Zaļākai ekonomikai – zaļāka monetārā politika?

Krievijas uzsāktais karš Ukrainā un tā sekmētā augstā inflācija, šķiet, liktu pragmatiskam cilvēkam racionāli izvēlēties vispirms tikt galā ar lielāko redzamo ļaunumu un atlikt klimata pārmaiņu radīto risku mazināšanu uz vēlāku laiku. Diez vai, atliekot "zaļo pāreju", pieaugošo klimata risku materializēšanās atrisināsies pati no sevis. Gluži pretēji –  rīkojoties jau šodien, kopīgiem spēkiem varēs samazināt klimata pārmaiņu postošās sekas un samazināt šo seku izmaksas nākotnē. ES valstu valdību apņemšanās pārskatāmā nākotnē [1] virzīties uz klimatneitralitāti nozīmē, ka klimata pārmaiņu negatīvo seku mazināšanas politika būs jāintegrē visās tautsaimniecības jomās. Tāpēc rodas pārdomas, vai plašais pasākumu kopums klimata pārmaiņu negatīvo seku samazināšanas nolūkos atstās ietekmi ne tikai uz katru indivīdu, sabiedrību un ekonomiku kopumā, bet arī uz centrālo banku uzdevumu nodrošināt to mērķa – cenu stabilitātes – sasniegšanu?

Lai pielāgotos klimata pārmaiņām un mazinātu to negatīvās sekas, ir nepieciešama pāreja uz ekonomiku, kas nodrošina zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Brīvā tirgus apstākļos tas nav sasniedzams, jo siltumnīcefekta gāzu pieaugums ir sekas brīvā tirgus nodrošinātajai straujajai ekonomikas izaugsmei pēdējās desmitgadēs. Savukārt nepatīkamais progresa blakusefekts – izmeši un pārējais radītais vides piesārņojums – tika un joprojām nereti tiek uzskatīti par ētiskas dabas problēmu. Tāpēc šobrīd klimata pārmaiņu izraisītās pārmaiņas ES dalībvalstīs galvenokārt tiek risinātas ar šo valstu valdību pieņemtu regulējumu palīdzību, jo valdību rīcībā ir gana plašs izmantojamo instrumentu klāsts, piemēram, normatīvās bāzes izstrāde, oglekļa emisiju kvotu un cenu noteikšana, pētniecības atbalsts ilgtspējas un inovāciju jomās u.c.

Vai centrālajai bankai būtu jāsniedz atbalsts klimata pārmaiņu negatīvo seku mazināšanas politikas īstenošanā?   

Eirosistēmas (ECB un eiro zonas nacionālo centrālo banku) galvenais uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti – rūpēties, lai inflācija vidējā termiņā būtu stabila (eiro zonā tas definēts kā 2% inflācija vidējā termiņā). Tomēr klimata pārmaiņas un valdību veiktie pasākumi to ierobežošanai ietekmēs arī inflāciju – caur piedāvājuma un pieprasījuma puses šokiem, ko radīs arvien ekstrēmāki laikapstākļi un klimata pārmaiņas mazinošā politika. Šie neizbēgamie procesi tieši vai netieši arī ietekmēs cenas (gan palielinājuma, gan samazinājuma virzienos) un sekojoši arī kopējo izlaidi kopumā. Turklāt klimata pārmaiņu izraisītie negatīvie šoki un ekonomikas strukturālās pārmaiņas ies roku rokā ar lielāku nenoteiktību finanšu tirgos kopumā. Tas nozīmē, ka arī centrālās bankas nevarēs stāvēt malā un tikai pasīvi vērot notiekošos procesus. Jāatceras, ka ECB Padomei ir pienākums atbalstīt ES vispārējo ekonomikas politiku, kas ietver arī Eiropas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķu sasniegšanas veicināšanu, ar atrunu, ka šis pienākums nedrīkst traucēt galvenā mērķa – cenu stabilitātes – uzturēšanu.

Kāpēc klimata pārmaiņas ir svarīgi ņemt vērā monetārajā politikā?

Lai arī klimata pārmaiņas var šķist vēl grūti pamanāmas Latvijā, atliek vien paskatīties uz visiem tik zināmajām Eiropas lielajām upēm, kuras gadsimtiem ir kalpojušas par preču pārvadājumu artērijām un līdz ar to arī valstu ekonomiku balstiem. Atceroties par Reinas nozīmi Vācijai, Nīderlandei un Šveicei, Donavu, kas izstiepjas no Vācijas līdz pat Rumānijai, un zinot, ka šīs upes ir pēdējos gados piedzīvojušas rekordzemus ūdens līmeņus, tas ļauj mazliet apjaust, kas Eiropu sagaida, kad svarīgs transporta kanāls Eiropas vidienē kļūs arvien mazāk izmantojams un kādas sekas tas varētu nest transporta nozarei, preču cenām un preču piegādes iespējām. Pat no šī viena piemēra redzam, ka ekstrēmie laikapstākļi ietekmē gan ekonomikas struktūru un attīstību, gan tālāk jau arī finanšu sistēmu, kas piedalās ekonomikas dalībnieku finansēšanā.

