Tautsaimniecības smukums no iekšām un atbalsts no apakšas

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka Latvija pēc tam, kad, karsējot un gāzējot nonāca dziļā grāvī, precīzi diagnosticēja trūkumus un arī veiksmīgi remontē savas ekonomikas automobili. Runa nav tikai par nesamērīgo budžeta izdevumu un parāda nastas mazināšanu. Ilūzija par mūžīgo tautsaimniecības kāpumu uz aizņemšanās rēķina ietvēra arī orientēšanos uz nozarēm, kas saistītas ar nekustamo īpašumu, uz investīcijām ar īslaicīgu atdevi, uz iekšējo tirgu. Tagad gan domāšanā, gan izaugsmes datos priekšplānā nonācis eksports un ražošana – kas tāds, bez kā mazās Latvijas ilglaicīga attīstība nav iespējama. Jautājums ir – vai tiešām nostājamies uz kājām, liekot drošus pamatus, vai kaut ko palaižam garām?

Šajā rakstā es gribētu no ilgtspējīgas attīstības viedokļa analizēt iekšzemes kopprodukta (IKP) izlietojuma struktūru, nedaudz pieskaroties arī IKP ražošanas aspektam jeb nozaru dalījumam. Kas ir tie rādītāji, kas raksturo veselīgu organismu vai vismaz tādu, kas ir ceļā uz izveseļošanos?

Pastāv daudz ilgtspējīgas attīstības definējumu, kuri parasti aptver vides, ekonomikas un sociālpolitiskās jomas. Līdz ar to arī ar ilgtspēju saistīto tēmu plašums ir teju bezgalīgs – sākot no klimata pārmaiņām, dabas aizsardzības, resursu izmantošanas, demogrāfijas, kultūras un izglītības jautājumiem līdz ekonomikas analīzē biežāk apskatītajiem – IKP dinamikai, ārējās tirdzniecības bilancei, nozaru (īpaši rūpniecības) īpatsvariem, investīcijām un daudziem citiem rādītājiem. Šādā plašākā skatījumā, starp citu, tapusi arī Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija "Latvija 2030".

Termina ilgtspēja jeb angliskā sustainability izcelsme esot meklējama latīņu valodas vārdā sustinere, kas nozīmē "atbalsts no apakšas". Tas intuitīvi atgādināja kādu citu tautā folklorizējušos apzīmējumu – "smukums no iekšām". Ja tā padomā, kāpēc gan nē? Ja valsts tautsaimniecību uztver kā dzīvu organismu, tad laba un veselīga iekšējo orgānu sistēma varētu būt vissvarīgākais nosacījums ilgtspējai vai ilgdzīvošanai, bet tās pārmaiņas laikā, neapšaubāmi, ietekmē arī ārējā vide, uztura kvalitāte, dzīvesveids un daudzi citi faktori.

Sadalīšu apskatāmos jautājumus divos nosacītos blokos, kas gan ir savstarpēji cieši saistīti:

1. Tā kā Latvijas ārējā parāda līmenis ir gana augsts, tad izaugsmes kāpināšana uz parāda tālākas audzēšanas rēķina ir lielā mērā izsmelta. Lai saglabātu valsts parādspēju un nākotnē parādu mazinātu, nepieciešamas pozitīvas pārmaiņas ārējās tirdzniecības bilancē – tātad eksporta pārsniegums pār importu jeb citiem vārdiem – ienākumu pārsniegums pār izdevumiem. Ārējā un iekšzemes pieprasījuma dinamiku raksturo arī pārmaiņas nozaru struktūrā – vai līderes augsmē ir eksportējošās nozares (piemēram, rūpniecība un transports).
2. Kāds ir investīciju līmenis iepretim patēriņam un tā struktūra? Pārfrāzējot – vai organismam nav nepieciešami uztura bagātinātāji, un cik kvalitatīvi tie ir? Šajā aspektā ilgtspējai varētu palīdzēt lielākas investīcijas ražošanā, energoefektivitātē, kas uzlabotu arī ārējās tirdzniecības bilanci. Nedrīkst gan aizmirst arī par patēriņu kā labklājības līmeni raksturojošu rādītāju, jo pārāk lēns uzlabojums, domājot tikai par jaunām investīcijām, var turpināt provocēt iedzīvotājus lemt par citas dzīvsvietas izvēli.

