Parādi, netradicionālas zāles un blakusefekti…

Pašlaik piedzīvojam kārtējo valdības maiņu, kas paņem lielāko daļu mūsu uzmanības. Bet, neskatoties uz to, dzīve rit tālāk. Un vienalga, kāda būs nākamā valdība, arī tās viens no svarīgākajiem uzdevumiem būs fiskālās disciplīnas ievērošana. Par šo sarežģīto, bet svarīgo tēmu rīt Latvijas Banka rīkos arī Ekspertu sarunu, kurā tiksies ekonomikas eksperti un diskutēs par budžeta disciplīnas stiprināšanu eiro zonā, tas nozīmē arī Latvijā. Šajā rakstā apskatīšu, kāda ir pašreizējā virzība uz ilgtspējīgu parāda līmeni eiro zonā un kā to ietekmē netradicionālās monetārās politikas radītie zemas inflācijas apstākļi. Iesaku rīt arī tiešraidē vērot Ekspertu sarunu "Vai laiks eiro zonas Finanšu ministrijai"?, kurā šie jautājumi tiks analizēti no dažādiem skatpunktiem.

Pašreizējā situācija

Pēdējo gadu eiro zonas valdību budžetu konsolidācijas mēģinājumi nav pilnībā atrisinājuši iepriekšējo gadu politikas sekas. Lielākā daļa šo valstu finanses joprojām ir viegli ievainojamas. Uz reģiona nepārliecinošās atkopšanās fona saglabājas nepieciešamība atjaunot valstu finanšu ilgtspēju, kas veicams ar izaugsmei draudzīgām strukturālām reformām. Vienlaikus jāsamazina arī parāda apjoms, bet tas jādara,  nekaitējot budžetu bilanču atveseļošanās procesam. Starp citām eiro zonas valstīm Latvija ar savu zemo parādu un budžeta bilanci pat izskatās labāk. Jāatzīst, tas salīdzinoši tuvu atrodas pie ilgtspējības līmeņa, bet tas tik un tā nav pietiekams iemesls svinēšanai. Tieši otrādi – rada labvēlīgākus priekšnoteikumus valsts finanšu sakārtošanai.

Pašreizējā zemās inflācijas un izaugsmes situācijā īpašu uzmanību prasa monetārās un fiskālās politikas saspēle. Inflācijas kritums eiro zonā un Latvijā vērojams kopš 2011. gada. Tas veidojies dažādu faktoru ietekmē un saglabājas tuvu nullei, bet parasto monetārās politikas instrumentu iespējas ir izsmeltas. Eirosistēmas aktīvā monetārā politika (t.s. kvantitatīvās stimulēšanas programma) radījusi īpaši labvēlīgus apstākļus, lai valdības pēc iespējas mazāk ciestu no augstajiem parāda līmeņiem, to izraisītajām parāda apkalpošanas izmaksām, un tām būtu brīvākas rokas veikt valsts finanšu ilgtspēju veicinošus pasākumus.

Monetāras un fiskālās politikas saskare

Oktobra beigās Latvijas Bankas konferencē politikas veidotāji un pētnieki apmainījās viedokļiem par pašreizējās monetārās un fiskālās politikas mijiedarbību, problēmām un potenciālajiem risinājumiem. Konferencē  izskanēja arī krāšņa retorika, "monetārās politikas pretsāpju līdzekļi, problēmas sakni nerisinās un, neveicot strukturālo reformu ārstniecības kursu, to lietošana ilgā laikā un lielos daudzumos radīs nevēlamas blakusparādības". Bet - kādas tās ir?

Īsā termiņā mēs katrs priecājamies par zemāku cenu kāpumu, (jo nav jāuztraucas par algu atpalikšanu no tām vai iekrājumu vērtības krišanos), taču, ko cenu kāpums nozīmē valsts budžetam un līdz ar to valsts spējai sniegt pakalpojumus iedzīvotājiem šodien un nākotnē? Izrādās, ka zema inflācija, kāda tā novērojama šobrīd, pasliktina budžeta bilanci un, papildu šim tiešajam efektam, vēl jo vairāk palielina parāda attiecību pret iekšzemes kopproduktu.  

Parādu ilgtspējas situācija eiro zonā

Eiro zonā un Eiropas Savienībā atbildīgai valstu finanšu politikai ir izveidots pārvaldības ietvars ar konkrētām vadlīnijām valstu finanšu veselības sasniegšanai un uzturēšanai, kas definēts Stabilitātes un izaugsmes paktā (SIP). Kārtējā t.s. "Piecu prezidentu pārskata" [1] uzsvars publisko finanšu jomā likts uz parāda ilgtspējas nodrošināšanu, lai vispār pastāvētu fiskālās lēnāka izaugsme, gan valdību veikto pasākumu krīzes seku mazināšanas izmaksas. Patlaban tikai sešās eiro zonas valstīs (tajā skaitā trīs Baltijas valstīs) valdības parāds atbilst pārvaldības ietvara kritērijam – zem 60% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Pozitīvo ziņu, ka parāda maksimums ir sasniegts 2014. gadā un pašreiz parāda attiecība pret IKP krītas, aizēno fakts, ka tas notiek ļoti lēni. Eiropas Komisija (EK) vērtē, ka eiro zonas parāda līmenis samazināsies no 91.1% 2015. līdz 90% 2016. gadā.

