Vai Latvijas uzņēmēji spēj pasaulē konkurēt ar cenu?

Šobrīd, kad pakāpeniski atjaunojas Latvijas tautsaimniecības izaugsme, vērojams arī deflācijas samazinājums, kas kārtējo reizi rosina diskusijas par zaudēto, un nevar-saprast-vai-atgūto konkurētspēju.

Vispirms jāatzīmē, ka cenu un izmaksu rādītāji nav vērtējami atrauti un ne inflācijas pieaugums, ne tās kritums nedod drošu signālu par konkurētspējas pozīcijas pārmaiņām. Turklāt jāņem vērā, ka runājam par cenu un izmaksu konkurētspēju, kas ir tikai viena no valsts konkurētspējas sastāvdaļām.

Tātad, cenu un izmaksu konkurētspējas vērtējumā ir svarīgi vairāki aspekti, kas nosaka, vai tautsaimniecībā kopumā joprojām iespējams uzturēt esošo darbības "modeli" (ražošanas struktūra, iekšējā ārējā tirgus stratēģija u.c.). Ja katrs individuāls uzņēmums var diezgan skaidri tēmēt uz konkrētu cenu līmeni savam ražojumam ārējā tirgū un salīdzināt to ar konkurentu piedāvājumu, tad tautsaimniecībā kopumā šādus salīdzinājumus veikt ir grūtāk. Vienkāršiem vārdiem sakot - tautsaimniecība ir ļoti sarežģīts veidojums, un nevar identificēt konkrētas cenas vai izmaksas, pēc kurām varētu salīdzināt valstis. Tādēļ biežāk par valsts konkurētspēju ārējā tirgū spriež nevis pēc kāda absolūta lieluma, bet gan pēc pārmaiņu virziena un pārmaiņu intensitātes, analizējot vidējā cenu līmeņa vai būtisku izmaksu komponenšu, piemēram, darbaspēka izmaksu pārmaiņas.

Tomēr valstu gadījumā ir arī līdzības ar individuālu uzņēmumu konkurētspējas novērtēšanas ziņā. Arī valsts gadījumā, lai izdarītu secinājumus par tās cenu konkurētspējas attīstību, ir jāmēra ne tikai cenu un izmaksu pārmaiņas iekšzemē, bet arī tās ārējos tirgos un konkurentvalstīs. Tikai attiecinot pašu rādītājus pret konkurentiem, izdosies veikt korektus secinājumus par konkurētspējas virzību.

Latvijā pirms finanšu krīzes ilgstoši cenas auga straujāk nekā vairākumā galveno tirdzniecības partnervalstu, un tas nozīmē, ka neatkarīgi no tā, cik izdevīga vai neizdevīga bija sākotnējā konkurētspējas pozīcija, tā pakāpeniski kļuva neizdevīgāka. Citiem vārdiem - ilgstošs cenu kāpums iekšzemē ekonomikas pārkaršanas dēļ ļāva citu valstu ražotājiem Latvijas tirgu uzlūkot kā arvien izdevīgāku, bet mūsu ražotājiem citu valstu tirgi kļuva arvien neizdevīgāki.

Tomēr 2009. gadā situācija strauji mainījās: tautsaimniecības lejupslīdes radītais ienākumu kritums kā privātajā sektorā, tā valsts budžetā lika ievērojami ierobežot iepriekš pārlieki strauji pieaugušo patēriņu, kas izpaudās vispirms krītošā inflācijā un pēcāk - cenu samazinājumā jeb deflācijā. Dažu mēnešu laikā Latvija kļuva no inflācijas valsts par deflācijas valsti, bet galvenajās tirdzniecības partnervalstīs cenu pārmaiņas bija daudz, daudz mērenākas (1.att.).


