Tirgojamās un netirgojamās nozares jeb stāsts par mākslu

Ar tirgojamajām nozarēm saprot tādas, kuru preces vai pakalpojumus var eksportēt un importēt (nereti gan tiek akcentēts tieši eksports). Savukārt netirgojamās nozares ir vairāk vērstas uz iekšzemes tirgu. Līdzīgi kā mājsaimniecībā – ir darbs, ar kuru tiek kuplināts ģimenes maciņš, un ir mājas darbi, kuri nepieciešami saimniecības uzturēšanai kārtībā un ģimenes locekļu atbalstam.

Plašā vispārinājumā par tirgojamo sektoru mēdz uzskatīt preču ražošanu, bet pakalpojumus – par netirgojamo. Tiek izmantots arī cits pieņēmums, kas par tirgojamo sektoru uzskata tikai apstrādes un ieguves rūpniecības produkciju (šādu pieeju parasti izmanto arī Starptautiskais Valūtas fonds), bet visas pārējās preces un pakalpojumus – par netirgojamo sektoru. Bet ir skaidrs, ka preces un pakalpojumi ir ļoti dažādi, ir tādas preces, kas būs vairāk domātas iekšzemes tirgum – kam ir īss derīguma termiņš (piemēram, atsevišķi pārtikas produkti) vai kas ir nerentablas tālākiem pārvadājumiem sava apjoma un svara dēļ (piemēram, lētāki un smagāki būvmateriāli). Tāpat ir arī pakalpojumi, kas orientēti uz eksporta tirgiem, tajā skaitā arī iekšzemē apkalpotie tūristi ir eksports (piemēram, viesnīcas).

Tad nu palūkosimies, kas saistībā ar šo nozaru dalījumu ticis vētīts, un paraudzīsimies, kā Latvijas tautsaimniecības struktūra izskatās citu valstu starpā. Jāteic, ka dažādu pētnieku un mani rakstā izmantotie rādītāji nedaudz atšķiras, tādēļ nebūs korekti tieši salīdzināt to vērtības, bet salīdzinājumam izmantosim īpatsvaru ranžējumu, pēc kura nozares var nosacīti sadalīt tirgojamajā un netirgojamajā sektorā pēc eksporta intensitātes (eksporta attiecība pret izlaidi vai pievienoto vērtību) vai nozaru produkcijas atvērtības līmeņa[1] (eksporta un importa attiecība pret izlaidi vai pievienoto vērtību). Rādītāju līdzības dēļ šādam sadalījumam būtu jābūt gana sakritīgam.

Laika gaitā šo sektoru īpatsvari ir mainījušies, pakalpojumu sektoram kļūstot arvien nozīmīgākam un nozaru produkcijai – sarežģītākai (Andrew B. Bernard un Teresa C. Fort, 2015). Globalizācija, starptautiskā tirdzniecība, darbaspēka un kapitāla mobilitāte, automatizācijas procesi un digitalizācija, labklājības pieaugums, plašāk un vienkāršāk pieejama ceļošana utt. – visi šie procesi mainījuši sektoru attiecību, un līdzšinējie preču un pakalpojumu nozaru pretnostatījumi arvien biežāk tiek apšaubīti. Tādēļ ekonomisti rēķinājuši arī dažādus vidējos rādītājus valstu grupās, cenšoties precizēt šo sadalījumu, tomēr apzinoties, ka situācija katrā valstī var atšķirties. 

Eksporta intensitāte var būt ļoti atšķirīga gan dažādās nozarēs, gan valstīs. Resursu ierobežotības dēļ mazām un atvērtām tautsaimniecībām atvērtība un eksporta intensitāte vidēji ir lielāka, tomēr rezultātus ietekmē arī valstu industrializācija un citi faktori. Šādi secinājis arī Stefan Zeugner (2013), analizējot 2009. gada datus, un tas vērojams arī 2015. gada Eiropas Savienības valstu datos (skat. 1. tabulu).

