Strukturālās reformas Latvijā – bez skalpeļa neiztikt (2. daļa)
Raksta 1. daļa lasāma šeit.
Seši galvenie reformu virzieni Latvijā
Izvērtējot ieteikumus un analizējot norises tautsaimniecībā, izkristalizējas seši galvenie reformu virzieni, kas apvieno vairākus uzdevumus un pasākumus. Tie paši par sevi ne vienmēr būs uzskatāmi par reformām, bet to komplekss apvienojums jau varētu pretendēt uz šādu titulu. Tālāk tekstā izmantošu citātus un rādītājus no iepriekš minētajiem avotiem: EK rekomendācijas, OECD rekomendācijas, SVF pozīcija, AHK preses konference, NAP mērķi, GCI novērtējums, Doing Business novērtējums, Latvijas Stabilitātes programma.
1. Infrastruktūras un uzņēmējdarbības vides regulējums
Uzņēmējdarbības vide Latvijā kopumā ir gana konkurētspējīga, ko apliecina salīdzinoši labais sniegums Doing Business novērtējumā – 23. vieta no 189 pasaules valstīm 2015. gada novērtējumā (sk. 2. tabulu). Administratīvās barjeras gadu gaitā ir krietni mazinātas, nodokļu administrēšana ir uzlabojusies un nodokļu slogs kopumā nav augsts (izaugsmei labvēlīgāka gan būtu nodokļu sloga pārdale no darbaspēka uz patēriņu un nekustamo īpašumu). Tomēr tālāka pilnveide ir iespējama un nepieciešama. Turklāt arī NAP mērķis attiecībā uz Doing Business novērtējumu – 2014. gadā 20. vieta – nav sasniegts: (tālākie mērķi paredz 2017. gadā sasniegt 17., bet 2020. gadā - 13. vietu).
2. tabula. Valstu reitings Doing Business uzņēmējdarbības vides novērtējumā 2015. gadā (vieta reitingā)
1.1. Jāturpina uzlabot uzņēmējdarbības vidi: samazinot dažādu reģistrāciju laiku un izmaksas, stiprinot investoru aizsardzību, uzlabojot nodokļu administrēšanu u.c.
Kā redzams 2. tabulā, Latvijai vājākais sniegums Doing Business novērtējumā ir elektroenerģijas pieslēguma, investoru (mazākuma dalībnieku) tiesību aizsardzības un būvatļauju saņemšanas pozīcijās. Turklāt EK iesaka: "Pabeigt tiesu reformas, tostarp sāktās reformas maksātnespējas, šķīrējtiesu un mediācijas jomā, lai nodrošinātu uzņēmējdarbībai un patērētājiem labvēlīgāku tiesisko vidi."
Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas jomā jau ilgu laiku līdz ar valdību aktīvi līdzdarbojas arī dažādas sabiedriskās organizācijas. Vides uzlabošanas pasākumu plāna tapšanas rosinātāji 1999. gadā bija Ārvalstu investoru padome Latvijā, vēlāk talkā nāca arī citas organizācijas. 2014. gadā tika izstrādāts kārtējais – jaunais Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plāns (2014. - 2015. gadam) ar tajā iekļautiem 49 pasākumiem. Papildus – arī Latvijas Darba devēju konfederācija ir bijusi aktīva un tās stratēģija 2014. - 2020. gadam pamatā balstīta uz vides uzlabošanu saskaņā ar Doing Business novērtējumā iekļautajiem kritērijiem un labākos rezultātus uzrādošo valstu piemēriem.
1.2. Jāpilnveido gāzes un elektroenerģijas starpsavienojumi, ceļu un ostu infrastruktūra.
2013. gada nogalē PB veica pētījumu par Latvijas ostām, minot arī pilnveides virzienus ostu pārvaldībā, infrastruktūras uzlabošanā u.c. jomās. Lai gan pētījumu daudzas Latvijas amatpersonas un organizācijas kritizēja, tomēr uz šo pētījumu un norādītajiem uzlabojumiem atsaucas OECD un SVF, uzsverot nepieciešamību veikt uzlabojumus ātri.
OECD akcentē, ka nepieciešams uzlabot enerģijas tīklu savienojamību ar citām ES dalībvalstīm, uz to norāda arī citas starptautiskās organizācijas. EK iztirzā plašāk: "Latvija ir guvusi zināmus panākumus attiecībā uz elektroenerģijas tirgus atvēršanu konkurencei un to 2015. gada sākumā attiecinās arī uz mājsaimniecībām. Latvija pievienojās reģionālajai Skandināvijas un Baltijas valstu elektroenerģijas biržai Nord Pool Spot, par ko 2013. gada jūnijā tika noslēgts līgums. Ir nepieciešams vēl vairāk stiprināt starpsavienojumus ar ES enerģijas tirgu, jo Latvija pašlaik ir atkarīga no enerģijas importa, un pārrobežu elektroenerģijas savienojums ar Igauniju lielākoties ir pārslogots. Tādēļ ir ļoti būtiski attīstīt infrastruktūru, un Latvija saskaras ar ievērojamām grūtībām novērst infrastruktūras trūkumu. Zināmi panākumi ir gūti arī dabasgāzes nozarē, jo Saeima pieņēma grozījumus Enerģētikas likumā, kas paredz pakāpenisku gāzes tirgus atvēršanu, sākot no 2014. gada aprīļa, taču pilnīga tirgus atvēršana tika atlikta līdz 2017. gadam."
Autoceļu uzlabošanā tiek ieguldīti apjomīgi ES fondu līdzekļi, tomēr autoceļu stāvoklis joprojām ir slikts. GCI novērtējums ceļu kvalitātes ziņā Latviju ierindo 108. vietā no 144 pasaules valstīm, turklāt, salīdzinot ar iepriekšējo ziņojumu, vērojams reitinga pasliktinājums. Valdība paredzējusi papildu finansējumu ceļu kvalitātes uzlabošanai arī jaunajā ES fondu periodā līdz 2020. gadam. Tomēr kvalitatīvākiem būvdarbiem ne mazāk svarīga ir valsts iepirkumu regulējuma maiņa no lētākā uz saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu. 2014. gada 1. oktobrī spēkā stājās jaunais Būvniecības likums un to papildinošie Autoceļu un ielu būvnoteikumi, kas būvdarbiem paredz ilgāku nepieciešamo garantijas termiņu viena gada vietā ne mazāk kā divu gadus pēc atjaunošanas darbu pieņemšanas. Autoceļu kvalitātes tēma gan ir plašākas un nopietnākas iztirzāšanas vērta, to skatot arī no drošības uz ceļiem skatpunkta. Man simpātiska šķiet E. Džeriņa situācijas analīze, šāda kompleksa pieeja uzlabojumiem patiešām būtu reformu jēdziena cienīga.