1. attēls. Eiro zonas valstu parāds 2007. un 2017. gadā (EK prognoze), % no IKP

Eiro zonas fiskālās politikas koordinācijas jomā pēdējais nozīmīgais notikums ir EK veiktais 2016. gada budžetu plānu izvērtējums attiecībā pret SIP izpildi.  EK pieļauj, ka kopumā fiskālā politika ir atbilstoša pašreizējai situācijai, ņemot vērā ilgtermiņa valstu finanšu ilgtspējas nodrošināšanas un īstermiņa makroekonomikas stabilizācijas nepieciešamību. Vienlaikus, pēc EK vērtējuma šajā labvēlīgajā situācijā jeb laikā, kad procentu likmes ir vēsturiski zemas un, lai arī pamazām, bet ekonomika tomēr atrodas augšupejas fāzē, lielākā daļa valstu pilnībā neatbilst SIP prasībām (negatavojas sasniegt atbilstību saskaņā ar 2016. gada budžeta plāniem). Vēl jo vairāk, nevienai no valstīm, pret kurām ierosināta pārmērīga deficīta procedūra (EDP), nav sagaidāma pilnīga atbilstība. Tikai 5 no 19 eiro zonas valstīm valsts finanses atbilst nosacījumiem, kas nodrošinās to ilgtspēju! Te atkal vietā Latvijas Bankas konferences atziņa: vai monetārās politikas sniegtā atelpa tiek izmantota, lai veiktu strukturālās reformas, vai, lai tās atliktu? Nepieciešamība sabalansēt ilgtermiņa ilgtspējas un īstermiņa stabilizācijas nepieciešamības nevar kalpot kā attaisnojums ilgtermiņa ilgtspējas sasniegšanas nosacījumu pārkāpšanai, jo tas taču nosver sabalansēšanas kausu otrā mērķa virzienā! Monetārās politikas veicinātie mazākie procentu maksājumi par valsts parādu, atvieglojot budžeta situāciju (ko varētu izmantot reformu veikšanai), rada maldīgu priekšstatu, ka arī pašreizējais augstais valsts parāds ir uzturams. Tas pat varētu pamudināt aizņemties arvien vairāk! Taču zemā inflācija vienlaikus kavē arī parāda attiecību pret IKP/reālā parāda atlikuma samazināšanos.

Zemas inflācijas ietekme uz valsts finansēm

Kāda ir pašreizējās zemas inflācijas ietekme uz valstu budžetiem, parāda līmeņiem? Valdības izdevumi automātiski un tūlītēji nepieskaņojas inflācijas pārmaiņām (it sevišķi lejupvērstām) politikā, kamēr ieņēmumu pieaugums dodas lejup daudz ātrāk. Tādejādi īstermiņa ietekme no inflācijas krituma ir budžeta deficītu palielinoša. Un arī ilgtermiņā - zemāka inflācija var būtiski un negatīvi ietekmēt valsts parāda jeb IKP attiecību.

Inflācijas ietekme uz valsts budžeta izdevumiem un ieņēmumiem ir samērā komplicēta un atkarīga no konkrētās valsts finanšu politikas īpatnībām. Valstu sociālo pabalstu maksājumu apjomi parasti tiek indeksēti ar inflāciju vai atkarīgi no algu pieauguma, līdz ar to, samazinoties inflācijai, jau nākamajā gadā šo izdevumu slogs daļēji mazinās. Pie zemākas inflācijas arī citi izdevumi, t.sk. precēm un pakalpojumiem, varētu augt lēnāk, atkarībā no tā, cik ātri budžeta veidošanas procesā šīs pārmaiņas tiek apzinātas. Ieņēmumu pusē, ja nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu piemērošana ir proporcionāla, balstoties uz faktiskajām cenām, nodokļi mainās līdz ar inflāciju. Progresīvās nodokļu sistēmās nodokļu ieņēmumu kāpums aug straujāk par inflāciju, inflācijai samazinoties, šis efekts mazinās, bet pie deflācijas nodokļu ieņēmumi jau kritīs straujāk nekā inflācija!