1. tabula. Ar ārējo pieprasījumu saistītā iekšzemes pievienotā vērtība 2015. gadā (% no nozaru pievienotās vērtības)

Lūkojoties uz atšķirīgo eksporta intensitāti nozarēs un valstīs, rodas jautājums, kur ir robežlīnija starp tirgojamo un netirgojamo sektoru? Lielā mērā tā ir autora izvēle, jo tiek izmantoti dažādi rādītāji gan skaitītājā, gan saucējā, tāpēc iegūtie procentuālie rādītāji nav precīzi salīdzināmi. De Gregorio et al. (1994) savulaik definēja tirgojamās nozares kā tādas, kurās eksports veido vairāk nekā 10% no saražotā (šajā gadījumā izmantota pievienotā vērtība). Vēlāk daudzi pētnieki pieņēma un izmantoja šādu definējumu, bet precizēja aprēķinus ar jaunākiem datiem un plašāku nozaru izvērsumu, piemēram, Rui C. Mano un Marola Castillo (2015). Ir gan arī autori, kas lieto savus pieņēmumus, piemēram, Amador un Soares (2012) tirgojamības sadalījumam izmanto 15% robežu. Starp "svaigākajiem" aprēķiniem var minēt Sofijas Pitones (Sophie Piton, 2019) aprēķinus par 24 Eiropas valstu vidējiem nozaru atvērtības rādītājiem (eksporta un importa attiecību pret izlaidi pa nozarēm (2. tabula)). S. Pitones aprēķinos tirgojamo nozaru sarakstu noslēdz finanšu nozare ar 15.3% atvērtības rādītāju, bet netirgojamajā sektorā augtākais atvērtības rādītājs ir mākslai, atpūtai, izklaidei (4.3%). Šāda prāva atšķirība samērā loģiski iezīmē iespējamo dalījumu, un nav jāprecizē, vai tie ir 10% vai 15%.

Vēl kāds neviennozīmīgs jautājums, kas var mainīt nozaru grupējumu, ir izvēlētais vidējo rādītāju laika periods, jo nozaru struktūra laika gaitā mainās.

Šķiet likumsakarīgi, ka līdz ar globalizācijas procesiem nozares kļūst arvien "tirgojamākas" un valstis arvien vairāk specializējas tādu produktu radīšanā, kurus pārdot visai pasaulei.

Kā rāda S. Pitones aprēķini, vidējais 24 Eiropas valstu atvērtības rādītājs kopš 1995. gada līdz 2015. gadam palielinājies par 13 procentpunktiem, turklāt ieguves rūpniecībā un apstrādē tas palielinājies ļoti nozīmīgi. Ja mēs kā robežšķirtni tirgojamā/netirgojamā sektora dalījumā izmantotu populāros 10%, tad 1995. gadā finanšu sektors būtu jāierindo pie netirgojamā sektora ar 7.9% atvērtības rādītāju, tomēr laika gaitā šī nozare kļuvusi krietni "tirgojamāka", kā rezultātā 2015. gadā atvērtības rādītājs veido jau 20.8%, vidējam rādītājam šajos 20 gados sasniedzot 15.3%.

2. tabula. Vidējais atvērtības rādītājs (importa un eksporta attiecība pret izlaidi) 24 Eiropas valstīs 1995.-2015. gadā

Bet nu laiks ieskatīties Latvijas datos un izvērtēt, kādu daļu no pašražotās izlaides mēs eksportējam un cik tas atbilst vispārīgiem pieņēmumiem un vidējiem valstu rādītājiem? Analīzei izmantosim pēdējās pieejamās piedāvājuma-izlietojuma tabulas par 2015. gadu.