Saikne starp iekšzemes pieprasījumu, eksportu un importu

Jaunās tūkstošgades pirmajos gados Latvijas eksporta izaugsme atpalika no iekšzemes pieprasījuma (privātā un sabiedriskā patēriņa, kā arī investīciju) kāpuma. Tendences mainījās 2004. gada 2. pusgadā – 2005. gadā, kad Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā deva nozīmīgu impulsu eksporta kāpumam. Tas ļāva just gandarījumu par izvēlēto ceļu un cerēt uz ilgtspējīgu izaugsmi arī nākotnē. Tomēr jau drīz kopējā pieprasījuma struktūra atkal pavērsās par labu iekšzemes pieprasījumam, kas strauji auga, pateicoties aizņēmumiem.

Krīzes laikā līdz ar rīcībā esošo ienākumu sarukumu, nenoteiktības par nākotni provocēto piesardzību tēriņos un kreditēšanas aktivitāšu noplakšanu, iekšzemes pieprasījums ļoti strauji saruka. Savukārt Latvijas reālais preču un pakalpojumu eksports, uzlabojoties konkurētspējai, negaidīti ātri atjaunoja izaugsmi, kļūstot par galveno tautsaimniecības izaugsmes dzinējspēku (sk. 1. attēlu). Pieaugot eksportētāju tirgus daļām mūsu noieta valstīs, sāka atjaunoties uzņēmumu jaudu noslodze un pakāpeniski veidojās jaunas darba vietas. Tas deva impulsu arī iekšzemes pieprasījuma uzlabojumam – nu jau ar ilgtspējīgāku pamatu salīdzinājumā ar IKP kāpumu, kas balstījās uz aizņēmumiem.

1. attēls. Eksporta un iekšzemes pieprasījuma reālais pieaugums, %

Līdz ar eksporta kāpumu aug arī pieprasījums pēc preču ražošanai nepieciešamiem izejmateriāliem, kas palielināja importu (sk. 2. attēlu). Straujāku importa kāpumu tikai kopš 2010. gada 2. pusgada sāka papildus stimulēt arī augošais iekšzemes pieprasījums, un – kas laba ziņa – īpaši pieprasījums pēc kapitālprecēm: ražošanas iekārtām un transportlīdzekļiem. Apzinoties, ka dažus gadus pieprasījums pēc kapitālprecēm varētu kāpināt importu, mērķis tomēr ir iegūt eksporta pārsvaru pār importu.

2. attēls. Iekšzemes pieprasījums, eksports un imports (faktiskajās cenās, četru ceturkšņu vidējais, % pret IKP )

Iekšējā pieprasījuma "vēderā'' – patēriņš un investīcijas

Tas atgādina, ka, analizējot pieprasījuma tendences, jāskata ne vien iekšzemes pieprasījuma kopējais apjoms, bet arī tā uzbūve – cik liela daļa tiek apēsta, ar apēšanu saprotot privāto un sabiedrisko patēriņu, kā arī ieguldījumus mājokļos, - un cik daudz no tā ir investīcijas nākotnes produkcijas un ienākumu radīšanā, ar to galvenokārt domājot investīcijas rūpnieciskajās iekārtās un būvēs. Investīcijas infrastruktūrā pamatā kalpo ilgtspējas stiprināšanai, piemēram, kvalitatīvi ceļi svarīgi tranzītam, tātad transporta pakalpojumiem, kas ir svarīga Latvijas eksporta nozare. Savukārt administratīva ēka rada ievērojami mazāku atdevi nākotnē. Gan uzsveru, ka šis dalījums ir nosacīts un neizslēdz izņēmumus – a) mājokļus, kas var būt eksporta prece, b) ražošanas iekārtu un mašīnu apjomā ieskaitītu luksus automobili, kura sagaidāmā pievienotā vērtība nākotnē varētu būt "vāji pievienota".

Tomēr atgriežamies pie produktīvajām investīcijām. Ja iekšzemes pieprasījums pirmskrīzes periodā būtu audzis uz produktīvo investīciju rēķina, tad tagadējais atspēriens eksportam būtu ar lielāku jaudu. Tādējādi arī straujais iekšzemes pieprasījuma kāpums uz aizņēmumu rēķina būtu attaisnojams. Tomēr 3. attēls labi parāda, ka 2006.- 2007. - "treknākajos no treknajiem" – gados IKP pieaugumā dominēja "apēšana" jeb privātais patēriņš: izdevumi par pārtiku, apģērbu, automobiļiem, mēbelēm, televizoriem utt. Tas radīja ilūziju par labklājības uzlabošanos, bet šī īslaicīgā ieguvuma cena ir lielāki maksājumi un lēnāka izaugsme nākotnē.

3. attēls. Devums reālajā IKP pieaugumā, % punkti

Nozares – viss sastājas savās vietās, bet vai uz ilgu?

