Priekšzīmīgās IKT nozares vieta nacionālajos un globālajos džungļos

Lai arī, spriežot pēc pievienotās vērtības īpatsvara kopējā tautsaimniecībā, IKT nozare tiešām ir relatīvi neliela, tā vismaz ekonomikas analītiķu vidū par sevi ir radījusi gandrīz vai priekšzīmīgas nozares tēlu. Tajā ir salīdzinoši strauja izaugsme, augsts vidējais atalgojums, augsta pievienotā vērtība, augstās tehnoloģijas utt. No kā sastāv nozares pievienotā vērtība, kas tajā tiek iekļauts, kādas ir bijušas tās pēdējā laika veiksmes un neveiksmes, kādas ir nozares problēmas? Par to plašāk šajā rakstā. Raksta 1. daļā – par nozares makroekonomiskajiem rādītājiem. 2. raksta daļā – par IKT lietošanu iedzīvotāju un uzņēmēju vidū, kā arī par no tā izrietošo turpmāko nozares attīstības potenciālu.

Mazliet par terminiem - šajā rakstā par IKT nozari saucu IKT pakalpojumu nozari, kas neiekļauj sevī IKT produktu ražošanu, kas ir apstrādes rūpniecības apakšnozare. Lai arī tā ir saistītā nozare, kas arī pēdējos gados Latvijā strauji attīstās, tomēr tās darbību nosaka citi faktori.

IKT nozares revolūcija un evolūcija

Globāli IKT attīstība 20. gs. 80. un 90. gados tiek uzskatīta par sava veida industriālo revolūciju (OECD pētījums). Datoru un interneta ienākšana gan uzņēmējdarbībā, gan mājsaimniecībās strauji mainīja to, kā ikdienā mijiedarbojas ekonomikas dalībnieki. Attīstījās savstarpējā saziņa, maksājumu sistēmas, dažādas tirdzniecības platformas, informācijas pieejamība utt. 

90. gadu vidū bija arī daudz pētījumu par IKT sektora ietekmi uz tautsaimniecības attīstību. Vairums no tiem IKT revolūciju raksturoja pozitīvi. Taču pēdējās desmitgadēs ekonomisti par IKT tālāko devumu runā piesardzīgāk. Proti, pastāv hipotēze, ka IKT revolūcijas straujākais posms ir jau aiz muguras. Tam varētu daļēji piekrist, jo tik strauju digitalizāciju diez vai varēsim nodrošināt arī turpmāk, bet tajā pašā laikā ir arī zināmi pretargumenti.

Iepriekš pieminētā IKT revolūcija vairāk attiecās uz datoru (kā tehnikas) ienākšanu dzīvē. Mūsdienās arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta tam, kā attīstīt šajos datoros ievietojamās programmas, kā digitalizēt vēl citu tehniku, kas varētu palīdzēt gan dzīvē, gan sadzīvē:

• Pirmkārt, strauji attīstās mobilo pakalpojumu joma – gan mobilie sakari, mobilais internets, mobilie TV.
• Otrkārt, būtiski attīstās informācijas pakalpojumu sfēra. Globāli šobrīd saražojam ap 2.5 kvintiljonus (2.5 ar 18 nullēm) baitu informācijas [1]. Tā ir jāapstrādā, jāuzglabā, jāindeksē. Turklāt informācijas "saražošanas" temps arvien pieaug. Tas nozīmē, ka ir nepieciešama arī turpmāka tehnoloģiju attīstība – gan "dzelžu", gan programmatūras ziņā.
• Treškārt, ikdienā arvien vairāk izmantojam dažādus dzīvi atvieglojošus IKT rīkus (pamazām sāk ieviesties pat to nosaukums viedpalīgs). Pagaidām plašāk zināmas ir lietotnes, kas ļauj mums saprast, kur mēs atrodamies, cik tālu esam nobraukuši/nogājuši, sniedz informāciju par komersantu pakalpojumiem, ļauj sazināties, veikt maksājumus utt. Tomēr speciālisti atzīst, ka uz klientu orientētu rīku evolūcijas ceļš ir tikai tā pirmsākumos – attīstības potenciāls ir milzīgs.
• Ceturtkārt, redzam, ka tehnoloģijas pamazām aizvieto darbavietas. Apstrādes rūpniecība tam ir labākais piemērs – modernie darbagaldi un ražošanas līnijas vairs neatgādina tos, kas tika lietoti postindustriālās revolūcijas laikā. Tagad metinātājs sēž pie programmatūras koda, bet daudzi procesi ir pilnībā automatizēti.

