Vai jaunā eiro zonas stratēģija palīdzēs stabilizēt inflāciju 2% līmenī?

Šogad Eirosistēma (to veido Eiropas Centrālā banka (ECB) kopā ar eiro zonas nacionālajām centrālām bankām, arī Latvijas Banku) veica monetārās politikas stratēģijas pārskatīšanu. Tas ir vēsturisks notikums Eiropas ekonomikā, jo iepriekšējo reizi eiro zonas monetārās politikas mērķis tika mainīts pirms gandrīz 20 gadiem. Jaunā stratēģija nosaka, saskaņā ar kādiem principiem darbojas monetārā politika vienā no pasaules nozīmīgākajām centrālajām bankām - Eirosistēmā.

Tas bija sarežģīts process pusotra gada garumā, kura laikā eiro zonas vadošie eksperti diskutēja par līdzšinējās monetārās politikas aspektiem, veiksmēm un neveiksmēm, kā arī nākotnes izaicinājumiem, piemēram, ilgtspējīgu attīstību. Lai centrālā banka varētu turpināt palīdzēt ekonomikai kopumā un līdz ar to arī katram no mums, tai ir nepieciešams regulāri izvērtēt principus, lai tie atbilst mainīgajai situācijai pasaulē.

Kā pēdējos gados sekmējies ar eiro zonas monetārās politikas  mērķu sasniegšanu?

Kopš 2013. gada inflācija eiro zonā ir bijusi zemāka nekā cenu stabilitātes mērķis, kas līdz stratēģijas pārskatīšanai bija inflācija tuvu, bet zem 2% vidējā termiņā (pašlaik, saskaņā ar jauno monetārās politikas stratēģiju – inflācija tieši 2% vidējā termiņā).

Vispirms – kāpēc zemāka (par 2%) inflācija ir problēma? Lai arī inflācija vairāk saistās ar negatīvu ekonomisku fenomenu, kad cenu kāpums "apēd" daļu iedzīvotāju ienākumu, tomēr mērena inflācija, aptuveni 2% līmenī, ir būtiska ekonomikas izaugsmes sastāvdaļa. Ja inflācijas nav vai tā ir negatīva (deflācija, kad cenas samazinās), iedzīvotājiem un uzņēmumiem nav iemesla attīstīties un veikt pirkumus. Tā vietā tēriņi un investīcijas tiek atlikti, mazinot ekonomisko izaugsmi. To pavada bezdarba kāpums un kopējo ienākumu samazinājums, kas noteikti nav ekonomiskās politikas mērķis. Tāpēc centrālās bankas veido tādu monetāro politiku, lai inflācija nebūtu ne pa lielu, ne pa mazu, bet tieši tāda, kas veicinātu izaugsmi, vienlaikus neatņemot patērētājiem ienākumus un uzņēmumiem ekonomisko stabilitāti.

Autors: ECB

Kāpēc eiro zonā inflācijas mērķi tik ilgstoši neizdevās sasniegt? Atbilde slēpjas vairāku faktoru mijiedarbībā. No vienas puses, centrālā banka ir gan samazinājusi procentu likmes, gan ieviesusi jaunus nestandarta monetārā politikas instrumentus, tomēr virkne notiekošo procesu pasaulē nav bijuši ECB Padomes ietekmē, piemēram, globalizācija (kas atver jaunus tirgus un veicina konkurenci) vai digitalizācija (kas ļauj patērētājiem daudz vienkāršāk salīdzināt cenas un piekļūt izdevīgākajiem piedāvājumiem). Lai arī šie procesi nav bijuši nepamanāmi, ECB Padomes izmantoto instrumentu klāsts, reakcija un apjoms nav bijis pietiekoši, lai inflācija atbilstu mērķa līmenim.

Vēl viens iemesls bija monetārās politikas stratēģijas pārskatīšana tālajā 2003. gadā, kas nozīmē, ka kopš tā laika nav tikušas ņemtas vērā pārmaiņas Eiropas ekonomikā. Kopš tā laika Eiropa piedzīvojusi trīs krīzes. Īpaši būtiski ir tas, ka 2003. gadā Eiropa cīnījās ar augstu inflāciju, turpretim tagad ilgu laiku, no 2013. gada līdz pat šī gada sākumam, dzīvots ar inflāciju, kas ir zem cenu stabilitātes mērķa, proti, 2% (1. attēls).

1. attēls. Inflācija eiro zonā un tās četrās lielākajās valstīs (%, gada pārmaiņas).

Avots: Eurostat.

