Zinātnieku viedoklis par zinātnes atklājumu pārnesi uz uzņēmējdarbību

Kas traucē un kā veicināt zinātnes atklājumu pārnesi uz uzņēmējdarbību

Ja konkrētā jomā nav jauno zinātnieku un iztrūcis finansējums tās attīstībai, tad uzņēmumiem nav ar ko sadarboties. Un otrādi – ja ir zinātnes joma, kurai nav pretī sadarbības iespējas no nozaru puses, tad ir ierobežotas iespējas attīstīties lietišķo pētījumu jomai, un draud zinātnieku emigrācija uz valstīm, kur pētījumu iespējas ir plašākas. Tomēr reizēm pārstāvniecība ir abās pusēs, taču sadarbība nenotiek - nav informācijas, piemērotas finansējuma iespējas, ir likumdošanas šķēršļi un citi faktori. Nemēģinot pretendēt uz visu problēmu noskaidrošanu, mēģināsim ieskicēt vismaz kādu daļu no tām, un vispirms uzklausīsim zinātnieku viedokli par zinātnes atklājumu komercializācijas kavēkļiem un to iespējamiem risinājumiem.

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) viceprezidents Ojārs Spārītis, kuram ir arī astoņu gadu pieredze LZA prezidenta amatā

Latvijas kopējā aina ir ļoti neviendabīga, un dažādās nozarēs zinātnes un komercuzņēmumu sadarbība ir laba, ja tur pretī zinātnei atrodas industrija vai tās pārstāvji ar labu gribu veicināt uzņēmējdarbību. Tā tas ir bijis pārtikas tehnoloģijā, IT un telekomunikāciju jomā, celtniecības materiālu ķīmisko un fizikālo īpašību pilnveides un uzlabošanas jomā, radošajās industrijās, farmakoloģijā, koksnes un organiskajā ķīmijā un vēl dažās. Bet - ja mēs meklējam šo sazobi starp nanotehnoloģiju pētniecības, nanomateriālu fizikas, materiālu zinātnes, fizikas, biotehnoloģiju un vēl vairākās "smalkajās" matērijās, tad Latvijai nevar būt atbilstošas industrijas, jo valstiski tās izaugsme nav tikusi finansiāli un ar valsts ekonomiskās izaugsmes gribas līdzekļiem atbalstīta un stimulēta. Tāpēc jau liela daļa zinātnieku strādā tikai publikācijām - par Eiropas Savienības (ES) projektu naudu izstrādā pētījumus, publicē tos SCOPUS un Web of Science reitingotos žurnālos un ar to "nopērk" biļeti nākamajam projektu finansējumam. Bet valsts ir "laimīga", ka nav jāinvestē industrijā, kas nestu Latvijai peļņu, jo tas prasa zināšanas, gribu, tehnoloģijas, ilglaicīgu un plānveidīgu investīciju politiku. Tādēļ arī mūsu zinātnieku pētījumus zinātniskajos žurnālos labprāt studē industriālo lielvalstu komercializācijas reaktoru ļaudis un, ietaupot savu valstu līdzekļus pētniecībai, pārnes Latvijā radītās zināšanas uz lielvalstu industriju un viņu ekonomiku.

Dr.phil., RISEBA Augstskolas docents un pētnieks, Rīgas Tehniskās universitātes viespētnieks, LZA Zinātnes fonda valdes priekšsēdētājs Igors Graurs

Strādājot gan publiskajā sektorā, gan biznesā, gan izglītības un zinātnes jomā, I. Graurs uzkrājis plašu pieredzi [1]  un skatījumu no dažādiem skatu punktiem: "Pēc PSRS sabrukuma lielākā daļa Latvijas zinātnisko un pētniecisko institūciju izrādījās nepieprasītas, jo pārstāja eksistēt pati ekosistēma, kurā tās bija integrētas un kuras vajadzībām tās tika veidotas. Tikai nelielai daļai no tām izdevās pielāgoties jaunajiem apstākļiem un iekarot savu vietu jaunajā realitātē. Liela daļa zinātnieku bija spiesta pārkvalificēties un restartēties darbam pilnīgi jaunos viņiem nezināmos apstākļos.

