Neatkarība atgūta, ko tālāk?

Pagājušā gada 22. decembrī Latvija noslēdza trīs gadus ilgušo starptautiskā aizdevuma programmu. Notikumam sakrītot ar ziemas saulgriežiem, kad pavadīta garākā nakts un gaisma sāk aust aizvien agrāk, kāds noteikti tajā varētu saskatīt arī simbolisku nozīmi. Medijos ne reti izskanējuši sulīgi epiteti par finanšu verdzības beigām un atkal atgūto Latvijas neatkarību. Tomēr ko nozīmē šī "finanšu neatkarība", un vai aizdevēju pārraudzības mazināšanās paver Latvijai brīvas rokas valsts budžeta veidošanai – tā teikt, pēc sirds patikas? Rakstā centīšos īsumā sniegt skatījumu par turpmāko valsts budžeta veidošanas gaitu, vispirms atskatoties uz aizdevumu programmas laikā paveikto valsts finanšu sakārtošanā. 

Kas līdz šim paveikts?

Gan Latvijas valdībai, gan tās iedzīvotājiem laiks kopš 2008. gada novembra ir bijis trauksmains un pārmaiņu pilns. Nekustamā īpašuma burbuļa plīšanai sasaucoties ar pasaules finanšu krīzi, Latvijas budžets bija iedzīts strupceļā. Strauji rūkošie ieņēmumi (sk. 1. attēlu) un "treknajos gados" uzaudzētie izdevumi ātri vien lika atskurbt tiem, kas izmisīgi ticēja, ka IKP un budžeta pieauguma dzīres būs mūžīgas – Valsts kasē dažos mēnešos varēja svilpot vējš.

1. attēls. 2009. gads. Valsts ieņēmumi strauji krīt, izdevumi seko vēlāk un lēnāk  

Valsts konsolidētā kopbudžeta uzkrāto ieņēmumu un izdevumu pieauguma temps 2009. gadā (gads pret gadu)

Avots: Valsts kase dati un LB aprēķins

Lai valsts spētu veikt savas pamatfunkcijas, tai skaitā izmaksāt pensijas un pabalstus, algas skolotājiem, policistiem, ārstiem un citiem sabiedriskajā sektorā strādājošajiem, 2008. gada novembrī tai nācās griezties pie starptautiskajām institūcijām ar lūgumu pēc aizdevuma. Vai bija alternatīva? Bija – panākt budžetā līdzsvaru nekavējoties, bez garām diskusijām atsakoties no izdevumiem vairāk nekā miljarda latu apjomā – lai tie atbilstu ieņēmumiem.

Kā viegli saprotams, katrs ar ieņēmumiem nesegts izdevumu lats valdībai ir jāaizņemas, un, ja finanšu tirgus vairs neaizdod, tad jālūdz Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda palīdzība. Par labiem (zemiem) procentiem, bet ar aizdevēju vēlmi redzēt to, kas ir paša aizņēmēja interesēs, – valsts finanšu sakārtošanu, lai tā savus izdevumus ilgākā laikā spēj segt ar ieņēmumiem. Tātad valdība izvēlējās šo mazāk sāpīgo ceļu, budžeta iztrūkums tika lāpīts vairāku gadu garumā, un kopumā Latvijas valdība (valdības) ir veikušas sešus budžeta konsolidācijas raundus. Šai laikā veiktas arī strukturālās reformas, no kurām redzamākās ir bijušas a) veselības aprūpē, pārorientējoties no stacionārās uz ambulatoro aprūpi, b) valsts pārvaldē, samazinot un apvienojot valsts aģentūras, un c) izglītībā, pielāgojot pedagogu skaitu skolēnu skaita pārmaiņām. Paveikts ir ievērojams darbs, taču, citējot vienu no bijušajiem valdības vadītājiem, par tālāko jāsaka pamatīgs "BET"…

Kādi riski sagaidāmi turpmāk, un kā no tiem izvairīties?

