Uzņēmēju viedoklis: Kas traucē un kā veicināt zinātnes atklājumu pārnesi uz uzņēmējdarbību?
Šajā Covid-19 pandēmijas laikā esam lielā mērā piemirsuši par attīstības jautājumiem. Tas ir radījis zināmu vilšanās sajūtu to uzņēmēju vidū, kuri domā par jaunām rūpnieciskām idejām, jauniem produktiem, jauniem uzņēmumiem.
Īsumā
-
Akadēmiskās zinātnes pētījumi lielākoties nenotiek uzņēmējdarbībai aktuālās tēmās;
-
Latvijā trūkst finansējuma ķēde zinātnē balstīto izgudrojumu komercializācijai, kas augsta riska apstākļos var būt izšķirīgi svarīgi;
-
Latvijas uzņēmumi nereti ir savu ārvalstu mātes kompāniju pasūtījumu izpildītāji bez pētniecības daļas, to papildina MVU kapacitātes nepietiekamība;
-
Informācijas trūkums par zinātnes iespējām, vāja sadarbība starp zinātniskajām institūcijām;
-
Nepieciešams apjomīgāks finansējums komercializācijas procesiem, jaunuzņēmumu ekosistēmai.
Kas traucē un kā veicināt zinātnes atklājumu pārnesi uz uzņēmējdarbību
Ilgtspējas jautājumiem būtu jāpievēršas divtik aktīvi, jo īpaši, ņemot vērā strauji nākošās pārmaiņas Zaļā kursa ietvaros, kas daļai nozaru un uzņēmumu dienaskārtību mainīs vēl daudz būtiskāk par pandēmiju. Un šīs pārmaiņas nebūs viegli un ātri iedzīvināmas. Tāpēc par zinātņietilpīgu uzņēmumu attīstīšanu un jaunu produktu iedzīvināšanu ir jādomā jau tagad.
Ko par zinātnes atklājumu komercializāciju domā uzņēmēji, kādi ir šķēršļi un kas būtu jāmaina?
Ilmārs Osmanis (augsto tehnoloģiju uzņēmuma AS "HansaMatrix" dibinātājs un ilggadējs valdes priekšsēdētājs, tagad aktīvāk pievērsies 3D fotonikas un optisko risinājumu uzņēmuma "LightSpace Technologies" attīstībai.) I. Osmanis allaž ir gatavs padalīties ar savu pieredzi un iezīmē, viņaprāt, galvenās problēmas:
"a) vispirms jau akadēmiskās zinātnes pētījumi lielākoties nenotiek uzņēmējdarbībai aktuālās tēmās, līdz ar to tie īsti nav vajadzīgi;
b) Latvijā pilnīgi iztrūkst finansējuma ķēde – deeptech jeb zinātnē balstīto izgudrojumu komercializācijai. Granti ir; sēklas fondi ir ar pavisam mazu naudiņu; pēc sēklas fondiem līdz Series A ir finansējums, savukārt turpmākais finansējums iztrūkst pilnībā.
c) Latvijā vispār nefinansē "Apvārsnis Eiropa" konkursos labi startējušos Latvijas projektus, kas konkurencē (dažkārt negodīgā) Eiropas līmenī ir kvalificējušies, bet nav saņēmuši finansējumu;
d) valsts pārvaldes attieksme – Covid-19 periodā tika izdomāts un izsniegts atbalsts frizieriem un pat tirdzniecības centru īpašniekiem, diemžēl tika aizmirsti deeptech jaunuzņēmumi un jaunuzņēmumi vispār."
Pavasarī izsakoties par elektronikas/elektrotehnikas nozari, I. Osmanis bez šī vēl minēja: "Nepieciešams darbaspēks, aprīkotas laboratorijas, jāapmaksā zinātnieku darbs, iesaistot ārvalstu speciālistus uz vismaz 3-5 gadu līgumiem, lai nodrošinātu zināšanu pārnesi un pēctecību. Tas veicams sadarbībā ar industriju, lai ir skaidri virzieni."
⸙
AS "Latvijas Finieris" ir uzņēmums, kurš aktīvi domā par iespējām ražot augstākas pievienotās vērtības produktus un vēl septembrī organizēja zinātnieku forumu "Bērzs – tā potenciāls šodien un nākotnē", uzklausot zinātnieku idejas par jaunu produktu ražošanu. Atsevišķi uzņēmuma iesaistes projekti jau tika pieminēti koksnes ķīmijas zinātnieku stāstā. Šaubu nav – uzņēmumam ir vērā ņemama pieredze komercializācijas procesos. Māris Būmanis (AS "Latvijas Finieris" valdes loceklis) uzskata, ka zinātnes un uzņēmēju ciešāku mijiedarbību kavējoši faktori ir vairāki un meklējami abās iesaistītajās pusēs.