Otra lielā problēma ir tā, ka Latvijā, ar retiem izņēmumiem, praktiski nav lielu uzņēmumu, bet mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) nav spējīgi ilgtermiņā sadarboties ar zinātni, jo nespēj nodrošināt to ar regulāriem pasūtījumiem, kuri varētu nodrošināt zinātnisko institūciju pastāvīgu darbu. Sadarbība parasti notiek kādu projektu realizācijas gaitā un dod īstermiņa rezultātus, kuru nevar uzskatīt par sistēmisku sadarbību.

Trešā lielā problēmu grupa ir saistīta ar ļoti vājo Latvijas kopējo finansiālo ieguldījumu pētniecībā un attīstībā. Tā vidēji ES šīm vajadzībām tiek novirzīti līdzekļi 2.2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet Latvijā šis skaitlis ir tikai 0.64%. Tā rezultātā Latvija nevar konkurēt pat ar saviem Baltijas kaimiņiem, kuriem šie rādītāji ir daudz augstāki, nemaz nerunājot par Skandināvijas valstīm, kurās šie rādītāji ir augstāki nekā vidēji ES. Latvija ir stabili pēdējā vietā ES pēc sagatavoto doktoru skaita, kas vēl vairāk veicina atpalicību zinātnē un pētniecībā. Arī augstskolu kvalitātes ziņā mēs atpaliekam no kaimiņiem. Tā pēc Webometric rādītājiem starp Baltijas valstu augstskolām pirmajā desmitniekā ir tikai Latvijas Universitāte (LU) un RTU, bet otrajā - pievienojas Rīgas Stradiņa universitāte (RSU). Tādējādi nav brīnums, ka daudzi talantīgākie Latvijas jaunie zinātnieki savu karjeru bieži vien turpina Tartu, Tallinā, Viļņā, Kauņā vai kādā citā zinātnes centrā ārpus Latvijas robežām.

Kā ceturto problēmu grupu es gribētu nosaukt to, ka valsts, kurai vajadzētu veidot kaut cik skaidru vīziju par Latvijas nākotni un attīstības stratēģiskajiem virzieniem un būt galvenajam regulatoram un pasūtītājam zinātnes institūcijām, aprobežojas ar pasīva vērotāja lomu. Tā formāli veido attīstības vīziju, kura ir ļoti tāla no realitātes. Kopējam finansējumam Latvijas zinātnei un attīstībai jau 2017. gadā vajadzēja būt virs 1.5% no IKP, bet tas ir sliktāks par rādītajiem 2014. gadā. Tādējādi dažu zinātnisko institūciju labie panākumi zinātnē un pētniecībā visbiežāk ir šo institūciju pašu sasniegums un iespēju izmantošana ES finansējuma piesaistē, nevis valsts finansiālā un organizatoriskā atbalsta rezultāts.

Apzinoties objektīvi ļoti grūto stāvokli un neiespējamību būtiski izmainīt situāciju īsā laikā, saskatu dažus scenārijus, kuru pārdomāta un mērķtiecīga realizācija varētu uzlabot situāciju:

1) Izvērtējot situāciju Latvijas tautsaimniecībā, vajadzētu identificēt problēmas, kuru atrisināšanas vai novēršanas rezultātā īsā laikā varētu būtiski izmainīties ekonomiskā situācija valstī.

2) Katras šādas problēmas risināšanai vajadzētu izveidot profesionālu speciālistu grupu, kura bez lozungiem un partiju iesaistes izstrādātu un piedāvātu konkrētus scenārijus šo problēmu novēršanai vai vismaz situācijas uzlabošanai. Iesaistīt šajās grupās zinātniekus un uzņēmējus, kā arī attiecīgo valsts institūciju pārstāvjus ar nolūku realizēt izstrādātos projektus dzīvē.

