Vai eiro zona beidzot redz gaismu tuneļa galā?

Zemas naftas cenas, ASV ekonomikas izaugsme, ekspansīva Eirosistēmas monetārā politika kopā veido īsto brīdi, lai eiro zona varētu izrauties no ieilgušās krīzes un balstīt ekonomikas atkopšanos, kas jau pašlaik novērojama statistikas rādītājos. Pat neskatoties uz to, ka Eiropai kaimiņos norisinās vairāki konflikti, kas, protams, atstāj iespaidu uz eiro zonas ārējo tirdzniecību, iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsme jau pagājušā gada sākumā pārsniedza gaidīto, turklāt būtiski uz augšu pārskatītas šī gada un nākamā gada izaugsmes prognozes. Uzņēmēju un patērētāju noskaņojums ir atgriezies 2011. gada līmenī. Bezdarbs turpina samazināties un uzlabojušies arī kredītu pieprasījums un piedāvājums.

Jācer, ka eiro zonas valstis spēs izmantot šo brīdi, lai veiktu nepieciešamās reformas, kas ļautu šai izaugsmei turpināties arī nākotnē. Turklāt izskatās, ka arī Grieķijas krīze, kas atgriezusies ar jaunu sparu, nav sējusi paniku par pārējo eiro zonas valstu stabilitāti, kā tas bija 2012. gadā. Kā labi parādīja jaunievēlētās Grieķijas valdības piemērs, tagad tikai no pašu eiro zonas dalībvalstu valdību pieņemtajiem lēmumiem un veiktajām reformām ir atkarīgs, vai izdevība tiks izmantota, lai izrautos no jau pārāk ieilgušās krīzes.

Uzņēmēju un patērētāju noskaņojums uzlabojas

Eiropas Komisija katru mēnesi publicē uz aptaujām balstītus uzņēmumu un patērētāju noskaņojuma datus un, pateicoties tiem, varam operatīvi izvērtēt situāciju ekonomikā. Šobrīd ekonomiskā noskaņojuma dati liecina , ka Eiropas iedzīvotāji aizvien pozitīvāk sāk raudzīties uz ekonomikā notiekošo, ekonomikas noskaņojuma indekss kāpis jau sešus mēnešus pēc kārtas un atgriezies 2011. gada līmenī (skat. 1. attēlu). Pēdējo gadu laikā, kopš Eiropas valstu parādu krīzes sākuma, Eiropas institūcijas ir veikušas iespaidīgas pārmaiņas, lai uzlabotu visas eiro zonas un atsevišķu valstu spēju izvairīties un pretoties ekonomikas krīzēm. Izskatās, ka beidzot ir izdevies pārliecināt finanšu tirgus, kā arī iedzīvotājus, ka Eiropai ir resursi un tā ir gatava tos izmantot, lai atjaunotu izaugsmi reģionā.

1. attēls. Ekonomikas noskaņojuma indekss, s.i.	2. attēls. Eiro zonas IKP ceturkšņa pieauguma tempi, %

Avots: Eiropas Komisija, Eurostat

Eiro zonas IKP pieaugums 2014. gada sākumā palēninājās, galvenokārt samazinoties Vācijas ekonomiskajai izaugsmei, kas līdz tam bija Eiropas ekonomikas lokomotīve. Tomēr tendence mainījās pagājušā gada beigās, kad IKP kāpa vairāk nekā iepriekš gaidīts - par 0.3% ceturkšņa laikā jeb par 0.9% vairāk nekā pirms gada. Par izaugsmi varam pateikties galvenokārt patēriņa un investīciju straujākam kāpumam. Vācijā, kas veido aptuveni 30% no eiro zonas kopējā IKP, gada beigās atsākās izaugsme, patēriņa kāpums turpināja būt nozīmīgs, turklāt augt atsāka arī investīcijas, kuru kritums pagājušā gada pirmajā pusē radīja bažas par vāju izaugsmi nākotnē. Protams, varbūtība, ka šie rezultāti var nekļūt par noturīgu ilgtermiņa tendenci pastāv, tomēr arī Vācijas ražotāju noskaņojumu apkopojošie indeksi stiprina pārliecību par to, ka eiro zonas vadošajā ekonomikā gan noskaņojums par šī brīža situāciju ir pēdējo mēnešu laikā būtiski uzlabojies, gan gaidas par nākotnē iespējamo attīstību ir strauji augušas.

