31.10.2023.

Recepte ekonomikas izaugsmei – desmit fakti

Ilustratīvs attēls nujotāji
Foto: LETA

Vai valdība varētu izdarīt kaut ko, kas ļautu Latvijas ekonomikai pārskatāmā nākotnē sasniegt kaimiņu Lietuvas un Igaunijas, bet pēc tam arī Vācijas ienākumu līmeni? Ja jā, tad ko tieši? Ja nē – kas tā ir par Latvijas īpatnību, kas nosaka hronisko ekonomisko atpalicību no kaimiņvalstīm?

Nedaudz pārfrazējot Nobela prēmijas laureātu ekonomikā Robertu Lukasu [1], diez vai pastāv kādi citi jautājumi, atbildes uz kuriem Latvijas sabiedrības materiālai labklājībai spētu dot vēl lielāku pienesumu.

Nedēļu pirms 8. novembra, kad notiks Latvijas Bankas ikgadējā ekonomikas izaugsmei veltītā konference, – 10 fakti par to, kādi faktori nosaka valstu ekonomikas attīstību, vai ekonomiskā izaugsme ir vajadzīga un kāpēc tā (ne)turpināsies mūžīgi.

1. Ekonomiskās izaugsmes procesa pamatā ir nemitīgs darba ražīguma kāpums.

Vidējais ienākumu līmenis valstī ir trīs komponenšu – nodarbinātības līmeņa, darba slodzes un darba ražīguma – reizinājums. Citiem vārdiem sakot, ienākumu līmeni valstī var paaugstināt, arvien lielākajai sabiedrības daļai strādājot vairāk stundu vai ar lielāku produktivitāti. Darba slodzi palielināt nebūtu prātīgi – tieši otrādi, pēdējos gadu desmitos tā pakāpeniski mazinās, arvien augstākiem ienākumiem palielinot pieprasījumu pēc brīvā laika. Arī nodarbinātības līmenim ir savi griesti – lai gan iekšējā darbaroku rezerve Latvijā joprojām ir, vēsturiski zemākais bezdarba līmenis liecina, ka šie griesti mums ir tuvāki nekā jebkad iepriekš. Tādēļ, ja vēlamies panākt noturīgu ienākumu kāpumu, bez darba ražīguma nemitīga pieauguma neiztikt. Tieši par darba ražīguma jeb produktivitātes izšķirošo lomu ekonomiskās izaugsmes procesā Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmans izteicās šādi: "Produktivitāte vēl nav viss, bet ilgtermiņā tas ir gandrīz viss [2]."

2. Ekonomiskā izaugsme civilizācijai ir salīdzinoši jauna parādība.

Noturīgs ienākumu pieaugums sākās pirms aptuveni 250 gadiem – līdz ar industriālo revolūciju, kas ļāva radikāli palielināt darba ražīguma trajektoriju. Līdz tam laikam salīdzinoši "trekniem" gadiem parasti sekoja "liesie" gadi (vai pat "liesie" gadsimti – piemēram, Eiropas viduslaiki) – bez noturīgas ienākumu kāpuma tendences.

Ekonomisti ilgi atteicās ticēt, ka noturīgs ienākumu līmeņa kāpums vispār ir iespējams. Piemēram, Tomass Maltuss pirms 220 gadiem paredzēja, ka cilvēce mūžīgi dzīvos ar ienākumu līmeni, kas knapi pārsniedz izdzīvošanas slieksni [3]. Savukārt Karls Markss fokusējās uz darba devēja un darba ņēmēja cīņu par savu "pievienotās vērtības" jeb "pīrāga" daļu, ignorējot situāciju, kad, ekonomikas aģentiem konstruktīvi sadarbojoties, kopējais "pīrāgs" laika gaitā aug, sniedzot labumu visiem. Kaut arī Karla Marksa laikos (19. gadsimta vidus) ekonomikas izaugsme jau notika pilnā sparā, acīmredzot to nevarēja saskatīt no Londonas bibliotēkas loga un bez pieejas aktuālai statistikai. Pats jēdziens "iekšzemes kopprodukts", kas mūsdienās ir galvenais ekonomiskās izaugsmes procesu raksturojošais rādītājs, rādās tikai neilgi pirms Otrā pasaules kara. 

