Par 1.5% mazāk un par 900 miljoniem vairāk (valsts budžetā, 10 gados)
Šī gada augustā veiktā pētījumā 87% Latvijas iedzīvotāji atbalsta tēzi, ka Latvijai tuvākajos gados ir jāsamazina Latvijas valsts parāds un procentu maksājumi. Saprotams, ka vēlamies savus nodokļu ieņēmumus izmantot izglītībai, veselībai un citām valsts vajadzībām, nevis aizmaksāt procentos. Šajā rakstā apskatīsim, vai un kā Latvijas iestāšanās eiro zonā var samazināt valdības izdevumus, turklāt pat nemainoties valsts parāda līmenim.
Aizņemšanās izmaksas ietekmē daudzi faktori: vietējās ekonomikas un finanšu sistēmas stiprums un struktūra, uzticamība, fiskālā un monetārā politika, parāda līmenis un struktūra, vietējo uzkrājumu pieejamība u.c. Kopā šie faktori un vēl specifiski aizņēmuma nosacījumi (termiņš, valūta, procentu likmes veids u.c.) atspoguļojas aizņēmuma procentu likmē. Procentu likmes īsā laika nogrieznī var piedzīvot ievērojamas svārstības, tāpēc nav pamatoti pēc kādas atsevišķas valsts vērtspapīru procentu likmes šodien attiecināt uz ilgāku nākotni. Nesenā diskusijā tika uzdots jautājums, kādēļ gan, iestājoties eiro zonā, Latvijai būs zemākas procentu likmes, ja Dānijā procentu likmes ir zemākas nekā Vācijā, Zviedrijā likmes ir zemākas nekā Somijā un Lielbritānijā likmes ir zemākas nekā Spānijā. Šeit īstermiņa argumenti tiek pasniegti par kaut ko ilglaicīgu un nemainīgu. Apgalvojums, ka vienlaikus pastāv visas šīs trīs minētās sakarības, kopš 2001. gada sākuma ir spēkā tikai dažus mēnešus un tikai pēdējā gada laikā (sk. 1. attēlu).
1. attēls.
Ja Latvija iestājas eiro zonā, Latvijā valdības izdevumu ietaupījums 10 gados varētu sasniegt 900 milj. eiro. Soli pa solim apskatīsim, kas pamato šo skaitli.
Finansēšanas izmaksas ir tieši atkarīgas no procentu likmes. Lai gan izklausās neticami, bet Spānijas un Itālijas piemērs rāda, ka eiro tām palīdz. Spānijai un Itālijai patlaban ir augstākas valsts aizņemšanās likmes nekā Latvijai, bet to kredītreitingi ir labāki. It kā vajadzēja būt otrādi? Spānijai un Itālijai kā eiro zonas valstīm kredītreitings tika samazināts samērā lēni pat apstākļos, kad procentu likmes bija augstas. Tas nozīmē, ka kredītreitings ir ilgtermiņa rādītājs, kas neietver tikai pašreizējo situāciju, bet tiek skatītas arī valsts iespējas nākotnē. Spānijai un Itālijai ir iespējas, jautājums tikai, vai šīs valstis pratīs tās izmantot, saprotot, ka Māstrihtas kritēriju izpilde ir valsts interesēs.
Latvijas procentu likmes ietekmē ne tikai Māstrihtas kritēriju izpilde un ticībai vai neticība tam, ka tos pildīsim nākotnē, bet arī valūtas risks jeb aizdevēju bažas par to, kas nākotnē var notikt ar Latvijas valūtas kursu. Iestājoties eiro zonā, valūtas risks pazūd. Kredītreitingu aģentūras Moody's un Standard&Poor's savos ziņojumos par Latviju ir norādījušas, ka pievienošanās eiro zonai varētu pozitīvi ietekmēt Latvijas kredītreitingu, kā arī novērtēja iestāšanos eiro zonā 2014. gadā kā reāli iespējamu. Šie ziņojumi, kā arī kredītreitingu paaugstinājums citās Eiropas valstīs, kuras pievienojušās eiro (sk. 2. attēlu), ļauj pieņemt, ka, iestājoties eiro zonā, Latvijas kredītreitings varētu tikt palielināts par 1-2 pakāpēm, bet, neiestājoties eirozonā un "it kā aizmirstot šo mērķi", kredītreitings varētu tikt samazināts par 1-2 pakāpēm.
