Pasaulē saražoto apģērbu un depresīvu faktu pārprodukcija

Pirmajā tekstila tēmai veltītajā rakstā secināju, ka ilgtspējības jomā pēdējos piecos gados ir kāda laba tendence, kā uzlēkusi jauna spoža zvaigzne, – apģērbu tālākpārdošanas popularitāte, kas ļauj apģērbam dzīvot vēl vienu dzīvi, vēl pirms apsvērt tekstilizstrādājuma kā materiāla pārstrādes iespējas. Turklāt priecē, ka motivācija šiem procesiem ir mainījusies, un līdzās ekonomiskiem apsvērumiem tiek arvien vairāk domāts par ilgtspējību, izvēli par labu lietotai precei jau daudzinot kā modernu un ilgtspējīgu dzīvesveidu.

Diemžēl ar to arī labās norises tekstilizstrādājumu ilgtspējas jautājumos beidzas. Vientuļa otrreizējā tirgus zvaigzne debesīs spīd, bet visapkārt tai ir tumša negausības un grūti risināmu pārstrādes jautājumu jūra – viss pārējais apģērba mūža posms pirms apģērba lietošanas (apģērba/tekstila saražošana) un pēc apģērba lietošanas (nonākšana atkritumos vai materiāla tālākizmantošana) ir depresīvu faktu pārprodukcija.

• Tekstilizstrādājumu [1] ražošanai (un izejmateriālu, piemēram, kokvilnas audzēšanai nepieciešams liels ūdens, zemes un enerģijas daudzums. Lai izgatavotu vienu kokvilnas T-kreklu, ir nepieciešami 2700 litri saldūdens, kas ir viena cilvēka dzeršanas vajadzību nodrošinājums 2.5 gadiem.
• Tekstilrūpniecības nozare rada līdz pat 8-10 % no globālajām siltumnīcefekta gāzu emisijām pārmērīga dabas resursu un enerģijas patēriņa dēļ.
• Sintētisko šķiedru, piemēram, poliestera, neilona un akrila, kas iegūtas no fosilā izejmateriāla, izmantošana aug, un tām tiek prognozēts arī tālāks kāpums. 2023. gadā tās veidoja jau 67 % no visiem tekstilizstrādājumiem pasaulē (1. attēls). 35 % no primāras mikroplastmasas vidē nonāk tieši sintētisku izstrādājumu mazgāšanas rezultātā.

• Tekstila ražošana visā pasaulē rada 9 % no mikroplastmasas piesārņojuma. Krāsošanas un apdares procesi rada 20 % no pasaules tīrā ūdens piesārņojuma. Rūpnīcu apkaimē radītais piesārņojums postoši ietekmē vietējo iedzīvotāju veselību, dzīvniekus un ekosistēmas.
• Visā pasaulē nozare nodarbina 60 miljonus cilvēku. Neapmaksātas virsstundas, algas bieži zem iztikas minimuma, nelegālā nodarbinātība, veselības apdraudējumi, terminētu līgumu trūkums, psiholoģiska un fiziska vardarbība ir tikai daļa no problēmām nozarē.
• No visiem pasaules tekstilrūpniecībā izmantotajiem materiāliem tikai 0.3 % nāk no pārstrādātiem materiāliem. Un pat šo naga melnuma apmēra otrreizējo pārstrādi grūti cildināt, jo lielākā daļa no tiem nāk no pārstrādātām PET pudelēm, nevis no pārstrādātiem tekstilizstrādājumiem.
• Galvenais šķērslis vājajam tekstilizstrādājumu apritīgumam ir ātrās modes izplatība, kā rezultātā veidojas zemas kvalitātes apģērbu pārprodukcija. Lielie apģērbu un apavu zīmoli saražo līdz pat 24 kolekcijām gadā, un 30 % apģērbu paliek nepārdoti un nonāk atkritumos. Un vēl prāva daļa no pārdotā nelietota nogulstas iedzīvotāju skapjos.
• Tekstilizstrādājumu atkritumu apmērs Eiropas Savienības (ES) valstīs turpina augt, laikā no 2004. līdz 2022. gadam mājsaimniecību radītie tekstila atkritumi ir auguši par 52 % (no 600 līdz 910 tūkst. tonnu gadā). Datu rinda gan ir nepilnīga, bet nojaušams, ka Latvijā mājsaimniecību tekstila atkritumu apjoms audzis vēl straujāk.
• Pieprasījums pēc ātrās modes ar to sintētisko šķiedru dominanci ļauj Krievijai pelnīt, jo apģērbu ražotājvalstis (piemēram, Indija) kā izejmateriālu izmanto no Krievijas importētus nafta produktus.

