Par ko liecina Latvijas iekšzemes kopprodukta struktūra

Iekšzemes kopprodukts (IKP) ir viens no biežāk lietotajiem valsts ekonomiskās attīstības rādītājiem. Pēc tā pārmaiņām, vērtējot salīdzināmās cenās, var spriest par ekonomikas izaugsmes tempu. IKP apjoms uz vienu iedzīvotāju norāda uz labklājības līmeni. Savukārt tā apjoms uz vienu nodarbināto norāda uz produktivitātes līmeni ekonomikā. Pārrēķinot IKP pēc pirktspējas paritātes standartiem, veic šo rādītāju salīdzinājumus starp valstīm.

Salīdzinot šos rādītājus starp dažādām valstīm, var redzēt, ka augstāka produktivitāte ir pamatā augstākam labklājības līmenim. Īrijā produktivitātes līmenis ir ap 130% no ES vidējā, un tuvu tam ir arī labklājības līmenis. Savukārt Latvijā produktivitāte ir nedaudz augstāka par 50% no ES vidējā līmeņa, un aptuveni tikpat liels ir arī labklājības līmenis. Protams, zināma ietekme ir arī iedzīvotāju struktūrai - jo zemāks valstī ir nodarbināto īpatsvars, jo augstāka produktivitāte nepieciešama attiecīgā labklājības līmeņa nodrošināšanai. Bet kopumā starpvalstu salīdzinājumi rāda ciešu sakarību starp šiem diviem rādītājiem.

Redzot šos skaitļus, kļūst skaidrs, ka, lai pietuvotos ES vidējam labklājības līmenim, Latvijai ir jāpanāk izaugsme, kas būtu straujāka par ES vidējo, un jāizveido ilgtspējīga ekonomikas struktūra.

Pavisam nesen - pirmskrīzes gados - mēs pieredzējām ļoti straujas attīstības posmu, kad iekšzemes kopprodukts pieauga par 10-12% gadā. Tad sekoja smaga ekonomiskā krīze, kas labklājības līmeni atveda atpakaļ pie tāda, kāds tas bija pirms dažiem gadiem.

Kāpēc tas tā notika? Kāpēc Latvija nevarēja saglabāt iepriekšējo tempu un sasniegt ES labklājības līmeni ātrāk? Iemesli, protams, ir vairāki. Gan pasaules krīze, gan atkarība no ārvalstu finansējuma, kā plūsma pārtrūka, gan budžeta pārpalikuma neveidošana neļāva izvairīties no krīzes un ātri to pārvarēt. Bet ir vēl viens svarīgs iemesls - iepriekšējā attīstība radīja ekonomikas struktūru, kas nespēj nodrošināt ilgtspējīgu tautsaimniecības attīstību un attiecīgi - dzīves līmeņa kāpumu.

Pēdējos piecos pirmskrīzes gadus, kad ekonomika vidēji gadā auga par nepilniem 10%, apstrādes rūpniecības vidējais kāpuma temps bija 5%, toties būvniecības - 16%, tirdzniecības - 14%, un darbība ar nekustamo īpašumu un cita komercdarbība auga ar ātrumu 11%. Rezultātā nepārtraukti brieda uz iekšzemes pieprasījumu orientēto nozaru daļa, vienlaicīgi samazinoties apstrādes rūpniecības daļai. Piemērām, tirdzniecības īpatsvars "treknajos" gados, sasniedzot turpat piekto daļu no kopējās pievienotās vērtības, bija visaugstākais starp ES valstīm.

Savukārt apstrādes rūpniecības īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā 2008. gadā samazinājās līdz 10.5%. Tas bija viens no zemākajiem līmeņiem Eiropā: vairāk par divām reizēm zemāks nekā Vācijā, Čehijā, Slovākijā, Slovēnijā, Polijā, Ungārijā. Turklāt Latvija vēl pirms krīzes ievērojami atpalika arī no saviem tuvākajiem kaimiņiem - Lietuvas un Igaunijas. Krīzes ietekmē apstrādes rūpniecības īpatsvars Latvijā noslīdējis vēl zemāk - līdz 9.6% 2009. gadā.

Bez tam nepieciešams atzīmēt, ka mūsu valstī izveidojies ļoti liels valsts pārvaldes sektors, viens no lielākajiem ES. Nozaru struktūrā tā īpatsvars 2008. gadā sasniedzis 8.1%, kas samērojams ar apstrādes rūpniecības īpatsvaru. 2008. gadā mūsu apstrādes rūpniecības īpatsvars bija tikai nedaudz lielāks (par 2.4 procentu punktiem) nekā valsts pārvaldei, bet ES vidēji tas bija gandrīz 3 reizes lielāks, Vācijā, Čehijā, Īrijā un Slovākijā - vairāk nekā 4 reizes lielāks, Lietuvā un Igaunijā - 2.7 reizes lielāks.

Savukārt pasaules pieredze liecina, ka strauja ekonomiskā izaugsme ilgtermiņā daudzviet balstās uz apstrādes rūpniecības attīstību. Ne velti ES dokumentos par savienības ekonomiskās politikas principiem īpaši izcelts, ka apstrādes rūpniecības attīstība ir galvenais faktors noturīgai ekonomiskai izaugsmei un labklājības līmeņa celšanai.

