Vai dalība ražošanas ķēdēs uzlabo Latvijas uzņēmumu produktivitāti?

Tas, kas agrāk nebija iedomājams, šodien ir realitāte, tai skaitā arī tas, ka vienas un tās pašas preces ražošanā var piedalīties vairākas valstis un ļoti liels uzņēmumu skaits. Šādi veidojas tā saucamās ražošanas ķēdes, kurās katra valsts sniedz savu pienesumu: no produkta izstrādes un starppatēriņa preču piegādes līdz faktiskajai ražošanai, montāžai, pārdošanai un pēcpārdošanas apkalpošanai [1]. Tas kļuva iespējams 1980. gados, notiekot revolūcijai informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jomā.

Ražošanas ķēdi mūsdienās bieži raksturo ar pievienotās vērtības līkni (1. attēls), kas parāda sakarību starp aktivitāti un pievienoto vērtību. Virzoties pa šo līkni no kreisās puses (ar preces radīšanu saistītie pakalpojumi) uz labo, pievienotā vērtība sākotnēji samazinās. Vēlāk, produkta sadales, mārketinga un pēcpārdošanas apkalpošanas stadijā, tā sāk palielināties. Piemēram, Iphone viedtālruņa ražošanas procesa gadījumā Apple kompānija piedalās gan produkta sākotnējās izstrādes stadijā, gan pašā pēdējā ar produkta realizēšanu un apkalpošanu saistītajā stadijā, t.i. veicot aktivitātes ar visaugstāko pievienoto vērtību, pārējās aktivitātes ar zemāku pievienoto vērtību novirzot citiem uzņēmumiem, kas var atrasties dažādās pasaules valstīs [2].

Latvija šajās ražošanas ķēdēs tomēr atrodas tuvāk pievienotās vērtības līknes zemajam punktam – tās vidus posmā, importējot iekārtas un starppatēriņa preces, ko pēc tam izmanto ražošanā un preču montēšanā [3]. Latvijas Banka jau iepriekš rakstīja par ražošanas ķēdēm un to lomu starptautiskajā tirdzniecībā, t.sk. Latvijas eksporta tirgus daļas attīstībā [4]. Latvijas uzņēmumu līmeņa datu pieejamības uzlabošanās ļauj padziļināt analīzi, piemēram, pievēršoties jautājumam, vai dalība starptautiskajā tirdzniecībā uzlabo Latvijas uzņēmumu sniegumu, t.sk. produktivitāti un konkurētspēju.

1. attēls. Ražošanas ķēdes pievienotās vērtības līkne

Avots: http://www.dec-ced.gc.ca/eng/resources/publications/studies/2012/268/index.html

Kopā ar kolēģiem no Igaunijas un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) piedalījāmies projektā, kas izpētīja produktivitātes attīstību Latvijā un Igaunijā, ko veicina dalība starptautiskajā tirdzniecībā, to sasaistot ar dažāda līmeņa aktivitātēm ražošanas ķēdēs. Šajā rakstā pievērsīsimies Latvijas rezultātiem, savukārt Igaunijas rezultātu izklāsts atrodams pētījumā.

Produktivitātes prēmija, piedaloties ražošanas ķēdēs

Mūsu pētījums iekļaujas tajā literatūras klāstā, kas analizē eksporta un produktivitātes mijiedarbību, aplūkojot pašselekcijas un mācīšanās no eksportēšanas efektus. Proti, pētniekus ilgu laiku ir interesējis jautājums, kāpēc eksportējošie uzņēmumi ir produktīvāki. Parasti izvirza divas (savstarpēji neizslēdzošas) hipotēzes. Saskaņā ar pašselekcijas hipotēzi eksportējošiem uzņēmumiem piemīt augstāka produktivitāte tāpēc, ka tikai produktīvāki uzņēmumi var segt fiksētās izmaksas, kas rodas, uzņēmumam sākot eksportēt. Saskaņā ar mācīšanās no eksportēšanas hipotēzi dalība starptautiskajā tirdzniecībā liek uzņēmumiem veikt pasākumus produkta kvalitātes un ražošanas procesa uzlabošanai, kas ir nepieciešams, lai izturētu sīvu konkurenci starptautiskajos tirgos. Jāatzīmē, ka gandrīz visos pētījumos tiek apstiprināta pašselekcijas hipotēze, taču secinājumi attiecībā uz mācīšanās no eksportēšanas hipotēzi ir jaukti un atkarīgi no pētāmās valsts.

Mūsu pētījums paralēli šiem jautājumiem aplūko arī dalības ražošanas ķēdēs aspektu, sadalot eksportu dažādos veidos, šādi radot novitāti empīriskajā literatūrā.

