Par vīrusu terapiju jeb ko māca pēdējie notikumi eiro zonā un ASV

Pēdējā laika norises globālajā ekonomikā gribētos salīdzināt ar akūta vīrusa saslimšanas skartu slimnieku, kuram neuzsākot savlaicīgu terapiju, vīruss pāriet nopietnās komplikācijās ar sarežģītu atveseļošanos. Publisko un privāto izdevumu un ieņēmumu saskaņošana ir kā norūdīšanās, kas nodrošina vislabāko profilaksi pret visa veida vīrusiem tautsaimniecībā. Un līdzīgi kā veselības stiprināšanā arī ekonomikā rezultātu nevar sasniegt vienas dienas laikā, "jāvingro" regulāri! Līdzību var turpināt ar to, kā cilvēki un valstis nereti izvēlas rīkoties, lai izvairītos no grūtībām – vieglāka un ērtāka ir medikamentu terapija jeb tērēšana uz parāda šodien, samaksu atliekot uz vēlāku brīdi.

Pēdējie notikumi ekonomikā pierāda, ka šādam neveselīgam dzīves veidam ir sniega bumbas efekts. Liela daļa valstu (t.sk. eiro zonā) sedza savus budžeta deficītus, aizņemoties un audzējot valdības parāda līmeni. Piemēram, Grieķijai Eiropas Komisija prognozē valdības parādu šogad virs 140% no iekšzemes kopprodukta! Ņemot vērā kopējā starptautiskā aizdevuma apjomus, sadārdzinās parāda apkalpošanas izmaksas. Īrija procentos par parādu 2009. gadā samaksāja 2.5 miljardus eiro jeb 8% no visiem nodokļu ieņēmumiem, bet 2014. gadā maksās jau apmēram 20% – milzīgu naudas apjomu atraujot valsts vajadzībām. Otrs ļaunums – finanšu tirgi, kas aizdod jeb finansē valstu parādus, strauji zaudē ticību daudzu valstu spējai efektīvi mazināt savu parāda līmeni un pieaug šaubas par šo valstu spēju kredītus atmaksāt, kas automātiski atspoguļojas procentu likmju kāpumā. Vēl šī gada sākumā Īrijas valdības 10 gadīgo parādzīmju procentu likme bija 2.5%, bet patlaban tā pārsniedz 9%! Investoru acīs risks ir pieaudzis vairākkārt!

Neskatoties uz dramatiskajiem piemēriem, izteikumi par vienas vai otras valsts it kā vēlēšanos izstāties no monetārās savienības drīzāk vērtējami kā spekulācija, nevis realitāte. Objektīvi skatoties, kādas valsts izstāšanās no eiro zonas nav pragmatisks risinājums ne problemātiskajām valstīm, ne ES kopumā. Tādam lēmumam būtu neatgriezeniskas politiskas, ekonomiskas un sociālas sekas. Teorētiski pieņemot šādu scenāriju, Portugāles vai Grieķijas ekonomika, visticamāk, nonāktu ekonomikas krīzes melnajā caurumā, bet globālais smagsvars Vācija iznīcinātu savu eksporta nozari. Valstij izstājoties no eiro zonas, bēgošie investori sagrautu tās ekonomiku, nacionālās valūtas (kura būtu atkal jāievieš) kursa svārstības būtu neprognozējamas, vienotais Eiropas tirgus vairs nefunkcionētu tik efektīvi kā līdz šim, ciestu globālie finanšu tirgi, haoss strauji izplatītos uz citām reģiona valstīm. Grūti iedomāties, ka visā ES atrastos valsts, kas, tā vietā, lai sakārtotu ekonomiku un īstenotu tās tautsaimniecībai nepieciešamas reformas, būtu gatava šādiem pārbaudījumiem.

Līdzīgi kā saslimšanas diagnozei lieto analīzes eiro zonas stabilitātes mērīšanai lieto konverģences kritērijus – ekonomikas parametrus, uz ko ikvienai dalībvalstij jātiecas, lai stiprinātu savu ekonomiku. Pēc eiro ieviešanas liela daļa eiro zonas valstu atslābinājās, neīstenojot virkni tautsaimniecības ilgtspējai vajadzīgu reformu. Tādu reformu, kas apliecinātu, ka valsts apzinās, cik tā pelnīs rīt un parīt, cik un kam tā varēs atļauties tērēt un kam ir visvairāk vērts tērēt.

