Uz Rīgas sanāksmi atskatoties: 3 secinājumi pēc ECB Padomes sēdes

"—    Atpalikusi puse! — sacīja Karaliene. — Šeit, kā redzi, lai noturētos tanī vietā, kurā esi, jā­skrien, cik ātri vien vari. Bet, ja vēlies nokļūt kaut kur citur, jāskrien vismaz divreiz tik ātri."

Luiss Kerols, "Alise Aizspogulijā"

Centrālo banku darba stils un komunikācija pēdējos gados ir būtiski mainījusies. Ja agrāk par "galvenajām" centrālo banku vadības sanāksmēm tika uzskatītas tās reizes, kad tiek veiktas izmaiņas centrālo banku noteiktajās procentu likmēs, tad šobrīd arvien lielāka loma centrālo banku publiskajā komunikācijā ir nākotnes gaidu veidošanai un vadībai. Līdz ar to faktiskās likmju izmaiņas kļūst salīdzinoši mazsvarīgas – ja centrālā banka savu vēlmi mainīt likmes ir pietiekami savlaicīgi un veiksmīgi komunicējusi iepriekš, tas nevienam vairs nav jaunums un pārsteigums, tirgus dalībnieki jau sen šīs plānotās likmju izmaiņas ir iecenojuši savos ikdienas darījumos. Tagad daudz nozīmīgākas ir sanāksmes, kurās centrālā banka mēģina nodot tirgus dalībniekiem jaunu informāciju par saviem nākotnes plāniem, tajā pašā laikā mēģinot neizsaukt pārlieku lielas tirgus svārstības.

Aizvadītā Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomes sanāksme Rīgā bija tas gadījums, kad tika veidotas nākotnes gaidas. Monetārās politikas likmes šajā sanāksmē netika mainītas (to arī neviens negaidīja), tajā pašā laikā publiskotā informācija ļauj izdarīt dažus secinājumus par ECB Padomes nākotnes izaicinājumiem.

1. PAPP liktenis – izlemts, un bija jau arī pēdējais laiks

ECB Padome nolēma samazināt aktīvu neto pirkšanas mēneša apjomus līdz 15 miljardiem eiro, sākot ar 2018. gada oktobri, bet no 2019. gada jaunus vērtspapīrus papildus vairs neuzpirkt vispār. Šādu vai stipri līdzvērtīgu ECB Padomes lēmumu tirgus dalībnieki jau bija gaidījuši (vai nu jūnija, vai jūlija sēdē), tāpēc šis paziņojums nevienam sevišķi lielu pārsteigumu neradīja. Jebkurā gadījumā, objektīvi vērtējot, pašreizējā ekonomiskā atdeve no  vērtspapīru pirkšanas ir daudz mazāka, salīdzinot ar laika periodu, kad šī vērtspapīru pirkšana tika sākta.

Programmas noslēgums tomēr nenozīmē, ka eiro zonas centrālās bankas vairs nepirks nevienu vērtspapīru. Kādu laiku vēl turpināsies obligāciju, kurām iestājies dzēšanas termiņš, aizvietošana ar jaunām obligācijām, tādējādi saglabājot kopējo nopirkto vērtspapīru apjomu nemainīgu. Cik ilgu laiku tas notiks – šobrīd nav precīzi noteikts. ECB Padomes paziņojumā tika minēts, ka tas varētu būt "tik ilgi, kamēr tas būs nepieciešams"[1].

Ņemot vērā paplašinātās aktīvu pirkšanas programmas (PAPP) salīdzinoši nozīmīgo lomu kopējā ECB īstenotās monetārās politikas instrumentu klāstā, dažbrīd diskusijās par turpmāko monetārās politikas virzību ir pavīdējusi ideja saglabāt PAPP vadošo lomu arī turpmāk, pēc pašas programmas beigām. To teorētiski varētu mēģināt panākt, izmantojot reinvestīciju periodu kā politikas instrumentu. Piemēram, paziņojot, ka obligāciju reinvestīcijas tiks veiktas ilgāk, nekā tirgus dalībnieki šobrīd sagaida, varētu nodrošināt papildu monetāro stimulu.

Tomēr praksē šādiem mēģinājumiem diez vai būtu liela nozīme. Pirmkārt, līdzšinējā pieredze rāda, ka tirgus dalībnieki lielāku uzmanību pievērš no jauna nopirkto obligāciju daudzumam, nevis to reinvestīcijām. Otrkārt, jau pašlaik tirgus dalībnieki saskaņā ar dažādām aptaujām ECB prezidenta piesaukto "pietiekami ilgo" laika periodu interpretē kā aptuveni divus gadus[2], un nav skaidrs, vai ECB maz būtu spējīga ticami solīt, ka šis reinvestīciju periods būs jūtami garāks (jo garākā laika periodā palielinās neskaidrība, kas saistīta ar ekonomikas iespējamo attīstību). Treškārt, pat ja ECB spētu ticami apsolīt, ka reinvestīciju periods būs ilgāks, nekā pašlaik uzskata tirgus dalībnieki, nav īsti skaidrs, kā tas varētu atspoguļoties procentu likmēs.