Noskaņojums ir uzlabojies ne tikai Vācijā. Spānijā ekonomikas atkopšanos novērojām visu 2014. gadu, gada beigās izaugsmes temps aizvien paātrinājās un gada beigās IKP bija pieaudzis par 2% salīdzinājumā ar 2013. gadu. Labie rezultāti atspoguļojas arī uzņēmēju noskaņojuma aptaujās. Francijā un Itālijā noskaņojuma rādītāji, kaut arī lēnāk, bet arī uzlabojas.

Salīdzinājumā ar decembri eiro zonas izaugsmes prognozes ir pārskatītas uz augšu. Labākas nākotnes izredzes saskata ne tikai Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Komisija (EK), bet arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD). ECB prognozē, ka 2015. gadā eiro zonas IKP palielināsies par 1.5%, kas ir par 0.5% augstāk nekā iepriekšējā prognoze un par 0.6% vairāk nekā 2014. gada kāpums (0.9%). Naftas cenu krituma ietekmē iedzīvotājiem palielināsies rīcībā esošie ienākumi, ļaujot iedzīvotājiem palielināt savu patēriņu, kas krīzes laikā daudzviet bija cietis. Gaidāms, ka izaugsmi šogad galvenokārt uzturēs iekšzemes pieprasījums. Savukārt eiro vērtības kritums ļaus eiro zonas eksportētājiem kļūt konkurētspējīgākiem pasaules tirgos, tādējādi uzturot eksporta kāpumu. Ārējo pieprasījumu balstīs attīstība ASV, tomēr kopumā ārējā pieprasījuma attīstība būs mērena.

Stimulējošā Eirosistēmas monetārā politika dos papildu balstu ekonomikas attīstībai. Gaidāms, ka apjomīgā aktīvu pirkšanas programma mazinās ieguldījumu risku un kāpinās kreditēšanu, tādējādi atbalstot privāto patēriņu un īpaši nepieciešamās investīcijas (vairāk par ECB Padomes sākto Paplašināto aktīvu pirkšanas programmu mana kolēģa Egila Kaužēna rakstā šeit).

Naftas cenas spiež inflāciju uz leju

Martā inflācija eiro zonā jau trešo mēnesi bija negatīva, -0.1%, kas gan ir būtisks kāpums salīdzinājumā ar janvārī novērotajiem -0.6%. Lai arī cenas samazinājās galvenokārt straujā naftas cenu krituma pagājušā gada nogalē dēļ, tomēr arī inflācija, neskaitot energoresursu cenas, bija tuvu nullei. To noteica galvenokārt vāja darba tirgus atkopšanās, kas savukārt nerada pieprasījuma spiedienu cenu kāpumam un energoresursu cenu kritums, kas atspoguļojās citu preču un pakalpojumu cenās. Eiro kursa vājināšanās ietekme, kas tādējādi sadārdzinājusi importēto preču cenas, nedaudz kāpināja inflāciju, tomēr šī ietekme bija daudz mazāka nekā energoresursu cenu kritumam. Naftas cenu stabilizēšanās pasaulē gan strauji samazina energoresursu cenu negatīvo ietekmi uz inflāciju, un gaidāms, ka tā arī tuvākā pusgada laikā turpinās sarukt.

Ilgstošu cenu kritumu var pavadīt tā saucamā deflācijas spirāle, kas sevī ietver atliktus patēriņa un investīciju lēmumus sakarā ar iedzīvotāji gaidām, ka nākotnē cena varētu būt mazāka nekā šobrīd. Ilgstošs cenu kritums var mazināt izredzes uz izaugsmes kāpumu tuvākajā nākotnē. Tomēr patlaban eiro zonā patēriņa un investīciju atlikšanas tendences netiek novērotas, privātais patēriņš turpina būt spēcīgs un investīcijas, kaut arī vājas, nav uzrādījušas papildu kritumu. Turklāt arī inflācijas gaidas, kas kopš pagājušā gada septembra noslīdēja zem 2% atzīmes, pēc ECB paziņojuma par aktīvu pirkšanas programmas paplašināšanu, ir atsākušas pieaugt no zemākā punkta 1.5% februārī un martā svārstījās 1.6%-1.8% robežās.