Diemžēl šo drūmo faktu uzskaitījums nebūt nav pilnīgs, jo daudzi dati un ietekmes vienkārši vēl nav noskaidrotas. Tekstilizstrādājumu ražošanā krāsošanai, balināšanai, īpašību pievienošanai (ūdensnecaurlaidībai, burzīguma mazināšanai) tiek izmantotas aptuveni 8000 dažādas ķimikālijas. Lielākai daļai no tām joprojām nav zināma ietekme uz vidi un veselību. Eiropas Parlamenta ES tekstilizstrādājumu ilgtspējas un apritīguma stratēģijā ir izteiktas bažas par aptuveni 60 ķimikālijām, kas atrodamas ES tirgū pieejamajos tekstilizstrādājumos un tiek uzskatītas par kancerogēnām, mutagēnām vai toksiskām.

Acīm nemanāmie ķimikāliju un mikroplastmasas "uztura bagātinātāji"

Kolēģe rakstā par mazumtirdzniecības pārmaiņām dalījās ar iespaidiem pēc kādas lekcijas par tekstilu noklausīšanās, kas mudinājusi doties uz veikaliem lūkoties sastāva etiķetes. Arī man pēc šīs lekcijas noklausīšanās bija trauksmainas sajūtas un radās apņēmība vairs nekad bez tekstila sastāva pārbaudes nepirkt nevienu apģērba gabalu. Ja iepriekš rakstītie fakti rada drūmu sajūtu, tad piesprādzējieties, te būs laba lasāmviela Helovīna ballītei – ar Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta pētnieces, neirozinātņu doktores un šobrīd RTU programmas "Vides inženierija" doktorantes Ullas Milbretas faktu izlasi par ķimikālijām un plastmasas ietekmi ar maniem papildinājumiem nokļūsiet īstenā šausmu un moku kambarī!

"Mendeļejevs" tekstilizstrādājumos:

• jau pirms daudziem gadiem izpētīts, ka sievietēm, kuras strādāja neilona ražošanas procesā, bija divreiz lielāka iespēja saslimt ar krūts vēzi nekā kontroles grupai. Akrila ražošanas procesā iespējamība, ka pēc menopauzes tiks diagnosticēts krūts vēzis, bija jau 7 reizes lielāka nekā kontroles grupai. Pat darbs ar dabiskām šķiedrām palielina krūts vēža risku, jo ķimikālijas tiek izmatotas arī krāsošanā un citos procesos;
• 2023. gada nogalē "American Airlines" stjuartu grupa tiesā saņēma vairāk nekā 1 miljona dolāru kompensāciju no formas tērpu ražotāja "Twin Hill", kas 2016. gadā nodrošināja stjuartiem jaunus ar formaldehīdu (lai novērstu burzīšanos) apstrādātus formas tērpus. Formas tērpu valkāšanas dēļ šiem darbiniekiem radās veselības problēmas, tostarp elpošanas traucējumi, izsitumi un pietūkušas acis; 
• pēdējos gados globālie e-komercijas milži "Shein", "Temu" un "AliExpress", kuri specializējas ātrās modes jomā un piedāvā milzīgu apģērbu u.c. preču klāstu par ļoti zemām cenām, ir strauji kāpinājuši savu ietekmi. Straujā izaugsme un bieži izskanējušās ziņas par potenciāli kaitīgu ķīmisko vielu klātbūtni šo platformu tirgotajos produktos ir mudinājusi pastiprināti vētīt šo uzņēmumu darbības prakses un drošības standartus, tostarp ES un Dienvidkorejā. No 93 Dienvidkorejas iestāžu līdz šim pārbaudītajiem produktiem, tajā skaitā bērnu produktiem, gandrīz puse saturēja toksiskas vielas. Piemēram, kādā apavu pārī ftalātu līmenis pārsniedza atļauto normu 428 reizes. Vēl pēc dažiem mēnešiem veiktā pārbaudē apavos atrada pārsniegumu 229 reizes. Ftalātu izmatošana ražošanā ir ļoti plaša, tie atrodami traukos, skaistumkopšanas līdzekļos, apavos un rotaļlietās. Pētījumi liecina, ka ilgstoša ftalātu iedarbība negatīvi ietekmē cilvēka hormonālo sistēmu, izraisot auglības problēmas, elpceļu slimības, bērnu aptaukošanos un neiropsiholoģiskus traucējumus. Tāpat apģērbos un skaistumkopšanas līdzekļos iepriekš ir atrasts jau minētais formaldehīds, dioksāns, metanols, svins, kas iespējamo ietekmes uz veselību seku sarakstu vēl krietni paplašina;
• arī Eiropas veikalos nopērkamas preces var saturēt toksiskas vielas. Pērn oktobrī tika publicētas ziņas, ka Ungārijā, Čehijā, Austrijā un Slovēnijā veiktos testos katrs trešais sieviešu apakšveļas izstrādājums saturēja kādu bisfenola veidu (BPA, BPS vai BPF), ko izmanto materiālu elastības un izturības uzlabošanai. Turklāt 10 % no visiem paraugiem bisfenola klātbūtne bija krietni virs cilvēku veselībai droša līmeņa. Šādas veļas lietošana var izraisīt hormonālās sistēmas un reproduktīvās veselības problēmas; 
• viedpulksteņu siksniņās var būt sastopamas kaitīgas ķīmiskās vielas, piemēram, perfluorētās un polifluorētās vielas (PFAS), kas pazīstamas arī kā "mūžīgās ķīmiskās vielas" to noturības dēļ vidē un cilvēka organismā. Šīs vielas tiek izmantotas, lai padarītu materiālus ūdensnecaurlaidīgus un izturīgus pret traipiem, bet tās var radīt hormonālus sistēmas traucējumus un aknu bojājumus.