"Ja runājam par uzņēmumiem, tad daļai, īpaši tiem, kas strādā kā pakalpojumu sniedzēji un ražo produktus ārvalstu zīmoliem, nemaz nav dabīgās, konkurences vadītās motivācijas veikt zinātnē balstītas inovācijas. P&A departamenti tradicionāli tiek izvietoti zīmolu mātes valstīs. Tāpat ir saprotams, ka daļa uzņēmēju, īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) segmentā, ļoti piesardzīgi izturas pret visu nezināmo vai arī viņus attur apziņa par savu finansiālo iespēju robežām. Jauni, inovatīvi produkti vai tehnoloģijas ļoti bieži tiešām ir izmaksu ietilpīgi. Izpētes projekti var būt mērāmi miljonos eiro, turklāt noslēguma fāzē nepieciešams apjomīgs starptautiskā marketinga darbs. Ņemot vārā, ka to visu pavada salīdzinoši augsts risks, nav brīnums, ka interese par sadarbību ar zinātni ir zema. Lai uzņēmēji būtu gatavāki pieņemt lēmumus par lielām, fundamentālām inovācijām, kā iespējamais risinājums ir specifiska, jaudīga līdzfinansējuma programma inovatīvu produktu ieviešanai ražošanā. Kas nāktu komplektā ar nodokļu atlaidēm ražošanas un tirgvedības sākotnējā fāzē, kad zināmu laiku neizbēgami nākas strādāt ar zaudējumiem.
Savukārt tiem uzņēmumiem, kuri sadarbības iespējas meklē jau tagad, nereti nav informācijas un līdz ar to arī ticības Latvijas zinātnisko institūciju kapacitātei un iespējām. Tāpēc attiecībā uz zinātnes pusi viens no traucēkļiem ciešākai sadarbībai ar industriju, manuprāt, ir salīdzinoši vājā pašreklāma. Ja jums ir pakalpojums un vēlaties, lai otra puse to pērk, ir nepieciešama iniciatīva – sevi pozicionēt, piedāvāt sadarbību, skaļāk runāt par savām iespējām. Kā risinājums varētu būt izglītojoši konsultatīvu pakalpojumu attīstīšana, pasniedzot tos uzņēmumiem pietiekami "garšīgi", tā iedrošinot tos iesaistīties izpētes projektos. Piemēram, kvalitatīvu konsultāciju nodrošinājums visā procesā pirmā projekta realizācijai.
Problēmas rada arī zinātnei pieejamā finansējuma struktūra. Lai sadarbību starp zinātni un uzņēmējdarbību veicinātu, pirmkārt, nepieciešams stabils valsts finansējums, kas dod iespēju zinātniekiem mazāk domāt par naudas piesaisti, bet vairāk par tautsaimniecības attīstības iespējām. Protams, ir labi, ka liela daļa naudas šobrīd Latvijas zinātnē ieplūst caur Eiropas fondiem. Taču pieredze rāda, ka tādā veidā zinātnieku fokuss bieži tiek novirzīts no Latvijai būtiskiem jautājumiem, resursus pamatā veltot Eiropas projektu administrēšanai un finansējuma "apgūšanai". Ja zinātniskās organizācijas varētu vairāk fokusēties uz tieši Latvijas biznesa videi piemērotiem augstvērtīgiem risinājumiem, noteikti arī uzņēmēji to pamanītu un atbilstoši novērtētu.
Visbeidzot, ļoti nepieciešama ciešāka dažādu Latvijas zinātnisko organizāciju savstarpējā sadarbība. Uzņēmumiem visbiežāk ir nepieciešami kompleksi risinājumi, kur pārklājas vairākas zinātniskās jomas. Latvijas veiksmes atslēga var būt tikai ciešā sadarbībā, turklāt ne tikai starp vietējām zinātniskajām institūcijām, bet Baltijas un visas Eiropas līmenī. Šobrīd diemžēl bieži vērojama klasiskā "deķa vilkšana" katram uz savu pusi."