Robotikas attīstība un iekļaušanās ekonomikā varbūt nav vēl gluži tagadne, bet tā noteikti vairs nav tāla nākotne. IKT revolūcija tautsaimniecībās ir atvērusi jaunu lappusi. Tagad darba tirgū tiek meklēti programmētāji, lietotņu izstrādātāji, datubāzu speciālisti, mājaslapu izstrādātāji utt. Laika gaitā ir radusies jauna ekonomikas nozare, jaunas profesijas. IKT revolūcija ir skārusi arī pārējās nozarēs. Programmētāji nepieciešami aviācijā, rūpniecībā (modernos darbagaldus mūsdienās vada darbinieks ar ļoti specifiskām datorzināšnām), transportā (loģistikas shēmu izstrāde), sabiedriskajos pakalpojumos (arvien vairāk cenšas savus pakalpojumus nodrošināt attālināti), un pat lauksaimniecībā (modernās piensaimniecības vairāk atgādina kadrus no filmas "Zvaigžņu kari", nevis mūsu romantizēto redzējumu par gotiņām kūtī kaut kur meža pamalē.

IKT nozares sastāvdaļas

Pirms dodamies tālāk - jāsaprot, ko tad īsti iekļauj IKT nozare. Atbilstoši ekonomistu vidū plaši lietotajai saimnieciskās darbības klasifikācijai NACE 2.0 [2] IKT nozari iedala sešās apakšnozarēs:

• Izdevējdarbība (J58);
• Kinofilmu, videofilmu, televīzijas programmu un skaņu ierakstu producēšana (J59);
• Radio un televīzijas programmu izstrāde un apraide (J60);
• Telekomunikācijas (J61);
• Datorprogrammēšana, konsultēšana un saistītas darbības (J62);
• Informācijas pakalpojumi (J63).

Tātad IKT nozare sastāv no sešām, visai dažādām jomām, no kurām katrai ir sava specifika un izaugsmi noteicošie faktori. Lūkojoties uz 1. attēlu, acīmredzams ir tas, ka lielāko daļu (gandrīz 90%) no kopējās nozares izlaides, veido trīs apakšnozares – telekomunikācija, datorprogrammēšana un informācijas pakalpojumi.

Telekomunikāciju joma galvenokārt sastāv no telesakaru nodrošināšanas (balss, datu, teksta un attēla pārraide). Ar to mēs saprotam lielos telekomunikāciju uzņēmumus, kas nodrošina mūs ar sakariem. Savukārt datorprogrammēšana sevī iekļauj programmatūras izstrādi, pārveidošanu, testēšanu un atbalsta nodrošināšanu, kā arī datorsistēmu projektēšanu. Informācijas pakalpojumi galvenokārt saistīti ar dažādiem datu apstrādes un glabāšanas veidiem.

Iepriekš minētajā 1. attēlā ir redzama vēl viena nianse. Laika gaitā ir sarucis telekomunikāciju īpatsvars kopējā nozares izlaidē – no gandrīz 60% 2010. gadā, līdz 45% 2015. gadā. Pēdējos gados telekomunikāciju nozares uzņēmumu kopējais apgrozījums pakāpeniski samazinās. Tas varētu būt skaidrojams ar apstākli, ka nozarē bija sasniegts zināms piesātinājuma līmenis. Proti, mobilo un fiksēto telefonsarunu tarifi ir kļuvuši tik zemi, ka sarunu daudzums kļuva neelastīgs pret cenu pārmaiņām. Tāpēc arī sakaru operatori ieviesa dažādas abonentmaksas, kas ļauj runāt pa telefonu, vairs neskaitot minūtes. Konkurences un tehnoloģiju attīstības procesā arī tarifi ir gājuši lejā, kas nozīmē, ka nomināli telekomunikāciju ieņēmumi nav būtiski auguši (uzņēmumu apgrozījums auga uz lielāka klientu un pakalpojumu klāsta rēķina, bet saruka uz tarifu rēķina).

Telekomunikāciju nozares izlaides īpatsvara kritumu kopējā iekšzemes kopprodukta (IKP) nozares izlaidē kompensēja datorprogrammēšanas nozares straujā izaugsme, kuras nozīme no nepilniem 20% 2010. gadā pieauga līdz 30% 2015. gadā. Tieši datorprogrammēšanas nozare ir bijusi straujāk augošā IKT sektora nozare, attīstoties dažādiem ar datorprogrammēšanu saistītiem pakalpojumiem.

Par datorprogrammēšanas izaugsmi ļoti labi liecina arī dažādi darba sludinājumu portāli – tie šobrīd ir pilni ar sludinājumiem, kuros tiek meklēti ļoti labi apmaksāti programmētāji, attīstītāji (angl. - developers), analītiķi, IT sistēmu administratori, programmatūras testētāji, datu bāzu speciālisti utt. Tieši IKT nozares veikums ir nodrošinājis to, ka ārzemju komersanti izvēlas pārcelt savu atbalsta/informācijas/datu centru uz Latviju. Kā labs piemērs šajā ziņā – "Evolution Gaming".

