Spēks ir olās un pievienotajā vērtībā! Kā spēcināt ekonomikas izaugsmi

Daudz runāts par Lietuvas un Igaunijas labākām iekšzemes kopprodukta (IKP) audzēšanas prasmēm, un to noliegt būtu grūti – jā, kaimiņvalstis ir jaudīgākas! Tomēr joprojām Eiropas Savienības (ES) 27 valstu saimes materiālās labklājības vidējie rādītāji ir augstāki nekā Baltijā – ES iedzīvotājiem un uzņēmējiem ir biezāki maki (1. attēls), arī kapitāls ir krāts ilgāk un apjomīgāk. Jāpiebilst gan, ka atsevišķu valstu gadījumos turība augusi uz augsta valsts ārējā parāda rēķina. Vidējais eiropietis salīdzinājumā ar vidējo igauni un lietuvieti apjomīgāk arī patērē un investē, bet ne eksportē un importē! Ārējās tirdzniecības rādītāji, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, kaimiņvalstīm ir līdzvērtīgi ES-27 vidējam rādītājam (2. attēls).

Bet tagad aizmirsīsim par bagāto vidējo eiropieti un pievērsīsimies nacionālajam sporta veidam – mērīšanās ar kaimiņiem. Šajā rakstā nedaudz plašāk salīdzināsim kopējā pieprasījuma un ienākumu komponentes un pavērosim struktūras atšķirības laika gaitā.

Kas ir pirmais – (vista vai ola) iekšzemes vai ārējais pieprasījums?

Sāksim ar pieprasījuma pusi. Kas ir svarīgāks – iekšzemes vai ārējais pieprasījums? Pirmajā brīdī atbilde šķiet pašsaprotama – tik mazām un atvērtām tautsaimniecībām, kādas ir Baltijas valstis, pirmajam būtu jābūt ārējam pieprasījumam, lai spētu finansēt visas importa vajadzības, apzinoties, ka neesam tik pašpietiekami kā lielas valstis ar lielu iekšējo tirgu, resursiem un plašu preču un pakalpojumu ražošanas/sniegšanas kapacitāti. Iekšzemes pieprasījums var uzturēt izaugsmi kādu periodu, bet ilgtermiņā noturīgas izaugsmes jaudai būtu jānāk no eksporta. Tomēr atbilde nav tik viennozīmīga nedz attiecībā uz vistu un olu, nedz ārējo un iekšējo pieprasījumu. 

Jautājumā par vistu un olu atbilde ir atkarīga no interpretācijas. Dinozaura olas parādījās pirms vistas un tās olām, savukārt, ja jautājumu sašaurina līdz vistu olām, atbilde esot, ka vista bija pirmā [1]. Neviennozīmīgas atbildes ir saistībā arī ar pieprasījumu. Iekšzemes pieprasījumā ietilpst gan gala patēriņš, gan investīcijas – olu var gan apēst, gan izperēt jaunu dējējvistu, un arī tas iezīmē nākotnes eksporta potenciālu. Savukārt iedzīvotāju materiālā labklājība un dzīves kvalitāte ir no svara, lai valsts vispār varētu pastāvēt un iedzīvotāji nepamūk uz visām debespusēm labākas dzīves meklējumos. Tātad šai attīstībai ir jābūt samērā līdzsvarotai – nākotnes patēriņu ietekmē šodienas dējējvistu pulks, bet tukšu vēderu arī nedzīvosim.  

Ja aplūkojam iekšzemes pieprasījuma, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, dinamiku, tad redzams, ka Latvijas atpalicība no kaimiņvalstīm ir jau sens stāsts. Jau (datu) starta pozīcijā 1995. gadā Igaunija bija ar handikapu priekšā kaimiņvalstīm, savukārt Lietuva Latviju apsteidza pēc 2008.-2010. gadā piedzīvotās finanšu krīzes  un pakāpeniski palielināja starpību. Kas to noteica – investīcijas, privātais vai valdības patēriņš?

