Starptautiskā tirdzniecība – karalauks vai vienkārši bizness?
Pēc Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu ASV sāka pārskatīt ar partneriem noslēgtos tirdzniecības līgumus. Šajā rakstā aplūkots saspīlējums starptautiskajā tirdzniecībā un īpaši – ASV un Ķīnas attiecības.
Vēl pirms Tramps paziņoja par savu kandidatūru ASV prezidenta amatam, viņš bieži kritizēja gan Ķīnas valdības sistēmu, gan tās tirdzniecības sadarbību ar ASV. Patiesībā, viņš kritizēja visas valstis, ar kurām ASV ir tirdzniecības bilances deficīts. Pēc kļūšanas par republikāņu partijas kandidātu prezidenta amatam, Trampa retorika kļuva arvien skarbāka, līdz, kad viņš jaunajā amatā bija pavadījis gadu, ASV jaunā valdība sāka pārskatīt ar partneriem noslēgtos tirdzniecības līgumus. Lai arī dažādos saziņas veidos tika brīdināti teju visi ASV tirdzniecības partneri, Trampa valdības galvenais mērķis bijis samazināt tirdzniecības deficītu ar Ķīnu (skatīt 1. attēlu). Konservatīvā ASV administrācija uzskata, ka bilances deficīts ar Ķīnu izaudzis tik liels Āzijas partneres starptautisko tirdzniecības noteikumu pārkāpumu dēļ. Šajā kontekstā domubiedri ASV prezidentam atrodami arī Eiropas kontinentā, kur Eiropas Savienība (ES) 2018. gadā iesniedza Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO) sūdzību pret Ķīnas valdību par tehnoloģiju piespiedu pārnesi uz vietējām kompānijām[1].
Tomēr ASV-Ķīnas nesaskaņas stiepjas tālāk par vienkārši pārmērīgu tirdzniecības bilances deficītu vai negodīgiem iekšējās komercdarbības nosacījumiem. Ķīnas valdības mērķtiecīgās investīcijas attīstīto tehnoloģiju sektorā un jaunā starptautiskā investīciju programma ir daļa no plāna pacelt Ķīnu līdz pasaules lielvaras statusam. Patlaban vienīgajai lielvarai ASV ir vitāli svarīgi uz šo Ķīnas mēģinājumu atbildēt, un tirdzniecības karš ir tikai ekonomiskais šīs atbildes aspekts.
Vēstures pieredze rāda, ka divu lielvaru cīņā par pjedestāla augstāko pakāpienu ES nevarēs palikt neskarta – agri vai vēlu gan ASV, gan Ķīna vēlēsies lojalitāti. Ciešākas attiecības ar vienu lielvaru nozīmēs ierobežojumus sadarbībai ar otru. Kā daļa no globālās sistēmas un spēku līdzsvara reorganizācijas tirdzniecības karš vēl daudzus gadus ietekmēs pasaules ekonomiku, tostarp arī Latviju. Tāpēc ir nozīmīgi zināt, kā attīstās notikumi globālajā vidē.
1. attēls. ASV tirdzniecības deficīts pa valstīm (mljrd. ASV dolāru)
ASV administrācijas tirdzniecības pretenzijas pret Ķīnu var iedalīt divās kategorijās: (i) ārzemju uzņēmumu nevienlīdzīgā piekļuve Ķīnas tirgum un (ii) Ķīnas uzņēmumu netaisnīgās priekšrocības starptautiskajā tirgū. Pirmajā gadījumā ASV apsūdz austrumu partneri par vāju intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību Ķīnā, apstrīd prasību dažādās nozarēs veidot kopuzņēmumus ar vietējiem uzņēmumiem, pieprasa pārtraukt PTO noteikumiem neatbilstošu valsts atbalstu Ķīnai piederošiem uzņēmumiem, kā arī pieprasa samazināt barjeras starptautisko uzņēmumu piekļuvei valdības pasūtījumiem. Otrajā gadījumā ASV apstrīd Ķīnas attīstības valsts statusu, vairākkārt apsūdzējusi to valūtas kursa manipulācijās, apstrīd tiešu un netiešu valsts finansiālo atbalstu eksportējošiem uzņēmumiem (gan privātiem, gan valstij piederošiem), kā arī pieprasa tirdzniecības bilances deficīta samazināšanu.