IKT nozares atvēziens Latvijā

Nozares līdzšinējā izaugsme salīdzināmajās cenās ir līdzīga kopējai IKP dinamikai – liels pievienotās vērtības kritums 2009. gadā, kam seko vairāki izaugsmes gadi (2010.–2013. gads), pēc kuriem vērojama neliela ekonomiskās aktivitātes samazināšanās (2. attēls). Tas, ka ir noteikta sakarība ar IKP, nav pārsteigums, jo IKT ir no tām nozarēm, kuru veiksmes vai neveiksmes ir lielā mērā atkarīgas arī no citu nozaru snieguma, jo šīs nozares lieto IKT sniegtos pakalpojumus, līdz ar to šo nozaru veiksmīga attīstība labvēlīgi ietekmē arī pieprasījumu pēc IKT. Savukārt pievienotās vērtības struktūrā nozares īpatsvars veido nedaudz zem 5%, tomēr tendence pēckrīzes periodā ir bijusi pieaugoša. Ja līdzšinējā tendence saglabāsies, tad jau tuvākajos gados nozare sasniegs Eiropas Savienības (ES) vidējo īpatsvaru.

2. attēls. IKT nozares īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā Latvijā un ES (%), IKT nozares gada pārmaiņas salīdzināmajās cenas (%)

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde; Eurostat

Interesanti palūkoties arī uz nodarbinātības cipariem. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem nozarē 2015. gadā tika nodarbināti 26 tūkst. darbinieku, kas veidoja 2.9% no kopējā nodarbināto skaita (896.1 tūkst.). Ja raugāmies dinamikā, tad īpatsvars pakāpeniski laika gaitā ir audzis no 2.3% 2008. gadā. Tomēr galvenais, ko vēlos uzsvērt ar šo skaitli, ir nozares produktivitāte. Raksta sākumā minēju, ka pievienotās vērtības struktūrā nozare veido gandrīz 4.8%. Tātad nav pārsteigums, ka nozare ir starp tām, kur ir augstākā pievienotā vērtība uz nodarbināto. Ja raugāmies šādā dalījumā, tad 2015. gadā (neskaitot nekustamo īpašumu nozari, kur lielāko daļu pievienotās vērtības rada nosacītās rentes komponents) IKT nozarē ir bijis augstākais darbaspēka produktivitātes līmenis [3] tautsaimniecībā.  Tad seko enerģētika, ieguves rūpniecība un ūdens apgāde, kā arī finanšu apdrošināšanas darbības.

Tajā pašā laikā, analizējot šo rādītāju, jābūt uzmanīgiem. Tas vienlaikus norāda arī uz darbaspēka un kapitālintensitātes attiecību konkrētajās nozarēs. Proti, ja liela pievienotā vērtība tiek radīta ar mazu nodarbināto skaitu, tas obligāti nenozīmē, ka darbinieks nozarē A ir kaut kādā veidā labāks nekā nozarē B, bet gan to, ka vienā no nozarēm darbiniekam nāk talkā arī iekārtas/kapitāls. Tādēļ nav brīnums, ka šādi raugoties uz nozarēm, produktīvākas ir tās, kur ir salīdzinoši liels tehnoloģisko iekārtu pienesums. Tādēļ pilnvērtīgai analīzei vērtējumam vērts pievienot vēl vienu šķautni – to, kā sadalās jaunradītā pievienotā vērtība.

Ja analizējam vienkāršoti, tad pievienoto vērtību rada vai nu darbaspēka ieguldījums (ko skaitliskā izteiksmē novērtē ar tā atalgojumu) un uzņēmējs ar saviem veiktajiem kapitālieguldījumiem. Tādējādi no ienākumu aspekta pievienoto vērtību var izdalīt bruto ienesā jeb uzņēmumu peļņā (no kura tiek finansēts kapitāls, gan daļa paliek peļņai) un personāla izmaksās. Lai arī IKT nozare tiek uzskatīta par augsti tehnoloģisku un kapitālintensīvu, darbaspēka izmaksas veido vairāk nekā pusi (3. attēls) no pievienotās vērtības.

To izskaidro divi faktori. Pirmkārt, IKT nozares vidējais bruto atalgojums ir salīdzinoši ļoti augsts, un nozaru dalījumā piekāpjas vienīgi finanšu pakalpojumu nozarei (4. attēls). Turpat blakus ir arī enerģētika. Atminamies šo nozaru komplektu? Jā, tieši šīs nozares bija starp produktīvākajām. Augsto atalgojuma līmeni nosaka apstāklis, ka augsti tehnoloģiska nozare prasa arī atbilstoši sagatavotu darbaspēku. Tomēr,  lai arī nozares atalgojuma līmenis ir viens no augstākajiem, tā pieaugums pēdējos gados nav starp straujākajiem – citās nozarēs atalgojums aug straujāk, bet tas arī saprotams, jo tas aug no daudz zemāka līmeņa.

Otrs apstāklis, lai arī vienā no apakšnozarēm (telekomunikācijās) tiešām dominē augsta kapitālintensitāte, tomēr datorprogrammēšanā, kas arvien gūst lielāku nozīmi nozarē, ir būtiska darbaspēka intensitāte (programmētājiem svarīgas specifiskas zināšanas un prasmes).

