Uzdzīvo ar prātu, lai pēc tam nebūtu jāsavelk josta!

Lai gan pašreizējās norises tautsaimniecībā būtiski atšķiras no pirmskrīzes periodā pieredzētā (šeit var lasīt par iemesliem), tikai fakts vien, ka šādas sarunas notiek, liecina par salīdzinoši augstu ekonomisko aktivitāti.

Tas, kā situācija attīstīsies nākotnē un vai pārkaršanas riski pieaugs, lielā mērā ir atkarīgs no mācībām, kas gūtas no pagātnē pieļautajām kļūdām. Šajā rakstā par vienu no tām –  fiskālās politikas reakciju uz ekonomiskajiem apstākļiem jeb fiskālās politikas cikliskumu.

Valdības spēju ietekmēt ekonomikas aktivitāti nevajadzētu novērtēt par zemu. Budžeta ieņēmumi un izdevumi katru gadu ir vienlīdzīgi aptuveni trešdaļai no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas nozīmē, ka nepieciešamības gadījumā valdības lēmumi var gan veicināt, gan arī bremzēt ekonomisko aktivitāti.

Kad un kādus lēmumus valdībai ir nepieciešams veikt? To lielā mērā nosaka ekonomiskie apstākļi. "Sliktos laikos", kad ekonomiskā izaugsme ir zem potenciāla un bezdarbs ir salīdzinoši augsts, valdība, piekopjot aktivitāti veicinošu (ekspansīvu) fiskālo politiku, var padarīt ekonomisko lejupslīdi mazāk sāpīgu. Savukārt periodos, kad ekonomiskie apstākļi ir labvēlīgi, ekspansīva fiskālā politika var nodarīt vairāk slikta nekā laba, jo tā vairotu pārkaršanas riskus.

Ekonomikas augšupejā piemērotāka būtu ierobežojoša fiskālā politika, kas palīdz saglabāt manevrētspēju, saskaroties ar ekonomikas lejupslīdēm nākotnē.

Šādu virzību pret vēju sauc par pretciklisku fiskālo politiku, ar kuras palīdzību valdība var mazināt ekonomikas svārstīgumu un palīdzēt izvairīties no amerikāņu kalniņiem "trekno gadu" un dziļas krīzes veidolā.

Lai gan pretcikliskai fiskālai politikai ir vairākas priekšrocības, tai skaitā, stabilāka ekonomiskā izaugsme (kas, starp citu, ir saistāma ar augstāku ilgtermiņa izaugsmi (Fatas & Mihov, 2003)), tās piekopšana valdībai ne vienmēr šķiet pievilcīga [1]. It īpaši labajos laikos, kad vilinājums tērēt, nevis taupīt mēdz būt pārāk liels. Tādējādi nereti gadās situācijas, kad valdības piekoptā politika ir nevis pretcikliska, bet, gluži pretēji, procikliska – proti, virzās roku rokā ar ekonomisko ciklu, pastiprinot tā svārstīgumu. Jāsecina, ka laikā pēc  pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) Latvijas valdības fiskālās politikas nostāja ir bijusi tieši šāda.

1. attēls. Fiskālās politikas nostāja Latvijā no 2004. līdz 2016. gadam

Piezīmes: Fiskālās politikas nostāju izsaka kā cikliski koriģētās primārās bilances (CKPB) pārmaiņas. CKPB pārmaiņas raksturo to budžeta bilances pārmaiņu daļu, kas radusies apzinātās valdības rīcības rezultātā. Ekonomiskie apstākļi ir izteikti, balstoties uz izlaides starpību (patiesās un potenciālās izlaides starpību). Pozitīva izlaides starpība liecina, ka ekonomika atrodas virs sava potenciāla, negatīva – zem tā.

Proti, gados pirms ekonomiskās krīzes, neskatoties uz jau tā straujajiem izaugsmes tempiem, valdība piekopa ekspansīvu fiskālo politiku, stimulējot ekonomisko aktivitāti un veicinot ekonomikas pārkaršanu. Sekas tam bija redzamas Ekonomiskās krīzes gados, kad iepriekš pieļauto kļūdu labošana atspoguļojās budžeta konsolidācijā un ierobežojošā fiskālajā politikā, kas tāpat nespēja apturēt ievērojamu parādu uzkrāšanos.