Mikroplastmasas "uztura bagātinātāji":

• 2016. gada pētījumā lūkota dažādu tekstilizstrādājumu un apģērbu mazgāšanas procesā radītā mikroplastmasa, apstiprinot mazgāšanu kā būtisku mikroplastmasas nonākšanas vidē avotu. Īpaši jaudīgi mikroplastmasas "sprādzieni" ir garšķiedras poliestera flīsa izstrādājumi. Te vēl viens pētījums ar līdzīgiem secinājumiem;
• plastikoze ir jauna slimība, ko izraisa plastmasas piesārņojums un kas ietekmē putnus. Šī slimība tika atklāta, pētot vētrasputnus Austrālijas Lorda Hava salā. Plastikoze izraisa rētas putnu gremošanas traktā, kas mazina aizsardzību pret infekcijām un parazītiem, kā arī rada grūtības sagremot pārtiku un absorbēt vitamīnus;
• 2023. gadā publicētā Redingas Universitātes autoru pētījumā secināts, ka mikroplastmasas daļiņas spēj iekļūt grūsnu žurku placentā un sasniegt augļa orgānus tikai dažas stundas pēc plastmasas uzņemšanas. Daļiņas tika atrastas sirdī, smadzenēs, plaušās, aknās un nierēs. Līdzīgi procesi varētu notikt arī cilvēku grūtniecības laikā, jo mikroplastmasas klātbūtne placentā jau iepriekš konstatēta, piemēram, šajā 2021. gadā publicētajā pētījumā. Savukārt 2024. gadā kādā pētījumā atklāja mikroplastmasas klātbūtni 39 % no mātes piena paraugiem;
• Šogad publicētos pētījumos secināts, ka pieauguša cilvēka smadzenēs var atrasties aptuveni tik daudz mikroplastmasas un nanoplastmasas, cik sver vienreizējās lietošanas plastmasas karote — ne pilna karote, bet tieši tik, cik sver pati karote. Šis daudzums bija 7 līdz 30 reizes lielāks nekā mikroplastmasas daudzums citos orgānos, piemēram, aknās vai nierēs. Cilvēkiem ar diagnosticētu demenci mikroplastmasas koncentrācija bijusi augstāka nekā kontroles grupai. Turklāt šie līmeņi strauji pieaug: no 2016. līdz 2024. gadam mikroplastmasas koncentrācija cilvēka smadzenēs pieauga par aptuveni 50 %.
• 2024. gada pētījumā mikroplastmasa tika atrasta pilnīgi visos analizētajos 23 cilvēku un 47 suņu sēklinieku paraugos. 2022. gada pētījumā mikroplastmasas daļiņas atrastas cilvēka asinīs (77 % paraugu). Citā 2024. gada pētījumā 58 % no izpētes dalībniekiem tika konstatēta mikroplastmasa artērijās, turklāt secināts, ka cilvēkiem ar kakla artērijās atrastu mikroplastmasu bija četras ar pusi reizes lielāks sirdslēkmes, insulta vai nāves risks nekā pārējiem. Šī mikro un nanoplastmasa organismā rada milzum daudz ietekmes sekas – gan šo daļiņu ķīmiskais sastāvs, gan to uzkrāšanās un sablīvējumu iespējama veidošanās (piemēram, asinsvadu nosprostojumi), gan to abrazīvās malas, kas veido orgānos rētaudus.