Daļu ASV pretenziju pierādīt ir ļoti sarežģīti, līdz ar to ne visi pārmetumi ir starptautiski atzīti par pamatotiem. Piemēram, apsūdzības par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un tehnoloģiju zādzībām ASV administrācija nav spējusi pierādīt. Savukārt citas apsūdzības ir vieglāk pierādīt, piemēram, par likumiem, kas nosaka, kā starptautiskiem uzņēmumiem atļauts veikt komercdarbību Ķīnas tirgū, tādējādi vairākos veidos diskriminējot ārzemju uzņēmumus. ES tirdzniecības palāta Ķīnā savā jaunākajā uzņēmumu aptaujā noskaidroja, ka pēdējo divu gadu laikā uzņēmumu skaits, kas izjūt spiedienu nodot dažādas tehnoloģijas un uzņēmumu aroda noslēpumus vietējiem partneriem, ir dubultojies līdz 20% no 585 aptaujātajām Eiropas kompānijām, kas darbojas Ķīnā[2]. Līdzīgi atrodami arī piemēri par nelegālām Ķīnas valdības subsīdijām. Šī gada februārī PTO lēma, ka Ķīnas valdības atbalsts vietējiem lauksaimniekiem ir pārsniedzis to, kādam valsts piekrita, iestājoties PTO[3]. Patiesībā, līdzīgus piemērus var novērot starp daudzām PTO dalībvalstīm, piemēram, ASV un ES šobrīd PTO strīdu izšķiršanas mehānismā apsūdz viena otru par nelegālu subsīdiju piešķiršanu attiecīgo reģionu vadošajām aviācijas kompānijām Boeing[4] un Airbus[5]. Būtiska atšķirība starp ASV-ES gadījumu un ASV-Ķīnas apsūdzībām ir tas, ka Rietumu demokrātiskās sistēmas pieprasa valdības pārredzamību. Tās rezultātā gan sadarbības partneriem, gan konkurentiem ir pieejami ļoti detalizēti dati par uzņēmumu darbību. Attiecībā uz Ķīnas valsts akciju sabiedrību darbību tikai šogad Ķīnas valdība pārrunās ar ASV administrāciju piekritusi atklāt vairāk informācijas par valsts atbalstu uzņēmumiem un pārtraukt atbalsta veidus, kas neatbilst PTO noteikumiem.
Trampa vadībā ASV šobrīd mēģina izveidot jaunu starptautiskās tirdzniecības līdzsvaru starp ASV un tās partnervalstīm.
Par savu galveno remontinstrumentu ASV prezidents izvēlējies tarifus, bet galvenās detaļas, kas turēs kopā jauno līdzsvaru, būtu pēc Trampa ieskatiem pārskatītās tirdzniecības vienošanās.
Pašreizējo tirdzniecības karu sāka tarifu palielināšana alumīnija un dzelzs importam 2018. gada pirmajā pusē. Šī tarifa rezultātā ASV uzņēmējiem, iegādājoties importētu alumīniju vai dzelzi, jāmaksā papildu 10 līdz 25% nodeva ASV valdībai. Ar šiem tarifiem aplikto preču tirdzniecības apjoms nebija liels (tarifi skar aptuveni septiņus miljardus dolāru vērtu ES un trīs miljardus dolāru vērtu Ķīnas eksportu uz ASV), arī šo tarifu izmērs salīdzinājumā ar citiem nebija liels (ASV tarifs pikapu un apvidus automašīnu importam arī ir 25%). Tomēr šo tarifu pamatojums – valsts drošības apsvērumi – nebija pārliecinošs, it īpaši ES, Austrālijai, Japānai u.c. valstīm, tāpēc lielākā daļa skarto valstu uz tirdzniecības saasinājumu atbildēja ar stingru kritiku, tostarp ES[6] un Ķīna[7] iesniedza PTO sūdzību pret ASV.
Trampa pārrunu stratēģija ir vienkārša – viņaprāt, piemērojot konkrētām preču grupām augstākus tarifus, partnervalstis apjauš, cik nozīmīga ir to pieeja ASV tirgum (skatīt 2. attēlu). Saprotot ASV tirgus neaizvietojamību, partneri būs pakļāvīgāki Trampa administrācijas spiedienam un rezultātā pārskatīto tirdzniecības līgumu nosacījumi būs tuvāk ASV interesēm. Tomēr drīz vien ASV prezidents noskaidroja, ka starptautiskajā vidē tik vienkārši diskusijas nevedas. Tā vietā, lai partnervalstu valdības labprātīgi stātos rindā pie Baltā nama, vien dažas valstis piekrita sākt pārrunas un arī to laikā asi kritizēja ASV agresīvo nostāju.