Zemās inflācijas perioda rezultātā izveidojusies situācija, kurā centrālajai bankai ir ilgstoši jāizmanto monetārā politika ekonomikas atbalstam. Līdz ar to līdzšinējo monetārās politikas instrumentu klāsts ir ticis krietni patukšots. Tas gan nenozīmē, ka nevar tikt izgudroti jauni instrumenti. Kad procentu likmes tiek laistas uz leju, vienā brīdī monetārā politika atduras pret tā saukto negatīvo procentu grīdu, kad ar tradicionālajiem instrumentiem vairs nav iespējams ekonomikai palīdzēt. Tad nu monetārās politikas īstenotāji (ne tikai eiro zonā, bet, pirmkārt, ASV) nāca klajā ar jauniem, netradicionāliem instrumentiem, piemēram, ilgāka termiņa aizdevumiem un aktīvu iepirkumiem, lai mazinātu stresu finanšu sistēmā un veicinātu likviditāti finanšu tirgos. Tomēr arī šie instrumenti, lai arī palīdzējuši politikas īstenotājiem, nav brīnumlīdzeklis.

Kāda ir jaunā Eirosistēmas monetārās politikas stratēģija?

Lai ECB Padome spētu reaģēt un atbilstoši šī brīža situācijai pielāgot savu monetāro politiku, tika veikts apjomīgs analītiskais un pētniecības darbs. Tika rūpīgi analizēta esošā situācija, lai novērtētu, kā monetārā politika varētu palīdzēt vislabāk tieši šī brīža situācijā. Pētītas monetārās politikas lēmumu veiksmes un neveiksmes; kādi monetārās politikas instrumenti un to kombinācijas ir bijušas veiksmīgākas un kuras ne tik ļoti; kā monetārā politika ietekmējusi finanšu stabilitāti, nevienlīdzību un citas jomas.

Monetārās politikas stratēģijas pārskatīšanas galvenais rezultāts ir jauns politikas mērķis, proti, 2% inflācija vidējā termiņā. Šis formulējums nomainīja iepriekš ilgus gadus izmantoto – "inflācija, kas ir tuvu, bet zem 2% vidējā termiņā". Lai arī sākotnēji atšķirība var likties nebūtiska, patiesībā inflācijas mērķis tiek padarīts skaidrāks, tostarp ietekmējot arī inflācijas gaidas jeb uzņēmumu un mājsaimniecību sagaidāmo inflāciju. Turklāt ECB Padome uzsver, ka būtiska loma situācijas izvērtējumā būs pamatinflācijai (inflācijai bez svārstīgo enerģētikas un pārtikas cenu ierēķināšanas), tādējādi izvairoties no tā, ka monetāro politiku ietekmētu pārejošas globālo cenu svārstības. 2. attēlā var redzēt, ka pamatinflācijai ir atšķirīga dinamika no kopējās inflācijas.

2. attēls. Eiro zonas inflācija un pamatinflācija (%, gada pārmaiņas).

Avots: Eurostat.

Turklāt nākotnes norādes pasaka, ka eiro zonas monetārā politikas atbalsts netiks mazināts arī tādās situācijās, kad inflācija uz neilgu laiku pārsniedz monetārās politikas mērķi. Atšķirībā no ASV, kur Federālo rezervju sistēma paredzējusi, ka augstākai inflācijai būtu jākompensē zemās inflācijas periods, ECB Padomes nākotnes norādes neietver šādu kompensāciju, tomēr pieļauj novirzes no mērķa.

Nozīmīga vieta jaunajā stratēģijā tiek dota arī monetārās politikas komunikācijai gan nākotnes norāžu (forward guidance) veidā, gan arī veidojot to saprotamu finanšu profesionāļiem un plašākai sabiedrībai.

Tuvākajā nākotnē Eirosistēmai būs jāsaskaras ar vairākiem izaicinājumiem, un viens no lielākajiem būs klimata pārmaiņu izraisītās ekonomikas pārstrukturizācija un ar to saistītie riski. Tāpēc jaunās monetārās politikas stratēģijas ietvaros ir publicēts klimata pārmaiņu rīcības plāns, kurā izklāstīts, kādā veidā Eirosistēma tuvākajā laikā iekļaus ar šo saistītās pārmaiņas un riskus savā darbā. Klimata pārmaiņu apsvērumi tiks ņemti vērā, gan attīstot ekonomikas analīzes, modelēšanas un prognozēšanas rīkus, gan arī monetārās politikas īstenošanas gaitā.

Autors: ECB

Kā jaunā stratēģija palīdzēs ECB Padomei sasniegt inflācijas mērķi?

