cenas, gan patēriņš kopā, un konkrēti naftas produktu patēriņš teradžoulos ir mazinājies, tad atliek secināt, ka izdevumu kāpumu rada naftas produktu cenas. Protams, jāatzīmē, ka arī kopējais privātais patēriņš absolūtā izteiksmē ir audzis, tādējādi izdevumi par degvielu absolūtā izteiksmē nav apēduši citus izdevumus, bet citi izdevumi ir auguši proporcionāli mazāk. Taču optimālā patēriņa struktūra naudas vienībās nekad nav zināma un ir atkarīga no laikmetam atbilstošās resursu ieguves un ražošanas un patēriņa īpatnībām.

Attiecībā pret sasniegto labklājības līmeni Igaunija ļoti progresējusi, mājsaimniecībām atsakoties no naftas produktu patēriņa (iespējams, tas saistīts, ar apkures sistēmām) un nonākusi līdz samērā neelastīgai pozīcijai - gluži kā transporta sektorā.

Latvijā mājsaimniecību sektora naftas produktu energointensitāte sākotnēji bija zemāka (1995. gadā, kopš kura pieejami dati visās Baltijas valstīs), bet arvien saglabājas līdzīga (t.i., "dreifē" nelielā teritorijā) pie dažādām cenām. Pēc krīzes tā gandrīz divkāršojās, jo būtiski samazinājās kopējais patēriņš naudas izteiksmē, bet ne naftas produktu absolūtais patēriņš (pārējās Baltijas valstīs, kur IKP kritums nebija tik straujš, šī attiecība saglabājās gandrīz nemainīga).

Lietuva, līdzīgi kā Igaunija, arī izskatās nonākusi līdz relatīvi mazelastīgai pozīcijai, taču lēnāk nekā Igaunija.

Kā ir mainījušās naftas pārstrādes produktu izmaksas dažādās nozarēs Baltijas valstīs?

Kā jau iepriekš minēts, cenas ir viena puse un patēriņš – otra. To, kādu slogu dažādām tautsaimniecības nozarēm rada naftas pārstrādes nozares produktu izmantošana (tālāk tekstā tas tiks apzīmēts ar naftas pārstrādes produktu izmaksām attiecīgajā nozarē), var aptuveni novērtēt no izmaksu un izlaides tabulām. Tātad liela enerģijas intensitāte vairākās nozarēs vienlaikus norāda, ka energoresursu izmaksas ietekmē lielu daļu no IKP, tāpēc turpmāk salīdzināsim, kā izskatās naftas produktu izmaksas procentuāli no izlaides vērtības atsevišķās nozarēs Baltijas valstīs jeb kā izskatās naftas pārstrādes produktu izmaksu dinamika Baltijas valstīs un kāpēc vērojamas šādas tendences.

Lai gan pastāv nelielas atšķirības nozaru sadalījumā, Baltijas valstu vidū kopējās naftas produktu izmaksas procentuāli no izlaides vērtības vislielākās ir Lietuvā (8. attēls). Tās ir vislielākās Lietuvā ne tikai kopumā, bet arī visās apstrādes rūpniecības nozarēs, izņemot ķīmiskās vielas, ķīmiskos produktus un citu nemetālisko minerālu izstrādājumus (9. attēls). 

8. attēls. Naftas produktu izmaksas procentos no izlaides vērtības Baltijas valstīs 2009. gadā.

Avots: Eurostat, World Input-Output Database

9. attēls. Naftas produktu izmaksas procentos no izlaides vērtības apstrādes rūpniecībā Baltijas valstīs 2009. gadā.

Avots: Eurostat, World Input-Output Database

Tik lielas atšķirības starp naftas pārstrādes rūpniecības produktu izmaksām procentos no izlaides vērtības Baltijas valstīs katrā no apstrādes rūpniecības nozarēm var izskaidrot ar to, ka valstis ražo ļoti atšķirīgus produktus, kuriem ir vajadzīgs atšķirīgs enerģijas daudzums (arī naftas pārstrādes produkti kā izejviela). Naftas pārstrādes produktu izmaksas procentos no izlaides vērtības apstrādes rūpniecībā starp Baltijas valstīm kopumā vislielākās ir Lietuvā. Lietuvā varētu būt ražotas lētākas preces, kas noved pie mazākas vienas vienības izlaides vērtības, un tādēļ lielākām naftas pārstrādes produktu izmaksām procentos no izlaides. Piemēram, Lietuvā tas varētu būt tā saucamo zemo un vidējo tehnoloģiju preču liels pārsvars (Eurostat dati liecina, ka Lietuvas eksportā ir mazākais augsto tehnoloģiju preču īpatsvars Baltijas valstīs). Taču, kā rāda 1. tabula, Lietuvā naftas produktu izmaksas procentos no saražotas izlaides varētu būt lielākas arī tāpēc, ka iekšzemē radītā izlaides daļa procentos no kopējās izlaides ir vislielākā visās nozarēs, izņemot koksa, rafinētās naftas un kodoldegvielas nozari, starp Baltijas valstīm. Citiem vārdiem sakot, Lietuvā produkts vienā iekšzemes uzņēmumā biežāk tiek ražots no sākuma līdz beigām, kamēr citās Baltijas valstīs (īpaši Igaunijā, kur augsto tehnoloģiju preču eksports ir lielākais) lielāku lomu spēlē preču komplektēšana vai liels sastāvdaļu imports. Kas attiecas uz koksa, rafinētas naftas un kodoldegvielas nozari, 2009. gadā Lietuvā tās pievienotā vērtība procentos no kopējās izlaides bija mazāka nekā Igaunijā, jo Lietuva naftu pārsvarā tikai pārstrādā, importējot lielu daļu no izejvielām. 

