Rečeks rečekam – vai komunālie pakalpojumi Latvijā tiešām ir starp dārgākajiem pasaulē?

Šie dati izraisīja plašu rezonansi medijos (piemēram, šeit un šeit), uz to asi reaģējuši arī politiķi (piemēram, šeit, šeit un šeit). Pēc tam vairāki pētnieciskie žurnālisti šos datus aplūkoja savos faktu pārbaudes projektos un secināja: priekšstats, ka Latvijā ir vieni no dārgākajiem komunālajiem pakalpojumiem pasaulē, neatbilst patiesībai (Re:Check1, Re:Check2, Delfi).

Šajā rakstā es parādīšu, ka dārgi komunālie pakalpojumi Latvijas pilsētās nav "viltus ziņa". 85 kvadrātmetru dzīvokļa uzturēšanas izmaksas Rīgā, pēc starptautiskiem standartiem, tiešām mēdz būt ļoti augstas, jo ziemas ir aukstas un daudzi mājokļi nav energoefektīvi. Taču dzīvošana pārpildītos mājokļos ļauj mums ekonomēt uz ikmēneša rēķiniem, tāpēc par mājokli vidēji maksājam mazāk nekā vairumā citu Eiropas valstu. Šis risinājums gan nav ilgtspējīgs, jo var negatīvi ietekmēt gan bērnu skaitu ģimenēs, gan arī vispārējo iedzīvotāju apmierinātību ar dzīvi. Dārgi komunālie pakalpojumi ir būtiska tirgus nepilnība, kuru var un vajag labot.

Man nav pamata apšaubīt Numbeo aptaujas datus[1], ka komunālie pakalpojumi tipiskam 85 kvadrātmetru dzīvoklim Rīgā pirms diviem gadiem tiešām izmaksāja gandrīz 300 ASV dolārus (ap 270 eiro) mēnesī; šo skaitli neapšaubīja arī pētnieciskie žurnālisti. Pēc starptautiskiem standartiem tas tiešām ir dārgi. Tas, ko neteica ne mediji, ne politiķi, – komunālo pakalpojumu dārdzību Rīgā un citās Latvijas pilsētās nosaka salīdzinoši gara un auksta ziema kombinācijā ar mājokļu zemu energoefektivitāti:

• Latvijā ir ceturtā lielākā vajadzība pēc mājokļa apkures Eiropas Savienības (ES)  valstu vidū, ņemot vērā gan apkures perioda ilgumu, gan gaisa temperatūru tajā – pēc Somijas, Zviedrijas un Igaunijas (sk. 2. attēlu šeit)[2];
• tikai ap 15 % no dzīvojamā fonda ir ēkas ar vismaz C un augstāku ēkas energoefektivitātes klasi. Lielā mērā tas atspoguļo mājokļu novecošanu. Piemēram, divas trešdaļas rīdzinieku dzīvo padomju laikos būvētās mājās;  pirms Pirmā pasaules kara būvētās mājās dzīvo vairāk rīdzinieku nekā tajās, kas uzbūvētas pēc 2000. gada (sk. 4. attēlu šeit)[3].

Tāpēc komunālie maksājumi (t.sk. apkure) par līdzīgas kvadratūras dzīvokli eiro izteiksmē Rīgā ir lielāki nekā vairumā ES galvaspilsētu – arī pilsētās ar tikpat aukstām un garām ziemām (piemēram, Tallinā, Stokholmā vai Helsinkos; 1. attēls).

Savukārt vidējā neto alga Rīgā ir ceturtā zemākā ES galvaspilsētu vidū – pēc Atēnām, Budapeštas un Bukarestes, kur vajadzība pēc mājokļa apkures ir daudz mazāka. Tādējādi komunālajiem maksājumiem par līdzīgas kvadratūras dzīvokli Rīgā aiziet ievērojami lielākā iedzīvotāju ienākumu daļa nekā jebkurā citā ES galvaspilsētā (2. attēls).