Viedoklis

Jānis Platais, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs

Kas būtu pirmie 3 darbi, kas valdībai būtu jādara ceļā uz sabalansētu budžetu? 
Visu noteiks efektīva nodokļu reformas ieviešana un ēnu ekonomikas mazināšana, publiskā sektora efektivitātes kāpināšana, izdevumu optimizēšana, pārdalot finansējumu no zemas prioritātes un neefektīvām programmām, un veiksmīga fiskālo risku vadība.

Latvija ne tuvu nav bijusi vienīgā valsts ES, kas piekopusi prociklisku fiskālo politiku. Zinātniskajā literatūrā pastāv pietiekami daudz liecību, ka procikliska fiskālā politika novērota vairumā ES valstu (Carnot & Castro, 2015). Pie līdzīgiem secinājumiem par ES, eiro zonas un arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm nonācām arī pērn publicētajā pētījumā (pieejams šeit).

Eiro zonas valstu pieredze liecina, ka valdībām ir tendence piekopt prociklisku fiskālo politiku ekonomiskās augšupejas laikā. Savukārt periodos, kad ekonomika atrodas zem sava potenciāla, fiskālās politikas reakcija uz cikla svārstībām nav bijusi viennozīmīga [2]. Proti, periodos, kad ekonomiskie apstākļi uzlabojas (izlaides starpība palielinās), valdības, pieņemot ekspansīvus lēmumus, izvēlas tērēt, nevis uzkrāt (cikliski koriģētā primārā bilance pasliktinās). Savukārt periodos, kad ekonomiskie apstākļi pasliktinās, valdību lēmumi nav ne ekspansīvi, ne ierobežojoši.

Šādai fiskālās politikas nostājas maiņai var būt nepatīkama blakne – augošs valdības parāds. Ekonomiskās augšupejas laikā budžeta bilanci ietekmē divi savstarpēji kompensējoši efekti [3]. Proti (+) augstākas ekonomiskās aktivitātes dēļ pieaug nodokļu ieņēmumi un samazinās dažas izdevumu pozīcijas (piemēram, pabalsti) un (-) ekspansīvas valdības politikas rezultātā pieaug budžeta izdevumi un/vai mazinās ieņēmumi. Savukārt ekonomiskās lejupslīdes laikā budžeta bilanci ietekmē tikai (-) zemākas aktivitātes rezultātā krītoši nodokļu ieņēmumi un augoši pabalstu izdevumi. Tādējādi, neveidojot pārpalikumu augšupejas laikā, netiek kompensēts lejupslīdes laikā uzkrātais budžeta deficīts, un rezultātā – pieaug valdības parāds.

Eiro zonas valstu valdību parāds pēdējās desmitgades laikā ir pieaudzis ievērojami. 2007. gadā eiro zonas vidējais valdības parāds bija 65% no IKP, bet 2016. gadā šis rādītājs tuvojās 90% robežai. Augsts valdības parāds var ierobežot valdības spēju piekopt pretciklisku fiskālo politiku, jo īpaši situācijās, kad no fiskālās politikas nepieciešama palīdzība cīņai ar ekonomisko lejupslīdi.

Eiro zonas valstu valdību pieredze liecina, ka fiskālā politikas reakcija uz ekonomisko lejupslīdi atšķīrusies valstīs ar salīdzinoši augstu un zemu valdības parādu [4]. Situācijā, kad valdības parāds ir salīdzinoši zems, pieņemtie lēmumi nav bijuši ne ekspansīvi, ne ierobežojoši. Savukārt augsta valdības parāda apstākļos – fiskālā politika bijusi ierobežojoša, vēl vairāk mazinot ekonomisko aktivitāti lejupslīdes laikā.

Skaidrojums tam varētu būt saistīts ar dilemmu, kas rodas augsta valdības parāda dēļ. Proti, kas ir politikas lēmēju prioritāte – mazināt parādu vai ekonomiskā cikla svārstīgumu? Atbilde nav viennozīmīga un drīzāk rada papildu jautājumus: vai, piekopjot ekspansīvu fiskālo politiku ekonomiskās lejupslīdes laikā, netiks sasniegta parāda robeža, pie kuras investori atteiksies iegādāties valdības vērtspapīrus? Vai parāda mazināšanai caur ierobežojošu fiskālo politiku jābūt prioritātei arī apstākļos, kad ekonomika ir recesijā un apstākļi pieprasa aktivitāti veicinošus pasākumus?

