Zaļā zelta loma Latvijas tautsaimniecībā: krīze un iespējas

Lai gan mežsaimniecības un koksnes produkcijas ražošanas devums Latvijas tautsaimniecības izaugsmē un eksportā pēdējos desmit gados ir būtiski mainījies, koks joprojām tiek bieži piesaukts kā galvenā eksportprece, kas tādēļ uzreiz raisa īpašu interesi. Vai Latvijas "zaļais zelts" vairs ir tikai mīts un, ja tā, tad kas to uztur? Kas šodien raksturo nozares vietu kopējā ekonomiskajā ainā?

1. attēlā redzam, ka ar mežu un koksni ciešāk saistīto nozaru (izņemot mēbeļu ražošanu) devums kopējā pievienotajā vērtībā tautsaimniecībā svārstās starp nedaudz vairāk nekā 3% un 5%, un tam vairākus gadus ir piemitusi tendence pakāpeniski sarukt.

1. att. Atsevišķu nozaru devums kopējā pievienotajā vērtībā Latvijā (%, faktiskajās cenās). Avots: LR CSP

Tad kā tas nākas, ka nozare, kuras īpatsvars pievienotajā vērtībā nav ļoti liels, joprojām veido tik lielu daļu Latvijas eksporta (sk. 2. att.) - 2009. gadā no 3.5 miljardiem latu kopējā preču eksporta 16% jeb apmēram 560 miljoni "pieder" koksnei un tās izstrādājumiem?

2. att. Koksnes produkcijas īpatsvars Latvijas kopējā preču eksportā (%). Avots: LR CSP.

Deviņdesmitajos gados, kad Latvijas rūpniecība bija krietni panīkusi, noieta tirgi daudzu nozaru uzņēmumiem jau paputējuši vai vēl neatrasti, bet resursu un tehnoloģiju iegāde - dārga, mežs bija izcils glābiņš: pieejamie iekšzemes resursi (koksne un darbaspēks) un atvērta tirdzniecība ļāva īsā laikā strauji palielināt ienākumus. Cenu svārstības tirgū laiku pa laikam tika novērotas, taču tas īsā laikā būtiski neizmainīja vispārējo tendenci. Tomēr ar laiku, palielinoties investīcijām citās rūpniecības nozarēs, kā arī attīstoties tirdzniecības sakariem, kopējais eksports turpināja strauji augt - īpaši pēc Latvijas pievienošanās ES, bet koksnes produkcijas īpatsvars tajā strauji mazinājās. Kur ir problēma? Vai pievienotajā vērtībā? Kas ir šī "mistiskā" pievienotā vērtība, un kas to veido?

Vienkārši runājot, pievienotā vērtība raksturo to preces vai pakalpojuma vērtības daļu, kas radusies konkrētā nozarē. Te jāatzīmē, ka liela daļa no gala produkcijas vērtības bieži nerodas tajā nozarē, kas preci saražojusi. Tas īpaši raksturīgs tehnoloģiju ietilpīgām, kā arī materiālietilpīgām nozarēm, kuru produkcijas vērtība sastāv no vienas nozares veikta izgudrojuma, citas nozares ražotās iekārtas, vēl citas piegādātajām izejvielām, pusfabrikātiem, utt. Tādējādi rodas liela t.s. starppatēriņa "masa", kā arī liela izmaksu (un attiecīgi - cenas) daļa, kas neraksturo aplūkojamās nozares pašas devumu, un nereti šo "masu" veido arī importētas izejvielas un iekārtas.

Apstrādes rūpniecība, tai skaitā koksnes produkcijas ražošana, pieder pie šādām nozarēm. Latvijā 71.6% un 73% no izlaides vērtības attiecīgi apstrādes rūpniecībā un koksnes produkcijas ražošanā ir t.s. starppatēriņš, tādējādi pievienotā vērtība ir mazāka nekā 30% (Eurostat dati par 2009. gadu). Taču tā nebūt nav kāda nevēlama Latvijas nacionāla īpatnība: ES valstīs pievienotā vērtība apstrādes rūpniecībā veido 23-35% no izlaides vērtības (Eurostat dati par 2009. gadu). Tādējādi Latvijas rādītājs ir līdzīgs vidējam ES. Kas tad ir tā zemas pievienotās vērtības ražošana un eksports, kā dēļ kokapstrāde joprojām saņem diezgan daudz kritikas, tā teikt - ka "izvedam vien baļķus"? Jāatzīmē, ka eksporta īpatsvars Latvijas koksnes produkcijas pārdošanā kopš 2000. gada pārsvarā ir bijis aptuveni 2/3, un pašreiz vāja iekšzemes pieprasījuma dēļ tas pārsniedz 70%, resp., šī nozare pamatā strādā eksportam.

