Uzņēmums nav spēļu automāts finanšu resursu aizdevējam

Šajā rakstā turpināšu kolēģa Ivara Tillera pagājušonedēļ aizsākto tēmu par uzņēmumu bilancēm un banku kreditēšanu.

Peļņa un uzņēmumu pelnītspēja raksturo uzņēmuma darbības veiksmi, kas lielā mērā ir atkarīga no tirgus pieprasījuma un uzņēmuma vadības spējas operatīvi reaģēt uz tirgū notiekošajām pārmaiņām. Tomēr, lai piesaistītu finansējumu uzņēmējdarbības attīstībai, papildus peļņas rādītājiem aizdevēju interesē arī uzņēmuma finansiālā atkarība.

Ņemot vērā, ka kreditors uzņēmuma veiksmīgas darbības gadījumā nepiedalās peļņas sadalē, bet saņem regulārus procenta maksājumus un pamatsummas atmaksu, tam ir rūpīgi jānovērtē, cik liels ir risks neatgūt sākotnēji aizdotos finanšu resursus uzņēmuma bankrota un likvidācijas gadījumā – īpaši, ja tie tiek aizdoti ilgtermiņā. Ir jāņem vērā, ka gadījumā, ja finansiālā atkarība ir lielāka, pozitīvas un negatīvas apgrozījuma izmaiņas vairāk ietekmēs uzņēmuma peļņas līmeni un sekojoši arī pašu kapitālu. Tādēļ pašu kapitāla apjoms, pretstatīts jau aizņemtajiem līdzekļiem, ir viens no rādītājiem, ko aizdevējs rūpīgi izsver, pirms pieņemt lēmumu par turpmāka aizdevuma sniegšanu.

Cik pamatoti ir kreditoru izteikumi par labu uzņēmējdarbības projektu trūkumu un uzņēmēju trauksme par finanšu resursu nepieejamību, raugoties no uzņēmumu bilanču stāvokļa skatupunkta? Krīzes izraisītais apgrozījuma kritums 2008. gada nogalē un 2009. gadā, kas norisinājās uz straujās izaugsmes gados būtiski pieaugušā uzņēmumu parāda fona, noteica, ka daudzu uzņēmumu maksātspēja būtiski pasliktinājās un banku izsniegto kredītu maksājumu kavējumu skaits pieauga. Uzņēmumu peļņas straujajam kritumam un pieaugošajam finansiālajam riskam (spējai pildīt uzņemtās saistības) sekoja banku kreditēšanas nosacījumu pārskatīšana, bankām pat ierobežojot atsevišķu kreditēšanas pakalpojumu sniegšanu. Pašlaik situācija sāk izskatīties cerīgāk, tomēr joprojām saglabājas būtiskas problēmas daudzu uzņēmumu bilancēs. Bet – par visu pēc kārtas.

Pozitīvā ziņa ir tāda, ka Centrālās statistikas pārvaldes apsekotie uzņēmumu darbības rezultāti norāda uz pelnītspējas atgūšanos 2010. gadā, kas vēl gadu iepriekš – krīzes iespaidā – bija negatīva vairākumā tautsaimniecības nozaru. Rentabilitātes kopējo uzlabojumu ir sekmējusi gan izmaksu samazināšana un uzņēmējdarbības optimizācija, gan arī vērojamais produkcijas noieta kāpums ārējos tirgos. Vairāku nozaru pelnītspēja gan vēl būtiski atpaliek no pirmskrīzes līmeņa – pamatā tās ir operācijas ar nekustamo īpašumu, viesnīcas un restorāni, būvniecība, sabiedriskie, sociālie un individuālie pakalpojumi. Tomēr aizvien vairāku nozaru rentabilitāte jau tuvojas straujās izaugsmes laiku – 2007. gada – līmenim – te jāmin lauksaimniecība un mežsaimniecība, apstrādes rūpniecība, elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgāde.