• Par investīcijām vēl nesenā pagātnē ir runāts daudz (piemēram, Pasaka par Baltijas ķēniņmeitām un Latvijas investīcijas aprijušo trīsgalvju pūķi), tāpēc attēlos vairs atsevišķi šo jautājumu nešķetināšu. No iepriekšējiem secinājumiem – investīciju jomā krietni iepaliekam aptuveni desmit gadus, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc Lietuvai izdodas kāpināt starpību. Turklāt investīcijas sniedz arī potenciālu nākotnes izaugsmei, tāpēc Latvijas investīciju atpalicība ir divtik nepatīkams fakts.
• Latvijas iedzīvotāju izdevumu lēnāks pieaugums ir krietni senāks novērojums – privātais patēriņš soli pa solim iepaliek jau kopš mērījumu starta brīža – 1995. gada. Iedzīvotāju materiālā labklājība ir kā spogulis saimniekošanas sekmēm jau ilgā laika periodā – sākot ar sākotnējo dažādu nozaru attīstības līmeni PSRS laikā un milzu haosa sakārtošanas darbiem pēc PSRS sabrukuma (tur, protams, vidējam igaunim talkā vairāk nāca vidējais soms), un beidzot ar visu tālāko attīstību. Varētu, protams, arī vidējā lietuvieša labākas sekmes saistīt ar ģeogrāfiskām priekšrocībām, mācoties konkurēt un ciešāk sadarbojoties ar vidējiem poļiem, tomēr diez vai šāds secinājums būs pietiekams. 
• Valdības patēriņš ir vienīgais iekšzemes pieprasījuma rādītājs, kurā Latvija pēdējos gados apsteigusi Lietuvu un tuvojas Igaunijas rādītājam [2]. Tikai šoreiz šāds pieaugums ir vērtējams drīzāk negatīvi. Igaunija valsts izdevumos uz vienu iedzīvotāju var atļauties vairāk tērēt, pateicoties krietni labākiem budžeta ieņēmumiem un mazākai ēnu ekonomikai. Latvijai nevajadzētu sacensties valdības izdevumos, pirms nevar lepoties arī ar augstiem, uz visas tautsaimniecības ražīguma kāpuma balstītiem budžeta ieņēmumiem. Militārie izdevumi šajos ģeopolitiskajos apstākļos varētu būt vienīgais akceptējamais valdības patēriņa palielinājuma iemesls. 

Kā jau minēju, mazai un atvērtai ekonomikai galveno straujākas izaugsmes potenciālu sniedz spēja pārdot preces un pakalpojumus eksporta tirgos, kas nodrošina ienākumus jaunām investīcijām un patēriņam. Igaunijas eksportspēja, ar to domājot spēju ražot eksporta tirgu interesēm un prasībām atbilstošu preču un pakalpojumu piedāvājumu, 1995. gadā bija divtik augstāka nekā Latvijai un Lietuvai. Tomēr pēdējos desmit gados aina ir krietni mainījusies – Lietuva ir ļoti strauji audzējusi eksporta apjomus un šogad jau ir izgriezusi pogas Igaunijai (5. attēls). Tas ir izdevies, pateicoties divām norisēm:

1. līdere Igaunija ir pamatīgāk paklupusi, kas galvenokārt saistāms ar vājumu Igaunijas eksportētājiem tik ļoti svarīgajā būvniecības segmentā Skandināvijas valstīs;
2. Lietuva turpina uzvaras gājienu pakalpojumu sektorā, ar lielu jaudu kāpinot finanšu pakalpojumu un autotransporta eksporta apjomus. 

Ilgu laiku pakalpojumu sektors (punktotās līnijas 6. attēlā) visā Baltijā iepalika salīdzinājumā ar precēm, arī Igaunijā, kas gan pakalpojumus jau 90. gadu vidū sniedza lielākā apjomā. Tomēr straujākās pārmaiņas notikušas pēdējos 5-7 gados, turklāt bagātīgā notikumu mikslī. 

