Nodokļu paaugstinājums ir kaitīgs tautsaimniecībai

Ar 2010. gada budžetu Latvijas valdība ir spērusi nopietnu soli pretim tautsaimniecības stabilizēšanai, tuvinot tēriņus valsts reālajiem ienākumiem. Lai gan pieņemtie lēmumi bija smagi, tie bija nepieciešami valsts finanšu noturēšanai grožos, lai arī turpmāk nodrošinātu valsts maksātspēju. Savukārt nopietnas iebildes ir gan pret nodokļu sloga palielinājumu kopumā, gan konkrēto izvēli aplikt darba ienākumus, kas kaitē uzņēmējdarbībai, mazina nodarbinātību, kā arī Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju, salīdzinot ar citām valstīm.

Lai gan budžeta konsolidācija bija nepieciešama, jāapzinās, ka budžeta bilances korekciju var īstenot divējādi - vai nu ceļot nodokļus, vai arī samazinot izdevumus. Izdevumu samazināšana uz strukturālo reformu rēķina pašreizējā situācijā ir nepieciešama, jo tikai šādā veidā var panākt ilgtspējīgu, valsts iespējām atbilstošu budžetu. Par to runā ne tikai Latvijā, bet arī bagātajās ES valstīs, kurās, beidzoties ekonomikas krīzei, būs uzkrājies pamatīgs valdības parāds un kuras ar iedzīvotāju novecošanās radīto seku negatīvo ietekmi (lielāki izdevumi, mazāki ienākumi) sastapsies daudz ātrāk nekā Latvija. Turklāt virkne empīrisku pētījumu pierāda, ka īstermiņā izdevumu samazināšana ekonomikas izaugsmei nav tik kaitīga kā nodokļu paaugstināšana. Bet ilgtermiņā nelietderīgu, neefektīvu izdevumu samazināšana pat veicina tautsaimniecības izaugsmi.

Kas ir pieņemts Latvijā? Likums "Par valsts budžetu 2010. gadam" paredz budžeta pārmaiņas 500 milj. latu apmērā, to sadalot vienādās daļās ieņēmumu un izdevumu pusē. No vienas puses, paaugstinot nodokļus, un, no otras, - samazinot tēriņus atalgojumam, precēm un pakalpojumiem, kapitālajiem izdevumiem, kā arī ierobežojot sociālos pabalstus. Papildu ieņēmumus 2010. gadā galvenokārt plānots iekasēt no iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN), paaugstinot likmi līdz 26% un paplašinot bāzi, no sociālās apdrošināšanas iemaksām (SAI), paplašinot bāzi, un no nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) - arī gan paaugstinot likmi, gan paplašinot bāzi. Tādējādi budžeta korekciju lielā mērā nodrošina darba ienākumu nodokļu sloga paaugstināšana. Darba ienākuma nodokļu sloga palielinājums ir nepieņemams, tas Latvijā jau iepriekš bija visai augsts un tā palielinājums visvairāk kaitē tautsaimniecības izaugsmei.

Nodokļus iedala trijās grupās: darba ienākumu, kapitāla ienākumu un patēriņa nodokļos. Darba ienākumu nodokļu efektīvā likme Latvijā 2007. gadā bija zemāka par Eiropas Savienības vidējo rādītāju. Efektīvā likme ir visu darba ienākumu nodokļu kopsummas attiecība pret atlīdzību nodarbinātajiem, ko novērtē Centrālā statistikas pārvalde, ņemot vērā arī ēnu ekonomikas sektoru.

