Pārfinansēt – tagad vai tomēr pagaidīt?

Latvijā aktuāls ir kļuvis jautājums par valdības parāda refinansēšanu un atgriešanos pie tirgus finansējuma, jo valdība plāno nevis turpināt aizņemties no Eiropas Komisijas (EK) un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), bet gan starptautiskajos finanšu tirgos. 28. aprīlī ziņu aģentūrās parādījās informācija, ka maijā vai jūnijā Latvija varētu emitēt eiroobligācijas – parādzīmes – 500 milj. ASV dolāru apjomā.

Nav šaubu par to, ka Latvija nespēs vienā rāvienā atdot uzkrāto ārējo parādu, jo tam būtu nepieciešami no budžeta pārpalikuma uzkrāti līdzekļi. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka Latvija vēl dažus gadus tērēs vairāk nekā nopelna un no budžeta deficīta iet laukā vairākos soļos. Trūkstošā nauda jāsedz ar aizņēmumiem, bet no EK un SVF aizņemtie līdzekļi jāsāk atdot. Tāpēc esošais parāds būs jāpārfinansē, atdodot starptautiskās aizņēmuma programmas ietvaros aizņemtos līdzekļus un to vietā uzņemoties jaunas parādsaistības pret finanšu tirgus investoriem jeb, kā Latvijas valsts gadījumā, izlaižot eiroobligācijas. Skaidrs gan arī tas, ka, valstij samazinot budžeta deficītu un ekonomikai augot sabalansēti, valdības parāda apjoms, regulāri pārfinansējoties, var pat augt, bet tā līmenis pret iekšzemes kopproduktu (IKP) samazināsies un kļūs uzturams. Un daudzu gadu garumā, īstenojot piesardzīgu un saprātīgu valsts finanšu politiku, valsts var sasniegt sev vēlamo parāda pret IKP līmeni.

Valsts var aizņemties naudu iekšējā vai ārējā finanšu tirgū, tomēr Latvijā iekšējo uzkrājumu apjoms nav pietiekami liels. Viens no lielākajiem uzkrājumu avotiem pasaulē ir pensiju fondu līdzekļi, bet Latvija šogad un nākamgad pensiju 2. līmenī novirzīs iemaksas 2% apmērā no algām, nevis 8% (kā bija plānots, veidojot pensiju sistēmu) – tas mazina uzkrājumu līmeni un vietējā finanšu tirgus attīstību. Tātad vietējais finanšu tirgus ir par mazu, lai tajā gada laikā emitētu jaunus parāda vērtspapīrus (resp., no tā aizņemtos) vairāku simtu miljonu vai pat miljarda latu apjomā. Runājot par skaitļiem – 2010. gadā valsts kopbudžeta deficīts, kas jāsedz ar aizņēmumu, bija 803 milj. latu.

Starptautiskā aizņēmuma pārfinansēšanas sakarā viens no svarīgajiem jautājumiem ir – kad aizņemties? Šķietami par labu valdības plāniem, t.i., eiroobligāciju emisijai jau šogad, runā fakts, ka patlaban eiro un ASV dolāra īstermiņa procentu likmes ir tuvu vēsturiski zemākajiem līmeņiem. Tā kā inflācijas riski pēdējā gada laikā ir pieauguši, var prognozēt, ka nākotnē centrālās bankas savas procentu likmes palielinās, piemēram, Eiropas Centrālā banka jau ir vienreiz paaugstinājusi bāzes likmi. Šis arguments ir izskanējis par labu ātrākai valdības vērtspapīru emisijai starptautiskajos finanšu tirgos. Tomēr procentu likmju līmenis kādā valūtā nav vienīgais faktors, kas nosaka emitenta maksājamo likmi, tādēļ apsverami ir arī argumenti, kas dod priekšroku aizņemšanās atlikšanai uz vēlāku laiku.

Pirmkārt, pašreiz pieejamais līdzekļu apjoms budžetā – nodokļu ieņēmumi un aizņemtā nauda – sniedz pietiekamu komfortu, lai tuvāko mēnešu laikā aizņemties nevajadzētu. Par aizņēmumu valdībai ir jāmaksā procenti, kas palielina parāda apkalpošanas izmaksas, tātad stingri jāapsver, vai aizņemties naudu un to ilgstoši glabāt neizmantotu. Turklāt maijs sezonāli valdībai ir bijis relatīvi labu budžeta ieņēmumu mēnesis, jo tajā bieži vien valsts kapitālsabiedrības ieskaita daļu savas peļņas valsts budžetā. Tātad no resursu nepieciešamības puses racionālāk varētu būt aizņemšanos atlikt.

