Strukturālā bilance - viena budžeta divi stāsti

Jautājumi par valsts budžetu parasti aktualizējas tā veidošanas procesā tuvāk rudenim vai priekšvēlēšanu karstumā, kad tiek dalīti ar daudzām nullēm rakstāmi solījumi potenciālajiem vēlētājiem. Šobrīd, izmantojot atelpas brīdi, varam ar vēsāku prātu ieskatīties, kas budžeta lācītim vēderā.

Skaidrs, ka, veidojot kārtējā gada budžetu, primāri ir saplānot to, cik lieli ieņēmumi gaidāmi konkrētajā gadā, kādus maksājumus būs nepieciešams veikt un ko darīt ar radušos starpību. Ja tā ir negatīva – kā finansēt izdevumu pārsvaru pār ieņēmumiem.

Tomēr, skatoties ilgākā laika posmā, viena gada ieņēmumi un izdevumi neraksturo valdības finanšu politiku. Krīzes laikā dramatiski krītošie nodokļu ieņēmumi atspoguļo tautsaimniecības aktivitātes samazināšanos, bet izdevumi var automātiski kāpt, jo pieaug arī bezdarbnieku pabalstu saņēmēju skaits. Var novērot, ka valsts budžeta izdevumiem un ieņēmumiem ir atšķirīga daba – valsts gūst ieņēmumus atkarībā no tā, cik darbīga un sekmīga ir tautsaimniecība (piemēram, pievienotās vērtības nodoklis no patēriņa, iedzīvotāju ienākuma nodoklis no algas), savukārt izdevumi ir mazāk svārstīgi, jo drīzāk atspoguļo to, cik plašs valsts pakalpojumu sektors ir izveidots un cik maksā tā uzturēšana.

Lai novērtētu, vai tiešām varam sev atļauties šodienas valsts pakalpojumu un tēriņu līmeni, būtu jāizvērtē, cik stabili ir pašreizējie valsts ienākumi, atskaitot no tiem svārstīgo daļu. Tādā veidā aprēķina valsts budžeta strukturālo bilanci – ieņēmumu un izdevumu attiecību, kuru veido valsts ilgtermiņa izdevumu un ieņēmumu politika, atskaitot īstermiņa izmaiņas, kas notiek ekonomisko svārstību dēļ. Strukturālo bilanci aprēķina, atskaitot ekonomikas cikla svārstību ietekmi no budžeta kopējās bilances (iegūstot cikliski koriģēto bilanci), turklāt netiek ņemti vērā vienreizēji, no valdības rīcības neatkarīgi budžetu ietekmējoši pasākumi.

Strukturālās bilances instruments ir ļoti vērtīgs, jo ekonomiskā cikla svārstības mēdz būt apjomīgas un uz to fona reālā valsts finanšu veselība reizēm intuitīvi grūti nojaušama. Balstoties uz nominālajiem valsts budžeta skaitļiem, varam redzēt - pirms krīzes budžetā bija mērens deficīts. Krīzes laikā - 2008. - 2010. gadā - deficīts samilza līdz neredzētiem apmēriem, savukārt stabilizācijas programmas rezultātā milzu deficīts tika sadeldēts līdz uzturamam līmenim. Par šādu attīstību liecina zilā līnija grafikā (valsts budžeta deficīts), taču, pētot dziļāk, ciktāl dinamiku noteica valdības politika un cik ekonomikas svārstības, aina diezgan būtiski mainās.