Kā jau minēju, pievienoto vērtību, ko savas saimnieciskās darbības rezultātā rada uzņēmums, teorētiski var sadalīt starp personāla izmaksām un bruto ienesu. Kādēļ tas ir svarīgi? Teorētiski – jo augstāks ir personāla izdevumu īpatsvars pievienotajā vērtībā, jo mazāka ir uzņēmēju rocība, finansējot investīcijas un gūstot peļņu. Bet vēl svarīgāks aspekts ir tāds: ja uzņēmuma atalgojuma fonds aug straujāk par produktivitāti, tad šis rādītājs norāda uz to, cik vēl uzņēmumam ir "drošības rezerve", t.i. cik ļoti atalgojumu var kāpināt uz iekšējo resursu rēķina, nevis produkcijas realizācijas cenas kāpināšanu, kas nozīmētu iespējamu cenu konkurētspējas samazināšanos. Strukturālā uzņēmējdarbības statistika ļauj šādā dalījumā ieskatīties, lai arī aktuālākā statistika pieejama vien par 2014. gadu (3. attēls).

Dati liecina, ka IKT nozarē personāla izmaksas 2014. gadā veidoja 55.5% no pievienotās vērtības. Ja raugās uz pārējām nozarēm, tad situācija kopumā ir līdzīga – arī citās nozarēs sadalījums starp personāla izmaksām un bruto ienesu ir līdzīgs. Tomēr IKT nozares iekšienē ir augsta heterogenitāte, t.i. starp apakšnozarēm ir būtiska atšķirība. Piemēram, darbaspēka intensīvajās izdevējdarbībā, datorprogrammēšanā un informācijas pakalpojumos, personāla izmaksu komponente veido aptuveni 70% no pievienotās vērtības. Bet tādā kapitālintensīvā nozarē kā telekomunikācijas personāla izmaksas veido vien 30% no pievienotās vērtības. Tas nozīmē, ka uzņēmumi, kuri darbojas darbaspēka intensīvajās nozarēs, būs vairāk atkarīgi no darbaspēka izmaksu kāpuma. Ja gadījumā darbaspēka izmaksu kāpums pārsniegs produktivitātes kāpumu, tas var novest pie cenu konkurētspējas problēmām. Savukārt uzņēmumos, kas ir vairāk kapitālintensīvi, cenu konkurētspējas noteicošie faktori būs citi – starppatēriņa dārdzība, kapitālpreču cenas utt.

Vai tādējādi var teikt, ka Latvijas programmēšanas uzņēmumi riskē zaudēt cenu konkurētspēju? Programmēšanas jomā valstu robežas ir ļoti nosacīts jēdziens. Latvijas IKT uzņēmumi piedalās iepirkumos un sniedz dažāda veida pakalpojumus visā pasaulē. Tas nozīmē ka Latvijas programmēšanas uzņēmumi ir globālajā tirgū. Tas arī ir iemesls augstajam atalgojumam šajā apakšnozarē – Latvijas programmētāji var izvēlēties strādāt arī ārzemju uzņēmumiem, esot tepat uz vietas, un otrādi.

Jau šobrīd Latvijas programmētāji saņem atalgojumu, kas ir tuvs, lai arī pagaidām vēl pakāpi zemāks par starptautiskajiem standartiem. Tāpēc es teiktu, ka nav lielu bažu par to, ka ilgtermiņā programmētāju atalgojuma kāpums varētu pārsniegt produktivitātes kāpumu un radīt cenu spiedienu uz konkurētspēju. Pretējā gadījumā kādā mirklī Latvijas programmēšanas uzņēmumi brīvajā tirgū vienkārši sāktu pieņemt darbā citvalstu programmētājus. Tas, starp citu, dažos gadījumos notiek jau šobrīd. Atsevišķi nozares uzņēmumi projektos nodarbina ārvalstu programmētājus ar augstu specializācijas pakāpi, pēc kuriem ikdienā Latvijā nav nepieciešamības un kurus nebūtu arī racionāli gatavot izglītības sistēmā. Turklāt, kā norāda nozares uzņēmumi, – galvenā konkurences priekšrocība ir nevis cena, bet gan sniegtā pakalpojuma kvalitāte, tas ir zināšanas un pakalpojumā iekļautais know how (latviski, īpašas zināšanas, zinātība).

Jāuzsver vēl viens nozīmīgs aspekts. Kā jau minēju, IKT nozare ir diezgan integrēta globālajā tirgū, tāpēc ir tikai loģiski, ka nozare būtiski ietekmē arī maksājumu bilances rādītājus (tajā tiek apkopoti valstu savstarpējie darījumi – eksports, imports, kapitālpārvedumi, transferti u.c. transakcijas). Uzreiz jāteic, IKT nozares ārējās tirdzniecības (šajā gadījumā runājam par pakalpojumiem) bilance ir pozitīva, ko nosaka apstāklis, ka nozare arvien kāpina savu eksportu, kamēr importēto pakalpojumu apjoms tik strauji neaug.