Līdzīgu ainu rāda arī IKP ražošanas puse – nozaru dalījums. Pirmskrīzes laikā visstraujāk auga uz iekšzemes pieprasījumu orientētās nozares: tirdzniecība, būvniecība un operācijas ar nekustamo īpašumu, bet rūpniecības sniegums bija necils (sk. 4. attēlu). Rūpniekiem šajā laikā īpašas galvassāpes sagādāja darbaspēka trūkums, kas vilinājumā pēc augstākām algām bija koncentrējies strauji augošajās nozarēs. Spiediens uz algu palielinājumu bija liels, ražošanas izdevumi auga, ražīgumam stāvot uz vietas, un rūpnieki zaudēja konkurētspēju ārvalstu tirgos.

4. attēls. Devums reālajā kopējās pievienotās vērtības pieaugumā, % punkti

Taču pēckrīzes periodā rūpniecība kā galvenā eksportējošā nozare atguvās pirmā, iekarojot arī lielāku īpatsvaru kopējā pievienotajā vērtībā. Jautājums ir, vai šādu tendenci varēs saglabāt arī nākotnē?

Pirmkārt, arvien pieaug bažas par to, vai globālās krīzes ietekmē spēs saglabāties pieprasījums mūsu eksporta tirgos, un tas liek būt piesardzīgiem par eksporta izaugsmi. Otrkārt, pat pieņemot, ka Latvijas uzņēmēju spēja palielināt tirgus daļas un iekarot jaunas nišas ir augstāka nekā konkurentiem, strauju eksporta izaugsmi uzturēt būs grūti bez ievērojamām investīcijām.

Investīciju pašlaik pietiek tikai esošā ražošanas līmeņa uzturēšanai

Jau 2010. gadā vairākās rūpniecības nozarēs tika novērota ļoti augsta jaudu noslodze, kas ierobežoja iespējas kāpināt ražošanas apjomus. Lai gan kopš 2010. gada 3. ceturkšņa kopējā pamatkapitālā jeb investīcijās pamatlīdzekļos ieguldīts arvien vairāk, tomēr investīciju līmenis joprojām ir krietni zem pirmskrīzes līmeņa. Turklāt, ja no kopējā investīciju apjoma izslēgtu pamatkapitāla patēriņu (pamatfondu nolietojumu jeb amortizāciju), tad būtu jāsecina, ka esošais investīciju līmenis praktiski sedz tikai nolietojumu. Tātad tas ir nepietiekams tautsaimniecības attīstībai.

Tomēr jāatzīmē pozitīva tendence investīciju struktūrā. Tā pakāpeniski mainās par labu produktīvām investīcijām, ar augstāku un ilgāku atdevi, kas ir pamats ilgtspējīgākai ekonomikas izaugsmei. 2011. gada 1. pusgadā vairāk nekā pusi no nefinanšu investīcijām veidoja ieguldījumi rūpniecībā, īpaši elektroenerģijas, gāzes apgādes un siltumapgādes nozarē, kā arī transporta nozarē (sk. 5. attēlu). Šī gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar pērnā gada atbilstošo periodu rūpnieciskās ražošanas ēku un noliktavu būvniecība palielinājusies divas reizes. Šie ieguldījumi rūpniecībā un transportā kāpinājuši arī būvniecības nozares pievienoto vērtību.

5. attēls. Nefinanšu investīcijas pa veidiem un nozarēm (faktiskajās cenās, milj. latu) 

Varam secināt, ka situācija ir tālu no ideālas, bet uzlabojas – salīdzinājumā ar "treknajiem gadiem" IKP struktūra ir uzlabojusies un nostiprinājusi tautsaimniecības pamatus. Acīmredzot to novērtējuši arī ārvalstu investori – būtisku artavu 1. pusgada investīciju kāpumā devušas ārvalstu tiešās investīcijas. Taču 2. ceturksnī īstenoti arī vairāki nozīmīgi vietējo ieguldītāju investīciju projekti vai to posmi, plānojot veikt investīcijas arī turpmākajos ceturkšņos. Tas ļauj cerēt, ka ilgtspējas pamatu būvēšana neapstāsies.

Jāatceras, ka augstāku tautsaimniecības ienākumu mērķis nav redzēt skaistas līknes mūsu, makroekonomistu, grafikos. Vairāk produktīvu investīciju, lielāka ražošanas daļa IKP un augošs eksports nozīmē uzlabojumus sabiedrības dzīvē – demogrāfijā, migrācijas bilancē, materiālās labklājības polarizācijā u.c.

Attēlu datu avots: CSP, LB aprēķini un 2011.gada prognozes

Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 27. septembrī