Uzņēmumu demogrāfija Latvijā

Uzņēmumu demogrāfija – tieši tā sauc atsevišķu datu sadaļu Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datubāzē. Tas nav nejauši, ka nosaukums ir gandrīz tāds pats, kā, runājot arī par iedzīvotāju demogrāfiju. Arī uzņēmumiem ir savs dzīvescikls, tie dzimst un mirst, citiem vārdiem sakot, tiek reģistrēti un likvidēti. Tie, kam paveicas, aug un arī attīstās. Ja runājam precīzāk, uzņēmumu demogrāfijas dati tiek izmantoti, lai iegūtu informāciju par dzimušo, mirušo un izdzīvojušo uzņēmumu skaitu, to apgrozījumu,  nodarbināto skaitu un tā izmaiņām pa nozarēm.

Uzņēmumiem gan atšķirībā no iedzīvotājiem nav kāds dzīvildzes limits, un tas var mainīt īpašniekus, struktūru, darbības jomu, ražoto produkciju vai sniegto pakalpojumu klāstu. Arī uzņēmumi var būt lieli un mazi, jauni un veci, ražīgi un mazaktīvi. Ir tādi, kas nosaka mūsdienu tehnoloģiju attīstības gaitu, ir tādi, kas tikai pielāgojas pieprasījumam un ražo kādu atsevišķu nišas produktu.

Uzņēmumu demogrāfiju ietekmē komercdarbības vide, likumdošana, nodokļu politika, arī tradīcijas un iedzīvotāju vēlme kļūt par pašu rūpala attīstītājiem. Jau pirms mēneša, komentējot "DNB Latvijas barometra" jaunākos rezultātus, nonācu pie secinājuma, ka pašnodarbināto un darba devēju īpatsvars Latvijā ir zemāks, nekā vidēji Eiropas Savienības (ES) valstīs (1. attēls). Tomēr tas nav jāuztver kā peļams fakts – viszemākais pašnodarbināto un darba devēju īpatsvars ir Eiropas valstīs ar visaugstāko iedzīvotāju labklājības līmeni – Zviedrijā, Luksemburgā un ārpus ES esošajā Norvēģijā. Savukārt lielākais pašnodarbināto personu un darba devēju īpatsvars ir Grieķijā, Rumānijā un Bulgārijā. Tātad tautsaimniecības sekmes nebūt nenosaka uzņēmumu un darba devēju skaits.

1. attēls. Pašnodarbinātie un darba devēji 2014. gadā, % no kopējiem nodarbinātajiem

Avots: Eurostat

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētnieki pēdējos gados ir veikuši vairākus uz uzņēmumu mikrodatiem balstītus padziļinātos pētījumus par uzņēmumu demogrāfiju un tās ietekmi uz tautsaimniecību. Piemēram, Criscuolo, Gal and Menon 2014. gadā publicētajā pētījumā "The Dynamics of Employment Growth: New Evidence from 18 Countries" ir analizējuši to, kā darba vietu skaitu 18 OECD valstīs 2001. - 2011. gadā ietekmējuši jauni/veci un lieli/mazi uzņēmumi. Galvenie secinājumi: darbavietu radīšanā svarīgāks aspekts ir – jauns uzņēmums, neatkarīgi no tā lieluma (2. attēls).

2. attēls. Nodarbinātība, darbvietu likvidēšana un radīšana pēc uzņēmumu lieluma un vecuma, % no kopējiem rādītājiem, vidēji 2001.-2011. gadā

Avots: OECD, The Dynamics of Employment Growth: New Evidence from 18 Countries. 15. attēls 38. lpp.

Lai gan jaunie uzņēmumi uz ekonomiskā cikla svārstībām reaģē elastīgāk, t.sk. ātrāk atkopjas no krīzes, tomēr arī krīzes periodā tie sniedz nozīmīgāku artavu darbavietu radīšanā (3. attēls).

3. attēls. Neto darbvietu radīšana pēc uzņēmumu lieluma un vecuma, pieaugums %

Avots: OECD, The Dynamics of Employment Growth: New Evidence from 18 Countries. 27. attēls 52. lpp.

Ņemot vērā iepriekš minētos novērojumus, pētījuma secinājumos tiek mudināts domāt par tādu ekonomisko politiku, kas vērsta uz jaunu uzņēmumu radīšanu.

Tomēr, manuprāt, ar šādiem secinājumiem ir jābūt piesardzīgiem.

Pirmkārt, ja finanšu problēmu, kādu tiesvedības procesu vai izdevīgāku nodokļu noteikumu dēļ vecs uzņēmums tiek likvidēts un tā vietā tiek radīts jauns juridisks subjekts, pēc būtības tie ir "tie paši vēži, tikai citā kulītē", un mēs nepelnīti piešķiram veiksmes stāsta laurus tieši jaunajam uzņēmumam.