Līdz ar pelnītspējas uzlabošanos 2010. gada pirmajos trijos ceturkšņos uzlabojusies arī uzņēmumu spēja segt procentu maksājumus, t.i., pieaugusi peļņas pirms procentu un nodokļu samaksas attiecība pret maksājamo procentu summu, liecinot par finansiālā riska pazemināšanos. Šī rādītāja uzlabojumu ir sekmējis ne tikai peļņas pieaugums, bet arī maksājamo procentu summu samazinājums. Šeit gan jāpiebilst, ka krīze ir ieviesusi korekcijas aizdevēju riska vērtējumā. Lai gan eiro un latu procentu likmes naudas tirgū ir nozīmīgi samazinājušās un sasniegušas vēsturiski zemāko līmeni, kredītu procentu likmes uzņēmumiem (un privātpersonām) ir kritušas mazāk, jo komercbankas ir pārskatījušas ar uzņēmumu kreditēšanu saistītos riskus un paaugstinājušas tā saucamās pievienotās likmes – tās atspoguļo konkrēto kredītņēmēju risku. Pārāk zems segums procentu maksājumu segšanai un līdz ar to nespēja tos pilnībā veikt saglabājas ne vien viesnīcu un restorānu biznesā, bet arī operācijās ar nekustamo īpašumu, kur uzņēmumu darbība un biznesa paplašināšana iepriekš tika pārlieku balstīta uz aizņemto līdzekļu rēķina.

Pēdējā laikā pieaudzis arī jaundibināto uzņēmumu skaits, kuru bilances, visticamāk, nav pārslogotas ar pārmērīgu kredītu nastu un kuri attīstības paātrināšanai ar laiku varētu sekmīgi piesaistīt kredītresursus. Tomēr šīs ziņas vērtējamas divējādi. Veidojot jaunus uzņēmumus un apgūstot uzņēmējdarbības iemaņas Latvijas iespējas nākotnē ieraudzīt vairāk veiksmīgu uzņēmumu tikai palielinās. Tomēr, kā liecina LURSOFT apkopotie dati, vairāk nekā 40% no visiem 2010. gadā reģistrētajiem SIA bija tieši mazkapitāla SIA, tātad ar samazinātu pamatkapitālu (zem Ls  2000). Šādu uzņēmumu iespējas piesaistīt nozīmīgus kredītresursus būs nelielas.

Bet tagad par problēmām. Aplūkojot uzņēmumu saistību un pašu kapitāla attiecību pēdējos gados, redzams, ka uzņēmumu finansēšanās struktūra ir kļuvusi arvien atkarīgāka no ārējiem finanšu avotiem, kas līdz ar apgrozījuma kritumu krīzes laikā pasliktināja uzņēmumu finansiālo stabilitāti un spēju pildīt uzņemtās saistības. Tā kā iepriekšējo gadu zaudējumi ir samazinājuši uzņēmumu pašu kapitālu, ir sašaurinājušās arī uzņēmumu iespējas aizņemties papildu līdzekļus uzņēmējdarbības attīstīšanai. Straujākais kopējo saistību un pašu kapitāla attiecības pasliktinājums 2009. gadā bija vērojams viesnīcu un restorānu nozarē, kur pašu kapitāls ir samazinājies uz pusi. Pašu kapitāla samazinājums sekoja arī būvniecības, tirdzniecības un operācijas ar nekustamo īpašumu nozarēs. Vienīgās nozares, kas spēja palielināt pašu kapitālu, bija elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādes un ieguves rūpniecības nozare. Kopējo ainu drūmākās krāsās iekrāso vasaras vidū publicētais LURSOFT secinājums, ka vairāk nekā 40% no 51 tūkstoša iesniegtajiem un digitalizētajiem uzņēmumu gada pārskatiem (šeit gan jāpiebilst, ka kopumā vairāk nekā 76 tūkstoši uzņēmumu ir iesnieguši gada pārskatus) 2009. gadu ir noslēguši ar negatīvu pašu kapitālu. Lai gan Centrālās statistikas pārvaldes apsekoto uzņēmumu 2010. gada ceturkšņa dati liecina par peļņas pieaugumu, kopējais uzņēmumu pašu kapitāls nav būtiski palielinājies un saistību un pašu kapitāla attiecība joprojām norāda uz augstu uzņēmumu finansiālo atkarību.

