Veselības aprūpes sistēma Latvijā: arī Romu neuzcēla vienā dienā

Turpinot rakstu sēriju par strukturālajām reformām, vēlējāmies pievērsties vienai šobrīd ļoti aktuālai diskusiju tēmai Latvijā – veselības aprūpe. Reti kurš noliegs to, ka veselības aprūpes sistēma Latvijā pašlaik atrodas, maigi sakot, ne tajā labākajā situācijā, un daudz tiek runāts gan par finansējuma trūkumu, gan reformu nepieciešamību nozarē.

Veselības aprūpes sistēmas finansējums Latvijā (pēc starptautiskiem standartiem) ir salīdzinoši zems, tomēr tas ir salīdzināms ar kaimiņvalstu relatīvajiem rādītājiem (piemēram, % no iekšzemes kopprodukta). Tomēr zemais finansējums ir tikai viens no veselības aprūpes sistēmas izaicinājumiem. Nozares pārstāvji un starptautiskās institūcijas vairākkārt norādījušas, ka līdzvērtīgi svarīgas problēmas ir zemā izdevumu efektivitāte un sistēmas caurredzamības trūkums (piemēram, tarifu izstrādē un finansējuma sadalē). Nepastāvot skaidrībai, kur un kā tiks tērēti līdzekļi, finansējums vienmēr var izrādīties par zemu, tajā pašā laikā papildu finansējuma piešķiršanu vien nevar nosaukt par strukturālu reformu. Lai uzlabotu Latvijas veselības aprūpes sistēmu ilgtermiņā, nepieciešamas tādas reformas, kas veicinātu ne tikai finansējuma palielināšanu, bet arī līdzekļu efektīvāku izlietošanu.

Veselības aprūpi raksturojošie rādītāji – drūmi

Ar veselības aprūpes sistēmu, gribot vai negribot, nākas saskarties katram, tāpēc viedoklis par pieredzēto ir visiem. Diemžēl, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm, Latvijā sabiedrība veselības aprūpes sistēmas kvalitāti vērtē kā zemu. Eiropas Komisijas (EK) 2014. gadā sagatavotais ziņojums liecina, ka tikai 47% aptaujāto Latvijas veselības aprūpes sistēmu vērtē kā labu vai ļoti labu. Šajā ziņā atpaliekam ne tikai no ES vidējā rādītāja (71%), bet arī no Lietuvas (65%) un Igaunijas (73%). Turklāt tikai 2% no aptaujātajiem iedzīvotājiem veselības aprūpes sistēmu Latvijā vērtē kā ļoti labu (1. attēls).

Iemesli, kāpēc sabiedrību neapmierina pašlaik esošā veselības aprūpes sistēma, var būt vairāki, tomēr par vienu no galvenajiem var uzskatīt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības trūkumu. Lai gan veselības aprūpe ir viena no garantijām, kas ierakstīta Latvijas Republikas Satversmē, realitātē veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības rādītāji ir pārsteidzoši zemi. Piemēram, 2013. gadā katrs piektais Latvijas iedzīvotājs vajadzības gadījumā nav vērsies pie veselības aprūpes speciālista. Latvijā šis rādītājs ir divas reizes augstāks nekā Igaunijā, trīs reizes augstāks nekā ES vidēji un pat četras reizes augstāks nekā Lietuvā (2. attēls).

2. attēls. Iedzīvotāji, kas neapmeklēja veselības aprūpes speciālistu vajadzības gadījumā, 2013. gads, %