1.3. Jāturpina cīnīties pret korupciju. Starptautiskās pretkorupcijas organizācijas "Transparency International" sagatavotais Korupcijas uztveres indekss ierindo Latviju 43. vietā no 175 valstīm. Saskaņā ar novērtējumu situācija Latvijā kopš 1998. gada (kad pirmo reizi tika iekļauta novērtējumā) ir būtiski uzlabojusies. Korupcijas mazināšanā līdzējis gan aktīvs valsts un sabiedrisko organizāciju darbs, gan amatpersonu ienākumu deklarēšana, gan ar ne bez pūlēm ieviestā fizisko personu mantiskā stāvokļa jeb tā sauktā nulles deklarācija. Korupciju ierobežojušas arī e-pārvalde, valsts pasūtījumu caurskatāmības veicināšana, prasību stiprināšana par darījumu, lielāku naudas summu ieskaitīšanu banku kontos u.c. regulējumi. Tomēr darbs jāturpina – AHK norāda, ka liela daļa Vācijas uzņēmumu Latvijā un Lietuvā joprojām uzskata, ka valstī nepieciešams apkarot korupciju. Diemžēl patlaban situāciju nelabvēlīgi ietekmē Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja iekšējie konflikti, kas vājina organizācijas kapacitāti.
1.4. Jākāpina pašvaldību interese par investīciju piesaisti. Ne visur pašvaldībās tiek piedāvāts investoriem nepieciešamais infrastruktūras nodrošinājums. Iedzīvotāji nereti bloķē potenciālos investīciju (īpaši rūpnīcu un fermu) projektus, jo neredz saistību ar pašvaldības iedzīvotāju labklājību – darba vietām, nodokļu ienākumiem, kas var tikt izmantoti infrastruktūras uzlabošanā, bērnudārziem, pabalstiem utt. Jāskaidro ieguvumi iepretim neērtībām, jādomā par uzņēmumu ienākuma nodokļa pārdali par labu pašvaldībām, lai palielinātu motivāciju investoru piesaistē.
1.5. Jāturpina mazināt ēnu ekonomiku. Lai gan ēnu ekonomikas līmenis salīdzinājumā ar krīzes periodu ir samazinājies, ko apliecina arī straujāk par tautsaimniecību augušie nodokļu ieņēmumi, tomēr tas joprojām ir samērā augsts. Iepriekš savu artavu ēnu ekonomikas mazināšanā sniedza apņēmīgāks plāns, kurš tapa FM pārraudzībā. Ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumi plānoti arī turpmāk, tam paredzot 6.6 milj. eiro finansējumu ik gadu 2015. - 2017. gadā un vienlaikus cerot uz rezultātiem arī nodokļu iekasēšanā (saskaņā ar plānu jāiekasē 52 - 54 milj. eiro gadā). Man šīs ieņēmumu aplēses šķiet optimistiskas, turklāt nav pārliecības, ka ēnu ekonomikas apkarošanas ietvaros plānotie likumu grozījumi laikus tiks apstiprināti. Turklāt plānotie pasākumi īsti nerisina vienu no galvenajām problēmām – nesodāmības sajūtu no likumu pārkāpēju puses vai precīzāk – vērtējumu, ka sodi un ierobežojumi pieķeršanas gadījumā ir nelieli. To apliecina uzņēmēju aptaujas un par to vedina domāt arī plašāk izskanējuši nodokļu krāpšanās skandāli bez pārliecinoša risinājuma un nopietnas darbības ierobežošanas. Šādi gadījumi rada sabiedrībā sajūtu, ka nelikumības turpinās, pat ja tas tā nav (sk. restorānu ķēdes "Gan Bei" piemēru).
2. Ražīgums
Latvijas IKP pēc pirktspējas paritātes standarta uz vienu iedzīvotāju sasniedz 64% no vidējā ES līmeņa, kas nozīmē arī līdzīgu atšķirību iedzīvotāju turīgumā. Iedzīvotāju labklājība nākotnē būs vistiešākajā mērā atkarīga no tā, kā Latvijai sekmēsies ražīguma uzlabošana, jo tikai tā var cerēt uz stabilākiem un augstākiem ienākumiem. Latvijas apstrādes rūpniecības ražīgums ir aptuveni četras reizes zemāks nekā ES, turklāt tā izaugsme pēdējos gados ir krietni palēninājusies. Ražīgumu ietekmē daudzi faktori – kapitāls (zeme, ēkas, būves, iekārtas, apgrozāmie līdzekļi), darbaspēks (prasmes, veselība, demogrāfija), tehnoloģiskie procesi, energoefektivitāte u.c.
Domājot par ražīgumu, atsevišķi gribētu akcentēt faktu, ka vidējie un lielie uzņēmumi ir ražīgāki un inovatīvāki (sk. 4. attēlu), turklāt eksportējošie uzņēmumi ir vidēji ražīgāki par vietējam tirgum ražojošajiem, tātad politikas izstrādē tas jāpatur prātā. Atruna, ka Latvijas tautsaimniecība ir maza un nevar sasniegt tādas industrializācijas virsotnes (lasīt: lielus uzņēmumus) kā Vācija, ir spēkā, tomēr ne pilnībā, jo, kā rāda piemēri (sk. Igauniju), arī vēl mazākas tautsaimniecības var nodrošināt krietni nozīmīgāku devumu pētniecībā un attīstībā. Tādējādi līdzās tādiem piemēriem kā Vācija un Skandināvijas valstis (inovāciju jomā vērtīgs piemērs ir Zviedrija) ir vērts rūpīgāk aplūkot arī mazo valstu pieredzi, īpaši Igaunijas. Atšķirībā no Latvijas, kas ierindojas 70. vietā GCI inovāciju rādītājā, Igaunija ieņem 30. vietu un, kā redzams 4. attēlā, Igaunijas piemērs ir unikāls ES ar augstu aktivitāti 250 – 499 darbinieku lielo uzņēmumu segmentā.