2. attēls.
Valstis ar kredītreitingu, kas ir Latvijas tagadējais kredītreitings plus viena vai divas pakāpes, var aizņemties par zemākām likmēm nekā valstis ar kredītreitingu, kas ir Latvijas tagadējais kredītreitings mīnus viena vai divas pakāpes. Aplūkojot visas pasaules valstis trīs lielāko kredītreitingu aģentūru vērtējumā, laika periodā no pagājušā gada augusta līdz šā gada augustam šajās divās kredītreitingu grupās atradās (visu laiku vai arī kādu laika nogriezni) 45 valstis. Vēl vērts nošķirt aizņemšanos dažādās valūtās, tāpēc ir vērts atsevišķā grupā iekļaut likmes valsts obligācijām, kas denominētas nacionālajā valūtā, bet otrā grupā – likmes obligācijām, kas denominētas EUR un USD. Rezultāti ir redzami 3. un 4. attēlā – proti, procentu likmju starpība starp valstīm, kuru reitings ir lielāks nekā Latvijai, un valstīm, kuru reitings ir zemāks. Zemākam reitingam, protams, atbilst augstāka likme, turklāt finanšu nestabilitātes brīžos likmju starpībai bija tendence pieaugt.
3. attēls.
4. attēls.
Šāda aprēķina un argumentu skeptiķi rauga mazināt kredītreitingu aģentūru un pašu reitingu lomu un ietekmi, jo tās savā laikā nogulēja krīzes, pārāk vāji reaģēja uz valstu parāda lielumu vai, tieši otrādi, patlaban nenovērtē vairāku valstu spēju iziet no krīzes, to apņemšanos un starptautiskās palīdzības ietekmi.
Tāpat varētu arī diskutēt, ka viss valsts parāds nav 10 gadu – tomēr Latvija un vairums citu valstu lielās summas aizņemas eiroobligāciju tirgos un to atmaksas termiņš ir arī 5 gadi, ne tikai 10, un īsāku termiņu likmes dažādu reitingu valstīm ir tuvākas. Protams, ka aprēķins ir vienkāršots un to var kritizēt, tomēr ietaupījums jebkurā gadījumā ir pamatojams, un tas ir mērāms simtos miljonu eiro.
Ilgākā laikā valsts kredītreitings attīstās kopā ar procentu likmēm. Kredītreitingi ir labākais pieejamais vērtējums valstu kredītspējai, un tas, ka investori ņem vērā valstu kredītreitingus, ir realitāte. 3. attēlā redzams arī, ka pastāv atšķirības kredītreitingu aģentūru vērtējumā, tāpēc arī atšķiras aprēķinātā likmju starpība – piemēram, aizņēmumiem nacionālajā valūtā 1.3 procentu punkti vai 2.6 procentu punkti. Aprēķinot vidējos rādītājus no 3 reitingu aģentūrām, likmju starpība EUR un USD varētu būt 1.4 procentu punkti, bet nacionālajā valūtā – 1.8 procentu punkti. Tā kā Latvijas valsts parādā dominē aizņēmumi ārvalstu valūtā, bet daļa parāda ir arī latos, var pieņemt, ka starpība Latvijas aizņemšanās likmei atkarībā no tā, esam vai neesam eiro zonā, ir 1.5 procentu punkti.
1.5 procentu punkti saskan arī ar citiem novērojumiem. Izmantojot Eurostat datus par reāli veiktajiem procentu maksājumiem un valsts parādu, var aprēķināt, ka jaunajās eiro zonas dalībvalstīs (Slovēnijā, Kiprā, Maltā, Slovākijā) divus gadus pirms eiro ieviešanas vidējā aprēķinātā valsts parāda apkalpošanas procentu likme bija 5.3%, bet trīs gadus pēc eiro ieviešanas procentu likme samazinājās līdz 3.9%, un starpība ir apmēram 1.5 procentu punkti (sk. 5. attēlu).
5. attēls.