1. attēls. Latvijas eksporta intensitātes (eksporta (bez reeksporta) īpatsvars izlaidē) un atvērtības rādītājs (eksporta un importa attiecība pret izlaidi) 2015. gadā pa nozarēm (%)

Piezīmes: Oranžā krāsā iezīmētas tirgojamās nozares, zilā – netirgojamās. Dalījums atbilstoši S. Pitones aprēķiniem par vidējiem eksporta un importa attiecības pret izlaidi rādītājiem 24 Eiropas valstīs.

Kā redzam 1. attēlā, vispārīgs preču un pakalpojumu sektoru sadalījums veido samērā būtiskas novirzes gan eksporta īpatsvaru, gan atvērtības ranžējumā. Starp piecām eksporta intensīvākajām nozarēm ir divas pakalpojumu nozares (izmitināšana un ēdināšana, kā arī transporta pakalpojumi), savukārt starp piecām vismazāk eksporta intensīvajām nozarēm ir divas preču nozares (būvniecība un elektroenerģija, gāze, siltumapgāde). Ārējās atvērtības rādītājs uzrāda nedaudz citu nozaru secību, bet kopumā secinājumi saglabājas līdzīgi – joprojām vērojam jauktu preču un pakalpojumu nozaru sarakstu. Tomēr tas nenozīmē, ka šāds ranžējums saglabāsies vienmēr.

Jau patlaban varam novērot, kā strauji aug būvniecības pakalpojumu eksports, kā Latvijas izglītības un medicīnas pakalpojumi kļūst arvien pieejamāki ārvalstniekiem.

S. Pitones aprēķinātais vidējais 24 Eiropas valstu ranžējums ir krietni tuvāks Latvijas attiecīgo rādītāju sadalījumam (ar sarkanu iezīmētas tirgojamās nozares, ar zilu – netirgojamās), ar to apliecinot, ka šāda novirze no dalījuma precēs un pakalpojumos ir raksturīga arī citām valstīm. Tomēr mums ir savas nacionālās īpatnības – divas ierasti uz iekšzemes pieprasījumu vērstas nozares ir "iemaldījušās" starp eksportētājām – a) ūdens apgāde, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošana un sanācija; b) tirdzniecība. Tirdzniecības nozare ietver ne tikai uz iekšzemes tirgu vērsto mazumtirdzniecību, bet arī vairumtirdzniecību, kas ir nozīmīgāk saistīta ar starpvalstu tirdzniecību, tāpēc tirdzniecības vieta šajā ranžējumā nepārsteidz. Bet kādēļ tik liela eksporta daļa ir ūdens apgādē, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošanā un sanācijā? 

Dati detalizētākā līmenī liecina, ka "vainīgā" apakšnozare/produkts ir atkritumu savākšana un apsaimniekošana, proti, galvenokārt otrreizējā pārstrāde, no kā aptuveni 70% veido metāllūžņu eksports (CSP informācija). Lielākais uzņēmums, kas nodrošina eksportu šajā grupā, ir SIA"Tolmets", kura neto apgrozījums 2015. gadā veidoja 145 milj. eiro un līdz 2017. gadam audzis līdz 193 milj. eiro (Lursoft dati). Un te veidojas samērā interesanta situācija. Atkritumu apsaimniekošana ir pakalpojumu nozare, tomēr šis eksporta produkts faktiski ir prece. Ja šie metāllūžņi tiktu pārkausēti un eksportēti pārstrādāta produkta (piemēra, stieņu) veidā, tad šie uzņēmumi būtu klasificējami pie apstrādes rūpniecības, bet gadījumos, kad tiek pielietota mehāniska vai ķīmiska pārveide (mehāniska sasmalcināšana, saspiešana), tad produkts ir attiecināms atkritumu apsaimniekošanas nozarē. Šis piemērs ir interesants ar atgādinājumu, ka praksē pakalpojumu sniegšanas un preču ražošanas dalījums ir krietni nosacīts, produkti un pakalpojumi ir daudz komplicētāki.