2.1. Jāpalielina lielo uzņēmumu īpatsvars – nepieciešama aktīva politika jaunu uzņēmumu radīšanā un esošo uzņēmumu augšanas stimulēšanā. Šim nolūkam jādomā par likmju samazināšanu reinvestētajai peļņai, vienlaikus palielinot likmi dividendēm. Manuprāt, arī mikronodokļa piemērošana uz noteiktu laiku ir pareizs virziens. Tomēr tam jābūt sākotnējam atbalsta instrumentam jaunam uzņēmumam, nevis pastāvīgam atvieglojumam, kas sniedz priekšrocības salīdzinājumā ar lielākiem uzņēmumiem ar augstāku nodokļu slogu. Tāpat aktuāli ir biznesa inkubatori, mērķtiecīga un savlaicīga ES fondu līdzekļu izmantošana un citi valsts atbalsta instrumenti uzņēmumu un ideju radīšanai, un ražošanas paplašināšanai.
2.2. Jāveicina eksports. Eksportējošie uzņēmumi ir produktīvāki par neeksportējošiem – īpaši pastāvīgie eksportētāji. Tātad valsts politikai jāturpina veicināt eksporta un eksportētāju skaita palielināšanu, jākāpina līdzdalība globālajās vērtību ķēdēs, jāpiesaista ārvalstu investīcijas un jāpalīdz jaunu eksporta tirgu iekarošanā. Darbaspēka nodokļu sloga mazināšana arī palīdzētu šim politikas virzienam.
2.3. Jākāpina ieguldījumi pētniecībā un attīstībā, jāveicina privātā sektora līdzdalība, jāturpina uzlabot pētniecisko iestāžu izmaksu efektivitāti un pētniecisko ekselenci. Šo uzdevumu akcentē praktiski visas organizācijas. Diemžēl maz ticams, ka Latvija varētu sasniegt inovācijas jomā arī pašu NAP noteiktos mērķus. Šos jautājumus jau detalizēti aplūkoju rakstā par Latvijas zinātni. Vien pieminēšu EK ieteikumu: veikt pasākumus integrētākai un visaptverošākai pētniecības sistēmai, tostarp koncentrējot finansējumu starptautiski konkurētspējīgām pētniecības iestādēm.
2.4. Jāmazina enerģijas intensitāte – tas uzlabotu izmaksu konkurētspēju, mazinātu energoatkarību un oglekļa izmešu daudzumu, paaugstinātu ražīgumu. NAP mērķis līdz 2020. gadam paredz palielināt rūpniecības īpatsvaru (pēc šā brīža dinamikas spriežot, mērķis netiks sasniegts). Rūpniecība ir energointensīva nozare, tātad par energoefektivitāti jādomā divtik. EK secina: "Latvija ir izvirzījusi vairāku politikas pasākumu līdzsvarotu kombināciju, lai risinātu enerģijas taupīšanas jautājumu ekonomikas galvenajās nozarēs, un turpmākajos gados vairāk nekā 70% enerģijas ietaupījums radīsies ēku sektorā. Taču joprojām ir jāuzlabo transporta, ēku un apkures sistēmu efektivitāte." Ieteikums būtu vēl jāpapildina arī ar modernāku un energoefektīvāku ražošanas iekārtu nomaiņu.
2.5. Jāveicina iedzīvotāju izglītošanās un jāstiprina izglītības sistēmas sasaiste ar pieprasījumu darba tirgū. Neapšaubāmi darba ņēmēju un darba devēju prasmes un izglītības līmenis ietekmē atsevišķa indivīda un rezultātā arī kopējo ražīgumu. Tāpēc jautājums par izglītības kvalitātes celšanu un aktīvāku iedzīvotāju iesaisti mūžizglītībā ir aktuāls arī ražīguma palielināšanai (sk. 4. punktu par izglītības reformām).
2.6. Jāuzlabo valsts sektora efektivitāte un valsts uzņēmumu pārvaldība. Sabiedriskā sektora efektivitāte laika gaitā ir būtiski uzlabojusies – PB Sabiedriskās pārvaldes efektivitātes novērtējumā (izteiktam no 0 līdz 100%, kas ir augstākais vērtējums), Latvija no 61% 1996. gadā pakāpusies līdz 76% 2013. gadā, tā apsteidzot arī NAP kontroles rādītāju 2014. gadā (75%). Bet līdz 2020. gada mērķim 85% vēl "jāaug". Savukārt GCI apakšindeksā "sabiedriskās institūcijas" Latvija ierindojas 52. vietā no 144 valstīm, uz šo rādītāju visvairāk pasliktina jau Doing Business novērtējumā minētais Latvijas vājais posms – mazākuma akcionāru tiesību un investoru aizsardzība.
No spilgtākajām valsts pārvaldes reformām var minēt vienotās atlīdzības sistēmu valsts pārvaldē, vienotā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izveidi, reģionālo reformu. Ne tik veiksmīgāka pieredze Latvijā ir attiecībā uz e-pārvaldi, tostarp elektronisko parakstu. Tomēr progress arī šajā jomā ir nenoliedzams.
EK rekomendē: "Pastiprināt publiskās pārvaldes reformas, tostarp īstenojot valsts uzņēmumu pārvaldības reformu un palielinot Konkurences padomes institucionālo un finansiālo neatkarību." SVF piekrīt, iesakot centralizēt valstij piederošo uzņēmumu pārvaldību, vienlaikus atbrīvojoties no ar pamata darbību nesaistītajām jomām.