IKT nozare maksājumu bilances kontekstā iekļauj sevī telesakarus un datorpakalpojumus, kā arī informācijas pakalpojumus. Par spīti tam, ka IKT nozare ir relatīvi maza, 2015. gadā tā spēja ģenerēt gandrīz 10% no tekošā konta pakalpojumu konta proficīta, t.i. 192.7 milj. eur, jeb 0.8% no IKP. Turklāt pēdējos gados pārpalikums strauji pieauga (vēl 2005. gadā nozare veidoja vien 0.5% no pakalpojumu proficīta). Ja skatāmies smalkāk, tad lielāko proficīta daļu nodrošināja informācijas un datorpakalpojumi, bet pēdējos gados arī telesakaru pakalpojumi sniedza savu artavu (līdz 2012. gadam telesakaru pakalpojumu bilance bijusi ar deficītu).

Tāpat interesanti paraudzīties uz Eiropas Komisijas apkopotajiem noskaņojuma rādītajiem nozarē. Interesantākā sadaļa šajā datu masīvā ir uzņēmēju atbildes uz jautājumu, kas ir galvenie attīstību ierobežojošie faktori? Vairākumā citu nozaru attīstību galvenokārt ierobežo pieprasījuma trūkums. Telekomunikāciju nozarē, kas vērsta vairāk uz vietējo tirgu, 2016. gada 1. pusgadā sākumā kā galvenais attīstību ierobežojošais faktors arī tiek minēts pieprasījuma trūkums. Interesanti, ka šāda tendence aizsākusies vien 2016. gadā – pirms tam dominēja atbilde, ka ierobežojošu faktoru īsti nav. Savukārt datorprogrammēšanas jomā bilde ir savādāka. Gandrīz puse no komersantiem atbild, ka ierobežojumu nav, bet kā nākamais izaicinājums tiek minēts darbaspēka trūkums. Savukārt informācijas pakalpojumu sniedzēju vidū vairākums komersantu atbild, ka ierobežojošu faktoru nav, bet kā svarīgāko min pieprasījuma trūkumu. 

IKT lietošanas rādītāji, attīstības potenciāls, IKT starptautiskajā arēnā

Raksta iepriekšējo sadaļu ar nolūku pabeidzu ar attīstību ierobežojošo faktoru apskatu. Sarunās ar IKT nozares uzņēmējiem iezīmējas visai stabila tendence. Tiklīdz tiek uzdots jautājums par faktoriem, kas šobrīd traucē attīstīties vēl straujāk, tā galvenokārt tiek minēts darbaspēka trūkums. Īpaši aktuāls tas ir datorprogrammēšanas jomā – trūkst dažādu speciālistu. Tieši šī iemesla dēļ nozares atbildīgā asociācija – Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija (LIKTA) ļoti aktīvi darbojas izglītības veicināšanas jomā.

LIKTA ar savu aktivitāti mēģina veicināt to, ka IKT zināšanas pieaug gan lietotāju, gan to tehnoloģiju radītāju vidū. Tādējādi asociācija iestājas par datorikas mācību priekšmetu pamatskolā, par tālākizglītību dažādām sociālajām grupām, par izglītības kvalitāti profesionālajās un augstākās izglītības iestādēs. Manuprāt, LIKTA ir viena no aktīvākajām uzņēmumu asociācijām Latvijā, kas ne tik daudz nodarbojas ar viedokļu paušanu un lobēšanu varas gaiteņos, cik ar nozares ilgtermiņa potenciāla celšanu, izmantojot sev pieejamos resursus.

Apbrīnas vērts ir asociācijas organizēto pasākumu klāsts – "Programmētāju dienas", LIKTA konferences ieskaitot "Platīna peles" apbalvojumus, "Loģiskā atlase", "E-prasmju nedēļas", dažādi semināri, tematiskie pasākumi, IKT nozares profesionāļu apmācības u.c. Visa darbība ir vērsta uz to, lai palielinātu IKT klātesamību ikdienā, lai vairotu IKT lietotāju prasmju un zināšanu līmeni, kā arī, lai sagatavotu arvien labākus nozares speciālistus.

Pēdējās desmitgades laikā IKT nozares izaugsmi nodrošināja digitalizācijas process. Ja salīdzina ar 2004. gadu, to mājsaimniecību īpatsvars, kurās pieejams dators un kuras lieto internetu, ir palielinājies gandrīz divas reizes. Tas ir bijis lielisks dzinulis, bet reizē arī jāapzinās, ka tas nedaudz ierobežo tālāku izaugsmi – vēl būtiskāk kāpināt mājsaimniecību līdzdalības līmeni būs sarežģīti. Tālāk darbs kļūst sarežģītāks – mājsaimniecību zināšanu un prasmju vairošana, lai IKT varētu izmantot arvien plašāk un jēgpilnāk.