Otrkārt, darba vietu radīšana nevar būt vienīgais kritērijs tautsaimniecības izaugsmes veicināšanai, īpaši, ja mēs nerunājam par krīzes periodiem ar augstu bezdarba līmeni. Ir svarīgi, cik ražīgas ir šīs darbavietas, cik labi atalgotas, tātad, kādi ir šie uzņēmumi? Kurās nozarēs tie strādā, cik lielā mērā orientēti uz eksportu iepretim tikai iekšzemes pieprasījumam? Cik efektīva ir vadības sistēma, cik konkurētspējīga ir šo uzņēmumu ražotā prece un sniegtais pakalpojums? Cik liela daļa no pievienotās vērtības paliek valstī – vietējās vai pašmāju izejvielas, vai produktam ir īpaša unikalitāte, zināšanu ietilpīgums, izgudrojuma nozīmība, dizains u.c.

Ja mēs runātu tikai par jaunu uzņēmumu tapšanu, tad to nodrošināt nav nemaz tik grūti. Latvijas gadījumā tam ir spilgts piemērs – mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) radīšanas ietekme uz Latvijā reģistrēto un likvidēto uzņēmumu dinamiku. Jaunais nodoklis tika ieviests (precīzāk – stājās spēkā) 2010. gada 1. septembrī. Kopš šā brīža reģistrēto uzņēmumu skaits ievērojami pieauga (4. attēls). Turpmāk gan dinamika varētu mainīties, jo nākamgad MUN regulējums kļūs stingrāks un tā izmantošana tiks ierobežota.

4. attēls. Uzņēmumu reģistrā un komercreģistrā reģistrētie un likvidētie uzņēmumi un neto reģistrētie uzņēmumi (reģistrētie mīnus likvidētie)

Avots: Lursoft

MUN kā krīzes risinājums, vai der arī pēc krīzes?

MUN savulaik tapa kā krīzes risinājums, lai veicinātu darba vietu radīšanu. Tomēr jau toreiz bija skaidrs, ka mikrouzņēmumu darbinieki ir mazāk sociāli aizsargāti, tāpēc šim īpašajam nodokļu režīmam ir ēnas puses. Jāņem vērā arī fakts, ka ilgtermiņā šāds regulējums var kavēt tautsaimniecības izaugsmi. Papildu šim faktoram nu jau arī pieejamie dati par mikrouzņēmumu darbību ļauj izdarīt secinājumus, ka šo uzņēmumu ražīgums būtiski atpaliek no lielāku uzņēmumu ražīguma. 2012. gadā mikrouzņēmumu vidējais ražīgums bija tikai 0.1 tūkst. eiro uz vienu nodarbināto. Salīdzinājumam - uzņēmumu ar vairāk nekā 250 darbiniekiem vidējais ražīgums bija 14.2 tūkst. eiro uz vienu nodarbināto. Līdzīgi secinājumi ir par inovācijas līmeni uzņēmumos pēc tā lieluma (sk. 4. attēlu manā iepriekš publicētajā rakstā par strukturālajām reformām). Arī mikrouzņēmumu samaksāto nodokļu apjoms ir salīdzinoši neliels.

Ja tik zems ražīgums ir pilnībā saprotams un akceptējams fakts jaunam uzņēmumam, kas par savu vietu uz saules vēl tikai cīnās, tad tā vairs nebūt nav laba zīme jau vairākus gadus eksistējošam uzņēmumam. Diemžēl šāda regulējuma vājā puse ir tāda, ka uzņēmējs, lai nenonāktu augstāku nodokļu likmju un birokrātisko procedūru zonā, var nemaz nebūt ieinteresēts uzņēmuma augšanā – vismaz ne vienas juridiskas vienības ietvaros. Tātad arī darbiniekiem nav lielu cerību uz nozīmīgāku algu kāpumu. Savukārt situācijā, kad šādu uzņēmumu ir daudz, tas ierobežo arī tautsaimniecības attīstību kopumā. Protams, vienmēr būs sāpīgas diskusijas, kur vienā svaru kausā būs argumenti – labi, ka cilvēkam vispār ir darbs, jāpriecājas, ka uzņēmums vispār pastāv, varam būt pateicīgi, ka uzņēmums vispār maksā jelkādus nodokļus, nevis darbojas nelegāli. Tomēr, ja mēs politikas veidošanā turēsimies tikai pie šiem argumentiem (krīzes situācija gan patiesi ir izņēmums), tad mums ir jāatmet cerības par attīstīto valstu labklājības līmeņa sasniegšanu. Tas arī rāda, ka iestrēgšana vidēju ienākumu slazdā (middle income trap) ir teju garantēta.

