Pasaules ekonomikas atbalss Latvijā – vai gaidāma recesija?

Latvijas tautsaimniecība jau aptuveni desmitgadi atrodas uz stabilas izaugsmes trajektorijas (uz ko daļa Latvijas iedzīvotāju varētu raudzīties ar zināmu skepsi, jo neapšaubāmi ne visi sabiedrībā izjūt labklājības pieaugumu), tādējādi arvien biežāk cilvēku prātus sāk nodarbināt visnotaļ provokatīvs jautājums – vai Latvijā tuvākajā laikā ir gaidāma recesija vai pat krīze? Pirms mēs pārsteidzīgi acu priekšā jau uzburam ainu par to, kas notika 2008.-2009. gadā, un skandinām trauksmes signālus, der sīkāk paraudzīties:

1. Ko mēs saprotam ar krīzi un recesiju, vai tas ir viens un tas pats;
2. Vai tuvākajā laikā ir pamats gatavoties recesijai vai pat krīzei;
3. Kas pašlaik nosaka Latvijas ekonomikas izaugsmes toni?

Āboli un apelsīni

Pirmkārt, der nošķirt recesijas no krīzēm, jo diezgan bieži publiskajā telpā abi šie termini tiek mesti vienā maisā. Valstu ekonomikām ir tendence attīstīties cikliski jeb, citiem vārdiem sakot, kāpuma posmiem seko sabremzēšanās un kritumi. Tomēr ne visi kāpumi un kritumi ir vienādi. Piemēram, ASV 2001. gadā piedzīvoja neilgu ekonomikas lejupslīdi, kuras laikā tās tautsaimniecība neattīstījās, tomēr izteikts kritums netika novērots. Šādu nelielu ekonomikas atsilšanu dēvē par recesiju un parasti to definē kā iekšzemes kopprodukta (IKP) kritumu vismaz divus ceturkšņus pēc kārtas (sk. 1. attēlu). Savukārt 2008.-2009. gadā piedzīvotais kritums bija ievērojamāks ne tikai ASV, bet arī citviet pasaulē. Šī izteikti dziļā un ilgstošā ekonomikas lejupslīde, kura skāra faktiski visas tautsaimniecības jomas, it īpaši finanšu sektoru, ir uzskatāma par krīzi.

1. att. Atsevišķu valstu ceturkšņu reālais IKP (sezonāli izlīdzināts, 2010=100)

Tomēr krīzes valstīs izpaužas atšķirīgi. Iepriekšējās krīzes laikā ASV un Vācijas tautsaimniecības no sava augstākā punkta nokrita par aptuveni 3%, bet Polijas ekonomikai krīze gāja secen un tās ekonomika turpina stabili attīstīties. Savukārt Baltijas valstīs – cik strauji augām pirms krīzes, tikpat strauji kritām, krīzei iestājoties. Visizteiktāk šī tendence bija vērojama Latvijā, kuras tautsaimniecība dažu gadu laikā sašaurinājās par vairāk nekā piektdaļu. Vēsturiski līdzvērtīgi smagas krīzes ir bijušas maz, un tuvākais līdzinieks, visticamāk, meklējams jau iepriekš minētajā ASV, kuru starpkara periodā piemeklēja tā dēvētā Lielā depresija. Secināms, ka krīzes pieredzes dažādās valstīs ievērojami atšķiras un asociācijas, kuras Latvijas iedzīvotājam veidojas, izdzirdot vārdus "krīze" vai "recesija", ir izteikti negatīvas.

Kopš finanšu krīzes Latvijas tautsaimniecība jau aptuveni 10 gadus atrodas uz stabilas izaugsmes takas, pavisam nesen pārsniedzām pirms krīzes sasniegto labklājības līmeni, tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka arvien biežāk tiek cilāts jautājums – vai vēsture atkārtosies un vai esam jau sasnieguši kārtējo virsotni, no kuras atkal jāgatavojas nokāpt?

Signāls vai troksnis?

Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu, analītiķi un nozaru speciālisti vērtē virkni apsteidzošo rādītāju – ražošanas iekārtu noslodzi, darbinieku nostrādātās stundas, akciju indeksus, kreditēšanu, patērētāju noskaņojumu, jauno pasūtījumu daudzumu u.c. Viens no šādiem rādītājiem, kas ietver arī vairākus no iepriekš nosauktajiem, ir Conference Board apsteidzošais ekonomikas indekss (sk. 2. attēlu).

2. att. Conference Board apsteidzošais ekonomikas indekss (%, gada pieauguma temps)

Vēsture liecina, ka, šim rādītājam noslīdot zem nulles atzīmes, neilgi pēc tam seko recesija, bet tas vēl nebūt nenozīmē, ka sekos krīze. Būtiski piebilst, ka ir arī izņēmuma gadījumi. Piemēram, no 2001. līdz 2003. gadam vai pat vēl nesen, 2016. un 2017. gadā, rādītājam sasniedzot nulles atzīmi vai pat noslīdot zem tās, eiro zonā nesekoja nedz krīze, nedz recesija. Jāatzīmē arī, ka rādītājs raksturo situāciju eiro zonā kopumā, kura nav viens pret vienu salīdzināma ar Latviju.

Padziļinātākai jautājuma iztirzāšanai ir vērts salīdzināt pašreizējo situāciju Latvijā ar 2007. gadu, īsi pirms krīzes sākuma, tā noskaidrojot, vai vēlreiz nekāpjam uz tā paša grābekļa. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Latvijas tautsaimniecība pirmskrīzes periodā piedzīvoja tik strauju uzplaukumu un pēc tam noplakumu, bija nesamērīga mājsaimniecību un uzņēmumu kreditēšana. Ja krīzes karstākajā punktā izsniegto kredītu atlikums bija lielāks par visu Latvijā gada laikā radīto preču un pakalpojumu daudzumu, tad tagad  banku kredītportfelis sasniedz vien 40% no IKP un tam vēl joprojām ir tieksme samazināties – kreditēšanas aktivitāte pēdējos gados bijusi zema (sk. 3. attēlu), jo gan aizdevēji, gan arī aizdevumu ņēmēji ir piesardzīgi. Pirmskrīzes perioda kreditēšana vērtējama kā nesamērīga, jo aizņēmāmies krietni vairāk, nekā spējām atmaksāt, citiem vārdiem sakot, kreditēšanas kāpumu noteica pārmērīgi pozitīvas gaidas par algu kāpumu nākotnē, kā rezultātā personu maksātnespēja bija tikai laika jautājums. Pašlaik līdzīgas tendences Latvijā nav vērojamas.

3. att. Latvijas kredītiestāžu izsniegto kredītu atlikumi (% no IKP)

Otra lieta, kam nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību un kas var norādīt uz nesabalansētību ekonomikā, ir inflācija jeb izmaiņas cenu līmenī. Pirmskrīzes augstākajā punktā cenu līmenis gadā pakāpās pat par 17%, bet pašlaik inflācija ir tikai 2-3% robežās, kas uzskatāms par veselīgu rādītāju. Šāds inflācijas līmenis nodrošina, ka cilvēku naudas uzkrājumu pirktspēja pārmērīgi nesarūk, bet tajā pašā laikā tas motivē uzņēmumus veikt investīcijas jau tagad un patērētājus – neatlikt tēriņus uz vēlāku laiku, kad iekārotās preces, pakalpojumi un iekārtas varētu būt dārgākas. Turklāt pašlaik algu kāpums ievērojami pārsniedz inflāciju, tāpēc inflācijas līmenis cilvēku pirktspēju neapdraud.