Šajos pēdējos 5-7 gados izaicinājumi ir sekojuši cits pēc cita tā, ka grūti vairs saprast, kurš  kaleidoskopa gabaliņš sekojis kuram un kāpēc.

• Finanšu noziegumu novēršanas aktivitātes 2017.-2018. gadā, kas gan sakārtoja, gan nenoliedzami arī bremzēja Latvijas finanšu sektora pieaugumu. Tas varbūt deva kādas priekšrocības Lietuvai, bet diez vai bija izšķirošs faktors, jo Igaunija līdzvērtīgi situāciju neizmantoja. Kaut ko Lietuvas finanšu sektors tomēr spēja un joprojām spēj darīt konkurētspējīgāk. 
• Pandēmijas cirtiens, kas satricināja gan preču, gan pakalpojumu sektorus – tika ierobežota gan ceļošana (tātad arī tūrisms un transporta pakalpojumi), gan samazinājās preču eksports – saruka pieprasījums līdz ar ierobežojumiem tirdzniecības vietās, tika traucēta piedāvājuma puse ražošanas dīkstāvju un piegādes ķēžu kavēšanās dēļ.
• Krievijas iebrukums Ukrainā, kam sekoja sadarbības ar agresorvalstīm sašaurināšanās un tostarp arī reeksporta mazināšanās – tirgošanās iespējas ar Krieviju un Baltkrieviju samazinājās, saruka arī iespējas izmantot lētākus šo valstu izejmateriālus pārpārdošanai vai apstrādei (īpaši koksni, metālu, lauksaimniecības un ķīmiskos produktus). 
• Iepriekšējo notikumu izprovocēta enerģētikas krīze, augsta inflācija un pretinflācijas zāles – paaugstinātas kredītu procentu likmes. Tas īpaši ietekmēja būvniecības aktivitāti globālā mērogā un arī mums svarīgajos eksporta tirgos. Būvniecības segments ir nozīmīgs visu Baltijas valstu eksportā (kokmateriāli, metāla konstrukcijas, būvmateriāli, būvniecības un projektēšanas pakalpojumi), bet īpaši nozīmīgs ir Igaunijai, kas arī būtiskāk iedragājis kaimiņvalsts eksporta apjomus.

Kopsavelkot visas iekšzemes un ārējā pieprasījuma norises, kā tad ir mainījusies IKP izlietojuma struktūra? Līdz ar krietni straujāku preču un pakalpojumu eksporta pieaugumu, iekšzemes pieprasījums ir mazinājis savu lomu IKP izlietojumā, izņemot investīcijas, kuras laika gaitā ir kļuvušas spēcīgākas, ar nelielu piekāpšanos šobrīd ekonomikas vājāka cikla periodā.

Visdramatiskākās pārmaiņas laika gaitā ir skārušas preču eksportu (7. attēls), atgādinot, cik ļoti mums ir jārēķinās ar globālām norisēm, kas var gan celt, gan gremdēt. Šajā ziņā, vismaz mani, mierina doma, ka esam ES valstu saimē un varam izmantot daudzām valstīm kopīgu valūtu – eiro.

Bet kopumā ir samērā acīmredzami, ka atslēgas pozīcijas materiālās labklājības kāpināšanai un veiksmīgākai kaimiņvalstu attīstībai ir eksports un investīcijas kā nākotnes potenciāla veicinātājs. Un vēl viens secinājums, kas olām un secinājumiem piešķir vēl papildu dimensiju: "Spēks ir olās!" – tā vismaz saka olu un olu produktu ražotājs "Balticovo", kas šogad saņēma "Eksporta izaugsmes līdera" balvu "Eksporta un inovāciju balvā 2024". Un es to tulkotu kā – vajag drosmi un neatlaidību! Ar to, ka visi saprot eksporta un investīciju svarīgumu, nepietiks, ja nebūs pavisam konkrētu cilvēku un komandu apņēmības un drosmes.