3. Daudzsološākais rīks ekonomiskās izaugsmes veicināšanai ir institūcijas.

Rakt grāvjus ar ekskavatoru un traktoru ir produktīvāk nekā ar lāpstu vai rokām – šāds vienkāršots piemērs labi atspoguļo ražošanas iekārtu, izglītības un tehnoloģiju nozīmi darba ražīguma celšanā. Taču tas, ka nepieciešams investēt un mācīties, rakstīts jebkurā ekonomikas izaugsmei veltītā mācību grāmatā. Kāpēc tad nabadzīgās valstis (pietiekami vai vispār) neinvestē un nemācās?

Daži saka, ka tiem ir citādāks klimats [4]. Un tiešām, mērena klimata valstīs ienākumu līmenis parasti ir krietni augstāks nekā tropiska klimata joslā. Citi uzsver kultūras, reliģijas vai tradīciju atšķirību ietekmi uz tādām sabiedrības iezīmēm kā individuālisms, riska uzņemšanās un iecietība. Piemēram, Makss Vēbers atzīmēja, ka luterāņu ticība uzsver darba, taupības un uzkrājumu nozīmi, pretstatā citām reliģijām materiālo bagātību vērtējot kā panākumu – tie varēja būt svarīgi ekonomikas izaugsmes pamati Rietumeiropas valstīs.

Taču kā izskaidrot, piemēram, Dienvidkorejas straujo ekonomisko izaugsmi pēc Otrā pasaules kara, salīdzinot ar Ziemeļkoreju? Šīm valstīm bija kopīga vēsture, kultūra, tradīcijas, kā arī līdz pat šodienai ir kopīgs klimats. Daži uzsver valsts līderu lomu (piemēram, Singapūras vai Ķīnas ekonomikas attīstībā), taču ietekme ir nevis pašu līderu personībās, bet tajā, kā viņi rīkojas. To visprecīzāk raksturo vārds "institūcijas" jeb "spēles noteikumi" sabiedrībā. Piemēram, valstis, kas jau no skolas sola veicina un apbalvo radošumu un inovācijas, visticamāk, attīstīsies straujāk par tām, kas skolēnus soda par katru burtisku atkāpi no mācību grāmatas. Latvijai saprotamāks varētu būt piemērs ar konkurences ierobežojumiem uz augstskolu profesoru vakancēm, kas var negatīvi atspoguļoties izglītības kvalitātē, bremzējot cilvēkkapitāla attīstību un līdz ar to ekonomisko izaugsmi.

Tas gan neizslēdz citu specifisku faktoru ietekmi uz labklājību [5]. Taču tieši institūciju būtiska un universāla ietekme uz ekonomikas izaugsmi dod valstīm cerību savu ienākumu atpalicību pārvarēt, ja jau ģeogrāfisko izvietojumu, kultūru vai klimatu tie mainīt nevar. Latvijas Bankas un Eiropas Centrālās bankas 2018. gada pētījums liecina: visās Eiropas Savienības (ES) valstīs ieviešot labāko institucionālo praksi, ekonomiskās izaugsmes tempu var paātrināt par gandrīz vienu procentpunktu gadā.

4. “Ekonomikas uzrāviens” ir nevis “gāze grīdā”, bet viens mazs solītis katru dienu.

