Vēsturisks ieskats monetārajā politikā Latvijā 1918.–1940. gadā

Atbilstīgi tā laika resursiem, iespējām un zināšanām tas tika paveikts, un monetārā sistēma darbojās līdz laikam, kad Latviju okupēja padomju karaspēks. Šis raksts vēsta par nacionālās bankas izveidi, kā arī valūtas un monetārās politikas izstrādi.

Latvijas valsts dibināšanas laikā apgrozībā vienlaikus bija vairāki maksāšanas līdzekļi, un valdība sākotnēji nekontrolēja ne naudas zīmju daudzumu apgrozībā, ne valūtas kursu. Tās bija gan jaunās valsts, gan iepriekšējās varas naudas zīmes (Krievijas cara laika un 1917. gada pārejas perioda nauda), gan okupācijas un dažādu pagaidu varas iestāžu nauda (vācu markas, ostmarkas un ostrubļi). Turklāt apgrozībā bija arī lokāli izmantojami maksāšanas līdzekļi, piemēram, atsevišķu pilsētu parādzīmes.

Daudzu maksāšanas līdzekļu izmantošana radīja norēķinu problēmas. Tāpēc 1918. gada decembrī valdība par likumīgiem maksāšanas līdzekļiem atzina trīs biežāk lietotos maksāšanas līdzekļus: Krievijas cara laika un Domes rubļus, kā arī ostrubļus. 1919. gada februārī Domes rubļi tika nomainīti ar vācu markām. Lai gan valdība nespēja ietekmēt naudas zīmju daudzumu apgrozībā un valūtas kursu, tika noteikta to vērtību attiecība: 1 cara rublis = 1 ostrublis = 1.15 Domes rubļu (vēlāk = 2 vācu markas).

1919. gada 22. martā Latvijas Pagaidu valdība valsts izdevumu segšanai nolēma izlaist papīra naudu – Latvijas rubļus. Tas bija pirmais nozīmīgais solis nacionālās valūtas ieviešanā. Tika noteikta Latvijas rubļa vērtība (Latvijas rublis = 1 ostrublis = 2 vācu markas = 1.50 cara rubļu), norādot, ka visu nodokļu maksājumu naudas vienība ir Latvijas rublis. Visi lēmumi par naudas sistēmu un monetāro politiku, kā arī par jautājumiem saistībā ar kreditēšanu šajā laikā bija valdības pārziņā. 

Raksta pilnu versiju aicinām lasīt Latvijas valsts un Latvijas Bankas simtgadei veltītajā vietnē: https://www.lb100.lv/