Avots: Eurostat

Svarīgākie iemesli, kāpēc Latvijas iedzīvotāji vajadzības gadījumā nav vērsušies pie veselības aprūpes speciālista, ir pakalpojumu dārdzība un garās rindas [1]. Turklāt visbiežāk šo abu iemeslu dēļ veselības aprūpes speciālistu neapmeklēja iedzīvotāji ar salīdzinoši zemiem ienākumiem (25%; salīdzinājumā – iedzīvotāji ar augstiem ienākumiem – 5%). Salīdzinoši augstais novēršamo nāves gadījumu īpatsvars Latvijā (29%; uz pusi augstāks nekā ES vidēji) varētu liecināt par to, ka veselības problēmām uzmanība tiek pievērsta salīdzinoši vēlā saslimšanas fāzē, kas ne tikai mazina atveseļošanās varbūtību, bet arī izmaksā krietni dārgāk (Health systems in transition). Rezultātā vēl mazāk līdzekļu paliek primārai aprūpei un profilaksei, kuru loma Latvijas veselības aprūpes sistēmā, lai arī ievērojami pieaugusi pēdējo 25 gadu laikā, joprojām ir maza. Līdz ar to arī sagaidāmais mūža ilgums un veselīgais mūža ilgums (mūža ilgums, kas nodzīvots bez nopietnām veselības problēmām) Latvijā ir viens no zemākajiem ES [2].

Nepietiekams finansējums

Nenoliedzami – viena no veselības aprūpes sistēmas problēmām Latvijā ir nepietiekamais finansējums. To uzsver gan nozares pārstāvji, gan Veselības ministrija (VM), gan arī starptautiskās organizācijas.

Veselības aprūpes kopējais finansējums Latvijā vēsturiski bijis 6-7% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas ir zemāks nekā daudzās ES un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīs. Turklāt salīdzinoši lielu daļu no kopējā finansējuma veidojis privātais finansējums (tai skaitā pacientu līdzmaksājumi), kas ir tuvs OECD vidējam līmenim. Savukārt valsts finansējums ir viens no zemākajiem, kopš 2012. gada tas bijis zem 4% no IKP.

Kopējie veselības aprūpes izdevumi uz vienu iedzīvotāju 2015. gadā bija līdzīgi 2007. gada rādītājam, tomēr, ņemot vērā medicīnas pakalpojumu cenu pieaugumu, reālā izteiksmē veselības aprūpes izdevumi uz vienu iedzīvotāju bija par 18% mazāki nekā pirmskrīzes periodā (5. attēls).

Par spīti valdības plāniem palielināt valsts finansējumu veselības aprūpei līdz 4.5% no IKP 2014. gadā (Health systems in transition) un līdz 4.5% 2020. gadā (VM Koncepcijas projekts par veselības aprūpes sistēmas finansēšanas modeli, 2013), valsts finansējums procentos no IKP paliek stabili zems.

Zema efektivitāte

Tomēr zemais finansējums varētu būt tikai aisberga redzamā daļa. Pastāv liecības, ka arī esošais veselības aprūpes finansējums tiek iztērēts ne visai efektīvi. Efektivitāti var vērtēt ar divām pieejām. Izmaksu efektivitāte parāda, cik efektīvi veselības izdevumi naudas izteiksmē tiek pārvērsti starpposma rādītājos – nodrošinājumā ar gultas vietām, aparatūru un medicīnisko personālu. Savukārt sistēmas efektivitāte atspoguļo to, cik efektīvi šie starpposma rādītāji tiek izmantoti, lai sasniegtu mērķa rādītājus, piemēram, sagaidāmo mūža ilgumu. Dažās OECD valstīs sagaidāmais mūža ilgums ir augstāks nekā Latvijā, kaut arī veselības aprūpes finansējums ir līdzīgs (6. attēls).

6. attēls. Veselības izmaksu un sistēmas efektivitātes novērtējums ar DEA metodi [3]

Avots: OECD dati; autoru aprēķins

Izmaksu efektivitāte Latvijai ir diezgan augsta, proti, ar zemām izmaksām tiek nodrošināta pietiekama resursu kvantitāte – slimnīcu gultas vietu skaits, ārstu skaits. Arī aprīkojums ar datortomogrāfijas un magnētiskās rezonanses iekārtām ir salīdzināms ar ES un OECD vidējo līmeni. Neskatoties uz to, veselības aprūpes sistēmas mērķa rādītāji (piemēram, mūža un veselīgā mūža ilgums) ir zemi, kas savukārt varētu norādīt uz nepietiekami augstu sistēmas efektivitāti. Tas arī parāda, ka nepieciešamās reformas ir komplicētākas, nekā vienkārši ārstu, medicīnas iekārtu un slimnīcas gultas vietu skaita palielināšana.