3. attēls. Inflācijas gaidas*, %

Avots: Bloomberg

Neapšaubāmi, inflāciju arī turpmāk ietekmēs energoresursu cenu un valūtas kursu svārstības. Gaidāms, ka, uzlabojoties situācijai darba tirgū un pieaugot pieprasījumam, pieaugs tā spiediens uz cenu kāpumu. ECB prognozē, ka šogad cenu līmenis nemainīsies un inflācija būs 0%, bet nākamajā gadā, atgriežoties pieprasījuma spiedienam uz cenām, inflācija pieaugs līdz 1.5%.

Piesardzīgi labas ziņas kreditēšanā

Uzlabojumi vērojami vēl vienā jau ilgi satraukumu raisošā jomā - kreditēšanā. Uzņēmumiem izsniegto kredītu daudzums turpināja atkopšanos. Ja šo rādītāju salīdzina ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, tas joprojām ir negatīvs, tomēr janvāra 0.9% kritums ir būtisks uzlabojums salīdzinājumā ar 3.2% kritumu pagājušā gada februārī (skat. 4. attēlu). Mājsaimniecībām izsniegto kredītu daudzums turpināja pieaugt, janvārī šim rādītājam esot par 0.9% augstākam nekā pirms gada.

Strauji pieaugot noguldījumu apjomiem eiro zonā, kopējais naudas piedāvājums M3 gada laikā pieaudzis par 4.1%, kas ir straujāk nekā decembra 3.8% un  lielākais pieaugums kopš 2009. gada aprīļa. Gaidāms, ka šis pieejamās likviditātes pieaugums bankās tuvākajā nākotnē paātrinās kreditēšanas atkopšanos.

4. attēls. Aizdevumi un naudas piedāvājums (M3), gada pieauguma temps %

Avots: ECB SWD

Bezdarba līmenis joprojām augsts

Darba tirgus rādītāji tradicionāli uz ekonomikas atkopšanos reaģē salīdzinoši lēnāk, arī eiro zona nav izņēmums, un situācija darba tirgū joprojām ir sarežģīta. Tomēr uzlabojumi pēdējo ceturkšņu laikā ir jūtami. Bezdarbs joprojām ir augsts, tomēr turpina samazināties, februārī nokrītot līdz 11.3%. Salīdzinot bezdarba līmeni dažādās eiro zonas valstīs, tas ir ļoti atšķirīgs, tomēr vienojoša ir tendence – bezdarba līmeņa samazināšanās (skat. 5. attēlu). Spānija, kurai ir viens no augstākajiem rādītājiem eiro zonā, bezdarba līmenis strauji samazinājās līdz šobrīd trīs gados zemākajam līmenim, 23.4%. Zemākais bezdarba līmenis, 4.7%, bija Vācijā, un arī tas turpināja samazināties.

Arī nodarbinātība lēnām, bet turpina pieaugt (6. attēls), īpaši jāatzīmē, ka būtisks nodarbinātības kāpums redzams Spānijā un Grieķijā, 2014. gada 4. ceturksnī tas gada laikā pieauga par 2.4%. ECB prognozē, ka situācija darba tirgū turpinās uzlaboties, tomēr šis samazinājums būs lēns un 2017. gadā bezdarba līmenis būs 9.9%.

5. attēls. Bezdarbs, % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem	6. attēls. Nodarbinātība, gada pieauguma temps, %

Avots: Eurostat

Vai gaisma tunelī nav pretim braucošais vilciens?

Vienlaikus ar labākiem ekonomiskajiem rādītājiem eiro zonas valstīs no jauna ir atgriezušās problēmas, kas saistītas ar Grieķiju. Pēc janvāra vēlēšanām, kad pie varas nāca jaunā Grieķijas valdība ar Aleksi Cipru priekšgalā, Atēnu un Briseles attiecības ātri vien pārgāja no uzmanīgi atturīgām līdz vēsām. Pašlaik notiek stīvēšanās par to, cik daudz no institūciju, kas aizdevušas Grieķijai (ECB, EK un Starptautiskais Valūtas fonds) prasībām Grieķija būs gatava pildīt, kas savukārt noteiks finansējuma pieejamību valdības parādu, kuriem pienācis dzēšanas termiņš, segšanai. Tā kā Grieķijai nav pieejas starptautiskajiem finanšu tirgiem un valsts ienākumi ir nepietiekami, galvenais šī finansējuma avots ir tie paši starptautiskie aizdevēji, ar kuriem Grieķijas valdība šobrīd kaulējas.