Cikliski koriģētā (strukturālā) budžeta bilance, % no IKP

 Avots: Eiropas Komisija

Tiešām, pasākumi stabilizācijas programmas ietvaros strauji sakārtoja valsts finanses no deficīta zemākā punkta 2009. gadā (-8.9% no IKP), trīs gadu laikā nonākot līdz teju sabalansētam budžetam. Taču, atsijājot ekonomikas cikla ietekmi (sk. cikliski koriģēto bilanci), redzams, ka tieši tā sauktajos "treknajos gados" notika strauja budžeta bilances pasliktināšanās. Tas notika, jo tika iztērēti visi ekonomikas cikla ietekmē gūtie papildu ieņēmumi, un izdevumi auga par vairāk nekā 20% gadā. Ilgtermiņā ar šādu ieņēmumu pieaugumu mēs nevaram rēķināties, ko atspoguļo strukturālās bilances rādītājs. Zaļie stabiņi grafikā (cikliskā komponente), atrodoties pozitīvā teritorijā, apzīmē ieņēmumus, kas, lai arī veido kopējo valsts budžeta bilanci, nedrīkst tikt iztērēti. Ekonomikas ciklam nosvārstoties pretējā, negatīvā virzienā, lejupvērstie stabiņi diagrammā norāda uz izdevumu apjomu, ko nav iespējams segt ar attiecīgajā gadā no tautsaimniecības iekasēto nodokļu apjomu un kuru finansēšanai būtu nepieciešami agrāk veiktie uzkrājumi.

Jāpiezīmē, ka ekonomikas cikla vērtējums var būt atšķirīgs, ņemot vērā izvēlēto novērtēšanas metodi, un tas mainās arī laika gaitā. Pašā banku kreditēšanas un nekustamo īpašumu cenu pieauguma buma laikā dažādas strukturālās bilances novērtēšanas metodes pārāk daudz toreizējās izaugsmes pierakstīja uzturamai, ilgtermiņa izaugsmei. Tomēr, vērojot izaugsmes paātrināšanās straujumu un izvērtējot to balstošos faktorus, eksperti brīdināja par "pārkaršanu" un nepieciešamību veidot finanšu rezerves laikiem, kad ienākumi nebūs tik uzpūsti.

Apskatot pretēju piemēru kā sākumā (krīzes scenāriju) – strauji augoši nodokļu ieņēmumi neatspoguļoja valdības finanšu politiku straujās izaugsmes gados, taču izdevumi gan! No īslaicīga tautsaimniecības aktivitātes uzliesmojuma gūtie nodokļu ieņēmumi tika notērēti un ieprogrammēti valsts pakalpojumu bāzē arī nākotnē. Līdzīgā ekonomikas cikla situācijā esošie igauņi tolaik ekspertu padomus uzklausīja un visus papildu ieņēmumus neiztērēja. Vēl jo vairāk, veiktie uzkrājumi ļāva Igaunijai 2008. gadā mīkstināt krīzes ietekmi, palaižot fiskālos grožus vaļīgāk. Jādomā, ka arī Latvijā pa spēkam sasniegt tādu budžeta veselības pakāpi, kad varam veidot pārdomātu, pretciklisku budžeta politiku, nevis visus spēkus veltīt "ugunsgrēka dzēšanai" kā krīzes laikos.

Pēc krīzes, turpinot īstenot disciplinētu fiskālo politiku, arī šogad plānots salīdzinoši zems budžeta deficīts, dažādas strukturālās bilances aplēses norāda uz nelielu cikla ietekmi. Tomēr jau 2014. gada vasarā Eiropas Komisija norādīja, ka pastāv riski Latvijas 2015. gada budžeta mērķu izpildē. Kopš tā laika tautsaimniecības attīstības perspektīvas kļuvušas tikai pesimistiskākas. Tautsaimniecības izaugsmei bremzējoties, īpaši uzmanīgiem jābūt ar nodokļu ieņēmumu prognozēšanu un notērēšanu. No iepriekšējo gadu pieredzes jāatceras, ka neuzturamas izdevumu bāzes saplānošana tikai padarīs valsts finanses nelīdzsvarotākas un ievainojamākas. Gudrais mācās no svešām kļūdām, bet muļķis – nemācās arī no savējām. Neatkārtosim savas "trekno gadu" kļūdas!