Pēc ilgstoši zemas inflācijas perioda ir ļoti svarīgi, ka monetārā politika nemazina savu atbalstu pārāk ātri, tādējādi priekšlaicīgi sākot ierobežot ekonomikas izaugsmes perspektīvas. Tas nozīmē, ka apstākļos, kad vērojama ekonomikas atkopšanās un pieaugoša inflācija, monetārajai politikai un tās veidotājiem ir jābūt pārliecinātiem, ka šī inflācija ir noturīga un stabila. Svarīgi, ka šo inflāciju veido veselīga ekonomikas izaugsme, nevis pārejoši faktori, piemēram, straujas svārstības globālajās enerģijas vai pārtikas cenās vai īslaicīga piedāvājuma puses atpalikšana no vērojamā pieprasījuma pieauguma (tāds vērojams, pēc krīzes strauji atdzīvojoties ekonomiskajai aktivitātei un uzņēmumiem un piegādes ķēdēm netiekot galā ar pieaugušo pieprasījumu).

Svarīgi ir ne tikai tas, ka centrālā banka nesāk priekšlaicīgi mazināt monetārās politikas atbalstu, kamēr ekonomikas izaugsme nav nostabilizējusies, bet arī tas, ka finanšu tirgus dalībnieki izprot un notic, ka centrālā banka to tiešām nedarīs. Finanšu tirgu interesēs ir ļoti rūpīgi sekot līdzi monetārās politikas lēmumiem un izprast centrālās bankas lēmumu secību un motivāciju.

Pašlaik ECB Padomes monetārās politikas nākotnes norādes nosaka, ka atbalsts ekonomikai netiks mazināts tik ilgi, kamēr inflācija noturīgi nebūs 2% robežās vidējā termiņā, pat ja īsākā termiņā pārejoši inflācija šo mērķi pārsniedz. Pašlaik novērojam tieši šādu situāciju, proti, ir pārejošs inflācijas kāpums, kas pārsniedz monetārās politikas mērķi, bet atbilstoši jaunajai stratēģijai tas nebūt nenozīmē, ka centrālā banka tagad mazinās atbalstu, kamēr nebūs pārliecība par to, ka inflācijas kāpums ir noturīgs arī vidējā termiņā.

Kāds ieguvums no šādas nākotnes norādes? Tas ļauj finanšu tirgiem būt pārliecinātiem, ka centrālā banka pēkšņi neapturēs monetārās politikas atbalstu brīdī, kad inflāciju ietekmē pārejoši faktori. Tas ļaus finanšu tirgus dalībniekiem turpināt investēt un aizdot, tādējādi ļaujot arī citiem ekonomikas sektoriem attīstīties.

Nobeigumā.

Šogad ECB Padomei izdevās pārskatīt monetārās politikas principus. Šis pusotra gada darbs ir atrodams ECB tīmekļvietnē 18 apjomīgos un informatīvos diskusiju materiālos.

Šī brīža inflācijas kāpums, ko veido enerģijas cenu kāpums, kā arī vīrusa izplatības radītas globālā preču piedāvājuma problēmas, ir vērtējams kā pārejošs. Gaidāms, ka nākamā gada laikā enerģijas cenas stabilizēsies un inflācijas kāpums pierims, bet pēc vēl kāda laika inflācija sāks mazināties. Lemt par monetārās politikas kursa maiņu būtu nepieciešams tikai tādā situācijā, kad gaidāms noturīgs kāpums ekonomikā un inflācijas kāpumu noteiktu nevis pārejoši faktori, bet iedzīvotāju ienākumu kāpums.

Tomēr, lai arī šobrīd inflācijas kāpumu veido pārejoši faktori, centrālā banka turpina ļoti uzmanīgi sekot līdzi cenu un ekonomikas attīstībai kopumā. Eirosistēma būs gatava atbilstoši reaģēt, ja izrādīsies, ka inflācija kļūst noturīga, proti, to veido ne tikai enerģijas cenu kāpums un piegādes ķēžu problēmas, bet arī iekšzemē strauji augošs patēriņš un investīciju kāpums.

Pēc tik gara – astoņu gadu – zemas inflācijas perioda ECB Padomes arsenālā ir iespēja inflāciju mazināt, ceļot procentu likmes, kas pašlaik atrodas negatīvā līmenī. No centrālo banku viedokļa procenta likmju atgriešanās pozitīvā teritorijā ir pat vēlama, lai nākamās krīzes laikā būtu iespējas atbilstoši reaģēt un pazemināt tās, samazinot naudas cenu un atbalstot krītošo ekonomiku.

Plānots, ka uz nākamo eiro zonas monetārās politikas stratēģijas pārskatīšanu nebūs jāgaida gandrīz 20 gadi, bet tā ieplānota 2025. gadā. Tad varēsim novērtēt, cik sekmīgi ECB Padomei izdevies īstenot savu monetārās politikas ieroču arsenālu, it īpaši tik izaicinošos apstākļos kā Covid-19 pandēmijas laiks un izraisītā krīze, kā arī klimata pārmaiņu ietekme un izpratnes maiņa par ilgtspējīgu politiku.