Līdz ar to, tuvojoties PAPP noslēgumam, arvien aktuālāks ir jautājums par nākamajiem instruments, ar kura palīdzību ECB var noteikt turpmākās monetārās politikas virzību.

2. Dienaskārtībā – procentu likmju nākotnes vadība (forward guidance) kā galvenais monetārās politikas instruments

Ekonomiskajai situācijai eiro zonā pakāpeniski normalizējoties, loģiski ir arī atgriezties pie tradicionālajiem monetārās politikas instrumentiem – procentu likmēm. Tomēr, ņemot vērā salīdzinoši mēreno inflācijas attīstību, svarīgi ir nepieļaut pārāk strauju politikas nostiprināšanos (tightening), jo tas varētu negatīvi ietekmēt eiro zonas tautsaimniecības izaugsmi un līdz ar to atkal attālināt no ECB nospraustā inflācijas mērķa. Nepietiek tikai ar to, ka likmes šobrīd netiek celtas. Ir nepieciešams dot norādes, cik ilgi zemo likmju periods saglabāsies un pie kādiem nosacījumiem iespējamas procenta likmju izmaiņas.

Tas, ka līdzšinējā nākotnes norāde par procentu likmju nemainīšanu "labu laiku" (well past) pēc neto aktīvu uzpirkšanas beigām ir nepietiekami precīza un ir nepieciešams to paskaidrot sīkāk, bija skaidrs ikvienam[3]. Jaunais formulējums precizē, ka likmes saglabāsies esošajā līmenī vismaz līdz 2019. gada vasaras beigām. Tātad vismaz vēl vienu gadu esošajiem kredītņēmējiem, arī Latvijā, par kredītu būs jāmaksā aptuveni tādas pašas summas kā pašlaik.

Daudz mazāk skaidrības ir par to, kas notiks pēc tam. It sevišķi, kādā veidā tiek plānots veikt likmes izmaiņas turpmāk, lai, kā minēts ECB Padomes paziņojumā,  nodrošinātu inflācijas līmeņa attīstības turpmāku atbilstību pašreizējām noturīga inflācijas līmeņa korekcijas gaidām. Kā arī – kādā veidā inflācijas atbilstība tiks mērīta?

Ņemot vērā, ka ECB atšķirībā no, piemēram, ASV Federālajām rezervēm ir tikai viens politikas mērķis – cenu stabilitāte, varētu šķist acīmredzami, ka ECB gadījumā nākotnes likmju norādes ir jāsasaista ar šī mērķa izpildi. Līdz ar to varētu gaidīt, ka likmes saglabāsies pašreizējā līmenī tikmēr, kamēr inflācija nesasniegs līmeni, kas atbilst "tuvu, bet nedaudz zem 2%" kritērijam.

Tomēr ir kāda problēma ar šo norādi – lai tā būtu ticama, ECB ir jāspēj akceptēt (īslaicīgs) inflācijas līmenis virs 2%. Galvenais iemesls ir tas, ka monetārā politika inflāciju ietekmē ar ievērojamu laika nobīdi (viens līdz divi gadi). Līdz ar to, ja ECB gaidīs brīdi, kad faktiskā inflācija būs tuvu 2%, un tikai tad sāks celt procentu likmes, tad šīs monetārās politikas inerces dēļ inflācija vēl kādu laiku pieaugs virs 2%, un tikai tad sāks samazināties atpakaļ uz 2% līmeni. Savukārt, ja ECB šādu iespēju atklāti noraida (vai arī – pieļauj, bet tirgus dalībnieki tam nenotic), likmju nākotnes gaidas sāk pieaugt jau brīdī, kad tikai prognozētā inflācija tuvojas 2% atzīmei. Tas bremzē ekonomisko izaugsmi, un rezultātā inflācijas 2% mērķis var palikt nesasniegts. Šajā gadījumā ECB atrodas identiskā situācijā kā Alise Brīnumzemē: lai sasniegtu 2% inflāciju, tai ir jāakceptē par 2% straujāka inflācija; mērķējot tikai uz 2% inflāciju, tā to var nekad nesasniegt.

Vai ECB ir gatava (kaut vai tikai teorētiski) pieļaut inflāciju virs 2%? Šobrīd – noteikti nē, jo pret to kategoriski iebilst lielākā eiro zonas dalībvalsts – Vācija[4]. Līdz ar to šobrīd būtu grūti panākt, ka šāda – ar konkrētu inflācijas mērķi sasaistīta – likmju nākotnes norāde būtu ticama un tādejādi arī efektīva. Tādejādi – jaunā norāde par likmēm neapšaubāmi ir ieviesusi vairāk skaidrības par turpmāko procentu likmju attīstību, bet pilnīgi visas neskaidrības joprojām nav kliedējusi.