2009. gadā uzņēmumu kopējās saistības gandrīz nemainījās, bet banku aizņēmumi, kam pēdējos gados bija noteicošā loma ekonomikas attīstības virzīšanā, sāka samazināties, aizņemot vien 34% no kopējām uzņēmumu saistībām (par 2010. gadu dati vēl nav pieejami). Interesanti, ka saistību pieaugums ir vērojams bilances postenī "citi aizņēmumi", kas aizņem 19% no kopējām uzņēmumu saistībām. Vai pieaugošais saistību apjoms nozīmē, ka uzņēmumi ir atraduši alternatīvus finansēšanās avotus? Iespējams, bet skaidri to nevaram zināt, jo diemžēl ceturkšņu dati neļauj izdarīt secinājumus par aizņēmuma avotu. Tomēr augstais uzņēmumu finansiālās atkarības rādītājs vieš bažas par iespējām viegli piesaistīt aizdevumus jauniem projektiem nozarēs, kurās straujā izaugsmes atgriešanās nav gaidāma. Tādēļ vienlīdz iespējams, ka aizņēmumu pieauguma pamatā ir Latvijā raksturīgā "shēmošanas" talantu likšana lietā. No vairākiem ekspertiem un praktiķiem nācies dzirdēt arī neglaimojošas versijas par uzņēmumiem, kas draudošu maksātnespēju risina, palielinot saistību apjomu "uz papīra", tādējādi samazinot esošo "labticīgo" kreditoru ietekmes iespējas uzņēmuma maksātnespējas procesā vai tiesiskās aizsardzības procesā.  

Latvijas uzņēmumi ir ļoti dažādi, un nebūt ne visi ir izsmēluši vai zaudējuši banku uzticību. Apstākļos kad ekonomika sāk augt un daļa konkurentu ir izstājusies no spēles, palikušajiem ir iespēju laiks attīstīties. 2010. gadā apsekoto uzņēmumu dati liecina par spēju sabalansēt ieņēmumus ar izdevumiem. Lai gan banku kredītu kavējumi sākuši mazināties, parāda slogs un atkarību no kreditoru finanšu līdzekļiem saglabājas joprojām augsta. Un bankas, nevis citi avoti, joprojām paliek biežākais kreditors, ja uzņēmuma biznesa idejas īstenošanai vai vēlmei paplašināties nepietiek ar saviem finanšu resursiem.

Tomēr jāņem vērā skaudrā realitāte – komercbankas ir būtiski pārskatījušas riska vadības politiku, un kredītu pieejamība vismaz tuvākajos gados nebūs ne tuvu tik liela, kā aizvadītajos straujās izaugsmes un ekonomikas pārkaršanas gados. Noslēgšu rakstu ar nelielu to faktoru apkopojumu, ko bankas min kā nepieciešamus veiksmīgai sadarbībai un uzņēmumu attīstībai.

• Biznesa projektam ir jābūt ekonomiski pamatotam un pārliecinošam. Tātad arī reālistiskam. Līdz ar iepriekš vērojamo apgrozījuma kritumu, šobrīd īpaši svarīga ir spēja skaidri pierādīt, ka pakalpojumam vai produktam būs noiets.
• Ne mazāk svarīgs faktors kreditora skatījumā ir kļuvusi uzņēmuma darbības priekšvēsture un uzticamība. Banku veiktajās aptaujās tūlīt pēc finanšu krīzes bankas norādīja, ka sadarbību turpina pamatā ar esošajiem klientiem, kuru darbības priekšvēsture ir zināma un ir iemantojusi uzticību.
• Kreditora mērķis nav uzņemties visu uzņēmējdarbības risku. Tāpēc no uzņēmēja puses ir nepieciešams līdzfinansējums kā apliecinājums tam, ka uzņēmējs ir gatavs riskēt līdz ar banku. Ja uzņēmējam nav nepieciešamā pašfinansējuma, tad ir jāvērtē iespējas piesaistīt riska kapitālu. Pretēji bankai, riska kapitāla investors kļūst par uzņēmuma līdzīpašnieku, līdz ar to uzņemoties daļu no uzņēmējdarbības riska, taču arī sagaidot paaugstinātajam riskam atbilstošu atdevi, jo investora peļņa ir tieši atkarīga no uzņēmuma veiksmīgas darbības un attīstības.

Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 25. janvārī