⸙
Voldemārs Brēdiķis ir uzņēmējs un biznesa eņģelis, aktīvs Baltijas inovāciju ekosistēmas dalībnieks, LatBAN valdes loceklis. Viņaprāt, zinātnes pārnese uz uzņēmējdarbību var notikt trīs veidos: izpildot kāda konkrēta uzņēmuma pasūtījumu vai veidojot jaunuzņēmumu un attīstot produktu. "Iespējams, vēl pastāv iespējas pārdot intelektuālo īpašumu (IP) kādiem IP fondiem, taču, visdrīzāk, šādi fondi vairāk sadarbojas ar pasaules top zinātniskajām institūcijām. Tradicionāli universitātes komercializāciju deleģē saviem tehnoloģiju pārneses centriem, kas pārvalda IP universitātes interesēs, un arī pašiem zinātniekiem ir jāmeklē līdzekļi savu pētījumu tālākai finansēšanai. Tomēr ne vieniem, ne otriem nav nepieciešamās uzņēmējdarbības kompetences, un galvenais izaicinājums tādēļ ir tieši komercializācija, radot jaunus produktus, ko iespējams īstenot, dibinot un attīstot jaunuzņēmumus. Un šeit arī var būt vairāki scenāriji – atkarībā no IP tiesiskā regulējuma, universitāšu stratēģijas un valsts inovāciju politikas – tie var būt universitāšu spin-off uzņēmumi, pašu zinātnieku dibināti vai ar kādu komercializācijas aģentu, starpnieku palīdzību dibināti jaunuzņēmumi. Tādēļ var secināt, ka zinātnes komercializācija ir atkarīga gan no pašiem zinātniekiem, gan no inovāciju ekosistēmas spēlētāju rīcības un sadarbības. Tādēļ, lai izstrādātu priekšlikumus zinātnes komercializācijas veicināšanai, jāanalizē, kas ir katra spēlētāja motivācija tajā aktīvi piedalīties, un tad jāpēta, ar kādiem instrumentiem to atbalstīt.
Kā motivēt zinātniekus meklēt veidus, kā komercializēt savus sasniegumus? Neesmu zinātnieks, tādēļ varu tikai minēt, ka zinātnieki, pirmkārt, vēlas realizēt savu talantu un zināšanas, risinot kādus viņiem interesantus pētniecības jautājumus, un materiālā labklājība un resursi arī ir primāri nepieciešami, lai viņi varētu šo darbu turpināt. Gluži saprotams, ka viņiem ir svarīga arī atzinība, novērtējums un noderīguma apziņa. Dabā iekārtots tā, ka ūdens tek pa visvieglāko ceļu, arī cilvēki pamatā rīkojas tāpat. Tas nozīmē, ka izvēlei iet zinātnes komercializācijas ceļu ir jābūt zinātniekam pietiekami vienkāršai un pieejamai. Lielākā daļa pasaules valstu šo izaicinājumu risina neveiksmīgi, veltīgi tērējot milzu summas un enerģiju, cenšoties "pielauzt" zinātniekus kļūt par komersantiem. Izņemot ASV, kur uzņēmējdarbības izglītība ir integrēta visās akadēmiskajās nozarēs un katrs zinātnieks ir apguvis nedaudz vairāk kā pamatus – tādā veidā ASV universitātes iegūst potenciālu zinātnieku-uzņēmēju kombināciju ar augstu komercializācijas potenciālu. To vēl papildina ļoti plašas iespējas eksperimentēt ar uzņēmējdarbību – universitāšu inkubatori, akseleratori, dažādas uzņēmējdarbības prakses un praktiskie darbi. Latvijā labs piemērs ir universitāšu inkubators "UniLab", un tādus vajadzētu veidot aizvien vairāk, kā arī piesaistīt tiem riska kapitālu un industriālos partnerus.
Ja pašiem zinātniekiem nav kompetences un kapacitātes īstenot komercializāciju, tad šī funkcija jāuzņemas citiem. Latvijā labs piemērs ir "Commercialization Reactor", kas jau 12 gadus nodarbojas ar zinātnisku jaunuzņēmumu radīšanu. No vienas puses, tiek meklēti zinātnieki, kuri vēlas komercializēt savus sasniegumus, no otras – uzņēmēji, kas vēlas un var nodarboties ar komercializāciju. Zinātnieki kopā ar uzņēmējiem veido jaunas komandas, kļūstot par jaunu jaunuzņēmumu dibinātājiem, kas tālāk šo zinātnisko sasniegumu attīsta par produktu. Eiropā arī ir piemēri, kad zinātnieki netiek tieši iesaistīti jaunajās komandās, bet viņu IP tiek atlasīti un līdzīgā veidā piedāvāti jaunuzņēmumu dibinātājiem. Pasaules pieredze rāda, ka šādu vai līdzīgu procesu var organizēt gan pašas universitātes, gan valsts vai pašvaldību organizācijas, gan arī komercsabiedrības. Tomēr ir būtiski, lai aktivitātes tiek koordinētas un koncentrētas ap universitātēm, nevis valsts vai privātajām struktūrām.