3. Vai eiro zonas monetārās politikas veidotāji sekos ASV paraugam?

Tas, ka ECB padomes locekļiem ir atšķirīgi viedokļi par īstenojamo monetāro politiku, nav nekāds pārsteigums. Tas arī nav nekas ārkārtējs, tāda pati viedokļu atšķirība ir arī citās centrālajās bankās. Tomēr, pat neskatoties uz viedokļu atšķirību, ASV Federālo rezervju banka (FRS) regulāri publicē politikas veidotāju (Federālās atvērtās tirgus komisijas jeb FOMC) prognozes par nākotnē sagaidāmajām procentu likmēm[5]. Individuālās katra padomes locekļa prognozes var viena no otras atšķirties pat vairākas reizes, tomēr šo prognožu publicēšanu gan paši politikas veidotāji, gan tirgus dalībnieki uztver kā noderīgu un svarīgu kopējās centrālo banku komunikācijas sastāvdaļu. Kāpēc?

Jo, pat neskatoties uz plašo prognožu intervālu, tas tomēr palīdz tirgus dalībniekiem labāk saprast politikas veidotāju redzējumu par nākotnes monetārās politikas virzību. Paņēmieni ir dažādi: var rēķināt vidējo padomes locekļu likmi, var mēģināt meklēt prezidenta likmju "punktu", var analizēt katra padomes locekļa prognožu izmaiņas laika gaitā. Tādā vai citādā veidā, bet šāda nākotnes skata publicēšana palīdz tirgus dalībniekiem veidot un centrālajai bankai vadīt likmju gaidas.

Vai nākotnē tamlīdzīgas publiskas nākotnes likmju prognozes mēs varam sagaidīt arī no ECB? Visticamāk, tuvākajā nākotnē tomēr nē. Iemesli ir vairāki.

Pirmkārt, ECB kā institūcija ir daudz jaunāka, salīdzinot ar ASV vai Lielbritānijas centrālajām bankām, un tai nav bijis pietiekami ilgs laiks, lai nostiprinātu savu reputāciju. Līdz ar to pastāv bažas, ka pārāk liela viedokļu daudzveidība ECB politikas lēmēju vidū varētu tikt uztverta kā risks ECB reputācijai un lemtspējai.

Otrkārt, pat neskatoties uz ECB statūtos noteikto, ka katrs padomes loceklis pārstāv sevi individuāli, nevis valsti, no kuras viņš nāk, praksē tomēr attiecīgās valsts sabiedrība bieži sagaida, ka argumenti tiks izsvērti caur nacionālo, nevis kopējo eiro zonas prizmu. Tāpēc nav sagadīšanās, ka arī publiski t.s. Ziemeļvalstu centrālo banku prezidenti aizstāv virzību uz stingrāku monetāro politiku, kamēr Dienvidvalstu pārstāvji uzsver stimulējošas monetārās politikas nozīmi eiro zonas attīstībai (tā saucamie "vanagi" un "dūjas" jeb hawks and doves). Tomēr, kā jau iepriekš minēju, šādu diametrāli pretēju viedokļu pastāvēšana pati par sevi nebūtu galvenā problēma individuālo nākotnes likmju publicēšanai (jo tāpat ir skaidrs, ka, piemēram, Vācijas pārstāvja redzējums par nākotnes likmēm jau šobrīd atrastos krietni virs Itālijas centrālās bankas prezidenta redzējuma).

Galvenā problēma šobrīd ir bažas, ka dažu ECB padomes locekļu viedoklis par kopējo eiro zonas monetāro politiku publicēšanas gadījumā varētu tikt uztverts kā "neatbilstošs nacionālajām interesēm". Tas savukārt varētu likt dažiem nacionālo centrālo banku prezidentiem balsot pretēji tam, kam viņi patiesībā tic. Sliktākajā gadījumā tas varētu pat apdraudēt visas ECB Padomes neatkarību monetārās politikas lēmumu pieņemšanā.

Līdz ar to šobrīd var prognozēt, ka, pat ja ECB ieviesīs precīzāku un konkrētāku nākotnes likmju gaidu vadību, tā vēl aizvien būs mazāk precīza, salīdzinot ar ASV, un tās efektivitāte būs mazāka nekā potenciālās iespējas. Tādēļ ECB prezidentam var nākties pielietot visas savas komunikācijas un pārliecināšanas spējas, lai kompensētu un aizpildītu esošos baltos plankumus ECB izmantotajos komunikācijas instrumentos.

[1] http://www.ecb.europa.eu/press/pressconf/2018/html/ecb.is180614.en.html

[2] https://www.bloomberg.com/news/articles/2018-06-07/draghi-s-bond-buying-era-seen-ending-as-ecb-gears-up-for-talks

[3] skat., piemēram, https://www.reuters.com/article/ecb-policy-villeroy/ecb-could-freshen-guidance-as-end-of-bond-buys-approaches-villeroy-idUSP6N1PY039

[4] https://www.bundesbank.de/Redaktion/EN/Reden/2016/2016_11_10_weidmann.html#doc383408bodyText4

[5] https://www.federalreserve.gov/monetarypolicy/files/fomcprojtabl20180321.pdf