Piemēru par vietām un veidiem, kā mēs varam tikt pie mikroplastmasas, ir milzum daudz. Tā atrodama 90 % no galda sāls zīmoliem visā pasaulē (arī Eiropas valstīs). Turcijā veiktajā pētījumā mikroplastmasu atrada 89 % no piena paraugiem. Francijā 78 % no analizētajiem dažādu populārāko zīmolu ūdens pudeļu paraugiem saturēja mikroplastmasas daļiņas. Tāpat mikroplastmasa ir atrasta zivīs, tējā, rīsos u.c. Tā vien šķiet, ka tā šobrīd ir atrodama it visur, kur vien kāds veicis pētījumu. Kāds tam sakars ar tekstilu? Jau minēju par tekstila nozares radīto ūdens piesārņojumu, tā tas nonāk sālī un zivīs, tā nokļūst lietus ūdenī un "bagātina" ikkatru zemes stūri. Tas, protams, nav vienīgais veids, kā mikroplastmasa nonāk ēdienā. Turklāt ēdiens nav vienīgais veids, kā ķimikālijas un mikroplastmasa nonāk cilvēku un dzīvnieku iekšējos orgānos. Tekstilizstrādājumu mikrošķiedras ir galvenais antropogēno daļiņu avots gaisā, augsnē, pārtikā un ūdenī.

Vēl kāds fakts – mikroplastmasa nāk komplektos ar baktērijām un ierobežotu ūdens attīrīšanas efektivitāti. Mikroplastmasa notekūdeņos pasargā bīstamus patogēnus, neļaujot ūdeni pietiekami labi attīrīt. 2024. gada pētījumā konstatēts, ka mikroplastmasas daļiņas veido aizsargājošu bioplēvi (nodēvētu par "plastisfēru") ap baktērijām un vīrusiem, kas ļauj tiem izdzīvot ilgāk, palielinot infekciju izplatības risku.

Kādas ir sajūtas pēc šo faktu izlasīšanas, vai gribas raudāt spilvenā? Pirms raudāšanas uzmetiet acis spilvena sastāvam! Un netinieties košajās, pūkainajās un maigajās poliestera sedziņās, kas spēj "saražot" mikroplastmasu kā tādas Āfrikas armijas skudras oliņas. Un neraudiet slimnīcā sintētiskos palagos – pētījumā par baktēriju, īpaši rezistento enterokoku un stafilokoku, izdzīvošanu uz slimnīcu audumiem un plastmasas (apģērba, dvieļiem, privātuma aizkariem, priekšautiem) secināts, ka uz sintētisko šķiedru klājumiem baktērijas spēja izdzīvot ilgāk, uz poliestera un polietilēna pavisam ilgi un laimīgi (>90 dienām). Bet vēl labāk – neraudāt, bet rīkoties.

Ja par apģērbu pārprodukciju var teikt, ka tā nu gan ir negausība, kam var rast kādus risinājumus, piemēram, liedzot veikaliem izmest apģērbu pārpalikumus atkritumos vai ražotājiem ierobežojot atļauto jauno kolekciju apjomu, tad kopumā šie drūmie fakti ir dilemmu caurvīti un tādēļ grūti risināmi. Piemēram, ir saprotams, ka pārstrādāt jauktu šķiedru materiālu ir sarežģītāk, ja ne neiespējami, salīdzinājumā ar monomateriālu. Bet vienlaikus šie jauktie materiāli mēdz būt izturīgāki, labāk saglabā formu, ir vieglāk nēsājami, krāsojami un kopjami, tātad arī jēdzīgāk lietojami. Pasaulei nebūs liela ieguvuma, ja ilgtspējības labticībā pirktais 100 % vilnas džemperis pēc vienas neveiksmīgas mazgāšanas sarausies lelles izmēra cietā vamzī. Turklāt dabisko šķiedru, piemēram, kokvilnas, lina, zīda un vilnas, izmantošanas veicināšana samazinātu nozares emisijas un mikroplastmasas piesārņojumu, taču tā vienlaikus palielinātu ūdens patēriņu un zemes noplicināšanu. Kā ir labāk?

Vienkāršu atbilžu nav, bet būtu jāsāk vismaz ar tiem jautājumiem, kuros strīdu ir maz, piemēram, veselībai kaitīgu vielu kontrole, pārmērīga patēriņa mazināšana, atkritumu savākšana, mazināšana, pārstrāde un atkārtota izmantošana. Bet pirms skatām, ko pasaule un jo īpaši ES valstis plāno pasākt šajos jautājumos, vispirms apskatīsim, kuras valstis kuros tekstilizstrādājumu dzīves cikla posmos ir nozīmīgāk klātesošas, jo patēriņa negausības mazināšanai būs vieni rīki, bet ražošanas procesu drošības uzraudzībai un plastmasas piesārņojuma izskaušanai – citi.

