Vācijas un Francijas ekonomika: viena upe, divi krasti…

Nesen publiskotie Eurostat dati par eiro zonas iekšzemes kopprodukta (IKP) 2. ceturkšņa ātro novērtējumu atklāj ne pārāk iepriecinošu ainu. Eiro zonas ekonomikai 2. ceturksnī stagnējot, Vācijas ekonomika sarukusi par 0.2% salīdzinājumā ar 1. ceturksni, kamēr Francijas ekonomikas izaugsmes temps bijis 0% jau otro ceturksni pēc kārtas. Šādu Vācijas rezultātu var izskaidrot daļēji ar korekciju pēc sekmīgā 1. ceturkšņa un daļēji ar eksporta tempu pasliktināšanos 2. ceturksnī. Tiek prognozēts, ka jau 3. ceturksnī Vācijas ekonomikas tempam vajadzētu atkal atgriezties pozitīvajā teritorijā. Savukārt Francijas ekonomika jau ilgu laiku nespēj uzņemt apgriezienus, un faktiski pēdējo gadu garumā stagnē.

Pēc būtības gan Vācija, gan Francija ir divas lielākās Eiropas Savienības dalībvalstis pēc IKP lieluma, iedzīvotāju skaita un izmēra, abas raksturo augsta attīstības pakāpe, līdz ar to šādas atšķirības daudziem varētu likties nesaprotamas. Globālā finanšu krīze ir skārusi visas eiro zonas valstis lielākā vai mazākā mērā. Interesanti, ka Francijā IKP tempu kritums krīzes iespaidā ir bijis salīdzinoši maigāks, nekā daudzās citās eiro zonas valstīs (tostarp arī Vācijā), pateicoties privātā patēriņā stiprumam. Taču Francijas ekonomikas pēckrīzes atkopšanas ātrums būtiski atpaliek no tās tuvākā kaimiņa - Vācijas.

1. attēls. Vācijas un Francijas IKP izaugsmes temps, %

Avots: Eurostat, 2014., 2015. g, - prognoze

Kāpēc Vācijas ekonomikai pēc krīzes kopumā veicas labāk nekā Francijas tautsaimniecībai, ja tās daudzu faktoru ziņā ir līdzīgas un pat ģeogrāfiski atrodas vienas un tās pašas upes - Reinas - dažādos krastos? Par to jau kādu laiku notiek plašas diskusijas politiķu un ekonomistu aprindās. Te minēšu vairākas būtiskas lietas, kas nosaka šādu situācijas attīstību.

Konkurētspēja, konkurētspēja un vēlreiz konkurētspēja

Pēdējos gados Vācijas ražotāju konkurētspēja ir ievērojami pieaugusi. Tikmēr Francija ir viena no eiro zonas valstīm (līdztekus Itālijai), kas pēdējos gados visstraujāk zaudējusi konkurētspēju. Lielā mērā tas skaidrojams ar ievērojami augstākām darbaspēka izmaksām, salīdzinot ar Vāciju. Pēc Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem, laika posmā no 1999. līdz 2007. gadam vienības darbaspēka izmaksas Vācijā samazinājās par vidēji 1% gadā, kamēr Francijā tās pieauga par vidēji 2% gadā. Kā zināms, izmaiņas vienības darbaspēka izmaksās veido divi elementi: produktivitātes izmaiņas un darbaspēka izmaksas. Ņemot vērā, ka produktivitāte abās valstīs attīstās diezgan līdzīgi, pie vainas ir darbaspēka izmaksas, un Francijas gadījumā atšķirības lielā mērā izskaidro lielākas ar darbaspēku saistītas sociālās izmaksas nekā Vācijā.

Tomēr cenu konkurētspējas jautājums nav vienīgais faktors, kas nosaka sekmīgāku Vācijas pēckrīzes atkopšanos salīdzinājumā ar Franciju. Starp citiem nozīmīgiem elementiem minami Francijas deindustrializācija un ražošanas sektora struktūras īpatnības, nepietiekamas investīcijas izpētē un attīstībā (R&D), kā arī draudzīgāka vide uzņēmējdarbības veikšanai Vācijā salīdzinājumā ar Franciju.

Tabula. Globālās konkurētspējas indekss, 2013-2014

Avots: 2013 World Economic Forum

Lai arī abas valstis raksturojamas kā attīstītas industrializētas ekonomikas, tomēr pēdējos gados vērojama būtiska rūpnieciskās ražošanas sektora samazināšanās Francijā. Pēc Eurostat datiem, rūpnieciskās ražošanas sektora īpatsvars kopējā Francijas pievienotajā vērtībā pēdējo 10 gadu laikā sarucis par gandrīz ceturtdaļu - no 13.4% no kopējās pievienotās vērtības 2003. gadā līdz 10.2% 2013. gadā. Šis rādītājs būtiski atpaliek no eiro zonas vidējā (15.7%).

Savukārt Vācijā rūpniecības sektora īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā 2013. gadā veidoja 21.8%.

Francijas deindustrializācija notiek jau ilgu laiku, īpaši strauji process attīstījies kopš pagājušā gadsimta 80. gadu vidus. Interesanti, ka vēl 1950. gadā rūpniecības īpatsvars bija tuvu 30%. Paralēli rūpniecības īpatsvara kritumam pievienotajā vērtībā krasi samazinājies arī nodarbināto skaits rūpniecībā.