Atbildīga un ekonomiskajiem apstākļiem atbilstoša fiskālā politika ir viens no priekšnoteikumiem, lai parāda līmeni mazinātu vai vismaz noturētu nemainīgā līmenī. Tādēļ, reaģējot uz pirmskrīzes periodā pieļautajām kļūdām, arvien stingrāki kļuvuši ES noteikumi budžeta veidošanas un uzraudzības procesā, veicinot fiskālās politikas virzību prom no procikliskuma.

Lai gan par regulējuma efektivitāti un blaknēm joprojām tiek plaši diskutēts, fiskālās politikas svārstīgums kopš krīzes laikiem ir mazinājies. To var redzēt arī Latvijas gadījumā – valdības piekoptās politikas procikliskums gados pēc ekonomiskās krīzes ir bijis ievērojami mazāks nekā pirms tās.

2. attēls. Fiskālās politikas nostāja Latvijā no 2012. līdz 2018. gadam

Ekonomiskie apstākļi Latvijā pašreiz ir labvēlīgi, un tādi tie solās būt arī pāris turpmākos gadus. Tas  budžetam nodrošinās labvēlīgus apstākļus augošu nodokļu ieņēmumu veidolā.

Tomēr ekonomika ir cikliska, līdz ar to lejupslīde ir tikai laika jautājums.

Valdības gatavību situācijai, kad ekonomiskie apstākļi vairs nebūs labvēlīgi, noteiks iespējas atbilstoši reaģēt.

Lai gan, salīdzinot ar citām eiro zonas valstīm, Latvijas valdības parāds nav augsts, iepriekšējā pieredze liecina, ka tas var pieaugt visai ātri (2007. gadā valdības parāds bija 8.4% no IKP, bet 2016. gadā rādītājs sasniedza 40.1%). Tādējādi svarīga ir valdības budžeta politika tuvākajos gados. Proti, vai izdosies atturēties no procikliskas fiskālās politikas un neveidot budžeta deficītu situācijā, kad ekonomiskie apstākļi to neprasa? Pašreizējie valdības plāni 2017. un 2018. gadam par to neliecina.

[1] Zinātniskajā literatūrā uzskaitīti vairāki faktori, kas mēdz konfliktēt ar pretcikliskas fiskālās politikas ieviešanu. Viens no iemesliem ir valdības tieksme piekopt ekspansīvu fiskālo politiku vēlēšanu un pirmsvēlēšanu gados ar mērķi veicināt atkārtotas ievēlēšanas varbūtību. Tāpat arī sadrumstalotas valdības, cenšoties apmierināt visu iesaistīto spēku prioritātes, mēdz "pārtērēt" budžeta resursus.

[2] Pētījumā fiskālās politikas reakcija uz izlaides starpības pārmaiņām dažādos ekonomiskā cikla posmos netika novērtēta. Rezultāti iegūti, izmantojot identisku ekonometrisko modeli, bet ieviešot papildu nosacījumu izlases kopas sadalei divās daļās – (a) periodi, kad izlaides starpība virs 0, (b) zem 0. Iegūtie rezultāti attiecināmi uz eiro zonu vidēji, nevis uz katru dalībvalsti atsevišķi.

[3] Kādā apmērā viens efekts kompensē otru ir atkarīgs no ekspansijas apmēra un budžeta pozīciju elastības.

[4] Novērtēts, sadalot izlases kopu divās daļās – (a) valdības parāds virs 60% no IKP, (b) zem 60% no IKP.

Izmantotā literatūra

Carnot, N. and Castro, F. (2015) The Discretionary Fiscal Effort: an Assessment of Fiscal Policy and its Output Effect, European Comission, ISSN 1725-3187

Fatas, A. and Mihov, I. (2003) The Case for Restricting Fiscal Policy Discretion, The Quarterly Journal of Economics, 118, 1419-1447

Tkačevs, O. and Vilerts, K. (2016) The Impact of Sovereign Bond Yields on Fiscal Discipline, Latvijas Banka WP 5/2016