Tā preču eksports tiek sadalīts gala preču un starppatēriņa preču eksportā, atsevišķi analizējot arī re-eksportu [5]. Pakalpojumu eksports tiek savukārt sadalīts transporta pakalpojumu eksportā (kurš Latvijas gadījumā veido 36% no kopējā eksporta [6]) un pārējo pakalpojumu eksportā, kurā, tajā skaitā, ietilpst inovatīvie datorpakalpojumi, informācijas, kā arī uzņēmējdarbības pakalpojumi, kuru loma saistībā ar komunikāciju līdzekļu tehnoloģiskajiem jauninājumiem pēdējā laikā paaugstinās [7].

Šis sadalījums ļauj atsevišķi aplūkot tās eksporta komponentes, kam ir raksturīga augstāka pievienotā vērtība, jo tās atrodas vai nu ražošanas ķēdes sākumstadijā (vairāki starppatēriņa preču eksporta veidi, R&D pakalpojumu eksports), vai nu pašā galā (mārketinga un pārdošanas pakalpojumi). Savukārt gala preču eksports un transporta pakalpojumu eksports, visticamāk, ir ar zemāku pievienoto vērtību (t.i. šie eksporta veidi atrodas pievienotās vērtības līknes vidus posmā), jo tie ir saistīti ar relatīvi standartizētu preču montāžu un loģistikas pakalpojumiem.

Pētījumā tika pielietota metodoloģija, kas parasti tiek izmantota, pētot ekonomikas politikas pārmaiņu ietekmi uz dažādām vienībām (uzņēmumiem, mājsaimniecībām, bezdarbniekiem utt.) [8]. Šī metodoloģija tiek plaši pielietota arī ar ekonomiku nesaistītajās jomās, piemēram, medicīnā, vērtējot jauno medikamentu efektivitāti kādas slimības ārstēšanā. Mūsu gadījumā saskaņā ar šo metodoloģiju katram mērķa grupas uzņēmumam, kurš iesaistās kādā no eksporta aktivitātēm un turpina eksportēt vismaz divus gadus pēc kārtas, atrod citu – pēc vairākiem parametriem ļoti līdzīgu uzņēmumu, kurš pēdējo divu gadu laikā nav eksportējis, tādējādi veidojot uzņēmumu kontrolgrupu. Šie parametri, kas tiek ņemti vērā, veidojot uzņēmumu kontrolgrupu, ir uzņēmuma darbaspēka produktivitāte, tā pastāvēšanas ilgums, tajā nodarbināto skaits, likviditātes apjoms, ārvalstu investora esamība no OECD un citām valstīm.

Nākamajā posmā tiek salīdzināti šie mērķa grupas un kontrolgrupas uzņēmumu rādītāji (uzsvaru liekot uz produktivitāti) gadā, kad uzņēmums ieiet starptautiskajos tirgos, kā arī nākamajos divos gados. Tātad zemāk tekstā ar produktivitātes pieaugumu domāts tās pieaugums attiecībā pret sākotnējo līmeni salīdzinājumā ar līdzīgu kontrolgrupas uzņēmumu kopu.

Pētījuma rezultāti

2. attēlā ir skaidri redzams, ka, uzņēmumiem piedaloties starptautiskajā tirdzniecībā paaugstinās to produktivitāte. Tā sāk kāpt uzreiz pēc tam, kad uzņēmums uzsāk eksportēšanu, produktivitātes prēmijai (ap 20%) nemainoties nākamajos divos gados.

Tātad novērtējumi rāda, ka Latvijas gadījumā varētu būt spēkā mācīšanās no eksportēšanās fenomens, kad eksportējošs uzņēmums uzlabo produkta vai procesa kvalitāti, taču pārsteidzošs ir produktivitātes prēmijas nemainīgais raksturs. Grūti noticēt, ka uzņēmums apgūst jaunas tehnoloģijas, uzlabo ražošanas procesu un mārketingu jau pirmajā gadā un turpmāk mācīšanās process tiek pārtraukts.

Iespējams, uzņēmumi startē starptautiskajos tirgos ar relatīvi zemu zināšanu un produktivitātes bāzi un mācīšanās tiešām notiek jau pašā sākumā, uzņēmumam gūstot piekļuvi starptautiskajiem tirgiem. Alternatīvi šie novērtējumi varētu liecināt par to, ka produktivitātes prēmija nav mācīšanās no eksportēšanas rezultāts, bet uzņēmums vienkārši izmanto priekšrocības, ko tam sniedz mēroga efekts, pilnīgāk noslogojot esošos resursus (t.i. paaugstinot kapacitātes izmantošanas intensitāti). Visticamāk, novērtējumi atspoguļo abus minētos skaidrojumus.

