Vai Rīgas ekonomika attīstās par lēnu?

Būtu loģiski, ja Rīga - Baltijas valstu lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita un centrālā pēc lokācijas, būtu arī Baltijas lielākais ekonomikas centrs. Taču savu līderību pēc ekonomikas apjoma (iekšzemes kopprodukta; IKP) Baltijā, Rīga pavisam nesen zaudējusi Viļņai. Viļņas reģiona (Vilniaus apskritis) ekonomika 2020. gadā kļuva lielāka par Rīgas reģiona (Rīga un Pierīga) ekonomiku. Viļņas ekonomikas uzrāviens ir zīmīgs, ņemot vērā to, ka pirms 20 gadiem Rīgas ekonomika bija par trešdaļu lielāka. Tā kā Viļņā ir zemāks cenu līmenis nekā Rīgā, var uzskatīt, ka faktiski (skatoties pēc pirktspējas paritātes) Viļņas ekonomika izrāvās priekšā Rīgai jau 2017. gadā (1. attēls).

Viļņa nesen kļuvusi arī par bagātāko pilsētu (t.i., ar lielāko IKP uz iedzīvotāju) Baltijā, 2018. gadā apdzenot Tallinu. Šodien Viļņa ir par trešdaļu bagātāka nekā Rīga, kamēr vēl gadsimta sākumā abu pilsētu ienākumu līmenis bijis līdzvērtīgs. Vidējais ienākumu līmenis Rīgā atpaliek no Viļņas un Tallinas rādītāja par 7-8 gadiem. Laika gaitā, ienākumu plaisa starp Rīgu un pārējām Baltijas galvaspilsētām ir paplašinājusies (2. attēls).

1. attēls. Ekonomikas apjoms Rīgā, Tallinā un Viļņā (2000. – 2020. gadā)

Piezīme. Šeit un turpmāk: Rīgas IKP 2020. gadā nebija pieejams. Pieņemts, ka tas izmainījās līdzīgi Latvijas IKP. Turklāt IKP pieejams NUTS-3 reģionu, nevis pilsētu līmenī; tāpēc Rīga apzīmē Rīgu un Pierīgu; Viļņa - Vilniaus apskritis; Tallina - Põhja-Eesti reģionu.

2. attēls. Iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju Rīgā, Tallinā un Viļņā (2000. – 2020. gadā) 

Tas gan neliecina par Rīgas ekonomikas stagnāciju – pēdējo divdesmit gadu laikā rīdzinieki kļuvuši teju trīs reizes bagātāki. Rīgas reģiona ekonomika augusi straujāk gan par Latvijas, gan par Eiropas Savienības vidējo rādītāju. Gadsimta sākumā vidējais ienākumu līmenis Rīgā bija tikai puse no vidējā rādītāja ES, bet šobrīd tas atpaliek tikai par dažiem procentiem. Taču Viļņa no līdzīga starta pārsniedza ES vidējo ienākumu līmeni jau pirms desmit gadiem, un kopš tā laika kļuvusi tikai bagātāka. Rīgas un Tallinas attīstības tempi bijuši līdzīgi, taču Rīga gadsimta sākumā startēja ar zemāku ienākumu līmeni – konverģences procesa dēļ, Rīgas ekonomikas izaugsmei bija jābūt par 0.5 – 0.7 procentu punktiem ātrākai nekā Tallinā (3. attēls).

3. attēls. Iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju pieaugums Eiropas Savienības reģionu dalījumā (%; 2001. – 2020. gadā) 

Piezīme. Iekšzemes kopprodukts ir pēc pirktspējas paritātes. 
 
Ekonomikas ikgadējie izaugsmes tempi Viļņā vidēji bijuši vien par 1-2 procentpunktiem lielāki nekā Tallinā vai Rīgā (4. attēls). Viena vai dažu gadu laikā tos varēja nepamanīt, norakstīt uz īstermiņa norisēm vai statistikas neprecizitātēm. Taču arī nošķietami nenozīmīgām pieauguma tempa atšķirībām, ilgtermiņā uzkrājas ievērojama plaisa labklājības līmenī.