Secinājums par eksporta un investīciju svarīgumu nav nekas jauns un pārsteidzošs. Tikpat pašsaprotama hipotēze ir saistāma arī ar ienākumu jomu – straujāka eksporta izaugsme ļauj būt konkurētspējīgākiem, pelnīt vairāk, maksāt vairāk darbiniekiem. Pārbaudīsim, vai to parāda arī dati?

Pievienotās vērtības sastāvdaļas – kapitāls, algas un peļņa

Ja reiz runājam par (veiksmes) receptēm, tad iedomāsimies pievienotās vērtības sastāvdaļas kā maizes klaipus: kapitālu kā blīvo un smagnējo rupjmaizi, algas kā gaisīgo baltmaizi ar kraukšķīgu garozu un peļņu/zaudējumus kā saldskābmaizi ar divējādu garšu. Ņemam lizi un liekam cepties.

• Uzkrātais kapitāls, ko pievienotās vērtības sastāvā raksturo pamatlīdzekļu nolietojums (jeb pamatkapitāla patēriņš), ir stabils un ļoti lēzeni augošs rādītājs (8. attēls) ar sarežģītu aprēķināšanas metodoloģiju. Pamatlīdzekļu nolietojuma dinamikas plakanums ir loģisks – ja tiek veiktas jaunas investīcijas, tad šis rādītājs lēni un pakāpeniski stiprinās. Tā kā tas pēc būtības ir saistīts ar nefinanšu investīcijām, tad šo rādītāju vairs tālāk nešķetināsim. Tik piebildīšu, ka mazākam Lietuvas pamatlīdzekļu nolietojumam laba ekonomiskā skaidrojuma nav, tas ir saistīts ar atšķirīgiem statistiķu aprēķinu pieņēmumiem kapitāla novērtējumos, kurus lietuvieši, visticamāk, tuvākajos gados pārrēķinās atbilstoši metodoloģijas jaunām prasībām [3].
• Darba samaksas fondu salīdzināsim ar baltmaizi – “Melns darbs, balta maize”. Baltijas valstu “baltmaizes” ir visdinamiskāk pūtušās, nopietnāk piedegot tikai finanšu krīzē pēc ekonomikas pārkaršanas 2008.- 2010. gadā. Pēdējos gados gan arī ir vērojams robojums Baltijas valstu darba samaksas fonda līknēs, sākot ar pandēmijas brīdi, tomēr tikai Igaunijā tām ir redzams būtiskāks samazinājums.
• Vissvārstīgākais ir peļņas/zaudējumu rādītājs, tas kā saldskābmaize apvieno gan saldo veiksmes, gan skābo neražas garšu. Ja kādā periodā kādā segmentā veidojas superpeļņas, tad citā cikla brīdī var nākties saskarties ar zaudējumiem. Peļņas rādītājs pēc kāpuma līdz 2007. gadam ir samērā stagnējošs, pieauguma dinamika zīmējas tikai eksporta kāpinātājai Lietuvai. 

Kā tas viss rezultējas struktūras pārmaiņās? Līdz ar straujāku pieaugumu laika gaitā savas pozīcijas īpatsvarā nozīmīgi ir nostiprinājis darba samaksas fonds. Peļņas īpatsvars bijis svārstīgs, un 2023. gadā atgriezies gandrīz turpat, kur bija 1995. gadā. Pamatlīdzekļu nolietojums, neraugoties uz pieaugumu laika gaitā, relatīvā lēnīguma (straujākas darba samaksas un peļņas kāpuma fonā) dēļ īpatsvarā ir samazinājies.