3. Ienākumu nevienlīdzība
Latvijā ir vieni no augstākajiem ienākumu nevienlīdzības un nabadzības riska rādītājiem ES. Pilnīga vienlīdzība nav iespējama un vēlama, jo nemotivētu strādāt un mācīties, tomēr sabiedrības/valsts atbalstam ir jābūt arī slimību, darbnespējas un darba zaudēšanas gadījumos, bērnu kopšanas periodos. Piemērs ES, uz ko tiekties un kas uzrāda labākos rezultātus sociālās sistēmas jomā, ir Zviedrija (sk. 5. att.), faktiski – visa Skandināvija. Bet vienlaikus jāatceras, ka tad jādomā arī par augstāku nodokļu slogu – finansējumu sociālajai sistēmai.
Latvijā joprojām zemo algu saņēmējiem ir salīdzinoši augsts nodokļu slogs. Šajā jomā aktuāls ir arī ēnu ekonomikas jautājums. Ēnu ekonomika ietekmē iedzīvotāju labklājību, īpaši sociālo aizsardzību. Aplokšņu algu gadījumā darbinieks nesaņems pietiekamu atbalstu slimības, bezdarba un bērnu kopšanas u.c. gadījumos, zemākas būs arī pensijas. Kā redzams 5. attēlā, dziļa materiālā nenodrošinātība visvairāk skar nepilnas ģimenes (kur vienu vai vairākus bērnus audzina viens vecāks). Otra nozīmīgākā riska grupa ir vienas personas mājsaimniecības, kur vissliktākā situācija ir pirmspensijas vecuma iedzīvotājiem, īpaši tiem, kam nav darba. 2015. gada februāra beigās 36.4% no reģistrētā bezdarbnieku skaita veidoja bezdarbnieki vecumā virs 50 gadiem, no tiem 43.8% bija ilgstošie bezdarbnieki. Tomēr zīmīgi, ka šajās bezdarbnieku rindās dominē iedzīvotāji bez augstākās izglītības. Trešais augstākais dziļas materiālās nenodrošinātības rādītājs ir vientuļiem sirmgalvjiem, kam seko daudzbērnu ģimenes. Latvijā vērojama arī augsta ienākumu nevienlīdzība reģionālā dalījumā – no Rīgas attālākajos novados iespējas atrast darbu ir sliktākas un ienākumi ir zemāki.
3.1. Jāmazina nodokļu slogs zemu ienākumu mājsaimniecībām, tas jāceļ turīgajām mājsaimniecībām. Jāmazina darbaspēka nodokļi, vienlaikus paaugstinot kapitāla pieauguma un nekustamā īpašuma nodokļus. Arī EK iesaka mazināt nodokļu slogu zemu atalgotiem darba ņēmējiem, ņemot vērā pāreju uz izaugsmei labvēlīgākiem īpašuma un vides nodokļiem un uzlabojot nodokļu saistību izpildi un nodokļu iekasēšanu. Savukārt OECD iesaka Latvijai ieviest progresīvā nodokļa sistēmu un pazemināt sociālās iemaksas zemo algu kategorijā – mazkvalificētajam darbaspēkam un nesen strādāt sākušajiem darbiniekiem. Jau iepriekšējos gados ienākumu nevienlīdzības mazināšanas nolūkā tika palielināts iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) neapliekamais minimums un atvieglojumi par apgādībā esošajām personām. Patlaban tiek pilnveidota valsts sociālā atbalsta sistēma; mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem ir paredzētas kompensācijas elektroenerģijas izdevumu kāpumam elektroenerģijas tirgus atvēršanas dēļ. Valdība plāno arī minimālās algas paaugstināšanu no 320 līdz 360 eiro, ar mērķi to pakāpeniski paaugstināt līdz 50% no vidējā atalgojuma tautsaimniecībā. Tiek diskutēts par IIN progresīvo neapliekamo minimumu, sākot ar 2016. gadu, to paaugstinot mazo algu saņēmējiem, bet vidējo algu saņēmējiem saglabājot tuvu esošajam apmēram. Savukārt algām, kas būtiski pārsniedz vidējo algu valstī, to plāno nepiemērot. Joprojām spēkā ir arī plāns par IIN likmes samazināšanu.
3.2. Reģionālās nevienlīdzības mazināšanai viens no svarīgiem instrumentiem ir pašvaldību finanšu izlīdzināšana, kurai patlaban top jauns likumprojekts. Tāpat izmantojami ES fondi, infrastruktūras pilnveides plāni, tas veicinās policentrisku tautsaimniecības attīstību. Tiesa, šis virziens būs pretrunā ar ražīguma kāpināšanas mērķi, jo no šāda viedokļa efektīvāk būtu koncentrēt spēkus tieši Rīgā, bet policentriska attīstība varētu būt kā kompromiss – lai censtos mazināt nevienlīdzību, bet vienlaikus koncentrētu finanšu līdzekļus, prasmes utt. vairākos centros. Pozitīvi, ka ārvalstu investori arvien biežāk izvērtē iespējas uzņēmumu izvietošanai reģionos, šādu viedokli AHK preses konferencē pauda Vācijas vēstniece Latvijā Andrea Viktorīna.
3.3. Nepieciešama mērķtiecīgāka pabalstu politika. EK: "Reformēt sociālo palīdzību un tās finansēšanu, lai nodrošinātu, ka tā attiecas uz lielāku iedzīvotāju skaitu, nodrošinātu pabalstu adekvātumu, pastiprinātus aktivizēšanas pasākumus un mērķtiecīgus sociālos pakalpojumus." PB pētījumā "Latvija: kurš ir bezdarbnieks, ekonomiski neaktīvais vai trūcīgais?" norāda, ka labi mērķēts krīzes laikā bijis garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalsts, kuru iespēju robežās ir vērts palielināt un piešķirt lielākam skaitam cilvēku. Eksperti secinājuši, ka atšķirībā no GMI pabalsta, kas ir domāts pašiem trūcīgākajiem, lielākā daļa sociālā atbalsta finansējuma tiek izlietots universālajiem pabalstiem, ko piešķir neatkarīgi no ienākumu līmeņa. Gribētu piebilst, ka līdzīgi secinājumi varētu būt arī par nekustamā īpašuma atlaidēm, kas tiek piešķirtas arī turīgākajiem iedzīvotājiem, jo pašvaldības cīnās par deklarētajiem iedzīvotājiem, lai kuplinātu iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļu pašvaldību budžetos.