4. attēls. Iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma temps (%; vidēji gadā; 2001. – 2020. g. periodā) 

Lai Rīga panāktu Viļņas un Tallinas ienākumu līmeni, tai jāattīstās straujāk par kaimiņiem, taču līdz šim Rīga attīstījusies nedaudz lēnāk. Lūk, secinājums - ar pašreizējo attīstības tempu Viļņas un Tallinas ienākumu līmeni Rīga nesasniegs nekad.

Reizēm nākas dzirdēt apgalvojumu, ka Latvijas ekonomika attīstās nevienmērīgi, jo izaugsme Rīgā ir daudz straujāka nekā pārējā Latvijā. Taču Viļņas un Tallinas – abu kaimiņvalstu galvaspilsētu atrāviens izaugsmē no pārējās tautsaimniecības valstī ir vēl izteiktāks. Galvaspilsētu ekonomikas visai bieži attīstās straujāk nekā citi reģioni, un Baltijas valstis šajā ziņā nav izņēmumi. Visās trijās Baltijas valstīs ekonomiskās izaugsmes temps galvaspilsētu reģionos bijis straujāks nekā pārējā valsts teritorijā. Lietuvas ekonomikai kopš gadsimta sākuma bijusi straujāka izaugsme nekā Igaunijai un Latvijai. Taču Viļņa pozitīvi izceļas pat uz Lietuvas labvēlīgās izaugsmes dinamikas (5. attēls).

5. attēls. Iekšzemes kopprodukta dinamika Baltijas valstu galvaspilsētās un pārējās teritorijās (indekss; 2000. gadā = 100; pēc pirktspējas paritātes)

Baltijas valstu galvaspilsētu vidū, tieši Viļņā pēdējo gadu laikā visstraujāk augusi gan iedzīvotāju pirktspēja, gan arī dzīves kvalitāte kopumā (6. attēls). Tas apstiprina, ka Viļņas (un Lietuvas) straujā ekonomiskā attīstība nav tikai teorētiska (un iepriekšējā raksta trešajā daļā aprakstītām iekšzemes kopprodukta statistiskās metodoloģijas atšķirībām varētu būt tikai neliela loma).

6. attēls. Pirktspējas un dzīves kvalitātes indeksi Rīgā, Tallinā un Viļņā (2016. – 2022. gadā) 

Piezīme.

* Pirktspējas indekss atspoguļo relatīvo pirktspēju, pērkot preces un pakalpojumus šajā pilsētā par vidējo neto algu šajā pilsētā. ** Dzīves kvalitātes indekss (augstāks ir labāks) ir kopējās dzīves kvalitātes novērtējums, ņemot vērā pirktspēju, piesārņojumu, mājokļa cenu un ienākumu attiecību, dzīves dārdzību, drošību, veselības aprūpi, satiksmes ilgumu un klimatu.

Kāpēc Viļņa attīstās straujāk?

Uz jautājumu, kāpēc Viļņas ekonomika attīstās straujāk, ir divas atbildes – tehniskā un fundamentālā.

Tehniski Viļņas ekonomikas “veiksmes stāsts” cieši saistīts ar demogrāfijas un darba tirgus norisēm. Piemēram, iedzīvotāju vecumstruktūras atšķirības Baltijas valstu galvaspilsētu vidū nosaka to, ka Viļņā šobrīd ir lielākais iedzīvotāju īpatsvars darbspējas vecumā. Turklāt no darbspējas vecuma iedzīvotājiem – ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļa vislielākā arī ir Viļņā. Gadsimta sākumā situācija bija tieši pretēja – Viļņā bija zemākais ekonomiskās aktivitātes līmenis un augstākais bezdarbs (7. attēls).

Tomēr šī (tehniskā) atbilde nepasaka, kāpēc Viļņā dzīvo jauni ļaudis un uzlabojas darba tirgus rādītāji. Iespējams, tam par iemeslu ir Viļņas straujās ekonomiskās izaugsmes sekas? Jo tieši ekonomiskā izaugsme pilsētā mēdz piesaistīt gan jauno paaudzi, gan mazina bezdarbu. Iespējams, Viļņai izdodas piesaistīt jaunākus ļaudis, uzlabojot dzīves apstākļus jaunām ģimenēm ar bērniem.