Eksperti klimata pārmaiņu riskus iedala pēc to izpausmju veida, t.i., fiziskie riski, ko rada arvien biežāki un postošāki dabas "pārsteigumi", un pārejas riski, ko rada mērķtiecīga pāreja uz klimatneitrālu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Šie riski var atstāt tiešu ietekmi uz centrālās bankas inflācijas mērķa sasniegšanu, gan ietekmēt pašu monetārās politikas transmisijas mehānismu. Turklāt šie minētie riski attīstās dinamiski laikā un būs savstarpēji atkarīgi, jo, pieaugot fiziskiem riskiem, jauni klimata pārmaiņu negatīvo seku mazināšanas politikas pasākumi nesīs jaunus pārmaiņu riskus.

Monetārajai politikai nozīmīgā klimata pārmaiņu ietekme uz ekonomikas attīstību

No centrālās bankas darbības perspektīvas, klimata pārmaiņas palielinās arī tās bilancē esošo aktīvu risku, un attiecīgi arī palielināsies finansiālu zaudējumu risks. Piemēram, centrālā banka savās kredītoperācijās naudu darījuma partneriem (kredītiestādēm) aizdod tikai pret atbilstošu ķīlu. Tādējādi, pirmkārt, klimata pārmaiņu riski var radīt lielāku kredītrisku centrālajai bankai, jo ietekmēs to darījumu partneru vai attiecīgā vērtspapīra emitentu spēju pildīt savas saistības. Kredītriska pieaugums un ierobežotāka iespēja iegūt centrālās bankas finansējumu būtu jāatbalsojas arī finanšu tirgus kopējā kredītriska uztverē, sadārdzinot šādu darījuma partnera vai vērtspapīru emitenta finansēšanos kopumā. Otrkārt, centrālās bankas ir pēdējā desmitgadē aktīvi izmantojušas nestandarta monetārās politikas instrumentus, tai skaitā aktīvu iegādes programmas, savu monetārās politikas mērķu sasniegšanai, kur aktīvu iegādes veiktas uz salīdzinoši ilgāku laiku un pakļautas šādiem riskiem tieši un ilgākā laika posmā. Piemēram, Eirosistēmas centrālās bankas aktīvu iegādes programmās iegādājušās parāda vērtspapīrus ar dzēšanas termiņu līdz pat 30 gadiem. Tas nozīmē, ka, pat neturpinot jaunu aktīvu iegādi, esošais portfelis saruks ļoti ilgā laika periodā, kura laikā vērtspapīru emitents var zaudēt monetārās politikas portfelim noteiktos atbilstības kritērijus (kredītreitingu) vai pat piedzīvot maksātnespēju, tieši radot zaudējumus centrālajai bankai.

Atkarībā no klimata pārmaiņu negatīvo seku mazināšanas politikas īstenošanas panākumiem, klimata riski lielākā vai mazākā mērā ietekmēs monetārās politikas transmisiju caur finanšu tirgiem un banku sektoru. Zemāk tabulā apkopoti galvenie monetārās politikas kanāli un to iedarbības virzieni, norādot uz indikācijām, kas klimata pārmaiņu rezultātā varētu kļūt arvien pamanāmākas.

Monetārās politikas transmisija: klimata pārmaiņu ietekme 

Tā kā monetārās politikas instrumentu spēja ietekmēt monetārās politikas nostāju ir tieši atkarīga no transmisijas kanālu iedarbīguma, tad tālākai empīriskajai izpētei būs nozīmīga loma transmisijas kanālu ietekmes modelēšanā, ņemot vērā pārejas laika plānu, klimata pārmaiņu radīto smaguma pakāpi un savstarpējo mijiedarbību iepriekš minēto risku starpā.