3.4. Jāmazina ilgstošais bezdarbs. SVF vērtē, ka Latvijā bezdarba līmenis joprojām ir augsts, tomēr pašlaik pamatā ir novērojams strukturālais bezdarbs (tā uzskata arī Latvijas Banka). SVF mudina īstenot darba tirgus reformas. Organizācija rosina apsvērt sistēmas ieviešanu, kas sniegtu atbalstu mazkvalificēta darbaspēka iesaistīšanai darba tirgū. Savukārt OECD norāda, ka Latvijas nodokļu slogs ir galvenais iemesls augstajam strukturālā bezdarba līmenim un mudina palielināt aktīvās darba tirgus politikas mērogu. Jau minētā GMI pabalsta pielietošanā PB pētnieki aicina apdomāt tā paplašināšanu, atsaucoties uz vairāku citu valstu pieredzi, kurās šādu atbalstu var saņemt līdz noteiktam ienākumu līmenim. Šādai pieejai būtu jāmotivē cilvēks strādāt, un tas arī būtu atbalsts mazo ienākumu grupām. PB pētnieki pozitīvi novērtējuši Latvijā īstenotās profesionālās kvalifikācijas programmas un pārkvalificēšanās kursus, tomēr atklājuši arī neefektīvas programmas, tostarp konstatējot, ka neesot pamatoti paplašināt subsīdijas apmācībai pie darba devēja. Jāturpina arī veicināt jauniešu nodarbinātību.
4. Izglītība
Situācija izglītības jomā Latvijā ir samērā drūma. Iepriekš skaļi pieteiktā augstākās izglītības reforma ir palikusi pusratā. Kā norāda EK: "Latvija nav guvusi panākumus saistībā ar starptautiski atzītas akreditācijas sistēmas izveidi, plāni ieviest jaunu finansēšanas modeli nav skaidri, augstākās izglītības iestāžu konsolidācija ir vājināta un joprojām ir spēkā svešvalodu lietošanas ierobežojumi." ES apvienotā pētniecības centra (JRC) pētnieku izstrādātajā Pētnieciskās ekselences novērtējumā, kas cieši ir saistīts arī ar augstākās izglītības sniegumu, Latvija ierindojas pēdējā vietā ES.
Pamatizglītības sistēma ir pārāk plaša attiecībā pret skolēnu skaitu un tā netiek efektīvi izmantota. To var teikt arī par augstāko izglītību un pieaugušo apmācību. Varētu vēlēties gan lielāku jauniešu līdzdalību, gan, jo īpaši, – vecāka gadagājuma iedzīvotāju aktīvāku izglītošanos. Attīstītajās valstīs (īpaši Skandināvijā) pieaugušo izglītībā plaši piedalās pat pirmspensijas un pensijas vecuma iedzīvotāji (sk. 6. att.). Tā kā liela loma neformālajā izglītībā ir apmācībām, kuras mudina veikt (un apmaksā) darba devējs vai iestādes, arī šajā jomā aktuāla problēma ir lielo uzņēmumu mazais īpatsvars Latvijā. Lielie uzņēmumi ir ne vien inovatīvāki, bet spēj arī vairāk finansēt darbinieku apmācības.
Attiecībā uz privātām prasmju ieguves iniciatīvām galvenais šķērslis ir salīdzinoši zemie ienākumi. Galvenais iemesls, kas traucē piedalīties pieaugušo izglītībā (2011. gadā), ir finanses (to norāda 23% no aptaujas respondentiem). Otrs nozīmīgākais faktors ir grūtības savienot mācību un darba grafikus (15%). 10% aptaujāto norāda, ka apmācība nebija pieejama sasniedzamā attālumā. Tas vedina domāt, ka pārāk maz tiek izmantotas tālmācības iespējas, jo tikai 3% norāda, ka nav pieejams dators vai internets tālmācībai. Tāpat nozīme ir urbanizācijai – neapšaubāmi, ka Rīgā ir plašākas mācību iespējas gan no piedāvājuma puses, gan no iedzīvotāju turīguma puses. No pilsētām attālajos novados tālmācība varētu būt laba alternatīva.
Runājot par piemēriem ES, labākos rezultātus atkal uzrāda Skandināvijas valstis. Izglītības reformu jomā īpaši labs piemērs ir Somija, kas ieņem arī pirmo vietu pasaulē GCI gan pamatizglītības, gan augstākās izglītības un pieaugušo apmācības apakšindeksos. Somijas izglītības reformas ne mazums ir apspriestas, tā šobrīd piedzīvo jaunas reformas un, cerams, vairāki aspekti tiks iedzīvināti arī Latvijā.
6. attēls. Iedzīvotāji mūžizglītībā* pa vecuma grupām 2013. gadā, % no atbilstošā vecuma iedzīvotājiem
Avots: Eurostat, * personas, kuras mācījās vai piedalījās apmācībās pēdējās četrās nedēļās
4.1. Jāturpina apvienot teritoriāli tuvās mācību iestādes. Latvijā 37% veido izglītības iestādes ar 100 un mazāk skolēniem. Līdz ar to samazinās iespējas nodrošināt skolotājiem konkurētspējīgas algas un kvalitatīvus mācībspēkus mazajās skolās. Vidējais skolēnu skaits klasē ir viens no zemākajiem starp OECD valstīm. Somijā un Igaunijā skolēnu skaits uz vienu skolotāju ir lielāks, bet skolēnu sekmes (pēc PISA novērtējuma) ir labākas. Pozitīvi, ka Latvijas skolēnu zināšanu līmenis uzlabojas, bet uz šādu dinamiku nākotnē nevar paļauties. Latvijai īpaši jādomā par kvalitātes uzlabošanu lauku skolās, par nopietnāku darbu ar izcilajiem skolēniem (un motivējošāku sistēmu talantīgajiem pedagogiem), par papildu uzmanību zēnu sekmēm.
4.2. Jāpopularizē mūžizglītība, jāinformē par izglītošanās iespējām (īpaši tālmācību) un zināšanu saistību ar ienākumiem. Mērķtiecīgāk apmācībās jāizmanto ES fondus.