Kas ir pasaules lielākās tekstila ražotājvalstis?

Dabisko un sintētisko tekstila šķiedru ražošana 50 gadu laikā ir četrkāršojusies – no 34 tūkst. tonnu 1975. gadā līdz 124 tūkst. tonnu 2023. gadā. Krietnu daļu no izaugsmes stimulējis pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums, bet apjoms šajā laikā gandrīz dubultojies arī rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju – no 8.3 kg līdz 15.5 kg uz iedzīvotāju gadā.

Ķīna gadu gaitā kāpinājusi tekstila ražošanas apjomus un atņēmusi tirgus daļas citām valstīm, un šobrīd Ķīna ar milzīgu pārsvaru ir galvenā pasaules tekstila ražotāja un eksportētāja, un tās loma turpina augt. Ja 2000. gadā Ķīna nodrošināja 10.3 % no pasaules tekstila eksporta apmēra, tad 2022. gadā šis īpatsvars sasniedzis jau līdz 43.6 % (2. attēls). Milzīgs, salīdzinoši lēts darbaspēks (kam gan nu jau ir tendence sadārdzināties), kā arī materiālu pieejamība ir svarīgas konkurētspējas priekšrocības. Ķīna, piemēram, ir viena no trim lielākajām kokvilnas ražotājām pasaulē. Arī sintētisko šķiedru tekstila ražošanas jomā dominē Ķīna. 

Nedaudz cits skats ir redzams apģērbu eksporta datos (3. attēls), kur Ķīna tomēr pēdējos desmit gados ir zaudējusi savas tirgus daļas. Tam ir vairāki iemesli:

• ražošanas izmaksu straujāks pieaugums Ķīnā salīdzinājumā ar citām Āzijas valstīm,
• tirdzniecības konflikti, piemēram, starp Ķīnu un ASV, ir veicinājuši ražošanas pārcelšanu uz citām valstīm, lai izvairītos no tarifiem un tirdzniecības ierobežojumiem,
• piegādes ķēžu dažādošana, lai mazinātu riskus, kas saistīti ar pārmērīgu atkarību no viena piegādātāja vai reģiona, kas īpaši aktualizējās Covid-19 pandēmijas laikā.

Tekstila un apģērbu ražošanā ir daudz roku darba, un šīs nozares diemžēl īpaši negatīvi izceļas nodarbinātības jomā. Jau minēju: neapmaksātas virsstundas, algas zem iztikas minimuma, nelegālā nodarbinātība, veselības apdraudējumi, terminētu līgumu trūkums, psiholoģiska un fiziska vardarbība. Daži piemēri:

• Argentīnā tekstilrūpniecībā aptuveni 70 % strādājošo darbojas ēnu ekonomikā. Darba apstākļi nereti ir nepiemēroti. 2006. gadā ugunsgrēkā kādā šūšanas darbnīcā Buenosairesā gāja bojā seši Bolīvijas strādnieki. 2015. gadā vēl vienā ugunsgrēkā nelegālā tekstila darbnīcā bojā gāja divi bērni. 70 % tekstilrūpniecības darbinieku Buenosairesā identificēti kā nepilsoņi, turklāt 17 % no visiem nozares darbiniekiem nav vispār identifikācijas dokumentu. Šādi darbinieki pakļauti ne vien nedrošiem darba apstākļiem, bet arī piespiedu virsstundām un citiem "bonusiem";
• Bangladešā tekstilrūpniecība darbu nodrošina vairāk nekā 5.6 tūkst. apģērbu fabrikās, nodarbinot 4-5 miljonus darbinieku – dati avotos atšķiras, miljons darbinieku turp vai šurp – tas pats par sevi jau ieskicē situāciju darba tirgū. Darba apstākļi šajās fabrikās bieži vien ir bīstami, un darbinieki saņem zemu atalgojumu. 2013. gadā "Rana Plaza" kompleksa sabrukumā mira vairāk nekā tūkstotis cilvēku, arī bērni, vēl divtik guva ievainojumus. Ēkā atradās vairākas apģērbu ražošanas rūpnīcas, banka un veikali. Dienu pirms sabrukuma ēkā tika atklātas plaisas, un tika ieteikts to evakuēt. Tomēr apģērbu rūpnīcu darbiniekiem lika nākamajā dienā atgriezties darbā.

