Nenobrūkošs atalgojuma kāpums valstī nevar notikt ātri
Daudz ir rakstīts par neseno valsts budžeta krīzi Latvijā un tās cēloņiem. Esam uzsvēruši, ka Latvijas tautsaimniecības straujās attīstības periodā, ekonomikai augot ātrumā, kas "burbuļa" dēļ ievērojami pārsniedza ilgtermiņā uzturamu, valsts budžeta papildu iekasētie nodokļu ieņēmumi jau tajos pašos "labajos" gados uzreiz tika pilnībā iztērēti, neatstājot drošības rezervi krīzes periodam. Šoreiz īsi par mācību, ko budžeta krīzē deva pārmēru straujais, ražīgumu ievērojami apsteidzošais atalgojuma kāpums.
Laika periodā no 2004. gada līdz 2008. gadam Latvijas valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumi pieauga gandrīz divarpus reizes, no kā vienu trešdaļu nodrošināja valsts sektorā strādājošo atlīdzības palielinājums. Valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumi darbinieku atlīdzībai ik gadu tika palielināti par vairāk nekā 20%, bet 2007. gadā palielinājums sasniedza rekordaugstus 40%. Vidējās darba samaksas pieaugums valsts pārvaldē "labajos" laikos bija straujāks nekā privātajā sektorā. Tādējādi starpība starp darbinieku darba samaksu sabiedriskajā sektorā un privātajā jeb uzņēmumu sektorā palielinājās, maksimumu sasniedzot 2008. gadā.
Tātad lēcienveida atalgojuma paaugstinājums sabiedriskajā sektorā strādājošiem bija viens no faktoriem, kas veicināja strauju algu pieaugumu arī privātajā sektorā, jo uzņēmumiem bija jānotur labākie darbinieki. Vai tas tautsaimniecībai ir labi vai slikti? Ienākumu un labklājības kāpums parasti tiek noteikts par vienu no galvenajiem valsts ekonomiskās politikas mērķiem, un tādējādi gan indivīds, gan sabiedrība ir ieinteresēti ienākumu kāpumā. Tomēr ir viens "bet" – atalgojuma kāpumam ir jābūt samērotam ar ekonomikas un darba ražīguma attīstību. Ja algas tiek palielinātas straujāk par ražīgumu, agri vai vēlu ekonomika nonāk krīzē un kā indivīdi, tā sabiedrība nonāk zaudētājos. Gluži kā to varējām vērot Latvijā: atalgojuma pieaugums Latvijas valsts sektorā sekmēja algu kāpumu uzņēmumos. Jauki! Bet darbaspēka izmaksas kāpa tik strauji, ka uzņēmumu un tautsaimniecības konkurētspēja saruka, un tas bija viens no lielajiem faktoriem, kas pasliktināja uzņēmumu stāvokli un padziļināja Latvijas ekonomikas krīzi.
Ar 2009. gada budžetu Latvijas valdība veica pirmo nopietno soli tautsaimniecības stabilizēšanas virzienā, tuvinot valdības tēriņus tās reālajiem ienākumiem. Lai arī pieņemtie lēmumi bija smagi, tie bija vitāli nepieciešami valsts finanšu noturēšanai grožos, tādējādi arī turpmāk nodrošinot valsts maksātspēju – to, par ko pašlaik cīnās tādas valstis kā Grieķija un Itālija. Kā viens no būtiskākajiem lēmumiem minams atalgojuma samazinājums valsts sektorā strādājošajiem, kas ļāva ne tikai samazināt krīzes apstākļos strauji augošo valsts budžeta deficītu, bet arī uzlabot Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju un līdz ar to veicināt eksportu. Kopumā no 2009. līdz 2011. gadam izdevumu samazinājums atalgojumiem veidoja gandrīz pusi no visiem izdevumus samazinošiem pasākumiem, atalgojumam sarūkot vidēji par 30%. Iepriekšējos gados atalgojums tautsaimniecībā bija dubultojies, un šis samazinājums, kā redzams, "noēda" tikai daļu no pārkaršanas rezultāta, tomēr tas bija pietiekams kritums, lai satuvotos algu un ražīguma līmenis un Latvijas uzņēmumi atkal varētu pārdot savas preces un pakalpojumus kā eksportam, tā vietējā tirgū, konkurējot ar importu. (Te jāpiezīmē, ka, solidarizējoties ar valsts pārvaldes iestādēm, arī Latvijas Bankas darba samaksas izdevumi no 2008. līdz 2010. gadam tika samazināti līdz aptuveni 2006. gada līmenim – par 33%, padomes un valdes locekļiem par 41%.).