2. attēls. Rūpnieciskās ražošanas sektora īpatsvars Francijas pievienotajā vērtībā, %

Avots: Eurostat

Rūpnieciskās ražošanas sektora īpatsvara samazināšanās pievienotajā vērtībā nelabvēlīgi ietekmē Francijas ārējo tirdzniecību, ņemot vērā, ka pašlaik rūpnieciskā produkcija joprojām veido lielāko daļu (ap 80%) Francijas eksporta. Turklāt rūpniecības attīstība veicina tādas pozitīvas lietas kā inovācijas un know-how. Zema Francijas konkurētspēja nozīmē, ka ražotāji, lai noturētu peļņas normas, izvēlas samazināt investīcijas, kas savukārt būtiski bremzē uzņēmumu attīstību un neveicina jaunu darba vietu radīšanu. Rezultātā veidojas apburtais loks. Francijas deindustrializācija un zema cenu konkurētspēja iet roku rokā ar zemākām nekā citur (piemēram, Vācijā) ražotāju peļņas normām.

20. gadsimta beigās un šī gadsimta sākumā Vāciju bieži vien mēdza raksturot ar epitetu "the sick man of Europe" ("Eiropas slimnieks"), jo tajā laikā šīs valsts ekonomiku raksturoja daudzas būtiskas problēmas. Stipra politiskā griba un apņēmība ļāva laika posmā no 90.  gadu vidus līdz 2005. gadam Vācijai veikt būtiskas reformas un transformēties. Tika ielikts stiprs fundaments, kas ļāva tautsaimniecībai sekmīgi atkopties pēc 2009. gada krīzes. Vācija ir pievērsusies labklājības sistēmas reformām krietni agrāk, nekā daudzas citas Eiropas valstis, kā arī veiksmīgi īstenojusi darbaspēka tirgus un pensiju reformas. Pašreizējais Vācijas tautsaimniecības modelis balstās uz stipru industriālo bāzi un tikpat stipru mazo un vidējo uzņēmumu sektoru, kas nozīmē investīcijas R&D, augstu nodarbinātības līmeni un labu konkurētspēju.

Savukārt Francijas ražojošā vide koncentrējas ap ļoti lielajiem uzņēmumiem (Top 200 kompānijās strādā ap 30% nodarbināto un tās saražo trešdaļu no kopējās pievienotās vērtības) un daudziem ļoti maziem uzņēmumiem. Vidējā izmēra uzņēmumu gandrīz nav, kas nozīmē nepietiekamas inovācijas, problēmas ar jaunu darbavietu radīšanu un pozīciju zaudēšanu eksporta tirgos. Nevar nepieminēt arī mazāk draudzīgu vidi uzņēmējdarbībai, kas izpaužas lielākā nodokļu slogā (ja salīdzinām ar to pašu Vāciju), darbaspēka tirgus mazākā elastībā salīdzinājumā ar konkurentiem, kā arī alternatīvu finansēšanas avotu trūkumā.

Ko darīt?

Labā ziņa ir tāda, ka Francijas valdība apzinās izveidojušos situāciju un ir iecerējusi virkni iniciatīvu, kas palīdzētu atjaunot uzņēmēju konkurētspēju un veicināt ekonomisko izaugsmi. Cita starpā iecerētas izmaiņas fiskālajos plānos, piemēram, ievērojama nodokļu sloga samazināšana uzņēmumiem, kas ļautu tiem atjaunot peļņas normas, tādējādi veicinot darbavietu radīšanu un investīcijas.

Jaunākie Eurostat IKP dati ir vēl viens atgādinājums Francijas valdībai nekavēties un rīkoties enerģiski strukturālo reformu īstenošanā.

Tomēr arī otrā Reinas krastā likumdevēji un uzņēmēji nevar dusēt uz lauriem. Lai arī pašreizējā brīdī Vācija kopumā ir visdinamiskākā no lielajām Eiropas ekonomikām, ar augstu izaugsmes potenciālu un konkurētspēju, pamazām arī tur vienības darbaspēka izmaksas aug. Nākotnē tas varētu apdraudēt arī Vācijas konkurētspēju, ja tā neturpinās savu pozīciju tālāku nostiprināšanu.

Neaizmirsīsim, ka notikumi vadošajās eiro zonas ekonomikās ietekmē arī Latvijas tautsaimniecības attīstību un ikviena mūsu iedzīvotāja ikdienas dzīvi. Eiro zona ir nozīmīgākais Latvijas ārējās tirdzniecības partneris, īpaši ciešas ir mūsu saites ar Vāciju. Tāpēc notiekošais šajās valstīs tieši ietekmē Latvijas uzņēmējus.

Ir arī netieša ietekme – lai arī pašreiz Latvijas ekonomika ir starp visstraujāk augošajām eiro zonā un Eiropas Savienībā kopumā, pēdējie ģeopolitiskie notikumi ir likuši mūsu eksportētājiem pārorientēt savu darbību un meklēt jaunus noieta tirgus. Šādā situācijā būtiski, lai mūsu lielākajos sadarbības partneros būtu vērojama izaugsme, ko, cerams, veicinās arī Eirosistēmas iecerētie pasākumi uzņēmējdarbības kreditēšanas veicināšanā.

Vēl viens aspekts – lai arī Francijas un Vācijas ekonomikas ir nesalīdzināmi lielākas par Latviju, tomēr šo valstu pieredze ir nozīmīga, lai izprastu strukturālo reformu lomu ekonomikas konkurētspējas veicināšanā un nepieļautu kļūdas labvēlīgas uzņēmējdarbības vides veidošanā.

Raksts publicēts portālā Delfi 2014. gada 27. augustā.