4.3. Jāuzlabo izglītības sasaiste ar pieprasījumu darba tirgū. SVF iesaka: "Prioritāšu vidū jābūt arī augstākās un profesionālās izglītības reformām, kas varētu palīdzēt izlīdzināt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma nesakritību un mazināt strukturālo bezdarbu." Šajā jomā Latvijā darbs jau noris. AHK norāda, ka Vācijas investoriem "visās trīs Baltijas valstīs vissarežģītākās problēmas joprojām sagādā darba tirgus un speciālistu pieejamība". Līdz ar to izglītības sistēmas arī Igaunijā un Lietuvā tika novērtētas negatīvi. Fakts, ka Latvijā aptaujātie uzņēmumi par šo tēmu izsakās pozitīvāk nekā iepriekšējos gados, ir skaidrojams ar to, ka Latvijā ir uzsāktas iniciatīvas un pilotprojekti darba vidē balstītu mācību izveidē, izmantojot Vācijas duālās profesionālās izglītības sistēmas elementus. "VETnet" projekta ietvaros AHK Latvijā aktīvi iesaistās šāda mācību modeļa izveidē.
4.4. Augstākajā un profesionālajā izglītībā nepieciešamas reformas. EK norāda: "Paātrināt augstākās izglītības reformas īstenošanu, jo īpaši izveidojot neatkarīgu akreditācijas aģentūru un tādu finansēšanas modeli, kas stimulē kvalitāti. Sniegt profesionālo orientāciju visos izglītības līmeņos, uzlabot profesionālās izglītības un apmācības kvalitāti, tostarp stiprinot māceklību, un gūt panākumus jauniešu nodarbinātībā, tostarp īstenojot pasākumus to jauniešu iesaistīšanai, kuri nav ne nodarbināti, ne iesaistīti izglītībā vai apmācībā un nav reģistrējušies valsts nodarbinātības dienestā." Vēl atsevišķi gribētu uzsvērt nepieciešamību paaugstināt augstākās izglītības iestāžu pasniedzēju kvalifikāciju, svešvalodu zināšanas, iesaisti pētniecībā un publicēšanos starptautiskos zinātniskajos žurnālos. Šajā virzienā arī jau tiek strādāts.
5. Veselība
Veselības finansējums, izteikts % no IKP, Latvijā ir viens no zemākajiem ES, turklāt sabiedriskā finansējuma īpatsvars kopējā veselības sistēmas finansējumā ir salīdzinoši zems. Tātad veselības izdevumus lielā mērā iedzīvotāji sedz no privātiem līdzekļiem, kas nozīmē mazāku pakalpojumu pieejamību mazturīgajiem iedzīvotājiem. 2014. gadā 19% no iedzīvotājiem nav apmeklējuši medicīnas speciālistu, lai gan ir bijusi nepieciešamība, no kuriem vairāk nekā 54% nevarējuši to atļauties finansiāli. Šis ir ar krietnu pārsvaru augstākais rādītājs starp ES valstīm (sk. 7. attēlā 2013. gada datus). Problēma, tieši tāpat kā mūžizglītības jomā, ir cieši saistīta ar iedzīvotāju ienākumiem un augsto dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaitu.
Tomēr monētai ir arī otra puse. Lietuvā došanos pie ārsta atliek mazāk par 5% iedzīvotāju, bet ar labu medicīnisko aprūpi novēršamu nāvju skaits ir gandrīz tikpat augsts kā Latvijā. Tātad svarīga ir arī ārsta kompetence un medicīniskā aprūpes kvalitāte, kas Lietuvā varētu būt sliktākā līmenī. Šie abi faktori lielā mērā nosaka arī cita rādītāja līderību negatīvā ziņā (sk. OECD valstu rādītājus) – Latvijā ir augsts potenciāli zaudēto dzīves gadu (PZDG) skaits [1], kas raksturo priekšlaicīgu mirstību un novēršamus nāves cēloņus. Šis rādītājs gan samazinās un šķiet, ka varētu tapt sasniegts arī NAP mērķis – PZDG uz 100 tūkst. iedzīvotājiem no 6746 2010. gadā prognozēts samazināt 2020. gadā līdz 5300. NAP kontrolrādītājs 2014. gadā ir 6050, bet jau 2012. gadā tas ir pārsniegts un ir 5960. Visticamāk, tas ir skaidrojams ar iedzīvotāju rocības uzlabošanos, jo arī 2014. gadā iedzīvotāji aktīvāk apmeklējuši ārstus un vairāk spējuši to finansiāli atļauties. Pozitīvi, ka mazinājies ārējo nāves cēloņu skaits, tai skaitā pašnāvību gadījumi, kas saasinās ekonomiski saspringtos periodos un samazinās, situācijai uzlabojoties – paplašinoties darba atrašanas iespējām, uzlabojoties maksātspējai utt. Tātad situācija var uzlaboties arī bez tiešām veselības sistēmas reformām, bet netiešā veidā uzlabojumu veicinājušas visas iepriekšējās tautsaimniecības attīstību veicinošās reformas.
Starp valstīm veselības aprūpes jomā pozitīvi izceļas Nīderlande un Austrija (sk. 7. att.). Bet plašāku rādītāju apkopojumu veidojošais GCI kā līderus veselības jomā vērtē ārpus ES esošo Islandi un Šveici, bet no ES valstīm labākie rezultāti ir Itālijai.
EK ir izstrādājusi Veselības programmu visai ES, lai veidotu vienotu un mērķtiecīgāku veselības aprūpes politiku. Programma paredz arī finansējumu jomas un nosacījumus. EK Latvijai īpašais ieteikums ir uzlabot veselības aprūpes sistēmas izmaksu lietderību, kvalitāti un pieejamību. Saskaņā ar Latvijas Stabilitātes programmu 2015. 2018. gadam veselības nozarei tiek paredzēts papildu finansējums – aptuveni 100 milj. eiro apmērā atbilstošajā periodā. Ierobežotā budžeta dēļ finansējums jāizmanto īpaši mērķtiecīgi un jāmazina neefektīvie izdevumi nozarē, kā to norāda EK. Turklāt, plānojot finansējumu, jāatceras, ka budžeta iespējas salīdzinājumā ar ES valstīm ir ierobežotas, jo zemāka nodokļu sloga un augstākas ēnu ekonomikas dēļ nodokļu ieņēmumi % no IKP ir vidēji zemāki nekā ES.
