Vidējā alga Latvijā: vai atbilst darba ražīgumam un Rietumeiropas līmenim?

Iepriekšējā rakstā pirms nedēļas jau konstatējām: oficiālie vidējās algas dati straujo pārmaiņu laikos mēdz sniegt maldīgu priekšstatu par atalgojuma dinamiku (vidējie skaitļi neuzrādīja to, ka ekonomikas krīzes laikā būtiski sarukušas algas un vienas nozares ietvaros sabiedriskajā sektorā nodarbinātie saņem zemāku atalgojumu nekā privātajā sektorā).

Šoreiz par to, cik atbilstošs ir vidējais atalgojums Latvijā. Ja vidējās algas statistiku mēdz būtiski nobīdīt strukturālie efekti (nodarbināto struktūras pārmaiņas izglītības, profesiju, nozaru utt. dalījumā), tad vienīgais veids, kā ticami analizēt vai vidējās algas līmenis ir "pārāk augsts" vai "pārāk zems", ir salīdzināt to ar darba ražīgumu – gan dinamikā, gan starptautiskā mērogā (strukturālie efekti nobīda algu un darba ražīgumu par līdzīgu vērtību, tātad tam nav būtiskas ietekmes uz algu-produktivitātes sakarību).  

Kāds ir algu-produktivitātes saiknes pamatojums?

Iedomāsimies kādu uzņēmumu, kas ražo, teiksim, virtuves krēslus. Viens darbinieks stundas laikā var saražot vienu krēslu, kuru uzņēmums pārdod, ieņemot 4 latus vairāk, nekā iztērēts izejvielām. Tādējādi, cilvēkstundā radītā pievienotā vērtība (PV) jeb darba ražīgums stundā ir 4 lati. Puse no šīs summas tiek patērēta darba iekārtu nolietojumam, uzņēmēja peļņai utt. Otrā puse no šīs summas paliek darbinieku atalgojumam, tātad, šajā nosacītajā piemērā darbinieka atalgojums normālā situācijā nevar pārsniegt 2 latus stundā jeb ap 320 latiem mēnesī (sk. 1. tabulu).

1. tabula. Atalgojums atkarībā no pievienotās vērtības (nosacīts piemērs)

Pastāv trīs veidi kā uzņēmuma darbinieki var tikt pie lielāka atalgojuma.

Pirmais veids ir garākas darba stundas. Piemēram, 160 stundu mēnesī vietā strādājot 200 stundas, var saņemt 400 latu mēneša atalgojumu. Vairāki Latvijas uzņēmumi darbojas tieši tādā režīmā – darba nedēļas ilgums vēsturiski pārsniedzis ES vidējos rādītājus. Tomēr šajā gadījumā atalgojums joprojām saglabājas zems, kas liek dažiem komentētājiem brīnīties, kādēļ Rietumeiropas darbaļaudis par īsāku darba dienu saņem lielāku atalgojumu par ilgas stundas strādājošajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Otrais veids ir paļauties uz makroekonomisko norišu diktētiem apstākļiem. Straujas attīstības periodā mēdz iestāties darbaspēka trūkums, kad kādu laiku uzņēmējs ir spiests maksāt darbiniekam 2.5 latus stundā – pretējā gadījumā viņš var aiziet uz citu uzņēmumu vai emigrēt. Ekonomējot uz darba iekārtām vai veicot darba iekārtu remontu uz kredīta, uzņēmējs var īslaicīgi turpināt ražošanu, noturot darbiniekus ar algu kāpumu. Taču šajā gadījumā uzņēmēja konkurētspēja sarūk un šī situācija nevar turpināties mūžīgi. Šādu – ar darba ražīguma kāpumu nepamatotu atalgojuma pieaugumu piedzīvojām "trekno gadu" laikā, un, kā rāda arī konkrētais piemērs, tas bija īslaicīgs un beidzās ar nepamatoti augstu kredītu slogu un konkurētspējas kritumu.