Kādam var izklausīties pieticīgi papildu viens procentpunkts gadā pie ekonomiskās izaugsmes, veiksmīgi īstenojot strukturālās reformas plašā spektra – no birokrātijas un noziedzības mazināšanas līdz izglītības, veselības aprūpes kvalitātes un investoru aizsardzības uzlabojumiem. Piemēram, Latvijas ekonomikai augot par vienu procentpunktu straujāk nekā Lietuvai un Igaunijai, kaimiņvalstu ienākumu līmeni sasniegsim vien 2040. gadā. Šīs piemērs arī labi parāda, ka nevar piecos gados kļūt par Baltijas ekonomisko līderi, vien par pāris procentiem mainot nodokļu likmes.

Mazs solītis katru dienu ilgtermiņā – tā izskatās ekonomiskās izaugsmes process. Katrs ikdienas solis atsevišķi šķiet nepamanāms, taču, akumulējoties ilgā laikā, tieši tā rodas vai mazinās ienākumu līmeņa plaisas starp valstīm. Piemēram, ekonomiskās izaugsmes temps 2.0 % gadā palielina iekšzemes kopproduktu 100 gados 7.2 reizes; savukārt izaugsmes temps 2.5 % gadā to palielinātu jau 11.8 reizes. Nekāda "gāze grīdā" politika šādu noturīgu ilgtermiņa ietekmi nevar panākt [6].

5. Valstis var kļūt bagātas, tikai nepārtraukti attīstoties ilgā laika periodā.

Piemēri, kad vienas paaudzes laikā zvejnieku ciems kļuva par globālo finanšu centru (Singapūra) vai daudzsološā Rodēzija pārtapa par daudzmiljonu procentu inflācijā nogrimušo Zimbabvi, tiešām aizrauj. Taču tie ir reti izņēmumi. Mūsdienās bagātas ir lielākoties tās pašas valstis, kas bija bagātas arī pirms pusgadsimta. Savukārt vairākums valstu, kas bija nabadzīgas, tādas diemžēl ir joprojām.

Par to jāatceras, medijos regulāri lasot "pēkšņo sašutumu", ka pēc vidējā ienākumu līmeņa Latvija "joprojām" ieņem ceturto vietu no apakšas ES dalībvalstu vidū (pēc Bulgārijas, Grieķijas un Slovākijas). Patiesībā Latvijas ekonomikas attīstība ir vērā ņemama – pēdējo 30 gadu laikā vidējais ienākumu līmenis valstī auga trīsreiz straujāk nekā vidēji ES. Deviņdesmito gadu vidū bijām gandrīz trīsreiz nabadzīgāki par Grieķiju – tagad ienākumu līmeņa ziņā esam šai valstij nedaudz priekšā. Tas, ka Lietuva un Igaunija – valstis ar līdzīgu klimatu, vēsturi un kultūru –, pēc ienākumiem mūs apsteidz par aptuveni septiņiem gadiem, parāda, kāds ir arī mūsu attīstības potenciāls. Diemžēl pašlaik vēl pietiekami neizmantots.

6. Ekonomikas izaugsmes procesā valstis ir nevis konkurenti, bet sabiedrotie.

Pārtikusī Lietuva vai Igaunija Latvijai neko neatņem. Tieši otrādi – jo turīgākas ir mūsu galvenās tirdzniecības partnervalstis, jo vairāk tās importē, tajā skaitā Latvijas produktus, jo labāk mūsu eksportam un ekonomikai. Turīgi un laimīgi kaimiņi rada labāku vidi – nevicina dūres kāpņu telpā vai nemēģina nozagt durvju paklājiņu. Šo iemeslu dēļ arī Lietuvai un Igaunijai ir izdevīga pārtikušāka Latvija.

Ar saukli "panākt Lietuvu un Igauniju" vēlamies nevis jebkādiem līdzekļiem kļūt pirmie ciemā, bet saprast kaimiņu veiksmes faktorus. Līdzīgi kā treniņu biedru piemērs var iedrošināt mūs atspiesties vairāk reižu, tā arī Lietuva, Igaunija, Vācija vai Skandināvijas valstis sniedz lieliskus piemērus, no kuriem var mācīties. Latvija ir daļa no Eiropas civilizācijas, tāpēc tās uzplaukums nav iedomājams Eiropas pagrimuma laikā. Latvijas attīstībai jāstiprina Eiropa, nevis tai jānotiek uz Eiropas rēķina.

