Pārtikas cenu inflācija turīgajiem un trūcīgajiem: ko rāda cenas Latvijas veikalos

Cenu lēciens nav vienāds visiem

2022. un 2023. gadā cenas daudzviet pasaulē pieauga daudzus gadus nepieredzēti straujā tempā. Tomēr bija manāmas atšķirības starp dažādām precēm un pakalpojumiem, kā arī starp valstīm.

Eiropas Savienībā (ES) ar vienu no augstākajiem inflācijas tempiem saskārās Baltijas valstis, tostarp Latvija (1. attēls).

Latvijas, tāpat kā vairuma citu dalībvalstu, galvenos inflācijas rādītājus lielā mērā noteica enerģijas un pārtikas cenu kāpums (2. attēls).

Šie attēli liek domāt, ka dažādas mājsaimniecības inflāciju var izjust ļoti atšķirīgi. Statistiķu aprēķinātais vidējais inflācijas skaitlis valstī vai ES ir noderīgs pārmaiņas ekonomikā raksturojošs rādītājs. Taču katras mājsaimniecības patēriņš un tam nepieciešamie izdevumi atšķiras.

Latvijā dzīvojošu divu bērnu ģimeni, kas lielāko daļu ienākumu tērē tādām pamatvajadzībām kā apkure, elektrība un pārtika (t.i., ģimeni ar zemiem ienākumiem), cenu kāpums skāra daudz spēcīgāk nekā, piemēram, Madridē dzīvojošu pārtikušu pāri darbspējas vecumā. Pat ja šis pāris dzīvo lielākā dzīvoklī un kopumā par elektrību un pārtiku samaksā vairāk, šie tēriņi, visticamāk, veido mazāku daļu no viņu budžeta, un jebkurš šādu izdevumu pieaugums ir mazāk pamanāms. Viņi savus izdevumus var samazināt, pārejot no dārgiem zīmoliem uz parastajiem, var arī saglabāt iepriekšējo patēriņu, izmantojot savus uzkrājumus, – tā ir brīvība, kas maznodrošinātai ģimenei ir maz iespējama.

Ko saka pētnieki?

Ir svarīgi izmērīt inflācijas atšķirības starp turīgajiem un trūcīgajiem, jo tas ļauj labāk izprast sociālo nevienlīdzību un izstrādāt mērķētus atbalsta mehānismus. Tāpēc tas ir mēģināts daudzas reizes.

Galvenā problēma šajā uzdevumā ir dati – precīzas aplēses mēs varētu iegūt tikai tad, ja piekļūtu katras mājsaimniecības bankas kontiem, reģistrētu visas iegādātās preces un aprēķinātu cenu izmaiņas. Tā būtu aizraujoša, bet pārāk ilga nodarbe. Par laimi, ir iespējams iegūt aptuvenus aprēķinus, grupējot ģimenes pēc ienākumiem.

Haralampakis (Charalampakis) un viņa kolēģi no Eiropas Centrālās bankas (ECB) [1] analizē atšķirības starp izdevumu svariem ikmēneša SPCI[2] inflācijas datos un Eurostat Mājsaimniecību budžeta apsekojuma datos (ik pēc pieciem gadiem veikta aptauja, kurā piedalās mājsaimniecības ar dažādiem ienākumu līmeņiem). Viņi atklāj, ka 2022. gada septembrī faktiskā gada inflācija zemākajai ienākumu kvintilei par aptuveni diviem procentu punktiem pārsniedza augstākās kvintiles līmeni. Vienkāršāk sakot, cenu pieauguma temps vismazāk pelnošajiem bija vidēji par diviem procentu punktiem augstāks nekā visvairāk pelnošajiem. Šī atšķirība bija lielākā kopš 2006. gada, pretstatā gandrīz nulles starpībai, kas bija novērota 2010. gadu zemās inflācijas posmā. Kā varētu sagaidīt, starpības kāpumu galvenokārt noteica enerģijas un pārtikas cenas.

Individuālo inflāciju ietekmē arī preču izvēle

Turīgo un mazturīgo  izdevumu īpatsvars konkrētām tēriņu kategorijām ir atšķirīgs, un mēs varam izmantot šo informāciju (allokāciju), lai aprēķinātu faktisko inflāciju. Taču individuālo inflāciju nosaka arī tas, kas tiek pirkts par atvēlētājiem līdzekļiem. Intuitīvi šķiet, ka labi nodrošināta ģimene ar lielāku varbūtību pirks dārgu pārtiku, drēbes, automašīnas un ceļos uz eksotiskiem galamērķiem nekā ģimene, kurai ir grūtības savilkt galus kopā.