Latvijas Stabilitātes programmā teikts, ka plānotā veselības sistēmas reforma ir Latvijas viena no būtiskākajām strukturālajām reformām, lai sekmētu dzīves kvalitāti, palielinātu potenciālo izaugsmi un uzlabotu tēriņu efektivitāti. Tam noteikti var piekrist, vienīgi neesmu droša, ka aprakstītie pasākumi atbilst reformas būtībai, jo pamatā ir runa par finansējuma palielināšanu dažādām jomām, kas arī sniegs labākus veselības rādītājus, mazinās mediķu emigrāciju utt. Man jēdziens "veselības reforma" vairāk saistās ar savulaik Veselības ministrijas izstrādāto koncepcijas projektu par veselības aprūpes sistēmas finansēšanas modeli, kas paredz plānveida veselības aprūpes saņemšanu sasaistīt ar "veselības nodokļa" nomaksu. Tomēr nevarētu apgalvot, ka veselības aprūpes un veselīgāka dzīvesveida veicināšanā reformu klātbūtne līdz šim nav manīta. Ir gana plaši izskanējuši cīniņi optimizēt izdevumus veselības nozarē, apvienojot dažādas slimnīcas. Arī patlaban dienaskārtībā ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas un Rīgas Stradiņa universitātes apvienošana un citi plāni (par to plašāk var lasīt G. Nagles rakstā "Lielā sakrustošana"). Ir veicināta veselīgāka uztura lietošana skolās, liegts iegādāties alkoholu nakts stundās, celts akcīzes nodoklis alkoholam un tabakas izstrādājumiem, ir būtiski palielināti ierobežojumi smēķēšanai atļautās vietās, ar ES fondu palīdzību iegādātas jaunas medicīniskās iekārtas (cits jautājums, cik lietderīgs un pārdomāts ir šo iekārtu lietojums), ir paplašinājušās iespējas sportot, braukt ar velosipēdu utt.
Sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2014. - 2020. gadam teikts: "Ņemot vērā 2007. - 2013. gadā īstenotos pasākumus, kas pārsvarā tika vērsti uz strukturālo reformu īstenošanu nozarē, 2014. - 2020. gada plānošanas periodā paredzēts īstenot pasākumus, kas vērsti uz mērķtiecīgu pasākumu realizāciju ar lielākiem atdeves rādītājiem, risinot konkrētas problēmas iedzīvotāju (kā darbaspēka) labākas veselības nodrošināšanai." Ceru, ka līdzās finansējuma palielinājumam, joprojām tiks domāts arī par nelietderīgu tēriņu mazināšanu.
6. Pretcikliska ekonomikas politika
Latvija ir guvusi daudz sāpīgu mācību no krīzēm iepriekšējos gados gan attiecībā uz banku uzraudzību, gan kopējās ekonomikas politikas veidošanu, veidojot nevis pretciklisku, bet tieši otrādi – prociklisku politiku. Valdība nepietiekami pārdomāti veidoja budžetu un mājsaimniecības nekrāja ienākumu straujāka pieauguma periodā, savukārt krīzē, tieši pretēji, ar taupīšanu un izdevumu samazināšanu pastiprināja tautsaimniecības sasalumu. Daudz darīts, lai mazinātu krīzes iespēju nākotnē, tomēr patlaban ekonomikas izaugsmi negatīvi ietekmē Krievijas-Ukrainas konflikts un vājā Eiropas valstu tautsaimniecību attīstība. Tāpēc IKP izaugsmes tempu kāpināšanai ir jāmeklē papildu ekonomikas sildīšanas iespējas, vienlaikus saglabājot apdomīgu budžeta politiku.
6.1. Jāievēro fiskālā disciplīna. Latvijas Stabilitātes programmā 2015. – 2018. gadam ietvertais makroekonomiskās attīstības scenārijs izstrādāts, balstoties uz konservatīviem pieņēmumiem par ārējā un iekšējā pieprasījuma pieaugumu. Cerams, ka šāda pieeja tiks saglabāta arī vēlāk, veicot budžeta grozījumus. Kopumā par budžeta veidošanu EK rekomendē: "Saglabāt stabilu fiskālo stāvokli 2014. gadā un, sākot no 2015. gada, stiprināt budžeta stratēģiju, nodrošinot, ka novirze no vidēja termiņa mērķa atspoguļo vienīgi sistēmiskās pensiju reformas ietekmi." Šobrīd programma ietver arī iepriekš minētos pasākumus veselības (un aizsardzības) jomā, tomēr par to atbilstību vēl notiks sarunas ar EK.
6.2. Jāturpina uzturēt finanšu sektora stabilitāti. Pirms gada tika apstiprināts Finanšu sektora attīstības plāns 2014. - 2016. gadam, kura mērķis ir sekmēt finanšu sektora stabilitāti un veicināt Latvijas ekonomikas ilgtspējīgu attīstību. OECD iesaka "ierobežot atkārtota burbuļa veidošanas un plīšanas riskus, turpinot un pastiprinot finanšu sektora rādītāju analīzi un uzraugot nerezidentu banku aktivitātes ar mērķi pēc iespējas ātrāk noteikt un risināt finanšu stabilitātes riskus".
Runājot par finanšu sektoru, patlaban aktuāla ir arī kreditēšanas stimulēšana, lai sekmētu tautsaimniecības izaugsmes paātrināšanos. Lai gan šis uzdevums veicams atbilstoši ekonomiskā cikla attīstības fāzei, tomēr ir virkne pasākumu, kurus nepieciešams veikt ne vien kreditēšanas stimulēšanai, bet arī uzņēmējdarbības vides uzlabošanai ilgtermiņa ieguvumam. Bankām kā ikvienam komersantam ir nepieciešama pārliecība par tiesiskās vides stabilitāti, tāpēc jārisina problēmas ar negodprātīgiem aizņēmējiem, kas apzināti izmanto likumdošanas nepilnības, maksātnespējas procesu un tiesu sistēmu. Jāpanāk, ka investoru un kreditoru tiesību aizsardzības ziņā esam konkurētspējīgi.