7. Ekonomiskā izaugsme vienādi skar mazas un lielas valstis.

Starp bagātajām ir gan valstis ar lielu (ASV, Japāna), gan ar mazu iedzīvotāju skaitu (Islande, Lihtenšteina). Tāpat arī nabadzīgas var būt gan valstis ar mazu iedzīvotāju skaitu (Tuvalu, Tonga), gan lielas valstis (Etiopija, Nigērija). Piemēram, Nigērijā dzīvo 100 reizes vairāk cilvēku nekā Latvijā, taču tie vidēji ir 7 reizes nabadzīgāki. Somijā, Norvēģijā, Dānijā, Īrijā vai Jaunzēlandē dzīvo tikpat daudz cilvēku kā Libānā vai Kongo (ap 5-6 miljoniem), taču dzīves līmenis starp abām šīm valstu grupām atšķiras vairākkārt.

Ienākumu līmenim vai tās pieauguma tempam nav nekāda sakara ar iedzīvotāju skaitu valstī [7]. Šis fakts atspēko mītu, ka ekonomiskā izaugsme it kā nav iespējama "pustukšā valstī", ar pēdējo saprotot Latviju. Patiesībā iedzīvotāju blīvums Latvijā neatpaliek no Igaunijas vai ASV, pēc iedzīvotāju skaita esam trīsreiz lielāki par Luksemburgu, bet Latvijas teritorija ir plašāka nekā, piemēram, Beļģijai, Slovēnijai vai Izraēlai – tas netraucēja visām iepriekšminētajām valstīm sasniegt augstāku dzīves līmeni.

8. Ekonomikas izaugsme vairs nenozīmē patēriņa kultu un vides degradāciju.

Valsts virsmērķis ir katra sabiedrības locekļa maksimālā pašrealizācija. Taču par pašrealizāciju var sākt domāt vien tad, kad esam paēduši. Daži totalitārie režīmi un utopisti ir mēģinājuši Maslova piramīdu apgriezt kājām gaisā, bet neveiksmīgi. Cilvēku materiālo vajadzību ilgstoša paslaucīšana "zem tepiķa", režīmam brūkot, peļņas slāpes paver drakoniskās formās un noziedzībā, ko Latvijā piedzīvojām pagājušā gadsimta 90. gados. Nevienam citam patēriņš nav tik svarīgs kā cilvēkam, kurš to nevar atļauties. Tāpēc ne velti tieksme brīvprātīgi samazināt patēriņu (post-patēriņa sabiedrība) visbiežāk vērojama tieši attīstītajās valstīs, nevis tajās, kas cilvēka materiālas vajadzības noliedz vai ignorē. Pasaules mērogā pastāv cieša pozitīva sakarība starp ienākumu līmeni valstī un veselīgā mūža ilgumu tajā. Tātad – augstāki ienākumi nozīmē lielākas pašrealizācijas iespējas vai vismaz ilgāku laiku pašrealizācijai.

Ekonomiskā izaugsme tās agrīnajā fāzē (par galveno nozari lauksaimniecības vietā kļūstot rūpniecībai) radīja vides piesārņojumu. Taču, augot ienākumu līmenim, cilvēks arvien vairāk vērtē nemateriālus labumus, viena no kurām ir tīra un veselīga vide. Tāpēc ekonomiskās izaugsmes nākamajā fāzē, arvien vairāk sodot piesārņotājus un par galveno nozari kļūstot pakalpojumiem, augstāks ienākumu līmenis nozīmē zemāku piesārņojumu. Piemēram, pilsētas ar vislielāko gaisa piesārņojumu atrodas Indijā, bet tās ir arī salīdzinoši nabadzīgas. Ienākumu līmeņa pieauguma pozitīva ietekme uz vidi redzama arī laika gaitā – pietiek salīdzināt šodienas Londonu ar Čārlza Dikensa romānu skatiem.