6. attēls. Datora un interneta pieejamība mājsaimniecībās, %

Datu avots: Centrālā statistikas pārvalde

Kā jau raksta sākumā minēju, digitalizācijas procesa sākumposma beigas nenozīmē, ka IKT nozares attīstības iespējas tiks būtiski iedragātas. Pirmkārt, lai arī datora un interneta pieejamība ievērojami pieaugusi, regulāri to lieto vien trīs iedzīvotāji no četriem (vismaz reizi nedēļā: datoru – 71%; internetu – 74.9%). Ja raugāmies uz šo pašu informāciju iedzīvotāju vecumstruktūras dalījumā, tad secinājumi ir loģiski un sagaidāmi. Jaunās paaudzes vidū dalība digitālajā pasaulē ir būtiski augstāka (ap 95% vecuma grupās no 16 līdz 34 gadu vecumam). Pieaugot vecumam, būtiski samazinās regulāro datora un interneta lietotāju skaits, tomēr priecē, ka arī gandrīz katrs trešais iedzīvotājs vecumā no 65 līdz 74 gadiem regulāri lieto datoru un internetu. Vēl pirms 10 gadiem šis cipars bija vien nepilni 5%. Acīmredzot straujo kāpumu ietekmē gan pakāpeniska paaudžu nomaiņa (vecumu sasniedz tie, kas agrākā vecumā sāka lietot IKT, apmāca arī bērni un mazbērni), gan pieaugošais e-pakalpojumu skaits un praktiska nepieciešamība, kā arī dažādu apmācību programmu īstenošana, kas vērsta uz vecāka gadagājuma cilvēku izglītošanu IKT jomā.

Interesanti paskatīties, kā datora/interneta lietošanā izskatāmies uz Eiropas kartes. 7. attēlā attēlots to iedzīvotāju īpatsvars, kas pēdējo trīs mēnešu laikā lietojuši datoru vai internetu. Latvijas rādītāji ir aptuveni pa vidu. Aktīvāk par mums datoru savā sadzīvē lieto Zviedrijā, Somijā, Beļģijā, Nīderlandē, Lielbritānijā, Vācijā, Francijā un tepat kaimiņos – Igaunijā. Mazāk par mums – Eiropas dienvidos – Itālijā, Horvātijā, Ungārijā, Slovēnijā un Portugālē. Interesanta ir vērojamā sakarība, ka ziemeļvalstīs rādītāji ir būtiski augstāki par dienvidvalstīm.

Kāds ir galvenais interneta lietošanas iemesls? CSP dati liecina, ka 86.6% lietotāju internetu lieto e-pasta saņemšanai vai nosūtīšanai, 87.3% - ziņu lasīšanai, 81.2% - internetbankas lietošanai, 72.6% - sociālo tīklu lietošanai. Protams, situācija ir atšķirīga dažādās vecumgrupās. Jaunāki cilvēki aktīvāk iesaistās sociālajos tīklos, vecāki – vairāk lasa ziņas, lieto internetbanku. Vien 4.9% izmanto internetu izglītības iegūšanai, 36.8% izmanto internetu aizpildītu veidlapu nosūtīšana valsts vai sabiedriskajām iestādēm, bet 52.2% lietotāji meklē ar veselību saistītu informāciju. 27.9% atzīst, ka meklē informāciju "vikivietnē" (piemēram, Wikipedia, Wikitravel), lai kaut ko uzzinātu un iemācītos. Šie dati lieliski parāda, ko tad īsti darām internetā un cik racionāli to izmantojam, kā arī tālākas attīstības potenciālu.

Domāju, ka nākotnē, pieaugot e-prasmēm, arvien vairāk cilvēku internetu izmantos racionālāk. Protams, daļa no interneta lietošanas joprojām būs saistāma ar "kaķu video" skatīšanos, bet arvien lielākai daļai iedzīvotāju ar e-vides palīdzību izdosies uzlabot dzīves kvalitāti – iegūt nepieciešamo informāciju, pašiem plānot ceļojumus, sazināties ar sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, iegūt izglītību utt.

Vēl interesanti dati par to, ka pēdējā laikā arvien vairāk attīstās dažādas mobilās ierīces, arvien pieaug viedtālruņu izplatība. 2015. gadā, piemēram, 38.5% iedzīvotāju izmantoja mobilo tālruni vai viedtālruni piekļuvei internetam. Arī šajā gadījumā tendences ir līdzīgas kā datoru izmantošanā – jaunākās paaudzes lietošanas rādītāji ir būtiski augstāki. Tikmēr mākoņdatošanas pakalpojumus (datu glabāšanu tiešsaistē – piemēram Dropbox, Google drive utt.) joprojām izmanto vien katrs ceturtais iedzīvotājs, kas norāda uz būtisku tālākas attīstības potenciālu šajā jomā.

Par nozares attīstības potenciālu var spriest arī pēc datiem, kas apraksta iemeslus, kuru dēļ mājsaimniecībā internets nav pieejams. Kā galvenais iemesls tiek minēts tas, ka internets nav vajadzīgs, bet salīdzinoši populāras atbildes ir arī par iemaņu trūkumu vai to, ka iekārtu izmaksas ir pārāk lielas.

Kas attiecas uz e-komerciju, pagaidām vien 44.9% ir veikuši pirkumus tiešsaistē personiskiem mērķiem. Turklāt puse no tiem, kas to veica, pēdējā gada laikā to ir darījusi vien 1-2 reizes, taču vairāk par 6 pirkumiem gada laikā ir veikuši vien 4.4%. Starp tiem, kas neiepērkas internetā, 77.2% respondentu min, ka labprātāk iepērkas klātienē un vēlas redzēt produktu, kā arī zināmā mērā tas ir ieraduma spēks.