Trešais ceļš uz atalgojuma pieaugumu ir darba ražīguma celšana. Tā var izpausties divos veidos. Uzņēmējs var uzstādīt jaudīgākas ražošanas iekārtas un stundas laikā darbinieks varēs saražot jau 2 krēslus, tādējādi radot 8 latu lielu pievienoto vērtību un saņemot 4 latu atalgojumu (640 latu mēnesī). Otrais veids – virtuves krēsla vietā ražot krēslu, kas ir izsmalcināta mēbele: tādu saražojot vienas cilvēkstundas laikā var pārdot par 15 latiem dārgāk par izejvielu cenu, un darbinieka atalgojums tad būtu 7.5 latu stundā jeb 960 latu mēnesī. Arī uzņēmējs šajā situācija ir ieguvējs, jo viņa ienākumi pieaug proporcionāli darbinieku ienākumiem. Kā pirmais, tā otrais piegājiens no abiem – gan no uzņēmēja, gan no darbinieka prasa labākas zināšanas un prasmes. Pirmkārt, lai saražotu šādu augstākas vērtības produktu, otrkārt, lai spētu to sekmīgi virzīt tirgū. Turklāt jaunām iekārtām nepieciešamas jaunas investīcijas un uzņēmēja gatavība uzņemties jaunus riskus.  

Darba ražīgumam atbilstošs atalgojuma līmenis. Cik liels tas ir?

Vairāki makroekonomikas rādītāji ļauj vērtēt vai vidējais atalgojums tautsaimniecībā ir "pārāk liels" vai "pārāk mazs", salīdzinot ar darba ražīgumu. Viens no šiem rādītājiem ir atalgojuma īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā (KPV). Piemēram, virtuves krēslu ražotājam ilgtermiņā uzturams atalgojuma īpatsvars KPV ir 50%. Cik liela ir šī vērtība Latvijā?

Latvijā atalgojuma īpatsvars KPV stabilas inflācijas laikā (2000. – 2005. g.) svārstījās 50-55% robežās. Tātad, rādītāju virs 60% no KPV var raksturot kā būtisku nobīdi no līdzsvara. Periodā no 2007. gada 3. ceturkšņa līdz pat 2009. gada 3. ceturksnim darbaspēka ienākuma daļa pārsniedza 60% no KPV; tas bija viens no Latvijas tautsaimniecības iekšējās nesabalansētības raksturojošiem indikatoriem – brīdinājuma signāliem. Straujās attīstības gados darbaspēka trūkums lika kāpināt algas virs darba ražīguma atbilstošā līmeņa. Lai gan uzņēmēju konkurētspēja krita, īsā laikā algas pieaugums bija pamatots ar arvien straujākām uzņēmējdarbības paplašināšanas gaidām un uz kredīta nopirktām ražošanas iekārtām. Pēc tam strauji sarūkoša peļņa noveda vairākus uzņēmumus uz bankrota sliekšņa, liekot samazināt ražošanas apjomus, kā arī – pakāpeniski – nodarbināto skaitu un algas. Tādējādi tautsaimniecības krīzes sākumā darbaspēka ienākumu daļa KPV turpināja pieaugt, vēl vairāk pasliktinot uzņēmumu konkurētspēju. Pēc 2.5 gadu ilga līdzsvara atjaunošanas perioda, 2011. gada 1. ceturksnī darbaspēka ienākuma daļa KPV sasniedza 53.1%, kas ir ļoti tuvs 10 gadu vidējām līmenim atskaitot 2007. gada 3. ceturkšņa – 2009. gada 3. ceturkšņa periodu (53.6%). Tādējādi patreizējā darbaspēka ienākumu daļa KPV ir tuva līdzsvara līmenim; un tās samazinājums pēdējo gadu laikā atspoguļo tautsaimniecības konkurētspējas atjaunošanas procesu.