Atslābināšanās sekas šodien uzskatāmi rāda Īrija, Portugāle, Grieķija un Spānija. Tā vietā, lai izmantotu eiro ieviešanu kā jaunu atskaites punktu savas konkurētspējas veicināšanai, tās pieļāva daudzas vaļības būtiskos ekonomikas attīstības jautājumos. Faktiski šo valstu ekonomika nebija īsti veselīga jau pirms pievienošanās eiro un uzkarsētā temperatūra tika mākslīgi pazemināta uz eiro ieviešanas brīdi. Tas uzskatāmi pierāda, ka eiro ieviešana, neveicot reformas pirms, kā arī pēc eiro ieviešanas, nespēj ekonomiku uzturēt konkurētspējīgā stāvoklī.

Vai pastāv alternatīvas budžeta konsolidācijai un strukturālajām reformām? Ir bijuši dažādi mēģinājumi, tomēr manevrēšanas iespējas ir atkarīgas no valsts ekonomikas izmēra. Piemēram, ASV Federālo rezervju banka, īstenojot kvantitatīvi veicinošu monetāro politiku, ekonomikā iepludināja 600 mljrd. ASV dolāru un izpirka no tirgus valsts ilgtermiņa obligācijas par šādu summu. Ekonomistu aprindās šo metodi dēvē par "pēdējās iespējas terapiju". Finanšu tirgiem bija vajadzīga aptuveni nedēļa, lai pēc sākotnējās eiforijas apjaustu: nesamazinot izdevumus, jaunas kapitāla ieplūdes tikai veicina nestabilitāti. Šīs politikas ietekmi vēl jāvērtē garākā laika posmā, tomēr pagaidām tirgi to uztver ar lielām bažām. Sākotnēji tā var palīdzēt izvairīties no deflācijas, bet vēlāk spiediens uz inflāciju atsāks pieaugt un ilgtermiņa efekts var būt graujošs.

Savukārt Vācija ir pierādījusi praksē, ka savlaicīga ekonomikas norūdīšana sniedz ātras atkopšanās garantiju krīzes gadījumos. Vācijas ekonomika šogad varētu pieaugt pat par 3.7% no IKP pēc 4.7% krituma 2009. gadā. Vēsturiski uz ekonomikas ilgtspēju orientēta ekonomikas politika (t.sk. 90. gadu vidus un 2002. gada kolektīvā vienošanās par algu iesaldēšanu, daļēji no tās izrietoša nekustamā īpašuma un kreditēšanas burbuļa neesamība, savlaicīgi īstenotas strukturālās reformas) nodrošināja Vācijas ekonomikas elastību, un stabilu uzņēmējdarbības vidi sarežģītajā pēckrīzes periodā! Lai gan krīze būtiski ietekmēja Vācijas tirdzniecības apjomus, tās eksporta rādītāji šogad ir atgriezušies pirmskrīzes līmenī. Vācijas ekonomikas konkurētspējas stūrakmens aizvien ir t.s. Mittelständler – vidēji lieli uzņēmumi (piem., Kärcher, Faber – Castell, Koenig & Bauer, u.c.), kas ražo un eksportē pasaulē atzītu inovatīvu produkciju ar augstu pievienoto vērtību.

Vai aizvien ir vērts virzīties uz eiro ieviešanu Latvijā? Pirmkārt, runa nav par eiro un eiro zonu. Neraugoties uz to, kas notiek citur, mums ir jāsakārto pašiem sava saimniecība, samērojot savas finanses ar iespējām, nedzīvojot pāri saviem līdzekļiem un nenoēdot valstij vajadzīgo naudu parāda maksājumos! Otrkārt, Māstrihtas kritēriji, par ko vienojušās ES dalībvalstis, ir ekonomikas likumsakarības, nevis kādas augstākas varas iegriba. Atkopšanās, kas būvēta atbilstoši šiem kritērijiem, veicinās veselīgu ekonomikas struktūru, augstu preču un pakalpojumu pievienoto vērtību, kā arī optimālu pieejamo resursu izlietojumu. Treškārt, eiro nav Latvijas pašmērķis, bet gan viens no būtiskiem līdzekļiem savas ekonomikas sakārtošanai un konkurētspējas nodrošināšanai milzīgajā Eiropas vienotajā tirgū. Tās ir priekšrocības, kuras par nožēlu daudzas valstis nav mācējušas pienācīgi novērtēt. Domājot par veselīgu pašmāju ekonomiku, tikai paši varam izlemt – vai rūdīsimies savlaicīgi, vai arī ilgstoši dzīvosim ieilgušās brīnuma gaidās. Kas attiecas uz kritiku par Igaunijas lēmumu pievienoties eiro zonai, rosinu salīdzināt Latvijas un Igaunijas paveikto pēdējo 20 gadu laikā un uz šiem sasniegumiem paskatīties objektīvi.