Varbūt ir laiks pārdomāt anekdotes par igauņu lēnumu?

Anekdotes par igauņu lēnumu, šķiet, arvien vairāk attālinās no ticamības. Igauņi tika pirmie no Baltijas uzaicināti iestāties attīstīto valstu klubā OECD, pirmie uzaicināti uzsākt sarunas par dalību ES, pirmie uzsāka balsošanu vēlēšanās caur internetu, izgudroja Skype un tagad būs pirmie, kuri iestāsies eiro zonā.

Kā igauņiem tas izdevies?

Tas ir Igaunijas valdības saprātīgas saimniekošanas rezultāts - runājot tautas valodā, viņi dzīvoja atbilstoši savām spējām un netērēja vairāk, kā nopelnīja. Vēl nozīmīgāk - nauda tika krāta nebaltai dienai. No 2002. gada Igaunijā ir bijis budžeta pārpalikums, kas, ekonomikai augot, arvien palielinājās līdz 2007. gadam (2. attēls). Turklāt jau 1997. gada sākumā Igaunijas valdība pieņēma lēmumu izveidot stabilizācijas fondu. Ir grūti iedomāties valsti, kurai nepieder nafta un kura dzīvo gandrīz bez valsts parāda - Igaunija to spēja, saprātīgi sabalansējot valsts budžeta ienākumus ar tēriņiem, tādējādi neradot vajadzību palielināt aizņemšanos. Tādēļ tās valsts parāds ir vismazākais ES - 2009. gadā 7.2% no IKP (1. attēls).

Svarīgi ir arī tas, ka igauņi neizlietoja iekrāto rezervi pirms krīzes. Nevis tāpēc, ka igauņiem negribējās, piemēram, tādu automaģistrāli kā Klaipēda-Viļņa, bet tāpēc, ka valsts saprata, cik svarīgi ir turēt rezerves, kas palīdzētu krīzes gadījumā. Pretēji Igaunijai, Latvija un Lietuva pirmskrīzes periodā bija eiforijā par strauji augošajiem budžeta ienākumiem un mēģināja tos iztērēt tūlītējām vajadzībām - pietrūka tālredzības (vai vēlmes) domāt par uzkrājumiem.

Kalevs Kallemetss, vadošās Reformu partijas pārstāvis Igaunijas valdībā, uzskata, ka bez saprātīgās saimniekošanas arī darba tirgus liberalizācija palīdzēja nepārkāpt valsts budžeta kritēriju virs 3% no IKP krīzes laikā. Pērn aprīlī tika uzsāktas darba tirgus liberalizācijas reformas, kas veicināja darba tirgus elastību, piemēram, atvieglojot darbā pieņemšanas un atlaišanas nosacījumus. Tādējādi gan uzņēmumi var ātrāk tikt pie nepieciešamas kvalifikācijas darbinieka, gan tika ierobežots ar ražīgumu un efektivitāti nesaistīts algu kāpums.  Darba tirgus elastība ļāva uzlabot konkurētspēju, piesaistīt investorus un iekasēt lielākus nodokļu ieņēmumus¹. Lietuvā un Latvijā šādas reformas faktiski vēl nav sāktas.

Noteikti arī jāmin tas, ka Igaunija demonstrē nodokļu disciplīnu. Nodokļu lēmumi ir noturīgāki un ilglaicīgāki, netiek bieži mainīti. Igaunijā nodokļu sistēma, kur gan uzņēmumu, gan iedzīvotāju ienākumu nodokļa likme ir vienāda, ir viegli administrējama un saprotama, būtiski atvieglojot arī dzīvi investoriem un uzņēmējiem. Turklāt nesen apkopotais Transparency International korupcijas indekss 2010. gadam norāda, ka Igaunijā ir vismazākā uztvertā korupcija no Baltijas valstīm - Igaunijā indekss ir 6.5, kamēr Lietuvā tas ir 5.0 un Latvijā 4.3, kas nav mazsvarīgi investīciju lēmumu pieņemšanā. Igauniju investori ir saskatījuši kā valsti ar stabilāku vidi ilgtermiņa investīcijām ražošanā salīdzinājumā ar Latviju - ārvalstu tiešās investīcijas apstrādes rūpniecībā pirms krīzes, 2007. gada beigās, Igaunijā bija 10% no IKP, Latvijā - 3.5%, kas nodrošina ne tikai ilgtermiņa ekonomikas pieaugumu, bet arī dod lielāku stabilitāti krīzes un ar to saistītos finanšu resursu aizplūdes periodos. Igaunijas valsts arī labi kontrolē tai piederošo īpašumu - tur ir iekasētas lielākas summas dividenžu maksājumos nekā citās Baltijas valstīs.

Acīmredzami saprātīgā un stingrā fiskālā politika devusi igauņiem iespēju ieviest eiro, un jāsaprot, ka fiskālā disciplīna galu galā ir labvēlīga ne tikai valstij, bet arī katram iedzīvotājam. Šogad igauņiem no valsts budžeta valsts parāda procentu maksājumos jāmaksā daudz mazāk nekā pērn, kas nozīmē vairāk naudas citām sabiedrības vajadzībām. Turklāt krīzes laikā, kad arī Igaunijā tiek veikta fiskālā konsolidācija (gan mazinot izdevumus, gan ceļot nodokļus) sabiedrības uzticēšanās valdībai saglabājas augsta - pēc Eurobarometer aptaujas 47% no iedzīvotājiem uzticas valdībai, kas ir astotais labākais rezultāts starp 27 ES valstīm. Līdz šim sasniegtais stabilitātes nodrošināšanā, īpaši budžeta un nodokļu politikā, balsta arī atkopšanos no krīzes - Igaunijā IKP pieaugums pēc zemākā punkta sasniegšanas ir vislielākais starp Baltijas valstīm.