6.3. Jāmazina mājsaimniecību finanšu ievainojamība un jārada ilgtspējīga pabalstu un pensiju sistēma. Galvenais mājsaimniecību finanšu stabilitātes nosacījums ir uzkrājumi nebaltai dienai, tajā skaitā gan privāti iekrājumi un finanšu investīcijas, gan sociālās apdrošināšanas sistēma.
Ņemot vērā visā ES vērojamās novecošanās tendences, pensionēšanās vecuma celšana (t.sk., izdienas pensiju saņēmējiem) ir un būs viens no politiski grūtākajiem, bet nenovēršamajiem uzdevumiem ilgtspējīgas sistēmas uzturēšanai. Patlaban Latvijā turpinās pakāpeniska iemaksu palielināšana 2. pensiju līmenī, no 2016. gada sasniedzot 6% no valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes (VSAOI) ieņēmumiem (kas ir iepriekš EK pieminētā iespējamā atkāpe no budžeta vidēja termiņa mērķa), pensionēšanās vecuma paaugstināšana līdz 65 gadiem 2025. gadā, priekšlaicīgās pensionēšanās vecuma paaugstināšana, minimālā apdrošināšanas stāža palielināšana tiesībām uz valsts vecuma pensiju, kā arī mainīta pensiju indeksēšanas kārtība. Vienlaikus uz novecošanās tendenču fona svarīgi ir demogrāfijas veicināšanas pasākumi.
Savukārt attiecībā uz privātu uzkrājumu veidošanu iespēja par ilgtermiņa ieguldījumiem saņemt IIN atmaksu ir uzkrājumus veicinošs instruments. Tomēr papildus joprojām ir jādomā par finanšpratību un aktīvāku informēšanu par ieguldīšanas iespējām.
Īss kopsavilkums
Apkopojot šos galvenos reformu virzienus, secināms, ka starp tiem ir gan tādi, kuru ieviešanā valdība, uzņēmēji un iedzīvotāji būtu vienisprātis, piemēram, uzņēmējdarbības vides uzlabošanā, gan tādi, kur var prognozēt asu pretreakciju. Tie būs virzieni, kur jānotiek pārdalei, tātad būs gan ieguvēji, gan zaudētāji. Teju visi parasti piekrīt, ka ir jāmazina ienākumu nevienlīdzība, bet, tiklīdz tas nozīmē lielākus nodokļu maksājumus, tā reakcija vairs nav tik pretimnākoša. Tikpat sarežģīts ir ēnu ekonomikas mazināšanas ceļš, jo kādam tas nozīmē arī ienākumu samazinājumu.
Šādas asas iebildes gaidāmas arī citās jomās: ostu regulējums, valsts uzņēmumu pārvaldība, izglītības vai veselības jomas. Diemžēl ne vienmēr varēs izmantot arī iepriekš minētā Agijona ieteikumu – novērst reformu radīto nevienlīdzību. Tāpēc viegli nebūs un politiķi, kas apņemsies reformas veikt, visticamāk, tiks pelti, ne slavēti. Droši vien galvenā motivācija viņiem varētu būt doma, ka to dara bērnu un mazbērnu dēļ, jo, kā jau sākumā norādīju, – reformu augļi galvenokārt ienākas ilgtermiņā.
[1] Potenciāli zaudētie dzīves gadi (PZDG) ir tie gadi, kurus cilvēks būtu nodzīvojis līdz kādam noteiktam vecumam, ja nebūtu miris nelaimes gadījumā vai kādas slimības dēļ. Aprēķinot PZDG, tiek izmantoti Veselības statistikas un medicīnas tehnoloģiju valsts aģentūras (VSMTVA) Latvijas iedzīvotāju Nāves cēloņu datu bāzes dati par mirušajiem no 0 līdz 65 gadu vecumam.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa
Komentāri ( 1 )
Ja pareizi izprotu žanra loģiku, tad šī otrā daļa arī ir pēdējā daļa un trešā daļa (kā tas ir pieņemts asarainās drāmās) nesekos. Nu tad uzņemšos šo risku (tīri latviskā labpatikā) sākt kritizēt, kas tad ir sarakstīts. Bet sākumā dažas nodevas. Protams ir ļoti labi ka t.s. "strukturālās reformas" ir saklasificētas pa "spainīšiem" un bagātīgi ilustrētas. Par to autorei cepums. Tomēr cerība ieraudzīt "strukturālās reformas" mani nepamet, tāpēc gaidot trešo raksta daļu, mēģināšu ieskicēt savas ierobežotās domas par to kā manuprāt vajadzētu skatīties uz šīm reformām.
Un sāksim ļoti konkrēti ar pirmo piedāvāto tēmu, kas pēc būtības aptver visu - " Jāturpina uzlabot uzņēmējdarbības vidi: samazinot dažādu reģistrāciju laiku un izmaksas, stiprinot investoru aizsardzību, uzlabojot nodokļu administrēšanu u.c.". No šīs megatēmas paņemsim nu pavisam "īsu" reformu - "uzlabot nodokļu administrēšanu".
Piedodiet, bet tas atgādina kādas slepenas un vēl nezināma politiskā spēka manifestu, jo...
1) administrēšanas darbības vienmēr kaut kādā laika posmā "izsmēļ" savu potenciālu, jo to sākt ietekmēt jau paša nodokļa iekasēšanas principi
2) "samazinot dažādu reģistrāciju laiku" - bezgalīgi uzlabot "administrēšanu" nav iespējams, ko pierādīja jau Zenons slavenajā eksperimentā ar Heraklu un bruņurupuci
3) u.t.t. - tāpēc piedāvājumu nevar uzskatīt par "strukturālu reformu" bet esošo procesu modernizāciju
kas būtu "strukturāla reforma", piemēram
1) nodokļu nomaksas sistēmas maiņa - jo var "avansēt" nodokli pirms darījuma vai maksāt "par faktu" pēc darījuma
2) priekšnodokļa sistēmas izmaiņas
Tapēc Igaunijā var samazināt "administratīvo" laiku, bet Latvijā to nevar
par pārējā reformām, turpinājumā ...