7. attēls. Darba tirgus rādītāji Tallinā, Rīgā un Viļņā (2000. – 2020. gadā) 

Žanra klasikas cienīgs turpinājums Viļņas brīnumnūjiņas meklējumos būtu “tūkstoš un vienas atšķirības” starp Rīgu, Tallinu un Viļņu uzskaitījums, piemeklējot rādītājus, kuros Viļņai iet labāk, un mēģinot pamatot Viļņas straujāku ekonomisko izaugsmi tieši ar atrastajiem rādītājiem. Rādītāju, kuros Viļņa ir priekšā Rīgai, tiešām netrūkst, piemēram - iedzīvotāju augstāks izglītības līmenis un labāka veselība, labāka infrastruktūra un mazāka noziedzība, lielāks uzņēmumu vidējais lielums un strauji augošu uzņēmumu īpatsvars, mazāka korupcija un labāka pilsētas pārvaldība, lielāka iedzīvotāju uzticība līdzcilvēkiem vai labvēlīgāka attieksme pret ārvalstniekiem. Pieļauju, ka viedokļu par to, kurš tieši no šiem vai citiem rādītājiem noteica Viļņas straujāku ekonomisko attīstību, būs tikpat daudz cik pētnieku, kas mēģinās atbildēt uz šo jautājumu. Visu šo rādītāju sakarība ar ekonomikas attīstības tempu, visticamāk, ir abpusēja.

Piemēram, no vienas puses, labāka iedzīvotāju izglītība un veselība veicina darba ražīgumu un, tādējādi, arī ienākumus, no otras puses - augstāki ienākumi sniedz papildu iespējas iegūt jaunu izglītību un labāk rūpēties par veselību. Vai arī – augstāki ienākumi samazina noziedzību pilsētā, kas savukārt veicina iedzīvotāju drošību un uzticību līdzcilvēkiem, tas savukārt vairo aktivitāti uzņēmējdarbībā un līdz ar to vēl vairāk palielina ienākumus.

Nav skaidrs, vai pilsētvides uzlabojumi Viļņā sākušies pirms, pēc vai vienlaikus ar tās ekonomikas straujāku attīstību (dzīves kvalitātes mērījumi sākās pavisam nesen un Eiropas pilsētu griezumā, tie pieejami vienu reizi dažu gadu laikā). Tomēr skaidrs ir tas, ka ja Viļņa nekļūtu par pilsētu, kurā iedzīvotāju ir apmierinātāki ar dzīvi pilsētā, kā arī pilsētu, kas, iedzīvotāju ieskatā, ir piemērotāka dzīvošanai jaunām ģimenēm ar bērniem, tad demogrāfiskā dividende (lielāka jauno un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļa) ar laiku noplaktu, tāpēc sagaidīt noturīgu ekonomikas izaugsmi turpmākajos gados nebūtu pamata.

Ekonomiskā attīstība ir ilgtermiņa process, kad šķietami mazas ikgadējas izaugsmes tempa atšķirības (1-2 procentu punkti gadā) laika gaitā akumulējas iespaidīgās ienākumu atšķirībās. Šī rakstu sērija nepiedāvā brīnumrecepti, kā Rīga var panākt Viļņu, tā teikt, uz trešdienas pusdienlaiku vai gada laikā. Tomēr tā skaidri parāda, ka dzīves kvalitātes uzlabošanās, kas bieži tiek uzskatīta vien par ekonomiskās attīstības procesa blakusproduktu, mēdz būt arī svarīgs ekonomiskās izaugsmes faktors. Pilsētas, kas panākušas/sasniegušas būtisku dzīves kvalitātes uzlabojumu pēdējo gadu laikā, tās ir arī pilsētas ir visstraujāko ekonomisko izaugsmi. Turpinājums sekos.