Interesants ir arī e-prasmju novērtējums. 2015. gadā 72.7% iedzīvotāju māk kopēt vai pārvietot failus un mapes, 47.1% māk izmantot tekstapstrādes programmas (piemēram, MS Word), 31.2% - māk izmantot aritmētiskās pamatformulas rēķintabulā (piemēram, MS Excel), 22.1% māk izmantot programmatūru video, attēlu vai audio apstrādei, 24.2% mācēs arī uzinstalēt programmatūru, bet vien 1.25% spēj uzrakstīt datorprogrammu, izmantojot programmēšanas valodu. Protams, jo vecāki iedzīvotāji, jo spēju līmenis zemāks. Izbrīna vien apstāklis, ka arī jauniešu vidū (vecuma grupā no 16-24) atsevišķos gadījumos prasmju līmenis ir visai zems. Piemēram, tekstapstrādes programmas māk lietot vien 3 no 4 jauniešiem, MS Excel pamatfunkcijas māk izmantot vien katrs otrais. Acīmredzot te arī atbilde par datorikas priekšmeta nepieciešamību skolās.

Diemžēl arī līdzšinējie valstiska mēroga projekti, kas vērsti uz e-pārvaldes uzlabošanos pagaidām lielus panākumus nav sasnieguši. Vien 51.8% iedzīvotāju izmanto internetu informācijas iegūšanai no sabiedriskā sektora organizāciju mājaslapām, bet tikai 29.1% izmanto veidlapu nosūtīšanu tiešsaistē (izņemot e-pastus). Tas pierāda, cik ļoti neveiksmīgs ir bijis līdzšinējais digitalizācijas process iedzīvotāju un valsts pārvaldes saziņā. Par to zināmā mērā vaina jāuzņemas vairākiem neveiksmīgiem e-projektiem. Es domāju, ka neviens pie vesela saprāta esošs cilvēks neapgalvos, ka e-paraksts ikvienam ir viegli saprotams un lietojams (ar to es domāju arī tanti Bauskā).

Arī Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēma (EDS) līdz šim ir bijusi ārkārtīgi sarežģīta sistēma. Tiesa, pēdējos gados gan veikti būtiski uzlabojumi (par ko iegūti arī "Platīna peles" apbalvojumi), kas sistēmas lietošanu būtiski atviegloja. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc 2016. gadā iedzīvotāji ienākuma nodokļu atmaksu pieprasa daudz vairāk un operatīvāk, nekā iepriekšējos gados – to pieprasīt ir kļuvis daudz vieglāk.

E-skola un e-veselība projekti šobrīd sabiedrībā raisa sašutumu katru reizi, kad tie tiek pieminēti. IKT nozares uzņēmumi kā galveno iemeslu šādu projektu neveiksmēm min to, ka pasūtītājs (šajā gadījumā – valsts) ir neorganizēta. Pasūtītājs ilgi nespēj noformulēt, kas tad īsti nepieciešams, un visa iepirkuma procedūra parasti ir tik gara un piņķerīga, ka tikmēr, kamēr pasūtījums tiek izpildīts, tehnoloģiju attīstība ir darījusi savu, līdz ar to gatavais produkts izrādās novecojis/nevajadzīgs.

Bieži vien pasūtītāja pusē vienkārši cilvēcīgi trūkst IKT kompetences un ilgtermiņa plānošanas, kā rezultātā dažādi pasūtītie projekti pārklājas, attiecīgi resursi tiek izmantoti nelietderīgi. Tieši e-pārvaldes problēmas bieži tiek piesauktas pie IKT nozares problēmām, bet es gribētu teikt, ka bumba ir valsts pārvaldes, nevis IKT nozares uzņēmumu pusē.

Interesanti arī nedaudz paraudzīties uz uzņēmumu sasaisti ar IKT. Kas attiecas uz datoru un interneta pieejamību, tad tā nav būtiski mainījusies pēdējo gadu laikā. Tomēr vērts uzsvērt, ka pakāpeniski pieaug uzņēmumu īpatsvars, kuriem ir sava mājaslapa (8. attēls).

Interesanti ir paanalizēt arī profesijas, kas savā darbā ikdienā izmanto datoru ar interneta pieslēgumu (% no uzņēmumu nodarbināto kopskaita attiecīgajā grupā). Lielākais lietotāju īpatsvars, protams, ir pašā IKT nozarē (94.5%) un ar datoriem saistītās nozarēs, piemēram, datoru un sakaru iekārtu remontā (97.6%), bet salīdzinoši lieli īpatsvari arī citās nozarēs – profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu nozarē (87.8%), transportā un uzglabāšanā (67.6%), vairumtirdzniecībā (72.6%), mazumtirdzniecībā (53.3%), u.c.

