"Uzmešana" jāaizmirst: starptautiskais aizdevums būs jāatmaksā

Pirmsvēlēšanu gaisotnē politiskajā vidē izskanēja dažādas idejas attiecībā uz starptautiskā aizdevuma atmaksāšanu un izlietojumu. Lai gan tagad tās pieklusušas, droši vien daudziem vēlētājiem palikusi neskaidrība - vai tiešām aizdevumu varētu norakstīt, neatmaksāt vai vismaz pa tiešo likt lietā, atbalstot rūpniecību, zemniecību vai kādu citu nozari.

Vispirms atcerēsimies iemeslus, kāpēc Latvijai bija nepieciešams vērsties pie starptautiskajiem aizdevējiem. 2008. gadā globālās finanšu krīzes ietekmē tika izsmeltas Latvijas iespējas piesaistīt finansējumu finanšu tirgos. Krīzes apstākļos starptautiskais aizdevums glāba Latvijas budžetu. 2008. gada beigās budžetā izveidojās tāds izdevumu pārsvars pār ienākumiem, ka bez aizdevuma dažu mēnešu laikā nāktos mazināt 2009. gada budžeta izdevumus par aptuveni 1.5 miljardiem latu. Savukārt augsti budžeta izdevumi bija sabūvēti pārkaršanas gados uz ilgtermiņā neuzturamu ienākumu pamata, kas nāca nevis no konkurētspējīgas ražošanas un pakalpojumiem, bet pārsvarā no pārkarsētas nekustamā īpašuma nozares. Ko nozīmētu 1.5 miljardu budžeta samazinājums pāris mēnešos, lai valstij nebūtu jāpārtrauc vai jāatliek algu un pensiju izmaksas? To laikam vislabāk var saprast, salīdzinot ar pašreizējo situāciju, kad milzu grūtības rada un daudz laika prasa 400 miljonu latu konsolidācija 2011. gadam.

Dažs teiks, ka aizdevums bija vajadzīgs bankām, nevis valstij vai cilvēkiem. Pirmkārt, aizdevums bija un ir vajadzīgs budžetam, jo Latvija vēl joprojām tērē ik dienu 3 miljonus latu nenopelnītas naudas. Taisnība, ka neliela daļa aizdevuma palīdzēja glābt Parex banku, kurai palīdzība tika sniegta gluži tāpat kā citām bankām daudzviet Eiropā. Visām ES valstīm bija skaidrs, ka banku sabrukums var radīt katastrofālas sekas tautsaimniecībai, uzņēmumiem, tātad arī darba vietām. Ieguldījums Parex bankā jāsamēro ar iespējamiem zaudējumiem no bankas maksātnespējas, kas Parex bankas gadījumā lēsti ap 3 miljardiem latu. Turklāt neviena valsts nedzīvo izolēti, tātad iegūst vai zaudē no citas valsts it kā tīri iekšējiem lēmumiem. Ja Zviedrija vai Vācija glābj savas bankas un tās ekonomikas cieš mazākus zaudējumus, šo valstu ekonomikas var ātrāk atkopties. Tas savukārt nozīmē, ka iegūst arī Latvija, jo šīs valstis importē Latvijas preces. Ja Latvija rūpējas par savu banku sektoru, tad iegūst arī saistītie tirgi.

Tātad starptautiskais aizdevums galvenokārt ir paredzēts mūsu ekonomikas mērogam milzīgā budžeta cauruma aizlāpīšanai, kamēr Latvija pietuvina izdevumus ienākumiem. Daļa no aizdevuma bija paredzēta banku sistēmas stabilizācijai, tomēr ekonomikai diezgan veiksmīgi atgūstot konkurētspēju un akcionāriem pašiem stiprinot savas bankas, finanšu sektors Latvijā ir nostabilizējies. Tālab Latvijas Banka uzskata, ka Latvijai nav jāizmanto viss iespējamais aizdevuma apjoms un nav jāaudzē savs ārējais parāds, bet jāaizņemas tikai tik daudz, lai segtu pakāpeniski mazināmo budžeta deficītu. Patlaban tam līdzekļu ir pietiekami.

Vai starptautiskais aizdevums stimulē Latvijas ekonomiku? Protams, jo bez tā būtu ievērojami zemāki pabalsti un algas no valsts budžeta apmaksātajās darba vietās. Būtu vēl mazāks iekšējais patēriņš, vēl grūtāk klātos uzņēmumiem; arī valsts līdzfinansējuma iespējas ES fondiem būtu daudz mazākas. Jāatceras, ka ekonomikas stimulēšanai tiešā veidā ir izmantojami ES fondu līdzekļi, kas ir ievērojams naudas apjoms Latvijas tautsaimniecības izmēram - tuvākajos trīs gados 2.6 miljardi latu. Turklāt patlaban jāizmanto iespēja naudu nevis vienkārši apgūt, bet ieguldīt mērķtiecīgi. Nauda jāiegulda ražojošā sfērā, ar to saistītā pētniecībā un izglītībā.

Un visbeidzot - kā būtu ar starptautisko aizdevēju "uzmešanu"?

Parādu dzēšana SVF praksē notikusi tikai attiecībā uz pasaules nabadzīgākajām valstīm, kas atbilst noteiktiem ekonomikas attīstības kritērijiem. Latvija šajā kategorijā ar savu ekonomiskās attīstības līmeni nevar nokļūt.

Latvijai kā mazai un atvērtai, no eksporta un investīcijām atkarīgai valstij daudz vairāk nekā lielvalstīm jārūpējas par savu labo reputāciju. Ja mēs darbojamies uzticami, tad mums ir zemākas procentu likmes par ārējo parādu, tātad vairāk naudas paliek valsts vajadzībām. Ja Latvijas valsts ir uzticama, tad mūsu uzņēmumiem ir vieglāk strādāt ar ārvalstu partneriem. Uzticamība palīdzēs atjaunot kreditēšanu, procentu likmēm nebūs milzīgas pievienotās likmes, kādas būtu, uzticamību zaudējot un kuras padarītu ražošanu gandrīz neiespējumu. Vai uzticamību var nopelnīt, atsakoties maksāt aizņemtu naudu, ko Latvija pati lūdza?

Tātad atliek pretējais - strādāt, lai nopelnītu. Patlaban vērojamā ekonomikas situācijas stabilizācija Latvijā ir tieši saistīta ar tirgus dalībnieku uzticību SVF/ES programmas gaitai. Ir skaidrs, ka tirgus reakcija uz valsts un SVF nesaskaņām būtiski sadārdzinātu vai ierobežotu finansējuma piesaistīšanu finanšu tirgos, kā rezultātā valstij tik un tā būtu nepieciešama starptautisko aizdevēju palīdzība. No šāda aspekta galvenais "sods" par "līgumsaistību ar SVF nojaukšanu līdz pamatiem", kā tas izskanējis dažu politiķu pirmsvēlēšanu kampaņā, būtu dramatisks kredītreitingu samazinājums un totāls investoru uzticamības sabrukums, kas uz ilgu laiku liegtu valstij pieeju finanšu tirgiem un attiecīgi arī ekonomikas atgūšanos.

Raksts publicēts portālā "Delfi" 2010. gada 19. oktobrī.