Šāds vispārējs ieskats pievienotās vērtības sastāvdaļu pārmaiņās un struktūrās neko gan daudz nepastāsta par to, kā tad var gūt augstākus ienākumus. Tāpēc ieskatīsimies nozaru sekmēs. Kas tad veido lielākās atšķirības starp Baltijas valstīm? Kā jau mēs iepriekš redzam pievienotās vērtības pārmaiņās, tad peļņas izaugsme ir visnenoturīgākā. Nozaru griezumā peļņas un kopumā arī pievienotās vērtības svārstības ir vēl izteiktākas atbilstoši nozaru notikumu specifikai. 2023. gads bija superpeļņas gads:

• elektroenerģijas un siltumapgādes nozarei – gāzes, koksnes u.c. cenām pieaugot, auga izmaksas arī elektro- un siltumenerģijas ražošanai. Elektroenerģijas tirgotāji steidza pārslēgt līgumus ar patērētājiem, un daļa bažās par vēl iespējami lielākiem pieaugumiem noslēdza ilgtermiņa līgumus ar salīdzinoši augstām fiksētām maksām un joprojām šādas relatīvi augstas maksas maksā,
• finanšu sektoram – līdz ar Eiropas Centrālās bankas procentu likmju palielinājumu komercbankas steidza paaugstināt kredītu procentu likmes, vienlaikus noguldījumu likmju kāpums sekoja vēlu un vārgi, kas veidoja augstu peļņu un pamudināja arī valdību ķerties pie jauniem instrumentiem finanšu sektora peļņas krējuma nosmelšanai. 

Šīs divas nozares izceļas pārējo nozaru vidū visās Baltijas valstīs. Protams, šādi cikliska fenomena piemēri gluži nekalpos par labajām receptēm, tās jāmeklē citur. Ko mēs vēl varam secināt, salīdzinot pievienotās vērtības apmērus starp valstīm? Latvija nemāk lāga tirgoties, toties māk labāk radīt mākslu un izklaidēt. Lietuvieši lieliski transportē, igauņi – sniedz profesionālos/zinātniskos pakalpojumus. Lauksaimniecība un tūrisma sektors ir jomas ar salīdzinoši zemu pievienoto vērtību visās Baltijas valstīs, un tas nav ciklisks fenomens – zema pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto bija arī iepriekš.

Lai cik mēs kā valstis būtu līdzīgas ģeogrāfiskā novietojuma, izmēra un vēstures kontekstā, katrai tomēr ir savas salīdzinošās priekšrocības, vēsturiskas tradīcijas un vienkārši apstākļu sakritības kādas nozares veiksmīgākai attīstībai. Tas vēl spilgtāk iezīmējas apstrādes rūpniecības apakšnozaru datos – vienas nozares uz maizes rikas liek treknu sviesta kārtu un desu, citām treknam smēriņam naudas nepietiek. Tekstila un apģērbu ražošana ir ar salīdzinoši zemu pievienoto vērtību visās Baltijas valstīs, pārējo apstrādes rūpniecības nozaru sekmes ir samērā atšķirīgas.

Latvijas medusmaizes ar Baltijas mērogā apskaužamu peļņas krēma daļu ir farmācija un datoru/elektronikas ražošana, turklāt šīm nozarēm sniegums ir stabili augsts un laika gaitā kāpināts. Savukārt kokapstrādes izvirzīšanās trešajā vietā ir vairāk saistīta ar augstas pelnītspējas periodu 2021.-2022. gadā, kas pacēlis arī pievienoto vērtību. Šobrīd, līdz ar būvniecības segmenta vājumu, nozares pievienotā vērtība, visticamāk, ir noplakusi. Tomēr, spriežot pēc pēdējos gados veiktajām apjomīgajām investīcijām (skatīt grafiku Eksporta un inovācijas balvai veltīto atziņu izskaņā), kokapstrādei ir labas izredzes nākotnē noturēt šādu augstu pozīciju, koncentrējoties uz augstākas sarežģītības produktu ražošanu un optimāli izmantojot visu pieejamo koksni, tajā skaitā ražošanas atlikumus.

Igaunijas apstrādes rūpniecības pievienotās vērtības dati liek domāt, ka igauņu veiksmes recepte slēpjas visaptverošā pamatīgumā. Viņiem nav tādu izlēcējnozaru ar superpeļņām, bet vairākumā nozaru pievienotā vērtība vidēji ir augstāka nekā Latvijā. Apdomājot šos un citus datus, šķiet, ka igauņi vairāk strādā pie jaunuzņēmumu tapšanas ekosistēmas, pie biznesa vides uzlabošanas, nekoncentrējas uz kādu izredzēto nozari.