1.att. Patēriņa cenu gada pārmaiņas Latvijā un tās nozīmīgākajās tirdzniecības partnervalstīs (avots: Eurostat)

Tagad daudzi runā par deflācijas perioda beigām un vienlaikus secina, ka konkurētspēju atgūt neizdosies. Par laimi tas ir maldīgs priekšstats, un Latvijas konkurētspēja joprojām turpina uzlaboties. Kā redzams 1. attēlā, lai gan deflācija Latvijā faktiski ir beigusies, mūsu partnervalstīs Eiropā un ASV - ar kurām tirgojamies un konkurējam ārējos tirgos - visu šo laiku ir bijis cenu pieaugums, un arī šobrīd tur cenas aug straujāk kā Latvijā. Tas nozīmē, ka, neraugoties uz Latvijas atgriešanos pie mērenas inflācijas, valsts konkurētspēja jau ir nozīmīgi uzlabojusies un turpinās uzlaboties arī tuvākajā laikā.

Kas tad nosaka Latvijas atgriešanos pie mērenas inflācijas? Vispirms jāsaka, ka cenu pārmaiņas - gan pozitīvas, gan negatīvas - ir kā iekšēju, tā ārēju faktoru ietekmes rezultāts. Šī brīža deflācijas sarukumu galvenokārt nosaka ārējie un piedāvājuma faktori, to ietekmē aug pārtikas un energoresursu cenas. Tātad šobrīd tas ir ārpus Latvijas norišu "uzspiests" cenu pieaugums, kas šobrīd ir raksturīgs un izpaužas arī citās valstīs. Taču ilgtermiņā, kad tautsaimniecība sekmīgi attīstās, parasti novērojams neliels cenu pieaugums ne tikai ārēju vai "uzspiestu" norišu ietekmē, un tas ar laiku arī būs vērojams Latvijā, ekonomikai atlabstot.

Jau šobrīd ir vērojami vairāki apliecinājumi tam, ka Latvijas tautsaimniecība atgriežas uz izaugsmes takas - īstenotie taupības pasākumi ir devuši rezultātus. Jau vairākus mēnešus Latvijā vērojams rūpnieciskās ražošanas pieaugums, jau ilgu laiku stabili pieaug eksports, ir audzis ražīgums. Ražotāju un patērētāju uzticības jeb t.s. konfidences rādītāji pēc aptauju datiem ir uzlabojušies. Eksporta tirgus daļu dinamika ceturkšņu dalījumā ir labvēlīga, un to uzturēšanā cenu un izmaksu faktors nav mazsvarīgs. Tas viss ir liecība tam, ka Latvija jau lielā mērā ir atguvusi pārkaršanas gados zaudēto cenu un izmaksu konkurētspēju, lai tās uzņēmēji cenu ziņā spētu konkurēt ar citām valstīm. Cenu un izmaksu līmeņa dinamikas attiecību iekšzemē un ārvalstīs var raksturot ar reālā efektīvā valūtas kursa tendenci, un, kā redzams no 2. attēla, tā ir sarukusi līdz pirmskrīzes līmenim, ko lielā mērā nosaka darbaspēka izmaksu īpatsvara sarukums.


2.att. Lata reālā efektīvā kursa (REK), kas aprēķināts, izmantojot patēriņa cenu (PCI), ražotāju cenu (RCI) un vienības darbaspēka izmaksu (VDI) pārmaiņas, dinamika. 2000. gada 1. cet. = 100%. Avots: Latvijas Banka


Tomēr tautsaimniecības konkurētspēja ir komplekss jēdziens - daudz vairāk kā tikai cenu vai izmaksu līmenis. Tāpat kā konkrētas preces konkurētspēju arī valsts spēju sekmīgi konkurēt ar citām valstīm nosaka ne tikai cenas un izmaksas, bet arī ārpus cenas faktori. Precei tā būtu kvalitāte, funkcionalitāte, ergonomiskums, dizains un citi parametri. Savukārt valstij konkurētspēja visplašākajā nozīmē ir spēja nodrošināt tās iedzīvotāju labklājības pieaugumu, un šeit ir svarīga vesela virkne priekšnosacījumu kā, piemēram, uzņēmējdarbības un institucionālā vide, ražošanas struktūra, izglītības sistēma, zināšanas, pētniecība un inovācijas un daudzi citi faktori. Bet tā jau ir cita saruna.

Raksts publicēts portālā "Delfi" 2010. gada 5. oktobrī.