Zinātnes komercializācijas process no uzņēmējdarbības vadības viedokļa ir tāds pats kā jebkura cita komercializācija, bet ir viena nianse – tehnoloģija nav izmantojama tirgū uzreiz. Atšķirībā no parastā biznesa attīstības procesa, kur sākumā tiek identificēts tirgus pieprasījums (kas atsaucas uz kādu problēmu vai iespēju), zinātnes komercializācijas gadījumā parasti būs jāmeklē klients, kam šāds risinājums varētu būt aktuāls un tad jāpielāgo tehnoloģijai, lai radītu atbilstošu produktu. Un šis patiesībā ir ļoti būtisks un izšķirošs faktors tieši zinātniska jaunuzņēmuma sākuma stadijā, jo tehnoloģijā jau ir ieguldīti lieli līdzekļi, bet komerciālā gatavība ir neproporcionāli zema. Tādēļ šajā kritiskajā stadijā nepieciešama valsts vai universitāšu palīdzība un sadarbība, turklāt – jo agrāk, jo labāk. Nepieciešami finanšu un tehniskie resursi, lai sameklētu un attīstītu tirgus potenciālu un nokļūtu līdz minimālajam darbspējīgajam produktam (angļu valodā MVP – minimum viable product). Finansējums un resursi tālākai tehnoloģijas attīstībai vai pētniecībai, pirmkārt, jāpakārto komercializācijai un tie jāpiešķir "spin-off" kompānijām, nevis zinātniekiem. Arī universitātēm, piešķirot finansējumu pētniecībai vai inventāra iegādei, vajadzētu vadīties primāri pēc komercializācijas, nevis pētniecības kritērijiem vai IP kvantitātes kritērijiem. Piemēram, ja zinātnieks ir izveidojis komandu, nodibinājis jaunuzņēmumu, piesaistījis riska kapitālu, ieguvis atsauksmes no potenciālajiem klientiem, noslēdzis līgumu par IP licenzēšanu, noslēdzis nodomu protokolu ar industrijas spēlētājiem, u.tml. Protams, universitātēm ir jāpalīdz zinātniekiem šos kritērijus sasniegt, gan pārveidojot savs tehnoloģiju pārneses centrus, gan koncentrējot ap sevi nepieciešamos uzņēmējdarbības un kapitāla resursus. Tādā veidā tieši universitātes ir tās, kam ir lielākā loma zinātnes komercializācijā.
Pasaulē arvien vairāk notiek industrijas sadarbību veidošana ar jaunuzņēmumu ekosistēmu – caur inkubatoriem, akseleratoriem, tehnoloģiju smilškastēm un riska kapitāla ieguldījumiem, un arī valsts pārvalde un kapitālsabiedrības ar saviem resursiem tajā iesaistās arvien aktīvāk. Latvijā kā piemēru var izcelt "Latvijas valsts mežu" iniciatīvu "Silvatech". Taču gan Latvijā, gan pasaulē arvien vairāk uzņēmumi meklē veidus, kā sadarboties ar jaunuzņēmumiem. Arī valsts kopējās interesēs ir aktīvas un konkurētspējīgas inovāciju ekosistēmas uzturēšana, jo tā dod potenciālu ekonomikas izaugsmei un uzņēmumu konkurētspējai ilgtermiņā, bet tas ir iespējams vienīgi tad, ja tajā pietiekamā daudzumā ir pati galvenā komponente – inovācijas, kas var būt vairāku veidu, un viens no tiem ir produkti, kas balstīti uz pavisam jaunām tehnoloģijām vai izgudrojumiem. Var secināt, ka valstij un arī pārējiem inovāciju ekosistēmas dalībniekiem ir jāpieliek maksimāli daudz pūles, lai veicinātu pēc iespējas vairāk jaunuzņēmumu, kas balstīti uz zinātniskiem sasniegumiem vai tehnoloģiskām inovācijām, rašanos. Ja ekosistēmā un ekonomikā būs pietiekams agrīnas stadijas jaunuzņēmumu blīvums, tad augs gan to kvalitāte, gan visi inovāciju ekosistēmas dalībnieki – zinātnieki, universitātes, jaunuzņēmumu dibinātāji, investori un finanšu instrumentu pārvaldnieki, nodokļu administrācija, industrija un eksportētāji un pārējās komercsabiedrības – spēs sasniegt savus galvenos veiktspējas rādītājus.
Vēlos informēt, ka tekstā:
«… …»
Jūsu interneta pārlūkā saglabāsies tā pati lapa