Lietuvas veiksmes recepte izskatās pilnīgi pretēja – vislabāko apstrādes rūpniecības ražīguma rādītāju 2022. gadā Baltijas valstu vidū krietni cēlusi viena nozare – ķīmija, kuras radītā vērtība kā rauga mīkla kāpj pāri abras malām – man neizdevās to ietilpināt 11. attēlā. Pirmā doma rodas, vai tik Lietuvas statistiķi nav saķīmiķojuši ķīmijas skaitļus, tomēr tā gluži nav. Nav noslēpums, ka Lietuvā ir vairāki lieli ķīmisko produktu ražotāji, kas darbojas dažādās ķīmijas nozarēs. Daži lielie: minerālmēslojuma un rūpniecisko ķimikāliju ražotājs "Achema", fosfātu mēslojuma ražotājs "Lifosa", naftas ķīmijas produktu ražotājs "Orlen Lietuva". Tikai šie uzņēmumi vien apgroza miljardus eiro, nodarbina kopā vairākus tūkstošus darbinieku ar vidējo mēneša algu 2.5-3.2 tūkst. eiro. Tomēr arī šī recepte Latvijai nederēs, jo šie uzņēmumi gana cieši sadarbojās ar Krieviju un jau 2023. gadā tiem ir vērojama būtiska darbības sašaurināšanās. Ja lūkoties ķīmijas produktu virzienā, tad perspektīvāks virziens šķiet biorafinēšana, tāpēc lielas cerības Latvijā saistām ar "Fibenol" ražotnes izveides plāna izdošanos un Latvijas kokrūpniecības uzņēmumu spertajiem soļiem šajā jomā.

Kopumā, nozares caurskatot, secinu, ka nekādu brīnumrecepšu, protams, nav. Atsevišķus veiksmes stāstus nokopēt neizdosies un arī nevajag, labāk būtu koncentrēties uz savu ceļa gājumu. Bet, ja runājam par apstrādes rūpniecību, tad patiesi ticu, ka Latvija vēl izgriezīs pogas kaimiņvalstīm, – potenciāls šajā nozarē ir liels, un mums ir ar ko lepoties. Manuprāt, grūtāk Latvijai klājas ar servisa nozarēm – pieklibo gan finanšu sektora pakalpojumi, gan tirdzniecība (īpaši internetā), gan transporta pakalpojumi, gan vietējie e-pakalpojumi. Tur gan varētu ņemt piemērus no kaimiņvalstīm un neizgudrot jaunus velosipēdus. Biznesa vides nosacījumu uzlabošana palīdzētu visām nozarēm būt ražīgākām un pelnītspējīgākām.

[1] Kas bija pirmais - vista vai ola? Zinātnieki beidzot ir atrisinājuši strīdu - nra.lv

[2] Šis secinājums attiecas uz dinamiku salīdzināmās cenās, faktiskajās cenās Latvija vēl nedaudz atpaliek no Lietuvas rādītāja (skat. 2.attēlu).

[3] Šobrīd statistiķi visās ES valstīs strādā pie šo pieņēmumu sinhronizēšanas. Tas ir arī viens no iemesliem IKP pārrēķiniem, tajā skaitā nesen veiktajiem Latvijas datu grozījumiem. Šobrīd provizoriski var prognozēt, ka Lietuva un Polija pārrēķinās savus rādītājus, jo tie izskatās nenovērtēti valstu salīdzinājumā. Piebildīšu, ka pieņēmumus nenosaka pamatlīdzekļu norakstīšanas noteikumi nacionālajās grāmatvedībās, jo pievienotās vērtības aprēķinos ir pavisam citi pieņēmumi, lai nodrošinātu starptautisko salīdzināmību.