Salīdzinot to produktivitātes prēmiju, kuru uzņēmums gūst, tirgojot starppatēriņa preces un gala preces, skaidri redzam, ka dalība ražošanas ķēdes tuvāk ražošanas procesa sākumposmam (t.i. eksportējot starppatēriņa preces) sniedz lielākus guvumus.

Interesanti, ka gadījumā, ja uzņēmums nodarbojas ar re-eksportēšanu, tas ne tikai gūst produktivitātes ziņā, bet arī spēj paaugstināt prēmiju nākamajos gados. Jāpiebilst, ka Latvijas re-eksportētāju radītā pievienotā vērtība ir tiešām diezgan augsta, par ko liecina Latvijas Bankas iepriekšējā pētījuma rezultāti [9].

2. attēls. Darbaspēka produktivitātes prēmijas atšķirības starp mērķa grupas un kontrolgrupas uzņēmumiem, %

Piezīme: Gaiši zilā krāsā atzīmēta starpība starp rādītājiem, kas nav statistiski nozīmīga; tumši zilā krāsā - kas ir statistiski nozīmīga, pie nozīmīguma līmeņa vismaz 10%. Attēlā atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, izmantojot PSM metodoloģiju, katram uzņēmumam piešķirot divus pēc vairākiem parametriem līdzīgākus uzņēmumus un nosakot "līdzības" pakāpi ar kalipera palīdzību (vienādu ar 0.05).

Interpretējot šos rezultātus, ir arī jāpiebilst, ka starppatēriņa preču eksporta galamērķis pārsvarā ir kāda no OECD valstīm ar augstu ienākuma līmeni, savukārt vairāk nekā puse no gala preču eksporta tiek realizēta pārējās valstīs (3. attēls). De Loecker (2007) [10] pētījums savukārt rāda, ka galamērķim var būt nozīmīga ietekme uz eksporta produktivitātes prēmiju, jo iespējas mācīties no attīstīto valstu uzņēmumiem ir lielākas.

3. attēls. Preču eksporta struktūra virzienu griezumā, %, 2016. g.

Pievēršoties pakalpojumu eksportam, arī varam novērot produktivitātes prēmijas atšķirības starp tiem uzņēmumiem, kas sniedz transporta pakalpojumus un tiem, kas sniedz pārējos pakalpojumus (4. attēls). Taču, interpretējot šos novērtējumus, ir jāņem vērā ļoti mazais novērojumu skaits, uz kuriem tie pamatojas (attiecīgi 86 un 56 uzņēmumi). Tāpēc mērķa grupas uzņēmumiem esam pievienojuši arī tos uzņēmumus (kas sākotnēji tika izslēgti no mērķa grupas), kas eksportē tikai vienu gadu un nākamajā jau izkrīt no eksportētāju grupas. Tas ļauj palielināt novērojumu skaitu (attiecīgi līdz 180 un 150) un pārbaudīt rezultātu stabilitāti. Šķiet, ka produktivitātes prēmija uzņēmumiem, kas eksportē inovatīvus pakalpojumus, ir noturīgs rezultāts, savukārt liecības par produktivitātes guvumiem, piedaloties transporta pakalpojumu eksportā, nav viennozīmīgas.

4. attēls. Darbaspēka produktivitātes prēmijas atšķirības starp mērķa grupas un kontrolgrupas uzņēmumiem, %

Piezīme: Gaiši zilā krāsā atzīmēta starpība starp rādītājiem, kas nav statistiski nozīmīga; tumši zilā krāsā - kas ir statistiski nozīmīga, pie nozīmīguma līmeņa vismaz 10%. Attēlā atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, izmantojot PSM metodoloģiju, katram uzņēmumam piešķirot divus pēc vairākiem parametriem līdzīgākus uzņēmumus un nosakot "līdzības" pakāpi ar kalipera palīdzību (vienādu ar 0.05).

Ir arī daži aprēķini, kuri netika iekļauti mūsu pētījuma gala versijā. Piemēram, esam arī konstatējuši, ka eksportētāji, kas eksportē vismaz divus dažādus preču vai pakalpojumu veidus, kā arī tie, kas realizē savu produkciju vai sniedz pakalpojumu vairākās valstīs, panāk labākus rezultātus produktivitātes pieauguma ziņā (5. attēls). Visbeidzot, ja salīdzinām tos uzņēmumus, kas ienāk tirgū uz vismaz 2 gadiem (mūsu bāzes novērtējumi pamatojas uz šo mērķa grupu) ar tiem, kas eksportē vismaz 1 gadu (tādējādi ietverot arī tos uzņēmumus, kam nav īpaši veicies starptautiskajā tirgū), tad skaidri redzama augstākā produktivitātes prēmija tirgū noturīgākiem uzņēmumiem.
 