Izmantojot šo procentu likmju starpību – 1.5 procentu punkti – un datus par centrālās valdības parāda atmaksas profilu (tas redzams Valsts kases Centrālās valdības parāda vadības 2012. gada 2. ceturkšņa biļetenā), aprēķināts valdības izdevumu ietaupījums 900 milj. eiro apjomā laikā no 2014. gada līdz 2023. gadam, ņemot vērā, ka atmaksājamās summas tiek uzkrātas. Ja paņemtu tuvāku 10 gadu nogriezni, summa samazinātos, ja tālāku – palielinātos.
Valsts parāda mazināšana notiks pakāpeniski – valsts parāda Māstrihtas kritērijs ir 60% no IKP, bet budžeta deficīta Māstrihtas kritērijs ir 3%. Te uzskatāmi redzams, ka viena gada laikā ar deficīta mazināšanu vai budžeta pārpalikuma veidošanu parādu nevar radikāli samazināt, tas ir ilgs process. Tāpēc Latvijas parāda pārfinansēšana un parāda apkalpošanas jeb procentu izmaksas pārskatāmā nākotnē būs Latvijas aktualitāte. Tāpat arī valsts nauda, ko varam ietaupīt mazākos procentu maksājumos.
Raksts publicēts portālā Delfi 2012. gada 11. septembrī
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Līdzīgi raksti
Komentāri ( 9 )
Kāds ir Latvija un Lietuvas kredītreitings? Tas kā mūs un kaimiņus novērtē S&P, Moody un Fitch?
Latviju S&P un Fitch novērtē par 1 pakāpi zemāk nekā Lietuvu (LV BBB-, bet LT BBB). Savukārt Moody novērtē mūs par 2 pakāpēm zemāk nekā Lietuvu (LV Baa3, bet LT Baa1). Tā kā liela varbūtība ir tam, ka iestājoties eirozonā mūsu reitings tiks paaugstināts un, iespējams, tas varētu pārsniegt Lietuvas kredītreitingu, ja tajā brīdī Lietuva atradīsies ārpus eirozonas.
Paldies, par skaidrojumu!
Īsāk sakot, parādu valsts īsā laikā atdot nevarēs un tādēļ būs nepieciešams pārfinansēties (no jauna aizņemties, lai atdotu esošo parādu). Ja Latvija 2014.gadā ieviesīs eiro, tad nakamajos 10 gados valsts budžetā kopumā varētu tikt ietaupīti 900 milj. eiro.
Cik eiro valstij 10 gados būs jāmaksā Eiropas finanšu stabilizācijas fondā (nezinu vai pareizi uzrakstiju nosaukumu, bet ceru, ka sapratāt par ko rakstu), ja 2014.gadā pievienosimies eiro zonai? Vai visi ietaupītie 900 milj. nebūs jāiemaksā tur?
Latvijas iemaksas Eiropas stabilizācijas mehānismā pirmajos 5 gados būs kopsummā 199 milj. EUR. Savukārt pēc 12 gadu tā saucamā pārejas perioda Latvijas iemaksu summai jābūt 324 milj. EUR. Šī summa ir mazāka nekā ietaupītie 900 milj. EUR.
1. Tas, ka kādai valstij kredītreitings uzlabojās iestājoties eirozonā nav pietiekams pamats, lai pieņemtu, ka Latvijai iestajoties kredītreitings kāps un neiestājoties kritīs. Jo kredītreitings pamatā ir atkarīgs no valsts ekonomikas stāvokļa un parāda apjoma. Tas, ka eiro ieviešana uzlabo kredītreitingu ir pieņemums, kas joprojām nav pierādīts. 1. attēls jau faktiski parāda, ka dalība vai nedalība eirozonā faktiski līdzvērtīgu valstu gadījumā nekādu būtisku ietekmi uz procentu likmi neatstāj. To ietekmē valst ekonomikas stāvoklis un spēja tikt galā ar krīzi.