Trešā lieta, kas pirms krīzes signalizēja par problēmām, ir mājokļus cenas. Pārmērīgas kreditēšanas dēļ pāris gados pirms 2008. gada mājokļu cenas Latvijā faktiski dubultojās, bet pēc tam dzīvokļu cenas tikpat strauji samazinājās.  Pēdējā laikā mājokļu cenas pietuvojušās pirmskrīzes līmenim, kas varētu likt domāt par kārtējo burbuli un tā neizbēgamo plīšanu.  Tomēr, apskatot iespējamos mājokļu cenu kāpumu noteicošos faktorus, redzam, ka izskaidrojums cenu kāpumam meklējams darba samaksas pieaugumā, kas palielina pieprasījumu pēc mājokļiem. Mājokļu piedāvājums nespēj panākt pieprasījumu, kā rezultātā mājokļu cenas kāpj. Darba algu pieaugums arī nav uzskatāms par kaut ko ārkārtēju, jo aug nodarbināto produktivitāte, aug pieprasījums pēc darbiniekiem, bet potenciālo darbinieku loks sašaurinās nelabvēlīgo demogrāfisko tendenču dēļ. Darbaspēka izmaksu kāpums, protams, rada spiedienu uz uzņēmumu pelnītspēju, bet jaunākie dati neliecina, ka uzņēmumu spēja  gūt pienācīgu peļņu tiek apdraudēta.

No kurienes radušās bažas par ekonomikas bremzēšanos?

Iepriekš minētie apsvērumi ļauj secināt, ka pašlaik situācija Latvijā nelīdzinās pirms finanšu krīzes novērotajai. Līdz ar to bažām par krīzi nav pamata. Prognozes liecina, ka Latvijas tautsaimniecība tuvākajos gados turpinās augt par vairāk nekā 2% gadā, kas gan ir lēnāk, nekā pēdējos gados ierasts.
Lēnākas prognozētās izaugsmes pamatā ir notikumi uz globālās skatuves. Pēdējos gados eskalējušas nesaskaņas gan par valstu savstarpējiem tirdzniecības nosacījumiem, gan arī politiskajām attiecībām. Visizteiktākie piemēri ir ASV prezidenta Donalda Trampa tirdzniecības kara pieteikums kā Ķīnai, tā arī Eiropas Savienībai un breksits.

Kopš 2018. gada, kad Tramps sāka savu agresīvo retoriku saistībā ar tirdzniecības nosacījumiem, būtiski cietusi ne tikai pasaules tirdzniecība, bet arī industriālā ražošana, jo tarifu paaugstināšanas un dažādu ierobežojumu dēļ virknei ražotāju ierastie noieta tirgi kļūst nerentabli vai pat nepieejami. Varētu šķist, ka par notikumiem ārzemēs jāuztraucas tikai pasaules lielvalstīm, taču pastarpināti cieš arī Latvijas tautsaimniecība. Der atcerēties, ka Latvijai ir ciešas tirdzniecības saiknes ar daudzām Eiropas valstīm. Daudzi Latvijas ražojumi tiek eksportēti uz citām valstīm, kur tos izmanto citu preču izgatavošanā. Ja tirdzniecības karu vai politisko nesaskaņu rezultātā samazinās pieprasījums pēc Latvijas galveno partnervalstu precēm un pakalpojumiem, tad attiecīgi vājināsies arī Latvijas eksports.

Šīs nesaprašanās uz globālās skatuves izveidojušas paaugstinātas nenoteiktības vidi. Augstas nenoteiktības apstākļos jeb, citiem vārdiem sakot, nezinot, par kādu cenu un vai vispār saražoto produkciju varēs pārdot eksporta tirgos, uzņēmumi kļūst piesardzīgi, samazina investīcijas un neplāno ražošanas jaudu palielināšanu un attīstību. Tas, protams, kavē un ierobežo ekonomikas attīstības potenciālu.

Rezumējot

Latvijas tautsaimniecības veselības stāvoklis caurmērā vērtējams pozitīvi, un tajā neiezīmējas pirmskrīzes laikam ierastā tautsaimniecības nesabalansētības tipoloģija. Jaunākās aplēses liecina, ka Latvijas tautsaimniecība turpinās doties pa izaugsmes taku, tomēr lēnāk, nekā pēdējos gados ierasts. Kamēr pasaules lielvalstis savā starpā skaidro attiecības, pierimst Latvijai labvēlīgie ceļavēji, un tikai laiks un pašu ieguldītais darbs tehnoloģiju attīstīšanā, izglītības un veselības aprūpes pilnveidošanā rādīs, vai Latvijas uzņēmumi un iedzīvotāji arī turpmāk spēs noturēties pretim globālajai turbulencei.

Raksts publicēts izdevuma "iFinanses" marta numurā.