Taisnība ir pētnieciskajiem žurnālistiem, kuri, pamatojoties uz Eurostat datiem, apgalvo, ka komunālajiem maksājumiem mēs eiro izteiksmē tomēr tērējam mazāk nekā vairumā citās ES valstīs (3. attēls). Taču atšķirībā no pētnieciskajiem žurnālistiem es neredzu šeit pretrunu ar Numbeo datiem. Latvijas pilsētu iedzīvotāji pieraduši ekonomēt uz ikmēneša rēķiniem dzīvojot pārpildītos mājokļos. Pārpildītos mājokļos ar nepietiekamu istabu skaitu uz katru mājsaimniecības locekli dzīvo gandrīz puse iedzīvotāju Latvijas pilsētās – tas ir vairāk nekā jebkurā citā ES valstī, uz pusi vairāk nekā Lietuvas pilsētās un divreiz vairāk nekā Igaunijas pilsētās (4. attēls).

Pārpildītie mājokļi var būt viens no faktoriem, kas attur daudzas Latvijas ģimenes no  lēmuma laist pasaulē vairāk bērnu. Liela daļa aptaujāto iedzīvotāju norādījuši, ka labprāt savu ģimeni kuplinātu ar bērniem, ja viņiem būtu nākotnes ģimenes vajadzībām atbilstošs mājoklis vai iespēja viegli pie tāda tikt.

Pārpildītie mājokļi, kā arī fakts, ka pēc komunālo pakalpojumu apmaksas daudzu rīdzinieku rīcībā paliek visai neliela naudas summa, kuru izmantot citiem mērķiem, varētu būt starp iemesliem, kāpēc pēc iedzīvotāju apmierinātības ar dzīvi Rīga no vairuma citu Eiropas pilsētu atpaliek krietni vairāk nekā pēc to iedzīvotāju vidējā ienākuma līmeņa (sk. 4. attēlu šeit). Lielie ikmēneša rēķini (kurus nevar nemaksāt vai būtiski atlikt, jo mājoklis ir pirmā nepieciešamība) ir arī viens no iemesliem Latvijas iedzīvotāju zemajiem uzkrājumiem (5. attēls), kas savukārt bremzē jauno mājokļu iegādi un pat hipotekāro kreditēšanu[4].

Veidojas šāds apburtais loks: vecs energoneefektīvs dzīvojamais fonds – augsti ikmēneša rēķini – daudzas mājsaimniecības saspiežas mazos dzīvokļos, nerada tik daudz bērnu, cik vēlētos, un jūtas nelaimīgi, taču pēc ikmēneša rēķinu apmaksas tiem tik un tā nepaliek pāri mājokļa siltināšanai vai jauna mājokļa iegādei – zemas investīcijas jaunā dzīvojamā fondā – dzīvojamais fonds paliek vecs un energoneefektīvs. Man tas izskatās pēc klasiskas tirgus nepilnības, kura būtu jāārstē vai nu ar daudz aktīvāku hipotekāro kreditēšanu, vai arī ar lielāku valsts atbalstu jauna mājokļa iegādei vai esošā mājokļa siltināšanai.

Šādas valsts atbalsta programmas Latvijā pastāv, taču, ņemot vērā Latvijas vajadzības, to līdzšinējais apjoms valsts mērogā vērtējams kā nepietiekams. Lai arī valdības 2024. gada jūlijā apstiprinātais Nacionālais enerģētikas un klimata plāns paredz līdz 2030. gadam dzīvojamo ēku energoefektivitātes pasākumos ieguldīt ap 2.9 miljardiem eiro (sk. 3.2.3. nodaļu; ES fondu, kā arī valsts un pašvaldību budžeta finansējums), tik lielām investīcijām šobrīd trūkst segums – pašlaik “iezīmēti” (lasi: finansējuma avots ir skaidri zināms un ieplānots) ir vien 8 % no šīs naudas summas.