2. 4. attēls arī nav reprezantatīvs, lai apgalvotu, ka iestājoties eirozonā Latvijas obligāciju likme nokritīsies par 1,5 % punktiem. Jo nav pamatojuma, kāpēc tiek pieņemts, ka šis laika posms ir reprezentatīvs, lai izdarītu secinājumus par nākotni. Jo attēlā jau redzams, ka 2011. gadā šī pati starpība bija krietni zemākā un 2012. gadā tā krietni palielinājās. Kas liek domāt, ka finansu tirgus 2012. gadā sākumā bija ļoti bažīgs un izvairījās no riskantāku obligāciju iegādes. Ja autors domā, ka finanšu tirgus tā pat uzvedīsies turpmākos 10 gadus tad tam arī būtu nepieciešams pamatojums.
3. 5. attēlā autors pats nonāk pretrunā ar iepriekš teikto, jo tiek paziņots, ka lūk valstīm, kas iestājās eirozonā ņemot divus gadus pirms un divus gadus pēc iestāšanās obligāciju likme nokritusies par 1,5 % punktiem. Šajā gadījumā tiek skatītas absolūtais lielums nekādā veidā neņemot vērā finanšu tirgus svārstības, kas ietekmēja likmes lielumu. Jo arī šajā gadījumā tad vajadzētu parādīt, kāpēc kopējā finansu tirgus svārstības netiek ņemtas vērā, ka tās nav atbildīgas par likmes kritumu.
1. Apgalvojumu, ka valstij iestājoties eirozonā uzlabojas kredītreitings parāda 2. attēls. Šajā attēlā ir redzamas visas 5 valstis, kas eiro ieviesa pēdējo 10 gadu laikā un tām vismaz 2 no 3 lielākajām kredītreitingu aģentūrām pēc iestāšanās eirozonā reitingu palielināja. Tajā pat laikā nenotika neviens gadījums, kad reitings tiktu samazināts.
Par to, ka iestāja vai neiestāja eirozonā ietekmēs Latvijas reitingu var izlasīt pašu reitinga aģentūru ziņojumos un nav pamata to apšaubīt.
6. decembrī Fitch raksta, ka Spānijas (valsts no 1. attēla) reitinga nākotne būs atkarīga no tā, kā tiks ieviests Saprašanās memorands starp Spāniju un eirozonu, pēc kura Spānijas bankas saņems 100 miljardus eiro. Neeirozonas valstij savas bankas ir jāglābj pašai, tērējot valsts budžeta līdzekļus (ja tiek pieņemts lēmums par banku glābšanu) - tas ir paaugstināts risks, ko kredītreitinga aģentūrām ir jāieceno reitingā. Valsts ekonomikas stāvoklis arī var tikt ietekmēts no tā, vai esam vai neesam eirozonā.
Eiro un kretītreitinga sasaiste ir klasiskā loģiskā kļūda.
Paskaidrošu kāpēc. Tiek paņemti dati par kredītreitinga izmaiņām, tiem pievieno klāt datus par eiro ieviešanu un liekas, ka rezultāts rāda, ka kredītreitings ir atkarīgs no eiro ieviešanas. Bet tā tas nav.
Visiem procesiem ir cēlonis un sekas. Kāds ir cēlonis kredītreitingam? Atbilde - valsts ekonomikas un valdības finanšu stāvoklis. Kāds ir cēlonis iero ieviešanai? Atbilde - valsts ekonomikas un valdības finanšu stāvoklis. Kā redzams vienam cēlonim - valsts ekonomikas un valdības finanšu stāvoklis ir divas sekas - 1. kredītreitings, 2. eiro ieviešana. Tā kā abas sekas ir atkarīgas no viena cēloņa, tad apgalvot ka kāda no sekām ir atbildīga par otru seko nav pareizi. Tad būtu jāpierāda, ka kredītreitings ir cēlonis eiro vai eiro ir cēlonis kredītreitingam. To nevar pierādīt saliekot divus datu masīvus kopā neparādot kāda ir saistība starp tiem. Ja vel kredītreitingu vel varētu daudz maz pamatot kā celoni eiro ieviešanai, tad eiro kā celoni kredītreitingam gan būt grūti pierādīt, jo praksē daudzām valstīm ir eiro, bet to kredītreitingi ir tik ļoti atšķirīgi.
Piemērs divu datu masīvu nepamatotai salikšanai:
Ir konstatēts, ka ziemā ir putnu mazāk nekā vasarā.
Ir konstatēts, ka ziemā cilvēki nosalst vairāk nekā vasarā.