1. tabula. Pievienotā vērtība procentos no kopējās izlaides 2009. gadā.

Avots: Eurostat.
* n.i. – nav informācijas

Turpmāk apskatīsim naftas pārstrādes produktu izmaksu un cenu dinamiku apstrādes rūpniecības un transporta sektorā, jo šiem sektoriem ir ļoti liela daļa kopējā naftas pārstrādes produktu izmaksu struktūrā Baltijas valstīs (10. attēls).

10. attēls. Naftas produktu izmaksu struktūra Baltijas valstīs 2009. gadā. 

Avots: Eurostat, World Input-Output Database

Runājot par naftas pārstrādes produktu izmaksu un cenu dinamiku apstrādes rūpniecības sektorā (11. attēls), naftas pārstrādes produktu izmaksas procentos no izlaides vērtības visvairāk samazinājās Lietuvā 1995.-2009. gadā, tomēr 2009. gadā tās tāpat bija vislielākās starp Baltijas valstīm. Tas varētu norādīt uz to, ka lietuviešu ražošanas struktūra nav naftas produktus taupoša salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm.

Kas attiecas uz naftas pārstrādes produktu izmaksu un cenu dinamiku transporta sektorā (12. attēls), analizētajā laika periodā naftas pārstrādes produktu izmaksas transporta sektorā visvairāk samazinājās Lietuvā, un 2009. gadā tās bija vismazākās starp Baltijas valstīm (tas pats attiecās arī uz enerģijas intensitāti). Tas saistīts ar to, ka kravu pārvadājumi Lietuvā tiek izmantoti intensīvāk nekā pārējās Baltijas valstīs, un tie ar vienādu enerģijas patēriņu ļauj radīt lielāku pievienoto vērtību.

11. attēls. Naftas produktu izmaksas un cenas apstrādes rūpniecības sektorā (y ass – naftas cena, ASV dolāri par barelu, x ass – naftas produktu izmaksas % no izlaides vērtības).	12. attēls. Naftas produktu izmaksas un cenas transporta sektorā (y ass – naftas cena, ASV dolāri par barelu, x ass – naftas produktu izmaksas % no izlaides vērtības).
Avots: Eurostat, World Input-Output Database	Avots: Eurostat, World Input-Output Database

Enerģijas cenu ietekme uz patēriņa cenām Baltijas valstīs

Ir būtiski saprast, kā enerģijas cenu pieaugums ietekmē inflāciju Baltijas valstīs. Lai gan kopumā saskaņotā patēriņa cenu indeksa svaros enerģijas un transporta izdevumu kopējais īpatsvars būtiski neatšķiras, atšķiras enerģijas veidi un to ieguve. Lai gan siltumenerģijas izdevumu kopējais īpatsvars saskaņotā patēriņa cenu indeksā visās Baltijas valstīs ir 4-5% (13. attēls), Igaunijai priekšrocības rada tas, ka tai dabas resursos ir pieejams degslāneklis. Tādēļ pasaules naftas cenas Igaunijā rada mazāku tiešo ietekmi uz inflāciju nekā pārējās Baltijas valstīs. 

13. attēls. Atsevišķu patēriņa grupu īpatsvars saskaņotā patēriņa cenu indeksa grozā Baltijas valstīs 2011. gadā. 

Avots: Eurostat 

Rezumējot visu augstākminēto, ir iespējams izdarīt vairākus secinājumus. Pirmkārt, visās Baltijas valstīs kopš 2000. gada ir izdevies samazināt naftas pārstrādes produktu energointensitāti rūpnieciskajā sektorā, un Lietuva ir sasniegusi diezgan neelastīgu pozīciju, nespējot samazināt naftas produktu energointensitāti vēl vairāk. Otrkārt, visas Baltijas valstis ir bijušas spējīgas samazināt arī naftas pārstrādes produktu izmaksas apstrādes rūpniecības sektorā. Treškārt, naftas pārstrādes produktu izmaksas procentos no izlaides vērtības apstrādes rūpniecībā kopumā ir vislielākās Lietuvā, ko izskaidro tas, ka citas Baltijas valstis ražo izmaksu dalījumā ļoti atšķirīgu preču sortimentu, un tas, ka nozares ietvaros iekšzemē radītā izlaides daļa procentos no kopējās izlaides Lietuvā ir vislielākā gandrīz visās nozarēs (daļēji saistīts ar zemāku augsto tehnoloģiju ražošanas īpatsvaru). Izmantojot atšķirīgus resursus siltumenerģijas ražošanā, pasaules naftas cenas Igaunijā rada mazāku ietekmi uz inflāciju nekā citur Baltijā.