Šo preču un pakalpojumu sasaistes aktualitāti apliecina arī cits detalizētāks skatījums, proti, eksporta īpatsvars un atvērtības rādītājs apstrādes rūpniecības apakšnozarēs, kur ar zemāko eksporta intensitāti un atvērtību redzams ierīču un iekārtu remonts un iespiešana un ierakstīšana, kas arī lielā mērā saistās ar pakalpojumiem, lai gan kopumā apstrādes rūpniecība pieder pie preču ražošanas sektora.

2. attēls. Latvijas eksporta intensitātes (eksporta (bez reeksporta) īpatsvars izlaidē) un atvērtības rādītājs (eksporta un importa attiecība pret izlaidi) 2015. gadā pa apstrādes rūpniecības apakšnozarēm (%)

Ja runājam par augstāko eksporta īpatsvaru apstrādes rūpniecības apakšnozarēs, tad izceļas četras nozares ar īpatsvaru virs 90% no izlaides – metālapstrāde, auto un to detaļu ražošana, datoru un elektronisko iekārtu, kā arī ķīmisko produktu ražošana. Un ar 80% īpatsvaru šīm nozarēm seko elektroiekārtu ražošana. Jāteic, ka šie rezultāti nepārsteidz, šīs nozares ir jau zināmas ar vērsumu uz ārējo pieprasījumu, daudzi uzņēmumi ir lielāku uzņēmumu grupu meitas kompānijas, kas veido kādu ražošanas ķēdes posmu komplicētāka produkta ražošanā, piemēram, auto detaļas automobiļu ražošanā.

Savukārt ārējās atvērtības rādītājs augstākais ir transportlīdzekļiem un datoriem un elektroniskajām ierīcēm, kas skaidrojams ar nozīmīgu importa ietekmi sadzīvei un darbam plaši nepieciešamu preču kategorijā, kuras pamatā ražo pasaulslaveni lieli industriālie uzņēmumi.

Raksta noslēgumā atgriezīsimies pie NACE nozaru klasifikācijas burtu līmeņa salīdzinājumiem, apkoposim plašāk lietotos tirgojamo un netirgojamo nozaru dalījumus un salīdzināsim tos ar Latvijas situāciju.

3. tabula. Populārāko lietoto tirgojamo un netirgojamo nozaru dalījuma pa nozarēm apkopojums

Ko varam secināt par šiem eksporta intensitātes un atvērtības rādītājiem un Latvijas nozaru tirgojamā un netirgojamā sektora līdzību ar citām valstīm? Kopumā vispārinājums precēs un pakalpojumos vai apstrādes un ieguves rūpniecības nošķiršana no citām precēm un pakalpojumiem ir samērā tāli no realitātes, to apliecina gan pētnieku aprēķini par dažādām valstīm, gan Latvijas nozaru struktūra. Tas nozīmē, ka, analizējot kādus datus, kur nepieciešams šāds nozaru dalījums, būtu lietderīgi atteikties no vispārinājumiem un izmantot Latvijas datus vai vismaz atsaukties uz jaunākiem pētnieku aprēķiniem, pretējā gadījumā secinājumi var izrādīties aplami.

Kolēģis Oļegs Krasnopjorovs studentiem lasa lekciju "Ekonomika – zinātne vai māksla?". Šī tirgojamo un netirgojamo nozaru tēma labi ieskicē, ka ekonomikā daudz kas nav akmenī cirsts un liela daļa rezultātu var būt atkarīga no "mākslinieka" – no pētnieka pieņēmumiem un datiem.

_________________________________

[1] Rakstā izmantotie atvērtības rādītāji atspoguļo nozaru produkcijas eksporta un importa attiecību pret šo nozaru izlaidi vai pievienoto vērtību, tātad produkcijas ārējās tirdzniecības rādītāju (t.sk. patēriņam un investīcijām paredzēto), nevis nozares produkcijas ražošanai nepieciešamo starppatēriņa preču ievedumu un eksportu.