Tad sanāk, ka cilvēki nosalst tad, kad ir mazāk putnu.
Jautājums: Vai tiešām cilvēku nosalšana ir atkarīga no putnu skaita?
Par kredītreitinga aģentūrām arī vajag lasīt uzmanīgi. Jo jūsu kolēģis arī izmantoja šādu atsauci, bet tās jēga bija tāda. Ceļā uz eiro ieviešanu notiek valsts budžeta sakārtošana un parāda samazināšana, kas tā turpinoties būs pamats kredītreitinga uzlabošanai. Tas nozīmē, ka valsts būdžeta sakārtošana būs pamats kredītreitinga uzlabošanai, nevis eiro ieviešana.
Par Spāniju un banku glābšanu arī pašlaik nav piemēroti runāt, jo Spānija faktiski ir panākusi to, ka tai nav jāaizņemas un ar aizņemto naudu jāglābj bankas. Šis būs faktiski pirmais gadījums kad ECB (vai kas cits) pa tiešo atbalstīs bankas. Kā rāda nesenā pagātne, tad Īrijas gadījumā valsts aizņēmās, lai glābtu bankas, kā rezultātā valstij, kurai bija mazs parāds tagād tas ir IKP lielumā. Vienlaicīgi kā rādās banku glabšana pa tiešo no ECB puses var tikt iedibināta kā prakse un tā var tikt attiecināta arī uz bankām, kas nav eirozonā, ja valsts piekritīs piedalīties sistēmā, ka ECB uzrauga šis valsts bankas.
2. Attēlā nr. 4. atspoguļots pēdējais gads. Kāpēc nav atspoguļots ilgāks laika periods? Galvenais iemesls ir tas, ka kredītreitnga aģentūras iepriekšējos gados pārvērtēja kredītreitingus vairākās eirozonas valstīs, pārāk zemu novērtējot parāda lieluma pret IKP ilgtspēju. Tas ir redzams 1. attēlā, kad procentu likmes ilgus gadus visās eirozonas valstīs bija ļoti tuvas (un arī reitingi), kamēr fiskālās politikas bija atšķirīgākas. Riska uztvere mūsdienās ir mainījusies, tāpēc labāk senāku periodu un pēdējos gadus skatīt atsevišķi.
Varētu diezgan droši apgalvot, ka kredītreitingu aģentūras turpmākos 10 gadus būs apdomīgākas un eirozonas valstis tiks vairāk diferencētas nekā tas biija eiro ieviešanas pirmajos 8 gados.
3. Daļēji var piekrist pārdomām par 5. attēlu, bet tikai daļēji... Raksta autors vienā attēlā vēlējās parādīt absolūto likmju līmeņus nevis likmju starpības, kā tas ir 1., 3. un 4. attēlā. Tas lasītājiem varētu būt uzskatāmāk un varētu izvairīties no vienas problēmas.
Šī problēma ir, ar kādām likmēm saskaņot? Lai mazinātu finanšu tirgus svārstību ietekmi, parasti no jauno eirozonu valstu likmēm atņem Vācijas likmi, tomēr šajā gadījumā nāktu klāt jauns faktors, kurš iepriekšējā tekstā netika aplūkots - Vācijas (un citu tā saucamo "drošo" valstu) pārvērtējums. Patlaban Vācijas 2 gadu obligācijai ir negatīva likme, Vācijas 5 gadu obligācijai likme ir 0.27%. Krīzes laikā, lai nepazaudētu naudu, investoru pieprasījums pēc Vācijas obligācijām ir kļuvis pārāk liels un Vācijas makroekonomiskie rādītāji vairs nav izšķirošie lēmuma pieņemšanā, investoru rīcību nosaka bailes no naudas zaudēšanas. Kā rezultātā Vācijas ilgtermiņa likmes pēdējos gados ir ievērojami samazinājušās.
5. attēls ir par valstīm, bet daudzas Eiropas valstis pēdējos gadus ir piedzīvojušas ievērojamas pārmaiņas savā riska uztverē, tāpēc būtu jābūt uzmanīgiem, lai salīdzinātu valstis, kuras nav ar līdzīgu ekonomisko struktūru.
Attiecīgi 3. un 4. attēls ir par reitingiem nevis konkrētām valstīm.