Empīriski to ir konstatējis Hallaks (Hallak), [3] kas secina, ka attīstītās tautsaimniecības vairāk importē kvalitatīvas preces, un Bems un di Džovanni (di Giovanni), [4] kas apstiprina ienākumu un preču izvēles saistību, izmantojot veikalu skenera līmeņa datus no 2008. gada finanšu krīzes Latvijā. Pavisam nesen Siliverstovs [5] Vācijas mājsaimniecību skenera datos novēro tādu pašu saikni starp ienākumiem un kvalitātes izvēli. Citiem vārdiem sakot: ja cilvēkam ir vairāk naudas, tas vēlas augstāku kvalitāti, kas mēdz maksāt vairāk.

Šai šķietami pašsaprotamajai atziņai ir būtiska nozīme inflācijas kontekstā. Iedomājieties, ka plašā cenu diapazonā kāda iemesla dēļ pieaug tikai lētāko preču cenas. Tad, ja mēs rēķinātu faktisko inflāciju, izmantojot patēriņa svarus no Eurostat Mājsaimniecību budžeta apsekojuma, un reizinātu šos svarus ar vienu un to pašu inflācijas indeksu, mēs kļūdītos.

Lai gan šādas galējības ir maz ticamas, ir arī maz ticams, ka cenas mainās vienādi visā kvalitātes diapazonā. Lai precīzi noteiktu individuālo inflāciju, mums ir jāizmanto gan iegādāto preču īpatsvars, gan cenas.

Šajā rakstā mēs pētām cenu un inflācijas līmeņa saistību, pievēršoties pārtikas cenām pašreizējā inflācijas uzplaiksnījuma laikā. Mēs analizējam divu lielāko Latvijas mazumtirdzniecības tīklu interneta veikalu (e-veikalu) cenas un atklājam, ka 2022. un 2023. gadā lētākām pārtikas precēm procentuālā izteiksmē ir bijis lielāks cenu kāpums. Citiem vārdiem sakot, to, ka nabadzīgākās mājsaimniecības pārtikai tērē lielāku sava budžeta īpatsvaru, saasina straujāka inflācija viņu pirktajai (zemākas cenas) pārtikai.

Unikāla datu kopa

Pandēmijas laikā Latvijā ievērojami pieauga iepirkšanās tiešsaistē. Monitoringa un izpētes nolūkos Latvijas Banka 2021. gadā sāka vākt cenu datus no diviem lielākajiem pārtikas tirgotājiem, izmantojot to izveidotos e-veikalus.

Šie dati nerāda, ko katrs pērk, bet rāda daudzu produktu ikdienas cenu izmaiņas. Piemēram, 3. attēlā ir parādīta divu extra virgin olīveļļas zīmolu cenu attīstība. Preces un cenas ir īstas un ņemtas no viena veikala, taču dati ir anonimizēti. Viens produkts ir viens no dārgākajiem, bet otrs – viens no lētākajiem šajā kategorijā.

Izskatās, ka abas cenas pieaug līdzīgi. Lētākā olīveļļa joprojām ir lētāka. Taču, aprēķinot vidējās cenas 2022. un 2023. gadam un salīdzinot cenu pieaugumu procentuālā izteiksmē, redzams, ka dārgās olīveļļas inflācija ir mazāka par pusi no lētās olīveļļas inflācijas (1. tabula). Kamēr nominālais pieaugums cenā par litru ir salīdzināms, inflācija būtiski atšķiras, jo šis pieaugums ir attiecināms pret izteikti atšķirīgiem cenu līmeņiem 2022. gadā.

1. tabula. Lētās un dārgās extra virgin olīveļļas inflācija

*Piezīme: 2023. gada dati ietver pirmos 9 mēnešus.

Vai tas notiek ar visiem produktiem? Šobrīd mēs to nevaram pateikt — šis ir tikai viens piemērs, kuru mēs paši apzināti izvēlējāmies. Lai secinājumus varētu vispārināt, mēs varam izmantot literatūru un izveidot iepirkumu sarakstus trūcīgajiem un bagātajiem, atlasot lētākās un dārgākās preces katrā kategorijā. Pēc tam mēs varam skatīties, kā inflācija ietekmē abus grozus.