3) Novērtēt izstrādātos priekšlikumus un piešķirt finanšu un cilvēkresursus šo priekšlikumu realizācijai. Stingri kontrolēt šo procesu un reāli atbalstīt izstrādāto projektu un priekšlikumu realizāciju.

Kā vienu no iespējamajām vietām, kur varētu tikt izveidota šāda sadarbības platforma, kura varētu apvienot biznesa, zinātnes un varas pārstāvjus kopīgam darbam, varētu būt LZA Zinātnes fonda valde, kuru man ir tas gods pārstāvēt. Protams, ka līdzīgas platformas var veidoties arī citās organizācijās, bet arī Zinātnes fonds neapšaubāmi varētu būt viens no šī darba organizatoriem.

Protams, ka neuzskatu, ka manis piedāvātais sadarbības veicināšanas veids ir panaceja, bet tas varētu veicināt sadarbību starp zinātniekiem un biznesa cilvēkiem, kā arī palīdzētu labāk izprast abu pušu viedokli par problēmām un ceļiem šo problēmu risināšanā. Strādājot Rīgas domē, es biju izveidojis līdzīgu platformu, kuru nosaucu par Attīstības padomi. Tās darbības rezultātā izdevās identificēt virkni problēmu, kuras kavēja pilsētas attīstību, kā arī izdevās izstrādāt konkrētus priekšlikumus to atrisināšanai un piesaistīt kompetentus speciālistus šī darba veikšanai.

Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta (LVKĶI) zinātnieki

Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta zinātnieki ir pētījuši daudzas biomasas ķīmijas produktu ražošanas iespējas, tostarp Latvijā jau sen ir izstrādāta unikāla tehnoloģija furfurola ražošanai [2] (patents pieder vecmeisteram profesoram Nikolajam Vederņikovam), ko tā arī nespēj iedzīvināt jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Veidojas absurda situācija – runājam par inovāciju un Latvijas Nokia, bet tad, kad tāda ir, tad atrunājamies ar precedentu iztrūkumu un baidāmies riskēt.

LVKĶI pētnieki Māris Puķe, Prans Brazdausks un Jānis Rižikovs

Biomasas pārstrādes investīciju atmaksāšanās periods labākajā gadījumā ir 5 - 10 gadi, taču komersanti meklē ātrākus veidus ieguldīto investīciju atgūšanai (2 - 3 gadi).

Kā galveno šķērsli zinātnieku izstrādāto tehnoloģiju pārnesei no laboratorijas līmeņa līdz kaut vai pilotlīmenim var minēt to, ka komersantiem nav riska kapitāla un biedē ķīmijas ražošanas joma. Piemēram, furfurola ražošanas tehnoloģijas pārnese no laboratorijas līmeņa līdz pilotlīmenim izmaksātu aptuveni vienu miljonu eiro. Taču neviens nav gatavs investēt šādu summu, lai to pārbaudītu. Līdz ar to rodas jautājums - kā zinātnieks var pierādīt savas unikālās tehnoloģijas priekšrocības?

Ļoti liela pretdarbība ir novērojama no sabiedrības puses un vides aizsardzības biedrībām, kuras liek nopietnus šķēršļus biomasas ķīmiskās pārstrādes uzsākšanai. Faktiski viņu vēsturiski izveidojošos aizspriedumu dēļ, ka jebkura ķīmisko vielu rūpniecība rada postošu ietekmi uz apkārtējo ekosistēmu, tiek kavēta vai pat apstādināta šāda veida rūpniecības attīstība, labo ideju realizācija, jaunu darba vietu veidošanās, infrastruktūras sakārtošana utt.