2. attēls. Valsts īpatsvars pasaules IKP pēc to tautsaimniecības faktiskās ASV dolāra vērtības
Īsi pēc ASV paziņojuma par tarifu palielināšanu arī ES sagatavoja sarakstu ar precēm, kuras tiks apliktas ar ekvivalentu tarifu, un paziņoja, ka tarifi tiks atsaukti, ja ASV atcels savus[8]. Ķīnas valdība izdeva līdzīgu paziņojumu. Sākotnēji ASV valdība atlika tarifu stāšanās spēkā datumu, lai piedāvātu īsā laikā pārskatīt tirdzniecības vienošanās. Lai arī ar pretenzijām, Kanāda, Meksika, Koreja, Austrālija, Argentīna un Brazīlija pārskatīja tirdzniecības līgumus. Turpretim tirdzniecības pārrunas starp ES un ASV netika sāktas. Cita starpā tāpēc, ka ES atteicās veikt pārrunas, kamēr to alumīnija un dzelzs eksports uz ASV tiek aplikts ar papildu nodevām, kā arī tāpēc, ka ES atteicās sākt diskusijas par pārtikas nozari. Lai gan šie jautājumi nav atrisināti, pēc Eiropas Komisijas prezidenta vizītes Vašingtonā 2018. gada vasarā ASV administrācija vienojās uz nenoteiktu laiku iesaldēt plānus turpināt tarifu palielināšanu ES eksportam. Teju gadu vēlāk, 2019. gada maijā, ASV prezidents tomēr atzina auto importu par valsts drošības risku un noteica 180 dienu periodu, kurā ES, Japānas un citu valstu pārstāvji varēs risināt pārrunas, lai iegūtu atbrīvojumu no papildu tarifiem.
Savukārt par Ķīnas tirdzniecības noteikumiem ASV administrācijai ir vairāk pretenziju, tāpēc notikumi virzījās straujāk. Ķīnas atteikums sākt pārrunas, kamēr tās eksportam tiek piemēroti paaugstināti tarifi, kopā ar Ķīnas atbildes tarifiem ekvivalentam apjomam preču tūlītēji izraisīja atbildes reakciju. ASV valdība īsi pēc metālu tarifu stāšanās spēkā sagatavoja 100 miljardus dolāru vērtu preču sarakstu, ko aplikt ar 25% tarifiem, ja Ķīna atsakās sākt pārrunas. Sarunas tobrīd netika sāktas, tāpēc 2018. gada jūlijā, septembrī un oktobrī ASV administrācija pakāpeniski paplašināja preču sarakstu, kam tiek piemērota paaugstināta nodeva. Rezultātā – pagājušā gada oktobrī ASV bija aplikusi 200 miljardus dolāru vērtu importu no Ķīnas ar 10% importa tarifu un vēl papildu 50 miljardus dolāru ar 25% importa tarifu. Ķīnas valdība uz katru tarifu paaugstināšanas raundu atbildēja ar līdzīgu tarifu paaugstinājumu, bet mazākiem importa apjomiem. Šajā aspektā ASV kā importētājvalstij ir izteikti vairāk varas pār Ķīnu, jo ASV iepērk četras reizes vairāk preču no Ķīnas, nekā tai pārdod. Tā rezultātā Ķīnā ir daudzkārt vairāk darba vietu, kas atkarīgas no amerikāņu pieprasījuma pēc Ķīnā ražotām precēm, un tas pievieno katram ASV lēmumam par tarifiem pret Ķīnu papildu spēku. Ķīnas valdība pagājušā gada nogalē noteica 25% nodevu par 50 miljardus dolāru vērtu importu un 5 – 10% nodevu par vēl papildu 60 miljardus dolāru vērtu importu no ASV.
Saspīlējums divu pasaules lielāko ekonomiku starpā pastiprināja globālās tirdzniecības kritumu, un jau 2018. gada beigās ekonomiskie dati rādīja būtisku negatīvu iespaidu uz tautsaimniecības izaugsmi.
Cenšoties izvairīties no tālākas situācijas pasliktināšanās, ASV un Ķīnas prezidenti pērn decembrī vienojās par 90 dienu pamieru un formāli sāka pārrunas.