Raugoties tuvākā nākotnē, būtu rūpīgi jāizsver riski šī gada budžetam saistībā ar straujāku ekonomiskās situācijas pasliktināšanos Eiropā. Likums par valsts budžetu ir būvēts, pieņemot, ka tautsaimniecība pieaugs par 2.5%, attiecīgi kāpjot valsts ieņēmumiem. Diemžēl pēdējā laika notikumi Eiropā, kur parādu krīze būtiski saasinājusies un valstu izaugsme ir krietni apdraudēta, skars arī Latviju. Pieprasījumam Eiropā krītot, samazinās arī Latvijas eksporta izredzes. Eiro zonas kopējā iekšzemes kopprodukta prognozi Eiropas Centrālā Banka kopš septembra samazinājusi no 0.4-2.2% pieauguma līdz 0.4% krituma – 1.0% pieauguma robežām. Arī Igaunijas Banka ir ievērojami pazeminājusi savas valsts ekonomikas izaugsmes prognozi, lēšot, ka tā no 7.9% 2011. gadā noslīdēs līdz 1.9% 2012. gadā. Vairākas institūcijas jau ir pazeminājušas arī Latvijas 2012. gada izaugsmes prognozi līdz aptuveni 1%. Tātad jārēķinās, ka faktiskā situācija var izrādīties sliktāka un plānotie budžeta ieņēmumi – pārāk optimistiski.

Ja notikumi ritēs pēc šī scenārija, budžets izdevumu samazināšanai, visdrīzāk, būs jāatver jau pavasarī. Lai nebūtu jāpieņem sasteigti pēdējā brīža lēmumi, pašlaik vēl ir laiks pārdomāt, kurās nozarēs un kādi tēriņi nepieciešamības gadījumā ir samazināmi.

Netālredzīgā un vieglprātīgi straujā budžeta izdevumu audzēšana pirmskrīzes gados Latviju ir atstājusi ar prāvu parāda nastu. Pat ar ievērojamajiem taupības pasākumiem, kas palīdzēja novērst Latvijas valsts maksātnespēju, Latvijas valdības parāds no 9.0% no IKP 2007. gadā ir pieaudzis piecas reizes līdz 44.7% 2010. gada beigās. Kā jebkurš cits parāds, arī šis būs jāatmaksā. Protams, tas nenotiks vienā piegājienā, jo no valsts budžeta pat teorētiski nav iespējams atlicināt šādas summas (piemēram, 2014.-2015. gadā virs 2 miljardiem latu), taču nāksies pāraizņemties finanšu tirgū – kam finanšu neatkarību atguvusī Latvija nu būs gatava – un procentu maksājumus nāksies maksāt regulāri. Jo pārliecinošāk Latvija pārvaldīs savas finanses, jo drošāk tā virzīsies laukā no budžeta deficīta, jo mazāki būs aizņēmuma procenti un mazāk naudas tiks atņemtas citām valsts (lasi, cilvēku) vajadzībām.

Lai nepieļautu budžeta politikas kļūdu atkārtošanos, svarīgs ir jau gada pirmajā pusē apstiprināmais, ilgi gatavotais fiskālās disciplīnas likums un attiecīgie grozījumi Satversmē, tādējādi ar likuma spēku nosakot, ka straujas izaugsmes gados daļu no ieņēmumiem valdība atlicina nebaltām dienām, lai tautsaimniecībai grūtākos brīžos būtu iespējams stimulēt ekonomiku. Tāpat ir svarīgi turpināt iesāktās strukturālās reformas veselības aprūpes un izglītības jomās, lai paveiktais darbs nepaliek pusceļā un ar laiku nezaudē jēgu. Un, visbeidzot, jāmin no valsts sociālā budžeta izrietošie finanšu riski. Sociālā budžeta ieņēmumu uzkrājums pagājušā gada beigās bija sarucis līdz 260 miljoniem latu, un paredzams, ka jau 2013. gadā valsts pamatbudžetam būs jānovirza papildu līdzekļi tā tēriņiem. Ņemot vērā sabiedrības novecošanās procesu, ja pensiju un pabalstu sistēma Latvijā netiks reformēta, piemēram, tiks kavēta fondēto pensiju sistēmas attīstība vai netiks audzēta sociālā atbalsta sistēmas efektivitāte, sociālā budžeta deficīts augs un var sasniegt apmērus, kad valstij vairs nebūs iespējams pildīt savas saistības sociālās politikas jomā. Tādēļ jācer, ka valdības uzsākto reformu gaita šai jomā tiks veiksmīgi turpināta.

Visbeidzot – atbildot uz jautājumu, vai aizdevuma programmas beigas paver Latvijai brīvas rokas valsts budžeta veidošanā, - es teiktu, ka tā būs lieliska iespēja pierādīt, ka valsts ir mācījusies no pagātnes kļūdām un nākotnē spēs pati veidot pragmatisku valsts finanšu politiku. Pretējā gadījumā iepriekšējo trīs gadu grūtais ceļš būtu noiets velti.

Raksts publicēts portālā Delfi 2012. gada 3. janvārī