Mūsu dati nāk no diviem dažādiem avotiem, un mums ir jāpārliecinās, ka mēs salīdzinām ābolus ar āboliem. Lai to nodrošinātu, mēs preces grupējam 68 atsevišķās Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) noteiktās pārtikas produktu kategorijās. Šīs kategorijas ir viegli saprotamas, kā piens, vīns un sviests [6].

Jo lētāka prece, jo augstāka tās cenas inflācija

Katru mēnesi mēs koncentrējamies uz 10 % augstāko un 10 % zemāko cenu katrā kategorijā. Piemēram, no 100 cenām 10. augstākā cena ir mūsu “lētā” prece, bet 90. cena ir mūsu “dārgā” prece. Tad mēs šīs cenas pārveidojam par indeksu, kā bāzi izmantojot sākuma cenu un katru mēnesi rēķinot vidējo cenu visās kategorijās (4. attēls). Kā sākumpunktu mēs izmantojam pirmo mēnesi, par kuru mums ir pieejami dati (2021. gada marts), kas labi sakrīt ar agrīnām inflācijas paātrināšanās pazīmēm, kā parādīts iepriekš 1. un 2. attēlā.

Ko mēs redzam? Pirmkārt, gan lētās, gan dārgās preces 2022. gadā pakāpeniski kļuva ievērojami dārgākas, cenām palielinoties vismaz par 30 %, salīdzinot ar bāzes cenu. Lēto preču cenas maksimumu sasniedza 2023. gada martā, bet dārgo – tā paša gada janvārī. Otrkārt, sākotnējām cenām ir nozīme inflācijas kontekstā. Līdz 2023. gada martam dārgākās cenas bija pieaugušas par 33 %, bet lētākās – par 53 %. Tā ir 20 procentu punktu starpība. Interesanti, ka pēc šī augstākā punkta lētāko produktu cenas sāka kristies, bet dārgāko preču cenas kopumā palika nemainīgas. Tādējādi 2023. gada marts 4. attēlā izskatās pēc izteiktas "kalna virsotnes" lētākajām precēm.

Mūsu liecības apstiprina to, ko iepriekš ziņoja Lielbritānijas žurnāls Which?, kas izmanto savu cenu izsekotāju. Žurnāla pētniece Simonda (Simmonds) šā gada aprīlī rakstīja, ka lielveikalu pašu zīmolu budžeta preces bija gandrīz par 25 % dārgākas nekā pirms gada, salīdzinot ar 14 % sadārdzinājumu zīmolu precēm un augstākās kvalitātes pašu zīmoliem, kas liecina par 11 procentu punktu starpību Lielbritānijā (2023. gada marta dati) [7].

Kāpēc tā notika?

Viens no iemesliem varētu būt tas, ka cilvēkiem, kuri iegādājas dārgas preces, ir vairāk alternatīvu. Ja viņu iecienītākā dārgā prece kļūst pārāk dārga, viņi var pāriet uz kaut ko lētāku. Savukārt tiem, kas jau tā pērk pašu lētāko, izvēles nav. Tas nozīmē, ka veikali var drošāk paaugstināt cenas lētākajām precēm, zinot, ka pieprasījums pēc tām saglabāsies.

Vēl viens iemesls varētu būt saistīts ar peļņas maržām. Ja veikalu peļņas daļa ir augstāka, pārdodot dārgas preces, tiem nav tik daudz jāpaaugstina cenas, lai saglabātu peļņu absolūtā izteiksmē, kad izmaksas pieaug. Šis skaidrojums tomēr liktu mazumtirgotājiem upurēt daļu no relatīvās peļņas (maržas), ko noteikti nevar izslēgt, ņemot vērā straujo inflāciju un ievērojamo cenu konkurenci starp lielveikaliem. Tāpat šo teoriju var izmantot, lai izskaidrotu to, kāpēc dārgām precēm cenas nav samazinājušās – šobrīd mazumtirgotāji, iespējams, mēģina atgūt toreiz zaudēto maržu.

Lai gan mūsu dati nevar precīzi atbildēt, kāpēc lētajām un dārgajām precēm cenu kāpums ir atšķirīgs, mēs uzskatām, ka ir svarīgi uzsvērt šo inflācijas atšķirību starp lētajiem un dārgajiem produktiem. Cilvēkus ar zemākiem ienākumiem cenu pieaugums var skart divkārt: viņi vairāk tērē pārtikai, un vienlaikus viņu izvēlētajiem produktiem cenas aug straujāk.