9. Ekonomikas izaugsme var neturpināties mūžīgi.

Latvijas vidējam ienākumu līmenim pieaugot par 4 % gadā, pēc 100 gadiem vidējais ienākums uz cilvēku valstī būtu viens miljons eiro gadā. Vai ienākumu līmenis miljons eiro gadā ir reāli sasniedzams? Iespējams, ka nē. Taču arī Latvijas pašreizējais iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju (21 tūkst. eiro gadā) mūsu 19. gadsimta senčiem droši vien liktos nereāli liels skaitlis, ja šo skaitli pārvērstu viņiem saprotamās preču vienībās.

Līdzīgi kā pasaules gals prognozēts jau vairākas reizes, t.sk. ne tikai viduslaikos, bet pat vēl pirms mūsu ēras, tā arī ekonomiskās izaugsmes beigas ekonomisti regulāri prognozē jau vairākus gadu desmitus. Dažiem liekas, ka ekonomikas izaugsme apstāsies, kad beigsies nafta. Tomēr tieši tehniskais progress ļauj iegūt naftu no grūti pieejamiem slāņiem, izmantot šo resursu efektīvāk, kā arī attīstīt alternatīvus enerģijas avotus. Citi biedē, ka planēta nevarēs pabarot vairāk nekā "X miljardus" iedzīvotāju; taču, pateicoties tehniskajam progresam, šis skaitlis "X" visu laiku pieaug. Vēl kāds saka, ka "viss, ko zinātnieki varēja atklāt, jau ir atklāts, un viss, ko varēja uzbūvēt, jau ir uzbūvēts", taču 20. gadsimta sākumā dažiem ekonomistiem likās tāpat, apbrīnojot radio izgudrojumu vai dzelzceļa infrastruktūras attīstību.

10. Ekonomikas izaugsme nav pašmērķis, bet gan instruments.

Ekonomiskā izaugsme kādreiz var beigties, bet diez vai tāpēc, ka "beigsies nafta". Visticamāk, tas notiks, cilvēkiem kādā momentā nogurstot no prasībām nepārtraukti palielināt savu produktivitāti un tā vietā apzināti izvēloties darīt mazāk un lēnāk, bet ar lielāku gandarījumu. Tehniski tas nozīmētu iekšzemes kopprodukta pieauguma tempa palēninājumu un tuvošanos nullei, taču reāli šī izvēle var padarīt cilvēkus laimīgākus, it īpaši valstīs, kurās cilvēki jau tagad cieš no pārstrādāšanās (Japāna, Dienvidkoreja). Šajā gadījumā būtu svarīgi, lai valdības pareizi saprastu ekonomikas sabremzēšanās iemeslus un nemēģinātu stimulēt iekšzemes kopprodukta pieauguma tempu par katru cenu.

Rezumējot

Kā redzam, ekonomiskās izaugsmes beigas nenozīmē pasaules galu. Priekšstats par valsti kā milzu uzņēmumu, kurā jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par "X %" lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā, pakāpeniski noveco. Kopā ar to mazinās arī iekšzemes kopprodukta loma labklājības mērījumos. Ja kaut kas padara cilvēkus laimīgus – veselība, mīlestība, drošība, tīra vide vai brīvais laiks – tā ir vērtība pati par sevi, pat ja tas neatspoguļojas ekonomikas izaugsmes rādītājos.

 

Uzzini vairāk!

Par ekonomikas izaugsmi runājām Latvijas Bankas Tautsaimniecības konferencē "Recepte ekonomikas izaugsmei". Tās video ierakstu skaties Latvijas Bankas Youtube kanālā

Raidierakstā "Skanošais" klausies Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Pētniecības daļas vadītāja Kārļa Vilerta sarunu ar Latvijas Bankas prezidentu Mārtiņu Kazāku par tautsaimniecības konferencē gūtajām atziņām.

