Trīs svarīgākās problēmas Latvijas vidējā izglītībā un kā tās risināt

Trīs svarīgākās problēmas Latvijas vidējā izglītībā ir:

1.  vairākas vājas skolas, kas nevar pienācīgi sagatavot jauniešus centralizētiem eksāmeniem (piemēram, sk. šeit un šeit); 
2. pedagogu zemās algas; 
3. pedagogu trūkums un novecošana. 

Šajā rakstā – par to, kā šīs problēmas ir cieši savstarpēji saistītas un kā tās risināt. 

Par katastrofālu skolotāju trūkumu Latvijā dzirdam jau vairākus gadus. Tik tiešām – brīvo darba vietu skaits un īpatsvars izglītības nozarē nemitīgi aug (1. attēls). Turklāt Latvijas skolotāji strauji noveco. Tas draud vēl vairāk saasināt skolotāju trūkuma problēmu, kad daudzi skolotāji dosies pelnītā atpūtā (2. attēls). 

Man šī pastāvīgā skolotāju trūkuma situācija liekas paradoksāla un lielā mērā arī mākslīgi uzturēta. Īstenībā Latvijā skolotāju ir vairāk nekā vairumā citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu, šo rādītāju rēķinot pret skolēnu skaitu. Proti, Latvijā ir par 10 % vairāk skolotāju sākumskolas posmā un par 20 % vairāk skolotāju pamatskolas un vispārējās vidusskolas posmā nekā vidēji ES, ja to rēķina pret skolēnu skaitu (3. attēls).

Mazas skolas, līdz ar to – mazas klases un mazs skolēnu skaits uz skolotāju – neļauj celt pedagogu algas, kas savukārt mazina profesijas prestižu un vairo ilgstoši neaizpildītas vakances. Vienalga, cik jaunu skolotāju sagatavos Latvijas augstskolas (un vienalga, cik valsts budžeta līdzekļu tiks tērēts “budžeta” vietām un stipendijām jauno skolotāju apmācībai) – pašreizējā skolotāju atalgojuma situācijā liela daļa izglītības programmu absolventu izvēlēsies darbu citās profesijās. Turklāt skolēnus, īpaši mazās skolās, nereti māca skolotāji, kuriem pašiem skolā bijušas vājas sekmes (sk. 13. un 14. slaidu šajā prezentācijā). 

Par 20 % lielāks skolēnu skaits uz vienu skolotāju (ES vidējais līmenis) ir visai reāls skaitlis arī Latvijai – tas bija jau sasniegts 2000. gadā. Kopš tā laika skolotāju skaits Latvijā mazinājies krietni lēnāk nekā skolēnu skaits (4. attēls). "Eurostat" jaunākās demogrāfiskās prognozes liecina, ka bērnu skaits skolas vecumā Latvijā 2025. gadā atsāks samazināties – līdzīgi var mazināties arī pieprasījums pēc skolotājiem (5. attēls). 

Tāpēc tā vietā, lai izmisīgi mēģinātu atrast skolotājus katrai mazai klasei (lasi –  aizpildīt vakances ar zemu algu), loģisks risinājums būtu vēl aktīvāk apvienot klases un skolas, veidojot tās lielākas un panākot lielāku skolēnu skaitu uz skolotāju. Tad, pirmkārt, skolotāju pietiktu visiem skolēniem, otrkārt, skolotājiem būtu ievērojami augstākas algas. Tas ļautu skolotāju profesijai masveidā piesaistīt jaunus talantus, kas uzlabotu arī skolēnu mācību sasniegumus.

Iespējams, ne tikai man ir radies priekšstats, ka skolotāju atalgojums pēdējos gados audzis strauji. Un tiešām – no 800 eiro 2017. gadā un 1100 eiro 2022. gada sākumā tas šī gada vasarā pieauga līdz 1400 eiro. Taču lielāko daļu no šī algu pieauguma noēda patēriņa cenu sadārdzinājums. Pedagogu vidējās algas pirktspēja šobrīd ir līdzīga kā pirms diviem gadiem. Turklāt izglītības nozarē strādājošo atalgojums joprojām ir zemāks par vidējo algu valstī (6. attēls). Tādējādi šobrīd Latvijas skolotāju algas joprojām ir ne tikai starp zemākajām ES, bet arī nekonkurētspējīgas, salīdzinot ar citām profesijām, kas pieprasa augstāko izglītību un līdzīgu prasmju kopumu. 

Neredzu citu risinājumu “skolotāju trūkumam un zemajām algām”, kā tikai palielināt skolēnu skaitu uz skolotāju. Jau tagad izglītībai tērējam teju vislielāko valsts budžeta daļu Eiropā (7. attēls) – to nevarēsim kāpināt, neapdraudot citus valsts sektora pakalpojumus (piemēram, veselības aprūpi) un/vai neceļot nodokļus. Līdz ar to, lai panāktu skolotāju atalgojuma celšanos, ir jāmeklē iekšējie resursi un veidi, kā esošās naudas izlietojumu padarīt efektīvāku. Lai gan teorētiski pastāv iespēja mazināt skolēnu instrukciju laiku (lasi – laiku, ko skolēni pavada skolā), tas diez vai ir praktiski realizējams, jo tas Latvijā jau šobrīd ir viens no zemākajām ES. Cits risinājums – skolotāja darba stundu skaita palielinājums – arī nav dienaskārtībā, jo tas Latvijā pēc starptautiskiem standartiem ir diezgan liels. 

Diez vai ir pamats uzskatīt, ka lielākajās klasēs bērniem nevarēs veltīt pietiekamu uzmanību un tādējādi var pasliktināties mācību sasniegumi. Latvijas Bankas 2017. gada pētījuma rezultāti par centralizēto eksāmenu rezultātu atšķirībām starp Latvijas skolām parāda, ka mūsu valstī skolotāju alga daudz vairāk nekā klases lielums ietekmē skolēnu mācību sasniegumus (zemas alga nedod iespēju masveidā aicināt labus skolotājus). ES valstīs ar augstākiem skolēnu mācību sasniegumiem (pēc PISA reitinga) – Igaunijā, Somijā, Polijā un Nīderlandē – skolotāju skaits, rēķinot uz 100 skolēniem, ir būtiski lielāks nekā Latvijā. Arī starptautiskie pētījumi liecina, ka skolotāja personiskās īpašības ir starp svarīgākajiem skolēnu mācību sasniegumu noteicošajiem faktoriem. Lai masveidā piesaistītu Latvijas skolās jaunus talantus – bez profesijas prestiža un atalgojuma pieauguma neiztikt.

Taču arī vidējā alga tautsaimniecībā nestāv uz vietas. Tāpēc te nepietiek vienkārši nosaukt skolotāju vidējās algas līmeni – vai tie būtu divi, trīs vai četri tūkstoši eiro – svarīgi ir, kurā gadā šīs atalgojums tiks sasniegts. Iepriekšējo piecu gadu laikā vidējā alga Latvijas tautsaimniecībā auga par aptuveni 8 % gadā, aptuveni tikpat liels atalgojuma kāpums tiek paredzēts arī turpmākajiem gadiem. Tas nozīmē vidējās algas tautsaimniecībā dubultošanu katrus deviņus gadus. Skolotāja profesijas prestiža celšanai skolotāju alga jādubulto krietni agrāk nekā 2032. gadā.

Raksts pirmreizēji publicēts portālā Delfi.