1. attēls. Darbaspēka ienākumu daļa KPV (%; sezonāli izlīdzinātie dati)

Otrs veids kā attēlot sakarību starp algām un darba ražīgumu ir algu-produktivitātes plaisa. Izvēloties bāzes periodu, kurā algas līmenis ir tuvs darba ražīguma atbilstošajam līmenim un pieņemot algas un produktivitātes indeksa vērtību šajā periodā vienādu ar 100, var uzskatāmi parādīt ar produktivitāti nepamatoto (un līdz ar to ilgtermiņā neuzturamo) algu kāpumu t.s. "treknajos gados". 2. attēlā par bāzes periodu tika izvēlēts 2005. gada 1. ceturksnis (rezultāti ir līdzīgi, ja par bāzes periodu izvēlas jebkuru periodu 2000.-2005. gadā): šajā laikā atalgojuma līmenis veidoja 50-55% no pievienotās vērtības, kas bija tuvs līdzsvaram. Kopš 2008. gada beigām pieņēmās spēkā tautsaimniecības konkurētspējas atjaunošanās process – līdzsvars starp algām un produktivitāti tika atjaunots gan samazinoties algām, gan – jo īpaši svarīgi – pieaugot darba ražīgumam. Patlaban vidējais atalgojuma līmenis valstī ir tuvs darba ražīguma atbilstošām līmenim, ko atspoguļo (gandrīz) noslēgtā algas-produktivitātes plaisa.

2. attēls. Reālās darba samaksas un darba ražīguma uz nostrādāto stundu indekss (2005. g. 1. cet. = 100; sezonāli izlīdzināti dati)

Atalgojuma un darba ražīguma starptautiskais salīdzinājums

Darba ražīguma izšķirošo ietekmi uz atalgojumu var redzēt arī starptautiskā mērogā. 3. attēlā redzam, ka ES valstīs ir vērojama statistiski nozīmīga sakarība starp darba ražīgumu un atalgojuma līmeni – darba ražīguma starpvalstu atšķirības var izskaidrot 95% no atalgojuma starpvalstu atšķirībām. Piemēram, vidējais atalgojums Latvijā aizvadītajā desmitgadē bija trīs reizes zemāks nekā Īrijā (pēc PPS – t.i., ņemot vērā augstāku cenu līmeni Īrijā), ko noteica trīs reizes zemāks darba ražīgums.

3. attēls. Atalgojuma – darba ražīguma sakarība ES (2000.-2010. g. vidēji)

3. attēlā ir skaidri redzama atalgojuma kāpuma recepte, kuru var izmantot arī Latvija – darba ražīguma pieaugums. Ja darba ražīgums Latvijā kāps straujāk nekā Rietumeiropā, ar laiku tas – un attiecīgi arī atalgojums – tuvināsies Rietumeiropas līmenim. Jāatzīmē, ka kāpināt darba ražīgumu var divos veidos. Pirmkārt, izmantojot jaudīgākas iekārtas. Piemēram, grāvju rakšana ar ekskavatoru ir efektīvāka, nekā ar lāpstām. Otrkārt, palielināt augstas pievienotās vērtības produktu īpatsvaru ražošanā. Piemēram, virzīties no zāģmateriālu ražošanas uz mēbeļu vai koksnes ķīmijas produktu ražošanu.

Atalgojuma kāpums atbilstoši darba ražīguma pieaugumam ir tas attīstības ceļš, ko iesaka ekonomisti, saukdami to par ilgtermiņā uzturamu; tas sekmēs arī nodarbinātības kāpumu. Turpretī, ja darba ražīgums stagnēs un tā vietā sāksies jauns algu burbulis, uz īsu brīdi (dažiem gadiem) paceļot algas virs darba ražīgumam atbilstoša līmeņa, tam atkal sekos sāpīga algu korekcija un kārtējais bezdarba pieaugums – gluži kā to vēl nesen pieredzējām. Te tad nu katram iespēja izsvērt – kam dodama priekšroka turpmākajās ekonomiskās politikas debatēs: prātīgai saimniekošanai (algas pieaugums atbilstoši darba ražīguma kāpumam) vai populismam (atalgojuma kāpums līdz līmenim "kā Eiropā", nerēķinoties, kas notiek ar produktivitāti).

Kādi ir darba ražīguma noteicošie faktori? Un, vai ir iespējams, ka darba ražīgums – un līdz ar to arī atalgojums – Latvijā kādreiz tuvināsies Rietumeiropas vidējam līmenim? Par to pēc kāda laika diskutēsim www.makroekonomika.lv slejās. 

Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 5. jūlijā.