Ir skaidrs, ka tautsaimniecības struktūra, kura izveidojusies tik nesabalansētas attīstības rezultātā, nevarēs nodrošināt strauju ekonomikas atveseļošanos. Tā kā nepieciešams līdzsvarot valsts izdevumus ar ienākumiem, tad budžeta izdevumu mazināšana tuvākajā laikā neļaus stimulēt iekšzemes pieprasījumu ar valsts izdevumiem. Tas nozīmē, ka  galvenais ekonomiskās attīstības noteicējs pagaidām būs tikai ārējais - eksporta - pieprasījums, kas jau sācis pakāpeniski uzlaboties. Par to liecina atsevišķu apstrādes rūpniecības nozaru pakāpeniskā atkopšanās. Uzņēmumu krīzes laikā veiktie ražošanas izmaksu samazinājumi būtiski uzlabojuši daudzu Latvijas produktu veidu konkurētspēju ārējos tirgos. Kopā ar veiksmīgu mārketinga politiku tas devis iespēju atsevišķām nozarēm, tai skaitā arī tradicionāli uz Latvijas iekšējo tirgu orientētām, palielināt eksporta apjomus.

Tā kā apstrādes rūpniecība ir nozare, kas visvairāk saistīta ar ārējo pieprasījumu, tad no tās varam sagaidīt ātrāko atkopšanos un pozitīvu ietekmi arī uz citām nozarēm, kas gan izpaudīsies lēni. Tāpēc līdztekus pašu uzņēmumu veiktajam, apgūstot ārējos tirgus, lai nodrošinātu eksporta kāpumu, ir ļoti   svarīgi darbināt valsts eksporta atbalsta programmu.

Tā kā apstrādes rūpniecība atkopsies ātrāk un kāpinās ražošanas apjomus, pakāpeniski varētu kāpt arī tās īpatsvars tautsaimniecības nozaru struktūrā. Bet ar to vien būs par maz. Attiecībā uz apstrādes rūpniecības ietekmi uz pārējo tautsaimniecību, uz ienākumu kāpumu jāuzsver, ka no tās attīstības atkarīga daudzu pakalpojumu sektora nozaru augšupeja. Mūsdienu ekonomiku visā pasaulē raksturo nepārtrauktas pārmaiņas ražošanas struktūrā, ko nosaka darbības specializācijas padziļināšanās, tehniskais progress, izmaksu optimizācijas nepieciešamība. Arvien vairāk ekonomiskā attīstība pasaulē balstās uz zinātnes sasniegumiem un informācijas tehnoloģijām, kas veicina strauju attiecīgo pakalpojumu nozaru izaugsmi. Lai nākotnē mazinātu ražošanas izmaksas, ražojošie uzņēmumi daļu no funkcijām pakāpeniski nodod specializētiem pakalpojumu uzņēmumiem (piemēram, transporta, juridiskie, grāmatvedības, reklāmas, drošības u.c.). Tādējādi notiek pakāpeniska pakalpojumu sektora paplašināšanās, kā arī nozaru savstarpēja atkarība. Tāpēc tiek uzskatīts, ka ātrāka apstrādes rūpniecības atkopšanās veicinās arī citu nozaru izaugsmi.

Būtiski ir uzsvērt, ka transporta nozarei mūsu valstī ir īpaša nozīme, jo, pateicoties tranzīta un loģistikas pakalpojumiem, tai ir nozīmīga loma pakalpojumu eksportā. Kaut arī transporta nozares apgrozījumā dominē tranzīts, tomēr rūpniecības ietekme uz transporta nozares attīstību ir svarīga.

Tādēļ, lai panāktu strauju atkopšanos un ilgtspējīgu izaugsmi, nepieciešama rūpīgi pārdomāta un efektīva valsts politika apstrādes rūpniecības attīstībai.

Pašā tuvākajā laikā būtiski ir nostiprināt makroekonomisko stabilitāti - sakārtot fiskālos jautājumus (veikt strukturālās reformas, kā arī laicīgi pieņemt nākamā gada budžetu) -, kā arī reāli un efektīvi palīdzēt eksportējošiem uzņēmumiem. Nākotnes attīstībai ir svarīgi īstenot apstrādes rūpniecības attīstības programmu, balstītu uz jaunām tehnoloģijām, jauniem produktiem ar augstu pievienoto vērtību, investējot to pētniecībā un izstrādē, kā arī mudinot uzņēmējus piedalīties šāda veida investīcijās. Ne mazāk svarīgs valsts uzdevums ir  nodrošināt attiecīgo speciālistu sagatavošanu gan pētījumu veikšanai, gan ražošanai, pilnveidojot izglītības sistēmu. Ļoti svarīgi izveidot labvēlīgu vidi investīcijām tieši apstrādes rūpniecībā, jo tās pastarpināti veicinās papildu darba vietu veidošanos arī pakalpojumu nozarē.

Tad, ja tiks izveidota stipra, konkurētspējīga, uz jaunām tehnoloģijām balstīta apstrādes rūpniecība, kā arī kopējā uzņēmējdarbībai labvēlīga vide, atbilstoša lieluma un efektīvs valsts pārvaldes sektors, izveidosies tautsaimniecības struktūra, kura nodrošinās noturīgu ekonomisko izaugsmi un labklājības līmeņa kāpumu.

Raksts publicēts portālā "Delfi" 2010. gada 12. aprīlī.