Komercializācijai ir pieejama programma "Atbalsts tehnoloģiju pārneses sistēmas pilnveidošanai". Taču šis pasākums ļauj risināt ļoti mazu daļu no tehnoloģijas īstenošanas – tehniski ekonomiskā priekšizpēte, komercializācijas stratēģija, komercializācijas pasākumi, investoru meklēšana, mājaslapu veidošana, patenti, licences pārdošana utt. Taču reālu tehnoloģiju pārnesi neatbalsta, jo tālāk jau komersantam jānopērk šīs tehnoloģijas un jāriskē ar savu naudu. Zinātniekam pēc šāda projekta īstenošanas ir pašam jāpārliecina ražotājs un jāmeklē citi finanšu instrumenti, kuros turpināt iesākto.

Labs veiksmīga instrumenta piemērs ir Meža nozares kompetences centrs, kur var īstenot pētniecības projektus “Atbalsts jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādei” kompetences centru ietvaros. Šajos projektos ir lieliska iespēja pārbaudīt zinātnieku varējumu augstākā līmenī (ja salīdzina ar laboratoriju). Var uzcelt pilotražotni un iegūt produktu prototipus, ko pārbaudīt reālai videi pietuvinātos apstākļos. Tādā veidā LVKĶI sadarbībā ar AS Latvijas Finieris ir attīstījis betulīna iegūšanas tehnoloģiju pietuvinātu industriālam līmenim, sakomplektējis eksperimentālu ražošanas laboratoriju un pielāgojis pilotiekārtu režīmus rūpnieciska līmeņa ražošanai kosmētikā, farmācijā un citās zinātņu nozarēs pielietojama īpaši augstas tīrības betulīna iegūšanai no bērza pārstrādes blakusproduktiem –tāss. Vienīgais trūkums, ka šeit tiek atbalstīti projekti ar salīdzinoši mazu budžetu, lai sāktu attīstīt plaša patēriņa produktu ražotni, kāda noteikti būtu biomasas ķīmiskā pārstrāde. Tādēļ ar šo finanšu instrumentu pārsvarā tiek attīstīti nišas produkti vai uzlabotas jau esošās tehnoloģijas un produkti. Tālākai tehnoloģijas attīstībai vairs finanšu instrumentu Latvijā īsti nav.

Taču Eiropā to var izdarīt. Komersanti var pieteikties Circular Bio-based Europe Joint Undertaking projektiem ar Eiropas līdzfinansējumu inovatīvas biomasas pārstrādes ražotnes būvniecībai – tā saucamie flagship projekti. Šobrīd šo pasākumu lieliski izmanto AS Latvijas Finieris, kas 2021. gada septembrī sāka būvēt jaunu un unikālu sintētisko sveķu ražotni. Ja arī citi komersanti sāktu aktīvāk izmantot iespējas, ko sniedz Latvijas un Eiropas finanšu instrumenti, tad arī zinātniekiem būtu iespēja pierādīt, ka viņu izstrādātās tehnoloģijas ir ekonomiski pamatotas. Taču arī šajā gadījumā aptuveni puse izdevumu jāsedz ražotājam, kas ir pietiekoši liela summa, kas sasniedz vairākus miljonus, lai komersants baidītos riskēt un saistīties ar inovatīvām tehnoloģijām. Diemžēl Latvijā ir maz komersantu, kas nodarbojās ar biomasas dziļāku pārstrādi – viss apstājas pie nišas produktu, būvmateriālu un kurināmā iegūšanas, kur nepieciešamas mazākas investīcijas. Ja Latvijā būtu radīta gadiem lolotā celulozes rūpnīca, tad zinātniekiem būtu plašākas pētījumu iespējas. Tomēr vienam komersantam segt tik apjomīgas izmaksas nebūtu iespējams, te būtu nepieciešama vairāku organizāciju un komersantu sadarbība.

Elektronikas un datorzinātņu institūta (EDI) pētnieki

Elektronikas un datorzinātņu institūta (EDI) veic fundamentālus un lietišķus pētījumus viedās mobilitātes, industrija 4.0, viedās veselības, digitālās dzīves un kosmosa jomās, strādājot daudzos pētniecības virzienos: īpaši precīza notikumu laika mērīšana; tālizpēte un kosmosa datu apstrāde; robotika un mašīnuztvere; signālu apstrāde un iegultā inteliģence; un viedie sensori un lietu internets. EDI pētniecības mērķis ir risināt industrijai nozīmīgus izaicinājumus, radot tādas tehnoloģijas, kuras būtu noderīgas industrijā un kuras industrijas pārstāvji vēlētos komercializēt. Pēdējā gada laikā EDI ir komercializējis 5 tehnoloģijas, tās pārdodot vai licencējot.

