Vērtējam digitālā eiro potenciālo ietekmi uz banku noguldījumiem

Eiropas Centrālā Banka (ECB) un eiro zonas nacionālās centrālās bankas uzsāka digitālā eiro projekta izpētes fāzi 2021. gada oktobrī. Izpētes fāzes mērķis ir risināt būtiskākos izaicinājumus un problēmjautājumus, kas saistīti ar digitālā eiro potenciālo funkcionālo ietvaru, jeb “dizainu”. Šis projekta posms noslēgsies šā gada rudenī, kad ECB lems par nākamās – izstrādes fāzes, uzsākšanu. Tiek paredzēts, ka izstrādes fāze ilgtu trīs gadus, pēc tās tiktu pieņemts galējais lēmums par digitālā eiro ieviešanu. Pozitīvu lēmumu gadījumā digitālais eiro ieviešams eiro zonā ne ātrāk kā 2026. gadā.

Digitālā eiro potenciālā ieviešana rosina daudz jautājumu ne vien par tā lietošanu, bet arī ietekmi uz finanšu sektoru kopumā. Strādājot pie digitālā eiro īpašību definēšanas, Eirosistēma pievērš primāru uzmanību jebkurai nevēlamai ietekmei, ko digitālā eiro ieviešana varētu radīt monetārajai politikai un finanšu stabilitātei. Šīs problēmas tiek identificētas un risinātas jau teorētiskā digitālā eiro modeļa definēšanas posmā.

Viena no šādām jomām ir banku noguldījumu potenciālās pārmaiņas. Digitālā eiro izplatībā būtiska loma būs tieši uzraudzītiem, privātiem finanšu pakalpojumu starpniekiem. Eiro zonas centrālās bankas nevēlas konkurēt ar privāto sektoru un tieši iesaistīties maksājumu pakalpojumu sniegšanā. Tomēr, digitālais eiro kā skaidrās naudas digitāla forma būtu centrālās bankas emitēts maksājumu instruments. Piedāvājot iespēju sabiedrībai atvērt digitālā eiro kontus un glabāt digitālo eiro, finanšu starpniekiem var rasties bažas par daļas to esošo noguldījumu aizplūšanu.

Jāuzsver, ka digitālais eiro tiek plānots kā norēķinu ne noguldījumu instruments, līdz ar to, lai ierobežotu potenciālu banku noguldījumu aizplūšanu, Eirosistēma izskata iespēju noteikt individuālu digitālā eiro konta atlikuma griestus (holding limit). Šāda aizsardzības instrumenta piemērošana spētu ierobežot pārmērīgu naudas līdzekļu konvertāciju uz digitālo eiro, tādējādi novēršot iespējamās negatīvas sekas finanšu starpniekiem. Taču svarīgākais šāda instrumenta piemērošanā mīt detaļās, proti, šo digitālā eiro kontu atlikuma limitu apjomā un tajā, cik daudz cilvēku izvēlētos glabāt digitālo eiro daļēji vai visa limita apmērā. 

Jāuzsver, ka šāds digitālā eiro atlikuma griestu noteikšanas instruments un tā apmērs joprojām tiek analizēts, lai tas spētu novērst pārmērīgu banku noguldījumu aizplūšanas risku, vienlaikus, pārlieku neierobežojot digitālā eiro lietošanas funkcionalitātes.

Šajā rakstā vēlamies teorētiski aplūkot vairākus scenārijus, proti, digitālā eiro potenciālo ietekmi uz banku noguldījumiem un to izmaiņām pie dažādiem digitālā eiro kontu noteiktiem limitiem un digitālā eiro lietošanas izplatības sabiedrībā.

Kopumā Latvijas banku sektora finansējumā dominē piesaistītie noguldījumi no iekšzemes mājsaimniecībām un nefinanšu sabiedrībām (sk. 1. att.). 2022. gada beigās no kopējām saistībām, kapitāla un rezervēm 37.2 % veido tieši iekšzemes mājsaimniecību noguldījumi. Tādējādi iekšzemes mājsaimniecību noguldījumiem ir nozīmīga loma banku piesaistītajā finansējumā.

Teorētiski, ņemot vērā aptuveno banku iekšzemes mājsaimniecību noguldījumu sadalījumu [1] 2022. gada beigās un pieņemot, ka šāda proporcija saglabātos līdz digitālā eiro ieviešanai, var secināt, ka maksimālais līdzekļu apjoms, kādu mājsaimniecības varētu konvertēt no bankas konta uz digitālo eiro, būtu mazāks nekā 10 % no kopējiem iekšzemes nebanku noguldījumiem (sk. 2. att.), pat ja maksimālais noguldījumu apjoms, kuru var pārkonvertēt uz digitālo eiro, būtu 5000 eiro. Šāds scenārijs, t.i., visas mājsaimniecības pārkonvertētu visu pieejamo atlikumu līdz 5000 eiro, gan ir uzskatāms par ļoti ekstrēmu pieņēmumu. Salīdzinājumam var minēt, ka 2022. gada laikā iekšzemes noguldījumu atlikumi bankās  pieauga par 11.8 %.

Turpmāk ir apskatīti vairāki scenāriji, sākot ar to, ka visas iekšzemes mājsaimniecības ar norēķinu kontu kādā no bankām Latvijā un konta atlikumu  vismaz 100 eiro,  izmēģina jauno iespēju izmantot norēķinos digitālo eiro, pārkonvertējot  līdzekļus no bankas konta uz digitālo eiro.  Šajā gadījumā banku sektora iekšzemes noguldījumi samazinātos par 0.5 % (sk. 2. att.), bet iekšzemes kredītu un noguldījumu attiecība pieaugtu par 0.3 procentpunktiem (sk. 3. att.), būtiski nemainot finansējuma pieejamību kreditēšanai.  Palielinot maksimālo summu, kuru iespējams pārkonvertēt uz digitālo eiro līdz 1000 eiro un 3000 eiro, banku iekšzemes noguldījumu atlikumi samazinātos attiecīgi par 3.0 % un 6.6 %. Arī pie šāda iekšzemes noguldījumu samazinājuma, lielāko banku iekšzemes kredītu un noguldījumu attiecība saglabātos zem 100 %, kas nozīmētu, ka bankas aizvien visus iekšzemes kredītus varētu nofinansēt ar piesaistītajiem iekšzemes noguldījumiem. Papildus tam, šeit jāņem vērā, ka reālajā situācijā tikai daļa mājsaimniecību pārnestu visu pieejamo noguldījumu apjomu uz digitālo eiro, kas noguldījumu samazinājumu bankās ierobežotu vēl vairāk. Ja pieņemam, ka puse no mājsaimniecībām izmantotu šo iespēju, tad tas nozīmīgi samazinātu digitālā eiro ieviešanas ietekmi uz banku sektoru. Pat ieviešot digitālā eiro griestus 5000 eiro apmērā, šī ietekme būtu 4.7 % no kopējiem banku sektora nebanku noguldījumiem.

Tādējādi, saglabājoties šā brīža banku sektora finanšu struktūrai, pēc digitālā eiro ieviešanas visas lielākās bankas aizvien varētu pilnībā nofinansēt iekšzemes kredītportfeļus ar piesaistītajiem iekšzemes nebanku noguldījumiem, un noguldījumu atlikumu samazinājumam nebūtu kritiskas ietekmes uz banku darbību.

[1] Lielāko banku aptaujas