Tirdzniecības pārrunās ASV mērķi bija (i) panākt nelegālo subsīdiju apturēšanu, kā arī samazināt valsts kontrolētu banku mērķtiecīgu kreditēšanu ar izteikti zemām likmēm, (ii) uzlabot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, (iii) pārtraukt tehnoloģiju un aroda noslēpumu piespiedu pārnesi uz vietējām Ķīnas kompānijām, kā arī (iv) izskaust piespiedu kopuzņēmumu līgumu veidošanu, kas paredz Ķīnas kompānijām vairāk ietekmes pār uzņēmumu. Papildus arī zināms, ka ASV administrācija cenšas panākt liberalizāciju Ķīnas valdības pasūtījumu atlasēs. Tirdzniecības pārrunas ilga septiņus mēnešus līdz šā gada maijam, kad pavisam pēkšņi ASV prezidents publiskajā telpā paziņoja, ka tirdzniecības karā lietoto tarifu likme tiks palielināta līdz 25%, turklāt vēl pieminot, ka tiek izskatīta iespēja palielināt ar papildu tarifiem aplikto preču apjomu par vēl 325 miljardiem dolāru. Šādā gadījumā visas importētās preces no Ķīnas tiktu apliktas ar papildu 25% nodevu. Atbildot uz šo saasinājumu, Ķīnas valdība paaugstināja nodevas likmi visam ar paaugstinātajiem tarifiem apliktajam importa preču apjomam līdz 25%. Šobrīd ASV aplikusi 250 miljardus ASV dolāru vērtu importu no Ķīnas ar 25% tarifu, savukārt Ķīna kopā piemēro 25% nodevu 113 miljardus ASV dolāru vērtam importam (skatīt 3. attēlu).
3. attēls. ASV-Ķīnas tirdzniecības kara dinamika laikā, atainojot ar tarifiem aplikto preču vērtību
Mūsdienu starptautiskajā tirdzniecības sistēmā ir ierobežots gadījumu loks, kurā atļauts paaugstināt importa tarifus. Trampa administrācija tarifu paaugstināšanu pamatoja ar valsts drošības apsvērumiem, proti, neaizsargājot ASV ekonomiku no ārzemju konkurentiem, vietējais ražošanas sektors tiks izskausts un ilgtermiņā amerikāņu patērētāji būs pilnīgā ārzemju eksportētāju kontrolē. Šis noskaņojums gan nemaz neatspoguļojas valsts rūpniecības nozares datos – 2019. gada jūnijā reālā izlaide ASV ražošanas sektorā bija augstākajā punktā, kopš tiek reģistrēti šādi dati (kopš 1919. gada janvāra). Tomēr kopējais saražotais apjoms nav vienīgais, kas interesē politikas veidotājus. Ļoti nozīmīga ir nodarbinātība nozarē, un šajā aspektā ražošanas nozare ir izteikti sarukusi. Patlaban ASV rūpnieki algo mazāk darbinieku nekā jebkad kopš 1946. gada. Sākotnēji var šķist mulsinoši, ka mūsdienās ASV rūpniecībā saražo divreiz lielāku apjomu preču nekā laikā, kad strādājošo skaits bija teju par trešdaļu lielāks. Bet tas kļūst pašsaprotami, ja zina ASV tehnoloģisko attīstību pēdējo 40 gadu laikā. Amerikāņu rūpnīcas ir starp visproduktīvākajām pasaulē, un tajās cilvēku iesaiste ražošanā tiek samazināta līdz minimumam. Vai, mazliet precīzāk, ASV rūpnīcas ir pārorientējušās ražot tādas preces, kurām cilvēku iesaiste nav nepieciešama vai nemaz nav iespējama, kā tas ir ar mikroshēmu u.c. augsto tehnoloģiju iekārtu ražošanu.