Tāpat interesanta aina paveras, vērojot, kurās tieši nozarēs IKT lieto vairāk. Ja nerēķina ar IKT saistītās nozares, tad visbiežāk IKT speciālisti sastopami profesionālo, zinātnisko, tehnisko pakalpojumu, vairumtirdzniecības un enerģētikas nozaru uzņēmumos. Savukārt visretāk IKT speciālistu atradīsiet ēdināšanas pakalpojumu vai būvniecības nozares uzņēmumos. Šeit minētie dati aptuveni rāda, uz kā rēķina varētu notikt tālāka IKT nozares attīstība Latvijā.

Lai arī datoru un internetu lietojam salīdzinoši daudz, tomēr iepaliekam pret reģiona valstīm. Interneta lietošanas paradumi vēl joprojām ir izteikti virzīti uz izklaides nodrošināšanu, mazāk uz racionālu tā lietošanu. Arī e-prasmju līmenis joprojām ir pārsteidzoši zems jauniešu vidū – domāju, ka elementāras funkcijas teksta apstrādē un tabulu veidošanā/aprēķinu veikšanā, būtu jāapgūst katram skolēnam, pat ja turpmākā profesionālā darbība nebūs tiešā veidā saistāma ar IKT nozari. Lai nav tā, ka pēc 20 gadiem runājam, ka vecuma grupā virs 40 gadiem IKT prasmes ir neatbilstošas darba tirgum.

Arī e-komercijas sniegtās iespējas iedzīvotāji pagaidām izmanto visai kūtri. Visticamāk, tieši iedzīvotāju līdzdalības līmeņa celšana IKT pakalpojumu izmantošanā ir galvenais faktors, kas nodrošinās IKT nozares turpmāko attīstību. Tomēr šajā jomā neiztikt arī bez aktīvākas uzņēmēju un valsts iesaistes IKT pakalpojumu jomas attīstībā. Visticamāk, iedzīvotāju līdzdalības līmenis IKT pakalpojumu izmantošanā augtu straujāk, ja piedāvājumu klāsts (t.i. uzņēmēju un valsts) būtu kvalitatīvāks, plašāks, noderīgāks utt.

Varētu vēl un vēl uzskaitīt dažādus informācijas dalījumus, bet to atstāšu lasītāju ziņā. IKT nozari raksturo vēl viens aspekts – plaši pieejamie dati par to. IKT nozares dati ir atrodami ļoti daudzveidīgos dalījumos. Dažus no tiem (piemēram, kāds ir Latvijas iedzīvotāju e-prasmju līmenis salīdzinājumā ar citu ES dalībvalstu iedzīvotāju prasmēm) apkopoju šajā infografikā.

IKT nozares izaicinājumi

Šajā rakstā centos apzināt dažādus rakursus, no kuriem var raudzīties uz IKT nozari. Lai arī nozare ir neliela, tajā ir augsta pievienotā vērtība, vidējā atalgojuma līmenis, inovāciju līmenis. Nozares komersanti ir spējīgi konkurēt ārējos tirgos ar pakalpojumu kvalitāti, un pastiprinātu uzmanību pievērš izglītības jautājumiem. Arī šajā, no skata tik perfektajā nozarē, ir savas problēmas, tomēr tās ir risināmas:

• Attiecībā uz nozares politisko pārvaldību pastāv pamatīga decentralizācija. Sakaru joma ir Satiksmes ministrijas atbildība, atbildīgais IKT ministrs atrodas Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijā, nozaru politika pēc būtības ir Ekonomikas ministrijas lauciņš, izglītības jautājumi – ir Izglītības un zinātnes ministrijas atbildībā. Diemžēl nevienam joprojām tā īsti arī nav redzējuma par kopējo nozares attīstību. Iespējams, vērts apdomāt veidu, kā koncentrēt nozares politisko plānošanu un pārraudzību vienuviet.
• Viena no problēmām, ko min uzņēmēji, – IKT zinātnes vājā saistība ar reālo pasauli, t.i. ar komercializējamiem risinājumiem. Iespējams, ar ES struktūrfondu atbalstu tapušā IT kompetences centra veidotās programmas šo problēmu tuvākajā nākotnē vismaz daļēji spēs atrisināt.
• Nozares uzņēmēji, kas pēc būtības ir progresīvi un uz attīstību vērsti (darbības joma to nosaka), atzīst, ka jomās, kurās jāsadarbojas ar valsti, šī sadarbība varētu būt produktīvāka. ES fondu projektu izvērtēšana ir pārlieku birokrātiska, tas pats attiecas uz iepirkumu procedūrām.
• Vērtējot e-prasmes, skaidrs, ka Latvijā nepieciešams papildināt IKT jomas apmācību skolās. Ja vienkāršu funkciju izpildīšanas ziņā esam aptuveni ES līmenī, tad programmēšanas elementu izmantošanā diemžēl esam ES tabulas lejasgalā. Arī vecāka gadagājuma cilvēku e-prasmju uzlabošana var būtiski audzēt IKT pakalpojumu lietošanu, tās kvalitāti un lietotāju skaitu.