Latvijā iedzīvotāju ienākuma nodoklim ir proporcionāla likme, taču neapliekamā minimuma mehānisms rada nelielu progresivitāti. Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) eksperta Attinasi u.c. pētījums par zemas inflācijas ietekmi uz budžeta deficītu piecās eiro zonas valstīs (Austrija, Francija, Vācija, Grieķija un Itālija) norāda, ka viena procentu punkta inflācijas pazeminājums pasliktina budžeta primāro bilanci (neieskaitot procentu maksājumus) vidēji par 0.15 procentu punktiem. Vienreizēja inflācijas šoka efekts uz bilanci ir pārejošs un pazūd līdz trešā gada beigām. Latvijas gadījumā, ņemot vērā cenu pārmaiņu ietekmi uz patēriņa nominālo apjomu un pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumiem, par vienu procentu punktu zemāka inflācija samazinātu budžeta ieņēmumus par aptuveni 0.1 procentu punktu. Nākamajā gadā tam sekotu neliela negatīva ietekme uz uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumiem un atkarībā no zemāku cenu transmisijas uz algu pieaugumu – lēnāka darbaspēka nodokļu izaugsme. Jāpiezīmē, ka nākamajos gados pēc inflācijas šoka sekotu minētie izdevumu ietaupījumi ar pozitīvu ietekmi uz budžetu.

Inflācijas ietekme uz procentu maksājumiem ir atkarīga no inflācijas ietekmes uz nominālajām procentu likmēm, valdības parāda apmēra un struktūras. Latvijas, kā nelielas eiro zonas dalībvalsts, inflācijas pārmaiņām nebūs ietekme uz eiro zonas inflāciju un līdz ar to arī uz procentu likmēm. Savukārt valsts parāda struktūra nosaka, cik lielu daļu procentu maksājumu ietekmē nominālo procentu likmju pārmaiņas. Latvijas gadījumā ap 70% parāda procentu maksājumu procentu likme ir nemainīga, līdz ar to inflācijas samazināšanās nozīmē to, ka reālā izteiksmē parāda apjoms pieaugs. Citiem vārdiem sakot, zemas inflācijas vidē nominālais IKP augs lēnāk, kas nozīmēs parāda relatīvi lielāku apjomu. Nominālā izteiksmē tautsaimniecības spēja ģenerēt ieņēmumus valsts budžetā parāda ilgtspējīgai apkalpošanai būs zemāka. ESCB pētījumā izmērīts, kā zema inflācija ietekmē parāda dinamiku vidējā termiņā: pēc 10 gadiem vidējais pieaugums parāda/IKP attiecībā ir 11 procentu punkti, pastāvot inflācijas līmeņa samazinājumam par vienu procentu punktu. Latvijai ar zemāku parāda līmeni efekts būs mazāks, tomēr nozīmīgs – aptuveni 4 IKP procentu punkti 10 gadu laikā. Tas nozīmē, ka zemākas likmes patiesībā nerada valstu valdībām nekādu papildu "fiskālo telpu" jeb papildlīdzekļus, ko varētu iztērēt vēl citos izdevumos. Zemākas procentu likmes ir tikai atbildes reakcija zemākam inflācijas līmenim, kas pasliktina budžeta situāciju. Labākajā gadījumā šīs zemākās procentu likmes var tikai palīdzēt mazināt zemās inflācijas negatīvo fiskālo ietekmi, bet nekādā gadījumā nepaver "zaļo gaismu" papildus budžeta izdevumiem.

Secinājumi

Valstu parāda līmeņi eiro zonā saglabājas augsti, un esošie risinājumi neuzrāda pārliecinošu progresu. EK 2016. gada valstu budžeta plānu izvērtējums liecina, ka tikai piecas eiro zonas valstis pilnībā izpilda ilgtspējīgu valsts finanšu sasniegšanas nosacījumus. Lai arī monetārā politika radījusi īpaši labvēlīgu situāciju valstu finanšu sakārtošanai, zemā inflācija var arī kavēt to uzlabošanos, – mazinot nodokļu ieņēmumus nominālā izteiksmē un apgrūtinot parāda attiecības pret IKP mazināšanu. Šis efekts skaidri parāda, ka, lai arī "pretsāpju līdzeklis" ir ļoti iedarbīgs, kā tas nereti arī ir, jārēķinās arī ar tā blakusefektiem. Valstīm, kam ir liela nepieciešamība sakārtot savas finanses, zema inflācija var kavēt progresu ilgtspējīgas situācijas nodrošināšanai. Tāpēc nevar sevi mānīt ar ekspansīvas monetārās politikas radīto rožaino ainu, bet jāizmanto tās sniegtās priekšrocības strukturālo reformu veikšanai. Neņemot vērā pašreizējās labvēlīgās situācijas īstermiņa raksturu un paļaujoties uz veiksmīgāku ekonomisko situāciju, nākotnē eiro zonas valstis riskē sev uzkraut neuzturami milzīgu parādu nastu.