EDI direktora vietnieks attīstības jautājumos Kaspars Ozols

Tehnoloģijas gatavības līmenis. Liela daļa EDI (un arī citu Latvijas institūtu un universitāšu) pētījumi tiek veikti TRL 1-6 līmenī, ar atsevišķiem izņēmumiem TRL7-8. Mūsu pieredze rāda, ka uzņēmumi sagaida TRL8-9 līmeni, jo, ja tehnoloģija ir zemākā TRL līmenī būs nepieciešami finanšu ieguldījumi, lai tehnoloģiju izstrādātu līdz gala risinājumam (“produktam”). Lai pētniecības iestāde kotētos pasaules zinātnes telpā, tā bieži vien strādā pie tādām nākotnes tehnoloģijām, kas ir balstītas uz gadiem ilgu pētniecību un pasaules līmeņa zināšanām, kas nozīmē, ka, lai novestu tehnoloģiju, piemēram, no TRL6 līmeņa līdz TRL9, var būt nepieciešami lieli finansiāli ieguldījumi - vairāki simti tūkstošu vai reizēm pat miljoni eiro, ko Latvijas uzņēmumi vienkārši nespēj atļauties. Vai arī, ja spēj, baidās uzņemties risku, jo ir bažas par neizdošanos. Vai arī izvēlās gaidīt, kad tirgū parādīsies risinājums, ko varētu vienkārši nopirkt. Šī iemesla dēļ komercializācija ir apgrūtināta.

Risinājumi ir vairāki - sākot ar atsevišķa finansējuma izdali tehnoloģijas izstrādei līdz nepieciešamajam TRL līmenim, saprotot, ka bieži vien tas ir vairāk nekā divi vai trīs gadi. Vēl svarīgāk būtu nodrošināt ilgtspējīgu finansējumu, jo projektu konkursi diemžēl ir nedaudz laimes spēle, kur daudz kas atkarīgs no vērtētājiem, un var gadīties, ka tehnoloģija trīs gadu laikā attīstīta līdz TRL 4 līmenim un ir nepieciešams nākošais projekts, lai to novestu līdz TRL6-7-8 līmenim, bet, konkursa veidā startējot vairākās programmās pat ar ļoti labiem projekta pieteikumiem, neizdodas iegūt finansējumu, un pētniecības virziens pazūd vai arī cilvēki aiziet. EDI pieredze rāda, ka mūsu spēcīgākie rezultāti ir tajos pētniecības virzienos, kur ir bijusi iespēja veikt nepārtraukti pētniecību konkrētā pētniecības virzienā 7+ gadus. Latvijā liela daļa pētniecības programmu ir 1-3 gadu projektiem. Cits veids ir Eiropas iniciatīva - Eiropas Digitālie Inovāciju centri, kur uzņēmumiem tiek dota iespēja tehnoloģiju izmēģināt “par velti” un pat iegūt finansējumu tās ieviešanai / pārbaudīšanai savā biznesa, un, ja ir pārliecība, ka izvēlētā tehnoloģija ir investīciju vērta un spēj nodrošināt sagaidīto veiktspēju, tad uzņēmums to iegādājās – komercializē (atsavina / licencē).