Ilustratīvs attēls raidieraksts


 

[1] "Vai Indijas valdība varētu izdarīt kaut ko, kas ļautu Indijas ekonomikai augt tikpat strauji kā Indonēzijai vai Ēģiptei? Ja jā, tad ko tieši? Ja nē, kas tā ir par "Indijas īpašību", kas to nosaka? Sekas cilvēku labklājībai, kas izriet no šiem jautājumiem, ir satriecošas – kad sākam domāt par tiem, ir grūti padomāt par kaut ko citu." Roberts Lukass rakstā "On the Mechanics of Economic Development" (1988)

[2] Paul Krugman. "The Age of Diminished Expectations" (1994)

[3] Jebkuram pārtikas pārpalikumam (produktivitātei lauksaimniecībā uzlabojoties) sekos iedzīvotāju vairošanās, kas šo pārtikas pārpalikumu apēdīs, cilvēces vidējam ienākumu līmenim atgriežoties uz bada robežas

[4] Idejas pirmsākumi par klimata noteicošo lomu meklējami franču filozofa Monteskjē 1748. gada grāmatā "The Spirit of the Laws": "The heat of the climate can be so excessive that the body there will be absolutely without strength. So, prostration will pass even to the spirit; no curiosity, no noble enterprise, no generous sentiment; inclinations will all be passive there; laziness there will be happiness." […] "People are […] more vigorous in cold climates. The inhabitants of warm countries are, like old men, timorous; the people in cold countries are, like young men, brave."

[5] Piemēram, ekonomisko izaugsmi var bremzēt pat "neveiksmīgas" valsts robežas – līkumainas, ar anklāviem (piemēram, kā Tadžikistānā vai Armēnijā) vai tieši otrādi – pārāk taisnas un patvaļīgi noteiktas pēc ģeogrāfiskiem platuma grādiem (kā vairākās Āfrikas valstīs). Tās liek valstīm ilgstoši uzturēt militāro spriedzi, uz tā rēķina mazinot investīcijas izglītībā, veselības aprūpē un sociālajā aizsardzībā. Cits piemērs – epidēmiju izplatība Āfrikā var mazināt atdevi no ieguldījumiem izglītībā, padarot šos ieguldījumus par ekonomiski neizdevīgiem.

[6] "Gāze grīdā" jeb naudas iedošana cilvēkiem (dažādu iemeslu dēļ) īstermiņa patēriņa vajadzību apmierināšanai var kāpināt popularitāti (tieši tāpēc šāda politika patīk politiķiem) un viena gada laikā palielināt iekšzemes kopproduktu pat par 10 %. Taču ilgtermiņa sekas "gāze grīdā" politikai parasti ir vien augstākās cenas (nevis augstāka labklājība)

[7] Dažādas ekonomiskās izaugsmes teorijas piedāvā atšķirīgus skaidrojumus, kā iedzīvotāju skaits var ietekmēt ienākumu līmeni. Modeļi, kas fokusējas uz dabas resursu nozīmi, uzsver negatīvo iedzīvotāju skaita ietekmi uz ienākumiem. Savukārt modeļi, kas fokusējas uz jauno ideju rašanas procesu (jeb endogēno tehnisko progresu), uzsver pozitīvu iedzīvotāju skaita ietekmi uz ienākumiem. Šie efekti, visticamāk, kompensē viens otru, turklāt ienākumu līmeni nosaka citi faktori, kas nav atkarīgi no iedzīvotāju skaita, piemēram, institūcijas. Tāpēc reālajā pasaulē starp iedzīvotāju skaitu valstī un ienākumu līmeni tajā nav nekādas sakarības

APA: Krasnopjorovs, O. (2024, 21. nov.). Recepte ekonomikas izaugsmei – desmit fakti . Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/6141
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Recepte ekonomikas izaugsmei – desmit fakti " www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 21.11.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/6141>.

Līdzīgi raksti

Up