Līdzšinējo pētījumu [2] atziņas liecina, ka pāreja uz zemu izmešu ekonomiku varētu būt ar augšupvērstu ietekmi, lai arī runa ir par procentpunkta desmitdaļām gadā no kopējā cenu līmeņa, nenoteiktība par mājsaimniecību un dalībvalstu valdību iespējamo reakciju uz klimata risku nestajām pārmaiņām ir liela, un kopējās ietekmes rezultāts lielā mērā būs atkarīgs no daudzu faktoru mijiedarbības (piemēram, vai zaļās enerģijas ieguves cenu samazinājums nospiedīs uz leju arī fosilās enerģijas cenas). Augšupvērsts spiediens uz inflāciju, pat intuitīvi būtu sagaidāms sākumposmā, līdz ar oglekļa emisiju sadārdzināšanu, ieviešot jaunas tehnoloģijas, paradumus un noteikumus aprites ekonomikas nodrošināšanai un virzībai uz ilgtspējīgu ekonomiku. Tomēr ne mazāk svarīgs ir apjoma efekts, kas ilgākā termiņā attīstīsies līdz ar jauno tehnoloģiju aizvien plašāku izmantojumu un aprites ekonomikai ieņemot ikdienas paražas. Būtiski atšķirsies vienas vienības pašizmaksa, izgudrojot un saražojot pirmās desmit lidmašīnas, kas darbosies ar alternatīvo enerģiju, vai nākamos desmit tūkstošus lidmašīnu. Pārdomāta valstu politikas veidotāju rīcība arī var mazināt šo augšupvērsto cenu spiedienu, gan veicinot lētākas alternatīvās enerģijas ieguvi, tādējādi mazinot fosilās degvielas pieprasījumu, gan atbalstot "zaļo transformāciju".

Tāpat jāatceras, ka, piepildoties zinātnieku prognozēm par arvien ekstrēmākiem un postošākiem laikapstākļiem, var izveidoties jauni piedāvājuma puses šoki un pieaugt svārstīgums izejvielu un pārtikas cenās.

Monetārās politikas instrumentu iespējas

Centrālās bankas monetārās politikas pasākumu kopumu varētu iedalīt aizsargājošos (protective) un novērsošos (proactive) pasākumos ar mērķi mazināt klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi un atbalstīt "zaļos" ieguldījumus, kā arī pāreju uz zemu izmešu ekonomiku. Pirmā grupa ietvertu pasākumus centrālās bankas bilances aizsargāšanai no klimata risku materializēšanās (klimata pārmaiņu izraisīto risku izvērtēšana monetārās politikas nolūkiem turēto centrālo banku bilanču aktīvos, šo risku novērtēšana un iestrāde analītiskajos rīkos). Lai to panāktu, monetārās politikas ietvars būs jāpielāgo klimata pārmaiņām saistītajiem riskiem.

Otrā grupa ietvertu pasākumus, kas proaktīvi sekmētu klimata pārmaiņu tempu mazināšanos un veicinātu pāreju uz klimatneitrālu ekonomiku, to panākot ar aktīvāku centrālo banku monetāro operāciju izmantošanu. Tiešu atbalstu pārejai uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni varētu panākt, vai nu mainot centrālo banku operāciju cenu jeb procentu likmi, par kuru var aizņemties darījuma partneri, vai mainot ķīlas atbilstības prasības (skat. attēlu). Ņemot vērā pašreizējos centrālo banku uzaudzētos lielos bilanču aktīvu apjomus un vēl joprojām notiekošo aktīvu pirkšanas programmās iegādāto vērtspapīru, kuriem pienākusi dzēšana, reinvestēšanu, centrālo banku portfeļu "zaļināšanai" (priekšroku dodot "zaļākiem" parāda vērtspapīriem) varētu būt jūtamāka ietekme. Turklāt tas varētu būt nozīmīgs signāls tirgus dalībniekiem par centrālās bankas nostāju nākotnē.

Ko zaļināšana nozīmēs turpmākās monetārās politikas veidošanai Eirosistēmā?

Centrālo banku rīcībā ir plašs instrumentu klāsts, bet vēsturiskās pieredzes trūkums varētu būt liels izaicinājums tradicionāli konservatīvo centrālo banku monetārās politikas ietvaram. Pēdējo gadu pieredze tomēr ir apliecinājusi arī centrālo banku spēju ātri adaptēties jaunajiem apstākļiem un pielāgot visu tās rīcībā esošo instrumentu klāstu. ECB vadītājas Kristīnes Lagardas skaidri paustā nostāja par klimata pārmaiņām  kā vienu no faktoriem, kas nāk ar plašu ietekmi uz ekonomiku un tātad arī ietekmēs Eirosistēmas monetārās politikas mērķa sasniegšanu, ļaus mērķtiecīgi virzīties monetārās politikas jomā, sākot ar aizsargājošiem pasākumiem līdz novērsošiem pasākumiem. Kā liecina G20 valstu apkopojums par progresu un apstiprinātajām iniciatīvām monetārās politikas zaļināšanas jomā, ECB ir ierindojusies starp globālajiem līderiem, vien Brazīlijai mūs apsteidzot.