Lai gan ir ieviesti dažādi starptautiski kontroles mehānismi un šķietami lēni, bet vērojams progress, par šo progresu tomēr domas dalās. Piemēram, Nandita Šivakumāra (Nandita Shivakumar) diskusiju panelī OECD rīkotajā apģērbu sektoram veltītajā konferencē pauž viedokli, ka progresa nav, kontroles mehānismi īsti nestrādā, darbiniekiem iespējas iesniegt sūdzības ir tikai uz papīra un realitātē nestrādā. Diskusijas saturs (īpaši skat. 0:30-0:40 un 1:05-1:10 minūtes) lika aizdomāties, ka arī visa šī cīņa par darbinieku labbūtības uzlabošanu tiek organizēta no realitātes atrautā veidā pēc pasaules iedzīvotāju turīgākās elites izpratnes par procesa organizēšanu, paļaujoties, ka darbinieks Bangladešā ar savu jaunāko "iPhone" un neierobežotu interneta pieslēgumu aizpildīs anketas "anonīmi" skaidrā angļu valodā, un darba devējs viņam uzsitīs pa plecu, uzteicot drosmi par seksuālās uzmākšanās apsūdzības iesniegšanu. Jāteic, ka konferencē realitātes āža kājas ik pa brīdim izsprūk, piemēram, arī šī diskusiju paneļa beigās (1:18-1:22 minūtes).

Arī Eiropā neiztiek bez āža kājām, tomēr kopumā Eiropas valstīs ražošanas procesi tiek vairāk kontrolēti un darbinieku tiesības ir rūpīgāk aizstāvētas. Taču tas nemazina rūpi par ražošanas procesiem ārpus Eiropas:

1. Eiropas valstīs arī ir nozīmīga tekstilizstrādājumu ražošanas industrija, bet vēl lielāka loma ir patēriņā. Esam atbildīgi par to, ko patērējam;
2. daudzi Eiropas zīmoli organizē ražošanu vai iepērk ārpakalpojumus šajās lētāka darbaspēka izmaksu valstīs un attiecīgi ir "mūzikas pasūtītāji", tātad tieši un netieši var ietekmēt vides un darba drošības prasības šajās rūpnīcās.

Ar šiem secinājumiem nonākam pie jautājuma – ko dara Eiropa, un ko varam darīt mēs katrs?

Kas tiek darīts un kas plānots Eiropas līmenī?

Runājot par visaptverošām pieejām, stratēģijām un ES kopējo likumdošanu, kas veltīta tieši tekstilam vai tekstilam kā vienam no segmentiem, mēģināšu visā dokumentu biežņā apzināt galvenās:

• ES Tekstilizstrādājumu ilgtspējas un apritīguma stratēģija (EU Strategy for Sustainable and Circular Textiles), kas ir daļa no plašākas aprites ekonomikas rīcības plāna. Tās mērķis ir padarīt tekstilrūpniecību ilgtspējīgāku un apritīgāku, samazinot tās ietekmi uz vidi un veicinot resursu efektīvu izmantošanu;
• Aprites ekonomikas rīcības plāns (Circular Economy Action Plan), kas ir daļa no Eiropas zaļā kursa un ietver pasākumus, lai veicinātu aprites ekonomiku visās nozarēs, tostarp tekstilrūpniecībā. Tas ietver ekodizaina prasības, atkritumu samazināšanu un resursu atkārtotu izmantošanu, kā arī stimulus inovācijām nozarē;
• Ekodizaina regula (Ecodesign for Sustainable Products Regulation), kas nosaka prasības produktu dizainam, lai uzlabotu to energoefektivitāti un samazinātu ietekmi uz vidi visā dzīves ciklā. Regula iekļauj arī aizliegumu iznīcināt nepārdotos jaunos tekstilizstrādājumus, kas varētu būt viens no būtiskākajiem lēmumiem cīņā ar ātrās modes radīto pārprodukciju. Šobrīd vēl notiek regulas precizējumi, tostarp ir nodoms panākt, lai līdz 2030. gadam ES pārdotie tekstilizstrādājumi saturētu noteiktu (bet pagaidām neatrunātu) pārstrādātas šķiedras procentuālu daļu. Paredzams, ka jaunās prasības attiecībā uz ES teritorijā pārdodamajiem ražojumiem stāsies spēkā 2027. gadā. Tomēr nav īsti skaidrs, vai te tiks iekļauta tikai tekstila otrreizēja pārstrāde (kas pārstrādes sarežģītības dēļ varētu būt nereālistisks plāns) vai paredzēta arī atjaunojamu resursu izmantošanas iespēja. Par šo aspektu trauksmi ceļ somu ražotājs "Metsä Group" (kas strādā pie jaunas koksnes tekstilšķiedras ražotnes). Par to būtu jādomā arī Latvijā, ņemot vērā, ka koksnes šķiedru ražošana varētu būt gandrīz vienīgā perspektīvā ražošana tekstila jomā, ņemot vērā resursu pieejamību un arvien pieaugošo pieprasījumu; 
• Atkritumu pamatdirektīva (2008/98/EK), kas nosaka prasības atkritumu apsaimniekošanai, tostarp tekstilrūpniecības atkritumu samazināšanai un pārstrādei. Parlaments 2024. gadā rosināja grozījumus direktīvā, lai paplašinātu ražotāja atbildību, piemēram, sedzot izmaksas par dalīto savākšanu, šķirošanu un pārstrādi. Diskusijas par grozījumiem turpināsies arī šogad;
• REACH regula attiecas uz ķīmisko vielu reģistrāciju, novērtēšanu, autorizāciju un ierobežošanu, lai nodrošinātu augstu veselības un vides aizsardzības līmeni;
• Apspriešanas darba kārtībā ir arī "Zaļuma norāžu direktīva" (Green Claims Directive), lai ieviestu stingrākus noteikumus ražotājiem par informāciju, kas izvietojama uz etiķetēm par produkta ietekmi uz vidi.