Šā gada 19. marta samitā Briselē Eiropas Savienības vadītāji kārtējo reizi mēģināja nonākt pie kopēja plāna Grieķijas krīzes atrisināšanai, tomēr vienošanās joprojām nav panākta un sarunu iznākums ļoti līdzinājās februārī piedzīvotajam. Grieķija solīja paātrināt reformas, tomēr tai nav izdevies vienoties ar aizdevējiem par finansējuma saņemšanu septiņu  miljardu eiro apmērā. Šī nespēja vienoties, kā arī fakts, ka Grieķijas valdība ir atzinusi, ka tā vairs nebūs spējīga segt savas saistības aprīlī, ja netiks panākta jauna vienošanās, rada lielu satraukumu finanšu sektorā. To pastiprina arī fakts, ka no decembra sākuma līdz marta beigām no Grieķijas bankām jau izņemti 20 miljardi eiro.

Lai arī neviena no eiro zonas valstu amatpersonām nav paudusi viedokli, ka labprāt redzētu Grieķiju pametam eiro zonu, tomēr tonis pilnīgi noteikti ir mainījies. Kaut gan Grieķijas finanšu ministrs savā runā 8. februārī izteicās, ka eiro zona sabruks kā kāršu namiņš, ja viņa valsts to pametīs, viņš ar šo viedokli pilnīgi noteikti ir mazākumā, jo pat finanšu tirgi šobrīd nesaredz būtisku risku kāpumu pārējām eiro zonas valstīm.

2012. gadā, kad Grieķijas valdība atzina, ka tā slēpusi faktu, ka valsts finanses ir daudz sliktākā stāvoklī, nekā ziņots, finanšu tirgi reaģēja, strauji kāpinot Grieķijas procentu likmes. Turklāt toreiz bija vērojams liels satraukums par situāciju arī citās eiro zonas valstīs, īpaši Spānijā, Portugālē un Itālijā, tādējādi pamatīgi šūpojot eiro zonu. Šoreiz situācija būtiski atšķiras. Finanšu tirgi ir reaģējuši uz nestabilitāti Grieķijā, kāpinot tās valdības obligāciju procentu likmes, bet atzinīgi novērtējuši pārējo valstu valdību paveikto ekonomikas sakārtošanā, un šo valstu obligāciju likmes ir būtiski sarukušas (skat. 7. attēlu).

7. attēls. Valdību 10 gadīgo obligāciju procentu likmes, %

Avots: Bloomberg

Eiro zona ir uz pareizā ceļa, par ko liecina jaunākie statistikas dati. Finanšu tirgu uzticība eiro zonai ir būtiski uzlabojusies, un tirgus satraukums par Grieķijas grūtībām noteikt ilgtspējīgu politiku nav ietekmējis pārējo valstu riska novērtējumu. Turklāt Eirosistēma ar aizsākto paplašināto aktīvu iegādes programmu dod iespēju eiro zonas valstīm šo brīdi izmantot strukturālo reformu veikšanai, būtiski mazinot finanšu tirgu spiedienu uz valstu parādu apkalpošanu, kā arī parādu apkalpošanas izmaksas.

Tādējādi tagad ir tas brīdis, kad valstu valdībām ir jāizvēlas - izmantot šo iespēju, ko dod monetārās politikas atbalsts un salīdzinoši labvēlīga ārējā vide, un, veicot reformas, atgriezties pie ilgtspējīgas izaugsmes vai arī riskēt ar nedrošību. Grieķijas piemērs skaidri parāda, ka nedrošība atrodas vienā vilciena vagonā ar ilgstošu nespēju pieņemt nepieciešamos lēmumus krīzes pārvarēšanai un ekonomikas efektivitātes uzlabošanai.