Tehnoloģijas komercializācijas ekspertu trūkums. Pat ja ir iegūts kāds komercializācijas projekts, kas paredz tehnoloģijas izstrādi līdz augstiem TRL līmeņiem (7-8-9), tās komercializēšanai ir nepieciešams izcils biznesa līderis / eksperts, kas spēs pārliecināt potenciālo klientu piedalīties atklātā izsolē un pretendēt uz konkrētās tehnoloģijas iegādi/licencēšanu. Ja eksperts ir izcils, tas parasti nozīmē, ka viņam ir veiksmīgs bizness un viņš vai nu nav ieinteresēts iesaistīties šādā darbā (salīdzinoši zems atalgojums, riski utt.) vai arī iesaistās uz mazu noslodzi. Abos gadījumos netiek sasniegta nepieciešamā atdeve. Mūsu skatījumā, ja eksperts spēj veltīt visu savu laiku konkrētās idejas komercializēšanai, ir lielāka varbūtība veiksmīgai zināšanu pārnesei, bet pilnu laiku spēj veltīt tikai nepieredzējuši vai “caurkrituši” biznesa eksperti, kas rezultējas ar vāju sniegumu komercializācijā. Šīs problēmas risinājumam pagaidām labu ideju nav. Iespējams kāda vienota (Latvijas līmenī) tehnoloģiju pārneses centra izveide ar nosacījumiem, kas liktu top līmeņa biznesa cilvēkiem būt ieinteresētiem iesaistīties. Arī uzkrātā pieredze no vairākām komercializācijām un dalīšanās ar to veicinātu veiksmīgāku komercializāciju, jo šobrīd katrs savā stūrītī mēģina pa savam. Tam visam, protams, vajag atspēriena finansējumu, vēlāk šāds tehnoloģiju pārneses centrs spētu sevi finansēt no procentu atskaitījumiem par komercializācijām.

Iespējama ideju pārklāšanās. Pastāv riski, ka, kamēr tiek izstrādāta tehnoloģija, kāds cits konkurents kaut kur citur pasaulē atrisina šo zinātnisko izaicinājumu ātrāk un/vai labāk. "Aktuālās" tēmas visiem zināmas, strādā desmitiem vai pat simtiem zinātnisko institūciju vienlaicīgi pie konkrētā izaicinājumu, tāpēc nereti tā notiek.

Finansējums. Protams, ka visa pamatā ir nepieciešams finansējums, vai tas ir pētniecības iestādēm, lai radītu zināšanas un izstrādātu tās līdz nepieciešamajam TRL līmenim, vai tas ir finansējums uzņēmumam, lai adaptētu tehnoloģiju. Vai abiem, lai sadarbības ceļā radītu abpusēji izdevīgu risinājumu/tehnoloģiju, kas uzņēmumam dotu iespēju veiksmīgāk konkurēt tirgū, bet pētniecības iestādei papildu finansējumu pētniecībai no licencēm vai tehnoloģijas atsavināšanas."

EDI vadošais pētnieks un direktors Modris Greitāns

Svarīga tēma ir arī intelektuālā īpašuma novērtējums. Virknei uzņēmumu par to apzināti vai nē, bet ir vāja izpratne un vēlme ar to nerēķināties. Zinātnes atklājumi tipiski rodas ilgu gadu pētījumu rezultātā, tiem ir bijis finansējums (publiskais, zinātnisko institūciju u.c.), līdz ar to arī ir nosacījumi, lai intelektuālais īpašums kaut kādā veidā dotu ienākumus turpmākiem pētījumiem. Uzņēmumi bieži domā par saviem īstermiņa ieguvumiem, kas zinātnes un tautsaimniecības attīstībai ilgtermiņā nenāk par labu.

[1]Igors Graurs ir bijis LR ĀM kā ekonomiskais padomnieks vēstniecībā KF un NVS valstu nodaļas vadītājs un Rīgas domē kā Ekonomikas pārvaldes un Ārējo sakaru pārvaldes vadītājs, divu komercbanku prezidents un divu banku valdes loceklis, investīciju kompānijas prezidents un vairāku uzņēmumu valdes loceklis, AS Amoplant komunikācijas direktors, TSI rektors, RISEBA Augstskolas attīstības prorektors un LZA Zinātnes fonda valdes priekšsēdētājs.

[2]Pētījumi un publikācijas (lvm.lv), 72.lpp.