Alternatīvs darba ienākumu nodokļu slogu raksturojošs rādītājs ir t.s. nodokļu plaisa, kas tiek aprēķināta, balstoties uz valsts darbaspēka nodokļu likmju apmēriem un atvieglojumiem, piemērojot to noteiktam indivīdam ar noteiktu ienākumu līmeni. Faktiski darba ienākumu nodokļu plaisa parāda attiecību starp kopējiem samaksātajiem darba nodokļiem un kopējām darbaspēka izmaksām. Eurostat nodokļu plaisas vērtējums rāda, ka Latvijā zemu atalgotajiem darbiniekiem šis nodokļu slogs 2007. gadā jau pārsniedza Eiropas Savienības vidējo rādītāju. Savukārt ņemot vērā pēdējās nodokļu izmaiņas, nodokļu plaisa indivīdam, kurš saņem vidējo atalgojumu un kuram nav apgādājamo, 2010. gadā tiek lēsta 44.1% apmērā, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem ES.  Arī patēriņa nodokļu slogs 2007. gadā vēl pirms PVN likmes paaugstināšanas un kārtējās akcīzes nodokļa palielināšanas Latvijā bija vidējā ES līmenī. Zemā līmenī Latvijā bija tikai kapitāla ienākumu nodokļi, jo atšķirībā no lielākās daļas ES dalībvalstu ar nekustamā īpašuma nodokli Latvijā līdz šim netika aplikti mājokļi un ar IIN netika aplikts ienākums no kapitāla pieauguma.

Centre for Economic Performance pētnieks S. Nikelss (2004) pētījumā "Nodarbinātība un nodokļi" secina, ka nodokļu plaisas palielinājums attīstītajās valstīs (OECD) par 10 procentu punktiem rada nodarbināto skaita samazinājumu par 1-3 procentiem no darbspējīgā vecumā esošā iedzīvotāju skaita, kas attiecīgi samazina kopprodukta  apjomu. Darba ienākuma nodokļu sloga paaugstinājums samazina darbaspēka pieprasījumu, un tādējādi sarūk nodarbināto skaits. Tādi empīriski pētījumi kā EK pētījums "Employment in Europe 2003" pierāda, ka tieši mazāk atalgoto darbinieku darba piedāvājums ir jūtīgāks attiecībā uz pārmaiņām darba ienākuma nodokļu slogā. Proti, augstāki nodokļi  nozīmē lielāku bezdarbu pieaugumu šai grupā.

2009. gada jūnijā Latvijas valdība paplašināja IIN bāzi, samazinot ar IIN neapliekamo minimumu no 95 latiem līdz 35 latiem. Atcerēsimies, ka arī viens no valdības piedāvātajiem risinājumiem 2010. gada budžeta veidošanas procesā bija ar IIN neapliekamā minimuma turpmākā samazināšana, pret ko iebilda SVF pārstāvji. To visvairāk izjustu tieši mazāk atalgotie. Nodokļu sloga paaugstinājums mazāk atalgotajiem nav pieņemams ne no efektivitātes viedokļa (jo tas paaugstina bezdarbu, mazinot ienākumus un palielinot izdevumus), ne no sociālā taisnīguma viedokļa.

Veids, kā papildināt iekasējamo nodokļu ieņēmumu apjomu, nepaaugstinot nodokļu slogu, ir nodokļu administrēšanas uzlabošana saistībā ar ēnu ekonomikas kāpumu. Šeit novērtējumi ir dažādi, tomēr aplēses rāda, ka, sākot ar 2008. gadu, nodokļu ieņēmumu dinamika neatspoguļo nodokļu bāzes pārmaiņas, ņemot arī vērā pārmaiņas nodokļu likumos, kas netiešā veidā liecina par ēnu ekonomikas īpatsvara pieaugumu.

Tātad var teikt, ka valdība savu mājas darbu nav izpildījusi līdz galam. Jāturpina īstenot strukturālās reformas, bez kurām ilgtspējīga budžeta politika nav iespējama. Ir nepieciešams atteikties no nodokļu sloga turpmāka palielinājuma, īstenojot pasākumus, kas uzlabotu nodokļu iekasēšanu. Savukārt darba ienākuma nodokļi nākotnē varētu tikt samazināti. Katrā ziņā jau šī gada sākumā, domājot par 2011. gada budžetu, uzņēmējiem un iedzīvotājiem nepieciešams skaidrs valdības signāls, ka nodokļi netiks celti.