Monetārās politikas lielākais šķērslis šim ilgtermiņa klimata pārmaiņu mazināšanas izaicinājumam varētu būt katras valsts ekonomikas stāvoklis jeb – kurā ekonomikas cikla fāzē tās tautsaimniecība atrodas. Šobrīd, kad pasaules vadošās centrālās bankas ir uzsākušas, vai plāno uzsākt monetārās politikas aktīvu pirkšanas programmu atlikumu samazināšanu uz zemākiem līmeņiem, nozīmē, ka šī instrumenta izmantošanas iespējas tuvākajos gados varētu ievērojami sarukt, līdz centrālās bankas atgriezīsies pie sev vēlamā bilances aktīvu līmeņa un turpinās tos refinansēt, turpinot dot priekšroku zaļākiem vērtspapīriem.

Pēdējos gados varam novērot eksponenciālu zaļo un ilgtspējīgo vērtspapīru emisiju pieaugumu pasaulē, kur Eiropā ir novērojama vislielākā aktivitāte. Aizvadītais gads gan vairs nesolās būt tik ražens, ņemot vērā augsto ienesīguma svārstīgumu un strauji pieaugošās procentu likmes līdz ar augsto inflāciju, nenoteiktību un enerģijas krīzi. Zaļo un ilgtspējīgo obligāciju salīdzinoši zemā pieejamība, 2021. gadā aizņemot vien 10% no kopējā parāda vērtspapīru tirgus, joprojām ir ierobežojošs apstāklis monetārās politikas instrumentu straujākai zaļināšanai. Tāpat monetārās politikas ietekmi varētu mazināt ierobežotais monetārās politikas operāciju dalībnieku loks (gan noteiktie dalības kritēriji, gan vēl pašu kredītiestāžu atbilstoša biznesa modeļa izvēle), kam būtu pieejami centrālās bankas resursi.

Lai arī ceļš vēl tāls ejams, pirmie soļi līdz reālai centrālo banku rīcībai monetārās politikas instrumentu "zaļināšanā" ir sperti, sniedzot spēcīgus signālus tirgus dalībniekiem par turpmākajiem nodomiem. Tādējādi Eirosistēma jau sākusi aktīvi līdzdarboties atbalstot kopējo politikas nostāju, veicinot pāreju uz klimata pārmaiņas mazinošu pasākumu iedzīvināšanu. No ECB Padomes puses sperti vairāki nozīmīgi soļi un noteikts skaidrs laika plāns, kurā paredzēts: 

1. ņemt vērā klimata pārmaiņas uzņēmumu obligāciju iegādēs aktīvu iegādes programmu (CSPP un PEPP) ietvaros jau no 2022. gada oktobra un uzsākt 2023. gadā publicēt ar klimata pārmaiņām saistīto informāciju attiecībā uz turējumā esošajām uzņēmumu obligācijām; 
2. līdz 2024. gada beigām īstenot pasākumus, lai ierobežotu to parāda vērtspapīru pieņemšanu, kuru emitenti [3] ir ar lielu oglekļa pēdas nospiedumu un ko kredītiestādes var sniegt kā nodrošinājumu, aizņemoties naudas līdzekļus no Eirosistēmas monetārās politikas operācijās; 
3. līdz 2026. gadam īstenot pasākumus, lai ECB monetārās politikas operācijās kā nodrošinājumu pieņemtu tikai tādus vērtspapīrus vai kredītprasības, kuri atbildīs Direktīvai par korporatīvo ilgtspējas ziņu sniegšanu prasībām [4]. 

[1] 2030. gads, līdz kuram jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas par 55%, vairs nav aiz kalniem, lai gan 2050. gads ar ieplānoto klimatneitralitātes līmeni var šķist vēl tāls.

[2] Climate Policies and Monetary Policies (europa.eu), Warwick McKibbin, Maximilian Konradt and Beatrice Weder di Mauro; Will the green transition be inflationary? Expectations matter (europa.eu), Alessandro Ferrari, Valerio Nispi Landi, Climate change and monetary policy in the euro area, Occasional Paper Series No 271 / September 2021.

[3] Oglekļa ietilpīgi uzņēmumi emitē 59% no kopējā obligāciju apjoma, kuri atbilst ECB nodrošinājuma prasībām

[4] Vairāk par ECB aktivitātēm: ECB takes further steps to incorporate climate change into its monetary policy operations (europa.eu); ECB provides details on how it aims to decarbonise its corporate bond holdings (europa.eu)