Šie ir kopējie ES valstu dokumenti, bet, protams, arī valsts nacionālā līmenī var aktīvāk risināt nozaru problēmjautājumus. Daudzas 2024. gada vidū apkopotas iniciatīvas var atrast te "EU Country-Specific Fashion & Textile Regulations in 2024".

Arī Latvijai ir savas iniciatīvas. Piemēram, no 2024. gada 1. jūlija stājās spēkā tekstila ražotāju atbildības sistēma, kas paredz dabas resursu nodokli 0.50 eiro par katru tirgū laisto tekstilizstrādājumu kilogramu, vai arī ir iespēja nemaksāt dabas resursu nodokli, iesaistoties tekstilizstrādājumu apsaimniekošanas sistēmā un nodrošinot tekstila dalītu savākšanu. Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu izstrādes materiālos atrodama arī kāda cita iniciatīva, kura gan nav tikusi līdz iedzīvināšanai likumdošanā, – priekšlikums tekstilam, kas izgatavots no dabīgām šķiedrām, noteikt zemāku dabas resursu nodokļa likmi, stiprinot principu "piesārņotājs maksā". Doma šķiet laba, bet šaubos, kā tas praksē būtu realizējams, ņemot vērā, cik maz ir apģērbu no tikai dabiskām šķiedrām, un jau manis minētos apsvērumus, kā vidi ietekmē arī dabisku šķiedru ražošana un kā pārstrādi apgrūtina pat nelieli sintētisko šķiedru piejaukumi.

Līdzās valsts un reģionāla līmeņa noteikumiem arvien vairāk paši ražotāji un tirgotāji savu darbu organizē ar uzticamiem sadarbības partneriem, to atvieglo ilgtspējas sertifikātu izmantošanas iespējas, tomēr šī joma ir vēl tālu no pilnības. Sertifikātu darbības joma un kvalitāte var būt atšķirīga, tas jāņem vērā, lai nepamatoti nepaļautos uz tiem un nezaudētu modrību par kādiem riskiem.

Ko varam darīt individuālā līmenī?

Un te atkal nāks talkā Ullas Milbretas padomi ar maniem papildinājumiem.