Otrkārt, aizņemoties vēlāk, Latvijai būs iespēja iegūt no sava kredītriska uzlabojuma. Aizņemšanās nosacījumus kopumā nosaka valsts makroekonomiskie rādītāji un ar tiem saistītais valsts kredītrisks. Latvijas makroekonomiskā situācija jau ilgstoši uzlabojas, tādēļ Latvijas kredītrisks samazinās, un nav šaubu, ka šie procesi turpināsies. (Piemēram, skatot pēc kredītriska mijmaiņas darījumu uzcenojuma, Latvijas kredītriska uzcenojums pēdējā gada laikā ir samazinājies par apmēram 1.2% punktiem un sasniedzis 2.2%. Arī nākamo 12 mēnešu laikā tas, visticamāk, turpinās samazināties.) Aizņemšanās izmaksas noteiks Latvijas budžeta deficīts, parāda lielums, kā arī apņemšanās nākotnē turpināt reformas. Optimistiskā scenārija gadījumā ar savlaicīgi pieņemtu 2012. gada budžetu Latvijai ir visas iespējas uzlabot kredītreitingus, kas samazinās kredītriska uzcenojumu salīdzinājumā ar šī brīža situāciju un ļaus aizņemties lētāk.

Treškārt, īstermiņa likmju palielinājumu nevajadzētu automātiski attiecināt uz ilgtermiņa likmēm (Latvija gatavojas aizņemties uz ilgu termiņu). Pašlaik diezgan daudz tiek diskutēts par likmju pieaugumu pasaulē, bet pārsvarā ar to ir domātas centrālo banku likmes, kas nozīmīgi ietekmēs arī naudas tirgus jeb īstermiņa likmes. Analītiķi prognozē, ka eiro bāzes likme līdz 2012. gada septembrim, salīdzinot ar šo brīdi, varētu dubultoties un sasniegt 2.50%. Taču ilgtermiņa likmes, piemēram, 10 gadu valsts obligāciju likme Vācijai šajā pašā periodā, atbilstoši ziņu aģentūras Bloomberg apkopotajām tirgus dalībnieku prognozēm, varētu pieaugt mazāk – par kādiem 0.7 procentu punktiem. Nav arī skaidrības par turpmākajām globālajām cenu norisēm un fiskālās konsolidācijas apjomiem ES valstīs. Ekonomiskā izaugsme industriāli attīstītajās valstīs tuvākajā desmitgadē ticamāk ir plānojama 2-3%, nevis 5-6% robežās un šādos apstākļos inflācija un procentu likmes nebūs augstas. Tā ka Latvijas eiroobligāciju likmes komponentes – tirgus pamatlikmes – kāpums nākotnē varētu būt ierobežots.

Ceturtkārt, šogad, kas ir pēdējais gads starptautiskā aizdevuma programmā, Latvijai ir pieejami SVF un EK resursi. Aizņemoties ar fiksētu procentu likmi, EK un SVF resursi varētu būt ievērojami izdevīgāki, nekā emitējot eiroobligācijas.

Piektkārt, zemas procentu likmes nākotnē ir pašas Latvijas rokās. Ja Latvija pārliecinoši pierādīs, ka mazina budžeta deficītu un virzās uz eiro, tad pārfinansēt parādu 2014. un 2015. gadā, kad tas būs patiesi nepieciešams, varēs par zemām likmēm. (2014. un 2015. gadā būs jādzēš parādsaistības ap 1.1 – 1.2 miljardu latu apjomā ik gadu).

Valdības parāds trīs gados ir četrkāršojies – no 1.3 miljardiem latu 2008. gadā līdz 5.7 miljardiem latu patlaban. Aizņemoties no EK un SVF, Latvija nopirka laiku pakāpeniskai deficīta samazināšanai un reformām, un būtu aplami izniekot šī nopirktā laika noslēdzošo posmu. Lēni mazināts budžeta deficīts nozīmē lielāku parādu un tā apkalpošanas izmaksas. 2011. gadā parāda apkalpošanas izmaksas būs 270-300 miljoni latu, kas sešas reizes pārsniegs pirmskrīzes līmeni. Parāda apkalpošanā izlietotie līdzekļi iet secen tautsaimniecībai un labklājībai – gadā līdzīgas summas nepieciešamas ārstniecības nodrošināšanai (250 milj. latu) vai skolotāju algām (216 milj. latu). Tā kā budžeta deficīts audzē valsts parādu, var prognozēt, ka valsts parāds šī gada laikā pieaugs par apmēram 730 miljoniem latu un pārsniegs 6 miljardus latu.

Valdības mērķis, pārfinansējot parādu, noteikti ir iet laukā no šī nevēlamā loka. Lai to izdarītu, viens no nosacījumiem ir pāraizņemties par zemām likmēm. Zemas likmes piedien aizņēmējiem – valstīm, kam uzticas. Finanšu tirgi vēl pašlaik redz Latvijas kredītreitingus, kas tikko sāk atkopties un budžeta deficīta, parāda lieluma un nepabeigtu reformu dēļ vēl par 2 –5 pakāpēm atpaliek no Lietuvas un Igaunijas. Un skaidrs, ka ar tikpat kā sabalansētu budžetu un 2014. gadā ieviestu eiro valsts kredītreitingi uzlabosies, kas automātiski nozīmēs mazākas procentu likmes. Tātad arī lētāku parāda nomaksu, neaizmaksājot prom to, kas lieti noder pašiem.

Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 17. maijā.