Igaunijā bijušas arī citas veiksmīgas reformas. Kamēr lietuvieši sapņoja par elektrības tīklu sasaisti ar Poliju un Zviedriju, igauņi jau no 2006. gada izveidoja to ar Somiju. Nozīmīgas ir arī Igaunijas reformas elektronikas un telekomunikāciju sektorā.

Ko dara lietuvieši?

Lietuva bija ļoti tuvu eiro ieviešanai 2007. gada janvārī, bet tai nepaveicās inflācijas kritērija dēļ. Lietuvā eiro ieviešanas plāns pēdējo reizi tika atjaunots 2007. gada 25. aprīlī, neminot konkrētu eiro ieviešanas mērķa datumu, taču diskusijās sabiedrībā visbiežāk tiek saukts 2014. gada 1. janvāris. Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite, Lietuvas Bankas prezidents Reinoldijus Šarkinas, kā arī daudzi ekonomisti uzskata, ka virzība uz eiro ieviešanu ir nevis mērķis, bet līdzeklis nodrošināt ekonomikas ilgtspēju. Redzot Igaunijas veiksmi, lietuvieši vēl vairāk cenšas uzlabot budžeta bilanci. Tas palīdzēs paaugstināt valsts kredītreitingu, virzīties uz ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un ieviest eiro. Lietuvas valdība arī plāno nākamgad aizņemties starptautiskajos finanšu tirgos, tādējādi kredītreitingu uzlabošana un noturīgas ekonomikas izaugsmes atjaunošana ir īpaši svarīga. Ja 2012. gadā parlamenta vēlēšanās uzvarējušās partijas turpinās fiskālo konsolidāciju, Lietuvai būs augstāka varbūtība ieviest eiro jau 2014. gadā.

Kā eiro ieviešana Igaunijā ietekmēs Latviju?

Tā kā Māstrihtas konverģences kritēriju izpilde, kas ļauj ieviest eiro, ir apliecinājums valsts spējai nodrošināt stabilitāti, tad ārvalstu investori priekšroku Baltijā, visticamāk, dos Igaunijai kā valstij ar stabilāku investīciju vidi,. To var pastiprināt arī ar eiro ieviešanu saistītā kredītreitingu paaugstināšana, kas novērota arī pēc pārejas uz eiro citās valstīs, turklāt jau tagad Igaunijai ir ievērojami augstāki kredītreitingi. Tomēr negatīvos efektus uz Latvijas ekonomiku, t.i., investīciju pārdali par labu Igaunijai, var mazināt tādu ekonomikas politiku īstenošana Latvijā, kas skaidri norādītu Latvijas gribu stabilizēt tautsaimniecību, uzlabot investīciju vidi un ieviest eiro. Jāņem vērā tas, ka pagaidām starp Baltijas valstu ekonomikām vēl nav ļoti lielas atšķirības, un ārvalstu investori, veicot izvēli par ieguldījumiem ražošanā Baltijas valstīs, var ņemt vērā arī izmaksu faktoru, piemēram, algas Latvijā un Lietuvā ir mazākas. Taču, neieviešot eiro Latvijas noteiktajā mērķa datumā - 2014. gadā, Latvija mazinātu savu uzticamību un riskētu kļūt par Eiropas perifēriju bez iespējām piesaistīt investīcijas, bez jaunām biznesa iespējām.

Nākamais ietekmes kanāls ir mums labvēlīgs. Proti, eiro ieviešanas radīts ienākumu pieaugums Igaunijā var pozitīvi atsaukties uz kaimiņvalstīm ar jaunām Igaunijas investīcijām. Līdz šim tiešās investīcijas no Igaunijas visvairāk saņēmusi Lietuva (28% no uzkrātajām Igaunijas tiešajām investīcijām ārvalstīs pēc datiem 2010. gada jūnijā), otrajā vietā ir Latvija (26%). Ņemot vērā jau iedibinātās eksporta attiecības Latvijai ar Igauniju - Igaunija ir Latvijas otrā nozīmīgākā eksporta tirdzniecības partnervalsts ar 14% no kopējā eksporta - Igaunijas izaugsme var arī nodrošināt lielāku pieprasījumu un veicināt Latvijas eksporta attīstību.

Igaunijas veiksmes stāsts mums dod labu mācību - ar skaidru vīziju un disciplīnu ir iespējams sasniegt izvirzītos mērķus. Krīzes laikā arī Latvija spēj sapurināties un būt tālredzīgāka - valstij un uzņēmumiem samazinot izdevumus, atjaunojusies konkurētspēja, kas atspoguļojas eksporta kāpumā un Latvijas eksportētāju tirgus daļu pieaugumā. Gada pirmajos divos ceturkšņos fiksēta ekonomikas izaugsme, un tā sagaidāma arī 3. ceturksnī. Ja Latvija turpinās iesākto fiskālo konsolidāciju, veicot reformas, kas vērstas uz noturīgu izaugsmi un ilgtspējīgu fiskālo disciplīnu, tas padarīs drošāku Latvijas nākotni un dos iespēju ieviest eiro 2014. gadā, ko pirmkārt gaida Latvijas uzņēmumi un investori - darbavietu un nodokļu ieņēmumu radītāji.

¹ Avots: lietuviešu žurnāls "Veidas", 2010. gada jūnijs.

Raksts publicēts portālā "Delfi" 2010. gada 9. novembrī.