Piemēram, ir samērā nekorekti teikt, ka pasaulslaveno Apple iPhone ražo Ķīnā, jo tam ir neskaitāmas komponentes, kas ražotas cituviet, tostarp arī ASV. Un šīs komponenšu detaļas vai materiāli arī tiek iegūti un apstrādāti vairākās valstīs. Ne Apple produkcija, ne citu uzņēmumu attīstīto tehnoloģiju preces, visticamāk, nekad vairs nebūs pilnībā ražotas ASV. Tādas preces ir retums, jo ir izdevīgi izmantot starptautiskās tirdzniecības sniegtās priekšrocības – to, ka citā valstī uzņēmēji ir specializējušies un kādu detaļu vai iekārtu prot izveidot efektīvāk vai kvalitatīvāk. Turklāt galējās montāžas darbs ietver daudz roku darba, kas ASV ir būtiski dārgāks nekā Ķīnā, tāpēc mēģinājumi pārvietot Apple telefonu rūpnīcas uz ASV paaugstinātu ierīču cenas. Līdzīgi ir arī ar lielāko daļu citu preču, ko šobrīd tirgus dalībnieki izvēlas importēt no Ķīnas, – cenšoties pārcelt šo preču ražotnes uz ASV, tiks paaugstināta šo preču cena. Cenas izmaiņas visbiežāk izraisa arī pieprasījuma svārstības, kas uzņēmējiem apgrūtina nākotnes tirgus apmēru plānošanu. Arī papildu saasinājumi ģeopolitikā draud pastiprināt svārstību amplitūdu.
Šāda nenoteiktība visbiežāk panāk to, ka uzņēmumi atliek investīcijas jaunās iekārtās, jo nezina, kas pārskatāmā nākotnē tirgum būs nepieciešams.
Šādu dinamiku var novērot ASV, kur pieaugums privātā sektora investīcijām pamatlīdzekļos samazinās kopš pagājušā gada sākuma[9].
Kāpēc par to vērts satraukties un kā tas saistīts ar tirdzniecības kariem? Tirdzniecības līgumi ir starptautiskas vienošanās, kas ietekmē to dalībvalstis ļoti ilgos laika periodos. Tirdzniecības karu radītās tarifu izmaiņas var nevienmērīgi ietekmēt sabiedrību dažādās pasaules malās – kamēr vienā valsts reģionā iedzīvotāji var baudīt lētāka darbaspēka un specializācijas nestos darba augļus, tikmēr citur iedzīvotāji zaudē darbu. Ticība, ka sabiedrība pati pielāgosies šādām izmaiņām, var izraisīt ilgstošu bezdarbu un nabadzību, jo neņem vērā šo pārmaiņu straujo dabu. 1979. gada maijā ASV ražošanas industrijas nodarbināja 19.5 miljonus cilvēku – valsts vēsturē augstākais šīs nozares nodarbinātības līmenis[10]. Ekonomikas cikliskuma un divu secīgu krīžu rezultātā divus ar pusi gadus vēlāk sektors bija zaudējis trīs miljonus nodarbināto. Lai arī vēl pēc pusotra gada valsts ekonomika atlaba, nodarbinātība rūpniecībā pēc 1981. gada nekad vairs nav pārsniegusi 18.1 miljona robežu. Tas nozīmē, ka pusotra gada laikā vairāk nekā miljons iedzīvotāju zaudēja darbu industrijā, kurā nekad to vairs neatrada. Turklāt ar katru ekonomikas cikla lejupslīdi ražošanas sektors turpināja sarukt, līdz pašlaik tajā ir nodarbināti 12.8 miljoni iedzīvotāju. Turklāt, ja sarukušais sektors koncentrējas vienā reģionā, kā tas bija ASV Ziemeļaustrumos, tad vietējās ekonomikas mugurkaula nozares sabrukuma sekas var just pat gandrīz 40 gadus vēlāk.
Ko tas nozīmē ASV valdībai? Lai samazinātu globalizētā tirgus iespējamās negatīvās blakusparādības, valdībai būs vien jāveic strukturālas reformas, lai atbalstītu spēcīgāk ietekmētās iedzīvotāju grupas. Kvalifikācijas maiņa var būt sarežģīta jau indivīda līmenī, bet pilsētu un štatu kontekstā tā pārtop par katastrofu, kuras risinājumu bez dziļas valdības iesaistes var būt neiespējami izveidot. Ekonomisti ir vienisprātis, ka starptautiskā tirdzniecība izteikti uzlabo iesaistīto sabiedrību labklājību. Tomēr gadījumos, kad kāds reģions tiek atstāts iepakaļ, ir muļķīgi censties atgriezties pagātnē. Atdzīvināt mirušu industriju nav efektīvākais resursu pielietojums, tā vietā valstij kopumā jārod veids, kā amortizēt šādu šoku.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Līdzīgi raksti