Turklāt efektivitātes trūkumu nozarē konstatējušas arī vairākas institūcijas. Piemēram, Valsts kontrole revīzijas ziņojumā secināja, ka veselības aprūpes pakalpojumu tarifu izveides un kvotu sadales mehānismā pastāv liela necaurredzamība. Turklāt tika norādīts, ka "… aprēķinātie veselības aprūpes pakalpojumu tarifu izmaksu veidi jeb elementi nav patiesi, pamatoti un aktuāli…''. Šim viedoklim piekrīt arī Ārvalstu investoru padome Latvijā, kas turklāt norāda, ka tarifu nesakritība ar pakalpojumu patiesajām izmaksām mazina konkurenci pakalpojumu sniedzēju vidū. Savukārt Pasaules Veselības organizācija norāda, ka esošā sistēma nenodrošina pietiekamu finansiālu aizsardzību pret pārmērīgi lieliem privātajiem maksājumiem (out-of-pocket payments).

Virzība uz priekšu

Viennozīmīgas atbildes, kā vienlaikus atrisināt gan finansējuma nepietiekamības, gan efektivitātes problēmas veselības aprūpes sistēmā, joprojām nav. Papildu finansējuma piešķiršana, visticamāk, būtu tikai īstermiņa risinājums: tā samazinātu rindas un veicinātu pakalpojumu pieejamību, tomēr ar efektivitāti saistītās problēmas nekur nepazustu. Turklāt, kā norāda pati VM, šobrīd veselības aprūpes finansējums tiek veidots pēc līdzekļu pieejamības principa, nesaistot to ar faktiski nepieciešamo pakalpojumu apjomu, tādēļ papildu līdzekļu piešķiršana ilgtermiņā neatbilstu patiesajām vajadzībām.

Kopš ekonomiskās krīzes vairākkārt izskanējusi ideja par veselības aprūpes finansējuma sasaisti ar nodokļu nomaksu. Šai idejai ir zināmas priekšrocības (redzams, kur tieši tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda), tomēr tā negarantē ne kopējā finansējuma pieaugumu, ne tā stabilitāti. VM savulaik piedāvātais variants veselības aprūpei novirzīt 5 procentu punktus no iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmes vai šobrīd populārais variants novirzīt 3 procentu punktus no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes segtu tikai 20-30% no pašreizējiem veselības aprūpei atvēlētajiem valsts tēriņiem. Atlikušā daļa joprojām tiktu meklēta ikgadējā budžeta veidošanas procesā.

Lai uzlabotu Latvijas veselības aprūpes sistēmu ilgtermiņā, nepieciešamas strukturālas reformas, kas līdztekus finansējuma palielināšanai spēs nodrošināt arī līdzekļu efektīvāku izlietošanu. OECD savā pētījumā norāda, ka tajās veselības aprūpes sistēmās, kurās pastāv regulēta konkurence pakalpojumu pircēju (apdrošinātāju) starpā (piemēram, Nīderlande) ir augsts potenciāls efektivitātes un kvalitātes uzlabojumiem. Tādējādi arī Latvijas gadījumā būtu jāizvērtē iespējas veselības aprūpes sistēmā radīt regulētas konkurences apstākļus, ieviešot obligāto veselības apdrošināšanas sistēmu.

Ņemot vērā to, ka veselības aprūpes nozares nākotne pašlaik ir viena no plašāk apspriestām tēmām medijos un sabiedrībā, grūti iedomāties vēl piemērotāku brīdi patiešām būtisku reformu veikšanai. Ja vien pietiks politiskās gribas.

Vairāk: Latvijas Bankas ekspertu analīze un priekšlikumi veselības nozares reformām