Te jārunā jau nozares konkurētspējas kontekstā - par divām lietām. Pirmkārt, par produkcijas sortimentu: jo sarežģītāka, specifiskāka, bet tai pašā laikā pieprasītāka prece, jo vairāk absolūtā izteiksmē iespējams nopelnīt, pat ja nemainās attiecība starp starppatēriņu un pievienoto vērtību. Otrkārt, par to, cik daudz no šīs pievienotās vērtības var saražot viens nodarbinātais jeb par darba ražīgumu.

Un te aina starpvalstu skatījumā ir atšķirīga no pievienotās vērtības salīdzinājuma. Latvijā viens koksnes produkcijas ražošanā nodarbinātais saražo par aptuveni 30% mazāk, bet mežsaimniecībā nodarbinātais - apmēram tikpat daudz vērtības, cik vidēji tautsaimniecībā nodarbinātais. Interesanti, ka piemēram, Somijā mežsaimniecība un mežizstrāde ir tā nozare, kurā darba ražīgums ir viens no augstākajiem nozaru skatījumā, tas divreiz pārsniedz vidējo tautsaimniecībā, lai arī līdzīgi kā citās valstīs, atpaliek no tādām nozarēm kā, piemēram, energoresursu ražošana un finanšu starpniecība. Savukārt tas, ka koksnes produkcijas ražošanā Latvija šajā rādītājā Somiju nedaudz apsteidz, vēl gluži neglaimo, jo viens koksnes produkcijas ražošanā nodarbinātais Somijā rada 3 reizes lielākus ienākumus absolūtā izteiksmē nekā Latvijā. Un te atkal atgriežamies pie "mistiskās" pievienotās vērtības. Un ne vien konkrētajā nozarē, bet tautsaimniecībā kopumā: tas ir investīciju un uzkrātā kapitāla apjoms un nozaru struktūra, kas ceļ kopējo ienākumu līmeni sabiedrībā, kā dēļ ir iespējams samaksāt vairāk gan lauksaimniekam, gan skolotājam, gan ierēdnim, novērtējot viņu darba ražīgumu.

Vai Latvija varētu un vai tai vajadzētu tiekties palielināt koksnes eksporta īpatsvaru kopējā eksportā līdz iepriekš augstajam gandrīz 40% līmenim? Lielas nozares, kuras būtiski ietekmē ekonomikas cikls un pasaules cenu svārstības, vienmēr ir pakļautas lielākam attīstības riskam. Krīzēs ļoti skaidri redzams, kas ir tās preces, kuru iegādi un patēriņu var uz laiku atlikt, un kuru nē… Latvijas koksnes eksporta vērtības mazināšanos krīzes periodā būtiski ietekmēja cenu kritums pasaules tirgos, kas arī bija saistīts ar vājo pieprasījumu. Tādējādi spēja pielāgoties tirgus pārmaiņām ir ārkārtīgi svarīga. Latvijā mežsaimniecības un koksnes produkcijas ražošanas pielāgošanās spējas nodrošina attiecīgu iekšzemes resursu - darbaspēka un dabas resursu - pieejamība un produkcijas veidu dažādība. To rāda arī eksporta struktūras pārmaiņas krīzes laikā: pirms krīzes koksnes produktu eksportā dominēja daudzu un dažādu ar būvniecību saistīto produktu eksports, bet krīzes laikā, kad to pieprasījums un ražošana saruka un mazinājās koksnes eksporta kopējā vērtība, pieauga kurināmajā izmantojamās koksnes produkcijas īpatsvars. Tas daļēji bija glābiņš, tomēr pelnīšanas iespējas bija visai vājas. Pašlaik koksnes produktu eksporta struktūrai atkal ir tendence palēnām virzīties uz to, kāda tā bija pirms krīzes: par labu tiem produkcijas veidiem, ko neizmanto kā kurināmo. Koksnes produkcijas ražošanā savukārt vērojamas arī pakāpenisks investīciju palielinājums, kas, cerams, ļaus dažādot ražošanu, kāpināt saražotā vērtību, veiksmīgi izmantojot Latvijā pieejamos resursus un padarot tos par vienu no ienākumu pieauguma avotiem tautsaimniecībā.

Ir prieks, ka daudzi Latvijas uzņēmumi, kuru pamatdarbība saistās ar mežizstrādi, kā arī koksnes produkcijas (tai skaitā mēbeļu, kas gan pieder citai nozarei) ražošanu, krīzi ir veiksmīgi pārdzīvojuši un šajā gadā kāpina apgrozījumu, gūst krietni lielākus ieņēmumus vai jau darbojas ar peļņu. Labi darbības rādītāji šai ziņā ir, piemēram, uzņēmumiem "Latvijas Valsts meži", "Latvijas Finieris", "Valmieras mēbeles" un citiem. Nozarei ir vieglāk būt elastīgai un piemēroties dažādiem ekonomikas apstākļiem, ja resursi nav tālu jāmeklē. Latvijā koki ir, un tie prasmīgi jāizmanto.

Raksts publicēts portālā "Delfi" 2010. gada 26. oktobrī.