Vai esam pārliecināti par šiem rezultātiem?

Mūsu metode ir samērā vienkārša. Mēs izdarām dažus pieņēmumus, lai salīdzinātu, kā inflācija var ietekmēt mājsaimniecības ar dažādiem ienākumu līmeņiem. Mēs pieņemam, ka mājsaimniecības, kurām ir vairāk naudas, iegādājas dārgākas alternatīvas visiem produktiem, piemēram, vīnam, sviestam un pienam. Patiesībā turīga ģimene var pirkt parasto pienu vai varbūt vispār iztikt bez tā. Turklāt mēs pieņemam, ka katrai kategorijai ir vienāda nozīme pārtikas preču tēriņos; tā tas, visticamāk, nav. Mēs arī neierēķinām, ka cilvēki var pāriet uz lētākām precēm, ja viņu ierasti izvēlētais produkts pārāk sadārdzinās.

Tomēr mūsu mērķis ir salīdzināt vidējo zemu un augstu ienākumu ģimeni, tāpēc mēs apzināti izlīdzinām iespējamās atšķirības. Mēs esam pārliecinājušies, ka mūsu pētījuma rezultātus nenosaka viena vai divas kategorijas ar milzīgām inflācijas atšķirībām. Tā kā datos neredzam nopirktos daudzumus, uzskatām, ka ir saprātīgi pieņemt, ka katrai kategorijai ir vienāds īpatsvars. Iespēja pāriet uz lētākiem produktiem ir tikai tiem, kas jau sākumā nepērk lētākās preces, t.i., turīgajiem. Tādējādi tas varētu tikai palielināt faktiskās inflācijas starpību.

Secinājumi

Tīmeklī iegūtie dati atklāj, ka pārtikas cenas var pieaugt straujāk tiem, kas pelna mazāk, salīdzinot ar tiem, kas pelna vairāk. Tā kā mazāk pārtikušās mājsaimniecības jau tagad pārtikai atvēl lielāku ienākumu daļu, tās inflācijas ietekmi izjūt divkārt – gan caur izdevumu sadalījumu, gan caur cenām. Haralampakis un viņa kolēģi pagājušajā gadā lēsa, ka starpība faktiskajā inflācijā starp zemāko un augstāko ienākumu kvintili ir sasniegusi augstāko līmeni vairāku gadu laikā; mūsu rezultāti liek domāt, ka starpība varētu būt vēl lielāka.

Pētniekiem mūsu rezultāti sniedz vēl vienu pierādījumu tam, ka oficiālie SPCI inflācijas rādītāji var maskēt būtiskas atšķirības tēriņu struktūrā un dzīves dārdzības izmaiņās, ar kurām saskaras mājsaimniecības ar atšķirīgu ienākumu līmeni, it īpaši augstas inflācijas periodos. Politikas veidotājiem mūsu secinājumi parāda, ka atbalsta pasākumiem ir jābūt mērķētiem. Tiem, kas savu inflāciju var mazināt caur pašu izvēlēm, atbalsts nav tik kritiski svarīgs kā tiem, kam tādas iespējas nav.

[1] Charalampakis, E., Fagandini, B., Henkel, L., & Osbat, C. (2022). The impact of the recent rise in inflation on low-income households. European Central Bank

[2] Saskaņotie patēriņa cenu indeksi (SPCI) katrā ES dalībvalstī tiek rēķināti, izmantojot vienotu metodoloģiju, kas uzlabo salīdzināmību starp valstīm.

[3] Hallak, J.C. (2006). Product quality and the direction of trade. Journal of International Economics 68(1), 238-265

[4] Bems, R., & di Giovanni, J. (2016). Income-induced expenditure switching. American Economic Review, 106(12), 3898-3931

[5] Siliverstovs, B. (2023). You are what you eat and you eat what you earn: Evidence from the German household scanner data panel. Unpublished manuscript

[6] Centrālā statistikas pārvalde [CSP]. PCC010. Atsevišķu preču un pakalpojumu vidējās mazumtirdzniecības cenas (eiro par 1kg, ja citādāk - norādīts īpaši)

[7] Simmonds, E. (2023, April 18). Everyday food prices soar as supermarket inflation hits 17.2%. Which?