Esam jau rakstījuši par to, ka stingra budžeta politika var stimulēt ekonomiku ātri, pretstatā vispārpieņemtiem Keinsa teorijas principiem[1]. Gan ekonomikas teorijas jaunākās atziņas, gan vairāku valstu piemēri liecina, ka valsts izdevumu samazināšana var veicināt tautsaimniecības pieaugumu ne tikai ilgtermiņā, bet arī īsā laikā. Tam pamatā ir vairāki mehānismi, kurus dēvē par ne-Keinsa efektiem. Viens no šādiem mehānismiem ir tieši ietekme caur darbaspēka tirgu, kas aprakstīta Hārvarda Ekonomiskās izpētes institūta pētnieku A. Alezinas un R. Peroti (Alesina and Perotti, 1995) darbā[2]. Valsts sektorā nodarbināto vidējā atalgojuma samazinājums pazemina algas privātajā sektorā, kā arī pazemina darbaspēka izmaksas. Tas stimulē ražotājus piedāvāt vairāk preču par zemāku cenu, un ražošana paplašinās. Faktiski darbaspēka izmaksu samazinājums, kas radies ierobežojošas budžeta politikas iespaidā, paaugstina uzņēmumu konkurētspēju un palielina eksportu. Un tad, kad saimnieciskas aktivitātes pieauguma dēļ pieaug arī nodokļu maksājumi, algu kāpums sabiedriskajā sektorā ir iespējams nevis uz valsts aizņemšanās un budžeta deficīta, bet reālu ienākumu rēķina.
Avots: Centrālā statistikas pārvalde
Pašlaik Latvijai ir svarīgi neļauties ilūzijām un neuzkāpt uz pirmskrīzes gadu grābekļiem. Ja, neraugoties uz lēni kāpjošo ražīguma līkni, tiks ātri atjaunots algu fonda paaugstinājums valsts sektorā, tas atkal liks uzņēmumiem cīnīties par saviem darbiniekiem ar pārlieku strauju algu kāpumu, kas neļaus tiem konkurēt ar citu valstu ražotājiem. Tādējādi grūti iegūtā eksporta un ražošanas izaugsmes atjaunošanās, kas sākusi nest augļus arī nodarbinātības un lēnā, bet pamatotā atalgojuma kāpumā, tiktu viegli sapostīta. Nevar noliegt, ka brīva darba tirgus apstākļos cilvēki labāka atalgojuma meklējumos ir aizbraukuši un droši vien arī aizbrauks darba meklējumos citur. Tomēr uz to vienīgā patiesi derīgā atbilde ir un paliek atalgojuma kāpums nevis uz burbuļa vai aizņemšanās rēķina, bet uz ražīguma kāpināšanas un pasaules līmeņa produktu ražošanas rēķina. Tas nevar notikt ātri. Acīmredzot tas vispār var notikt tikai tad, ja cilvēki noticēs, ka par spīti grūtībām pārmaiņas tautsaimniecībā notiek pareizajā virzienā un ka viņi paši var lietas mainīt uz labo pusi.
Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 6. decembrī.
[2] Alesina, A, Perotti, R. “Fiscal Expansions and Adjustments in OECD Countries”. Economic Policy, Vol. 21, pp. 5-48, 1995
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 4 )
!!! Ļoti precīzi! Tomēr, vai nesamērīgo nodokļu (neapliekamā min.) ietekme uz darbaspēka izmaksām nav daudz būtiskāka? Vai šo nodokļu sloga mazināšana atalgojumam līdz 1000 eur nav pareizais veids kā palielināt darbinieku ienākumus?
Jā to var kompensēt ar 2% nodokli ēkām un tas tā ir jādara!
Oi, aizmirsu-LB taču tur neko nevar ietekmēt.....
"Te jāpiezīmē, ka, solidarizējoties ar valsts pārvaldes iestādēm, arī Latvijas Bankas darba samaksas izdevumi no 2008. līdz 2010. gadam tika samazināti līdz aptuveni 2006. gada līmenim – par 33%, padomes un valdes locekļiem par 41%"- varbūt varējāt korekti paklusēt, vai vismaz izpausties cik no savām algām samazinājāt (%) salīdzinot ar vid. valstī vai bibliotēkas darbinieku, ja rēķina virs iztikas minimuma (un tad 2 strādājošie+2 bērni--lai mazāk jautājumu)?
Paldies par Jūsu viedokli!
Piekrītu tam, ka augstais nodokļu slogs Latvijā (īpaši darbiniekiem ar zemiem ienākumiem) kaitē tautsaimniecības izaugsmei (par ko jau esam rakstījuši, piemēram, šeit: http://www.makroekonomika.lv/nodoklu-paaugstinajums-ir-kaitigs-tautsaim…)
Atvainojos, nebiju lasījis šo rakstu. Paldies par korekto atbildi! Vai nevarētu lūdzu pakomentēt, kas ir jādara ( likuma ietvaros), lai spētu konkurēt ar to pašu Vāciju un nezaudētu kvalificētākos cilvēkus- tehniskos profesionāļus.
Tas nav vienā dienā sasniedzams mērķis. Lai spētu konkurēt ar Vāciju ir jānodrošina produktivitāte kā Vācijā. Savukārt augstākas produktivitātes nodrošināšanai ir nepieciešamas investīcijas, kuru veicināšanai ir svarīga makroekonomiskā stabilitāte, labvēlīga nodokļu likumdošana, efektīva izglītības sistēma. Kā viens no mājas darbiem investīciju piesaistīšanai minams sabalansēts budžets, kas ir stabilas makroekonomiskas vides priekšnosacījums.