• NEPIRKT LIEKU APĢĒRBU, jo tiiik laba cena! 
• Paplašināt zināšanas par tekstilizstrādājumu sastāva īpašībām un balsot ar savu maciņu. Sabiedrības spiediens un konkurence prasa uzlabot tirgoto produktu ilgtspēju un drošību.
• Lūkot apģērba sastāvu, turklāt pilnu sastāvu, jo reklāmas nolūkos mēdz tikt izcelta tikai kāda lieliska, varbūt pat eksotiska dabiskā šķiedra un netiek pieminēts pārējais sastāvs. Īpaši iesakāms izvairīties no akrila un neilona, kas ir visvairāk vidi piesārņojošās un veselību ietekmējošās plastmasas, kuras turklāt vēl augstās temperatūrās kūst. Savukārt, ja domājam par apritīgumu, tad vēlams būtu izvairīties arī no elastāna piejaukuma vairāk par 2 %, jo tas padara audumu nepārstrādājamu. Īpaši sievietēm – neizvēlēties sintētisku šķiedru apakšveļu, tā var saturēt veselībai bīstamu bisfenolu līmeni, turklāt pazīstamu dārgāku zīmolu izvēle risku nenovērsīs, drīzāk pat pretēji: pētījums rāda, ka  zemākas cenas veikalos iegādātā apakšveļa biežāk bija bez bisfenola.
• Izvēlēties sertificētus materiālus. Piemēram, kokvilnas audzēšanai izmanto ārkārtīgi daudz pesticīdu, un šie pesticīdi var palikt arī drēbēs. Tāpēc tīrāka sastāva nolūkā jāpievērš uzmanību organiska sastāva sertifikātiem (GOTS vai OCS 100). Oeko-Tex Standart 100 sertifikāts ir tekstilizstrādājumiem (no dzijas līdz gatavam produktam), kas pārbaudīti attiecībā uz kaitīgām vielām. Tas garantē, ka drēbēs nav vismaz vairāk nekā 300 cilvēkam jau zināmo bīstamo ķīmisko vielu. Ir vēl citi sertifikāti, un tie kopumā sniedz informāciju, ka ražotājs kādu darbu jau izdarījis un produkts ir drošāks veselībai, videi un darbiniekiem.
• Vēdināt telpas un regulāri veikt mitro uzkopšanu, lai mazinātu gaisā mikrošķiedras klātbūtni. Izvēlēties ne vien ikdienas apģērbu no dabiskām tekstilšķiedrām, bet arī mīkstās mēbeles ar dabiskākiem materiāliem vai pārklājiem, tostarp EU Ecolabel sertificētus produktus.
• Pareizi rūpēties par drēbēm, lai tās kalpotu ilgāk. Neaizrauties ar nevajadzīgi biežu mazgāšanu (t.i., pakļaušanu berzei un iespējai atdalīties mikroplastmasai). Priekšroka piepildītākai veļasmašīnai, lai mazinātu katra apģērba gabala berzi. Mazgāt pēc iespējas zemākā temperatūrā. Izvēlēties šķidro mazgāšanas līdzekli, nevis pulveri (kas ir abrazīvs un tā vairāk provocē mikroplastmasas atdalīšanos). Lietot mikroplastmasas savācējus. Žāvēt ar sentēvu metodi – izkarināt izžūšanai.
• Apdomāt kapsulas garderobes principu izmantošanu savā garderobē. Labot, pielāgot skapī esošās drēbes vai tās atdot/pārdot lietošanai citiem. Tas ir modē!

Kāds kopumā būtu mērķis valstiska un individuāla mēroga aktivitātēm? Primāri būtu jāmazina ātrās modes masveidīgums un jāmudina sabiedrība dot priekšroku kvalitātei, nevis kvantitātei, tā mazinot negausīgu patēriņu un tekstilizstrādājumu atkritumus. Koncentrēšanās uz ilgāk lietojamiem apģērbiem, kā arī tālākpārdošanas platformu, remonta un nomas pakalpojumu pieejamība var būtiski uzlabot situāciju. Saskaņā ar "Circle Economy" komandas aplēsēm šāda visaptveroša pieeja varētu uz pusi samazināt tekstila nozares ietekmi uz vidi un atkritumus. Un tās nav tikai papīra gūzmas, zaļi vai lillā kursi, vai nelegāli nodarbināti bērni tāltālās zemēs, par kuriem daudzi labprāt izvēlētos nedzirdēt. Tā ir mūsu un bērnu veselība jau šodien, ik uz soļa, ik ēdiena karotē, ūdens malkā un elpas kampienā. Ir jārīkojas, vismaz kamēr mikroplastmasa nav atņēmusi pēdējās smadzeņdarbības spējas.

[1] Tekstilrūpniecība ietver dabisko un mākslīgo šķiedru pārveidošanu dzijās un audumos, kā arī, izmantojot CMT procesu (cut, make-up un trim), gatavo un funkcionālu tekstilizstrādājumu ražošanu. Tekstilizstrādājumi, kas definēti kā produkti, kam vismaz 80 % no svara veido tekstilšķiedra, ietver brīvā laika apģērbu un apģērba piederumus, mājsaimniecības/interjera tekstilizstrādājumus, kā arī tehniskos tekstilizstrādājumus. Tekstilizstrādājumu ekosistēmā ietilpst arī ādas rūpniecība, kā arī visa apģērbu un apavu nozare. Tāpēc visas dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas, kas nav tekstilizstrādājumi, īpaši āda un kažokādas, ko izmanto apģērbu un apavu ražošanā, arī ir daļa no ekosistēmas. Turklāt, iekļaujot visu ādas nozari, tekstilizstrādājumu ekosistēma ietver arī mājsaimniecības/interjera ādas izstrādājumus, piemēram, mēbeles, kā arī tehniskos ādas izstrādājumus, piemēram, automobiļu polsterējumu.