5. attēls. Darbaspēka produktivitātes prēmijas atšķirības starp mērķa grupas un kontrolgrupas uzņēmumiem trešajā gadā pēc eksporta uzsākšanas, %

Piezīme: Gaiši zilā krāsā atzīmēta starpība starp rādītājiem, kas nav statistiski nozīmīga; tumši zilā krāsā - kas ir statistiski nozīmīga, pie nozīmīguma līmeņa vismaz 10%. Attēlā atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, izmantojot PSM metodoloģiju, katram uzņēmumam piešķirot divus pēc vairākiem parametriem līdzīgākus uzņēmumus un nosakot "līdzības" pakāpi ar kalipera palīdzību (vienādu ar 0.05).

Secinājumi

Pētījuma gaitā tika secināts, ka piekļuve starptautiskajiem tirgiem uzlabo uzņēmumu produktivitāti, īpaši tiem uzņēmumiem, kas eksportē preces vai pakalpojumus ar augstāku pievienoto vērtību un atrodas ražošanas ķēdes sākuma vai beigu stadijā. Proti, produktivitātes prēmija ir augstāka, eksportējot starppatēriņa preces vai ar transportu nesaistītus pakalpojumus, kā arī veicot re-eksporta aktivitātes. Daudzos gadījumos produktivitātes prēmija nemainās trīs gadu garumā, kas varētu liecināt gan par sākotnēji zemo bāzi, gan par to, ka, eksportējot tiek efektīvāk izmantoti esošie resursi.

Šie rezultāti nozīmē, ka, lai panāktu lielāku un ilgtspējīgu produktivitātes pieaugumu pēc ienākšanas starptautiskajā tirgū, Latvijas uzņēmumiem vajadzētu vairāk iesaistīties ražošanas ķēdes aktivitātēs ar augstāku pievienoto vērtību. Ekonomikas politikas pasākumi, kas stimulē inovācijas, piemēram, uzņēmumu un pētniecības iestāžu sadarbība pētniecības jomā, veicinātu konkurētspēju šajās zināšanu ietilpīgajās aktivitātēs, kā arī ļautu uzņēmumiem vieglāk pārvarēt ar eksportēšanu saistītās barjeras (piemēram, ar ienākšanu starptautiskajā tirgū saistītas fiksētās izmaksas).

[1] Skat. piemēram, ECB (2013). How Have Global value Chains Affected World Trade Patterns. Monthly Bulletin, May 2013

[2] Grimes S and Sun Y (2016). China's Evolving Role in Apple's Global Value Chain. Area Development and Policy, 1(1).

[3] Liecības par šo ir atrodamas ECB (2013). The Role of Central and Eastern Europe in Pan-European and Global Value Chains. Monthly Bulletin, June 2013 https://goo.gl/21rkjw kā arī pēdējā OECD pārskatā par Latviju OECD (2017). OECD Economic Surveys: Latvia 2017 https://goo.gl/triqqj

[4] https://www.makroekonomika.lv/globalas-vertibu-kedes-un-loma-starptautiskaja-tirdznieciba

[5] Re-eksporta plūsmas tika novērtētas, izmantojot pētījumā izklāstīto pieeju Beņkovskis K., Bērziņa S., Zorgenfreija L. (2016). Evaluation of Latvia's Re-exports Using Firm Level Trade Data. Baltic Journal of Economics, 16(1), 1-20

[6] pamatojoties uz 2016. gada datiem, kas ir atrodami https://statdb.bank.lv/lb/Data.aspx?id=200

[7] Latvijas Banka nesen publicēja detalizētu pētījumu par Latvijas pakalpojumu eksportētājiem, Beņkovskis K., Tkačevs O. (2015). Latvijas pakalpojumu eksportētāju ekonomiskais raksturojums. Latvijas Bankas pētījums, 6/2015 https://www.makroekonomika.lv/sites/default/files/p_6_2015_lv.pdf

[8] Propensity score matching (PSM), jeb Tieksmes vērtējuma saskaņošanas metodoloģija, kas sīkāk ir aprakstīta pētījumā

[9] Beņkovskis K., Bērziņa S., Zorgenfreija L. (2016). Evaluation of Latvia's Re-exports Using Firm Level Trade Data. Baltic Journal of Economics, 16(1), 1-20

[10] De Loecker, J. (2007) Do Exports Generate Higher Productivity? Evidence from Slovenia. Journal of International Economics, 73, 69-98