Citi būtiskākie uzņēmējdarbības ekosistēmu veidojošie faktori

Līdzās nodokļu sistēmai uzņēmumu tapšanā ir svarīgi arī citu uzņēmējdarbības vides aspekti – birokrātiskās procedūras, tiesu sistēma, infrastruktūras nodrošinājums, darbaspēka pieejamība, izmaksas u.c. Latvijas un citu ES valstu sekmes uzņēmējdarbības vides veidošanā iezīmē valstu Doing Business reitings. Interesanti, ka Malta un Kipra, kas nereti izskan kā uzņēmēju teju "apsolītā zeme", Doing Business reitingā tiek novērtētas pēdējās vietās ES (1. tabula).

1. tabula. Valstu reitings Doing Business uzņēmējdarbības vides novērtējumā 2015. gadā (vieta reitingā)

(uzklikšķiniet, lai attēlu palielinātu)

Avots: http://www.doingbusiness.org

Šoreiz pie atsevišķām reitinga pozīcijām neapstāšos, jo vēl šā gada pavasarī centos apkopot Latvijā veicamo strukturālo reformu virzienus un  reformu veikšanas sekmes ES valstīs. Atsevišķi aplūkoju arī Latvijas pozīcijas iepretim Eiropas un pasaules valstīm, turklāt ne vien šo reitingu, bet arī citus, t.sk. globālās konkurētspējas indeksu. Tomēr ir vērts atsevišķi atzīmēt divus galvenos uzņēmējdarbību kavējošos faktorus Latvijā – nodokļu likmes (var vēl piebilst, ka problēma ir ne vien likmēs, bet arī to nepārtrauktajā mainīšanā) un birokrātijas līmeni (5. attēls).

Jāteic, ka šīs jomas kā prioritāras aptaujās ir atzīmētas daudzām valstīm, tas tikai vēlreiz apstiprina to svarīgumu. Detalizētākas pārdomas par šo jomu vājajām pusēm Latvijā var atrast arī iepriekšminētajos rakstos par reformām.

5. attēls. Uzņēmējdarbību kavējošie faktori Latvijā

Avots: The Global Competitiveness Report 2015-2016, 230.lpp.

Nozaru struktūra un eksportspēja

Vēl kāds, manuprāt, svarīgs aspekts, runājot par vēlamo uzņēmumu demogrāfijas virzienu ražīguma un ilgtspējīgas attīstības veicināšanas nolūkā, ir nozaru struktūra un eksportspēja. Nav noslēpums, ka Latvija nav starp industriāli attīstītākajām valstīm ar lieliem masu produkciju ražojošiem uzņēmumiem. Kā galveno ierobežojumu tam parasti uzskatām faktu, ka esam maza valsts, tātad nav nedz resursu, nedz darbaspēka lielu uzņēmumu radīšanai. Tomēr tā gluži nav. Liels apstrādes rūpniecībā nodarbināto īpatsvars nav vērojams tikai lielajās valstīs. Ir vērts, piemēram, palūkoties Igaunijas virzienā, kur apstrādes rūpniecībai ir gana liela nozīme, un tā izceļas ar īpaši lielu 50-249 nodarbināto skaita uzņēmumu īpatsvaru (6. attēls). Igaunija ir tālāk tikusi arī eksporta jomā. Saskaņā ar Eurostat datiem Igaunijas preču un pakalpojumu eksports 2014. gadā veidoja 84% no iekšzemes kopprodukta (IKP), vienlaikus Latvijā tie bija  tikai 59%. Tiesa, arī Igaunijas situācija nav viennozīmīgs etalons, jo tās rūpniecības apgrozījumā (un eksportā) samērā lielu daļu veido iesaiste citu zīmolu produktu ražošanas procesā – tā teikt, krējumu nosmeļ citi. Ekonomikas terminos izsakoties, jāveicina augstāka pievienotā vērtība, ne tikai jāpiedalās globālajās valūtas ķēdēs.

6. attēls. Apstrādes rūpniecībā nodarbināto skaits uzņēmumos pēc to lieluma 2012. gadā, % no visiem* tautsaimniecībā nodarbinātajiem

Avots: Eurostat.*  izņemot finanšu un apdrošināšanas nozari un valsts sektoru

Vai ejam pareizā virzienā?

Protams, ka augsta ražīguma sasniegšana, apjomīga rūpniecība un liels eksporta īpatsvars nav sasniedzams dažos gados, un pat ne desmitgadē. Bet, vai mēs vispār virzāmies pareizajā virzienā? Ja mēs raudzītos tikai uz jaunizveidoto uzņēmumu dinamiku un straujas izaugsmes uzņēmumu (vidējā izaugsme trīs gadu periodā ik gadu ir vismaz 20% gadā) īpatsvaru, tad situācija nemaz nav tik peļama. Lai arī dati par straujas izaugsmes uzņēmumiem ES ir nepilnīgi un novecojuši, tomēr ir nojaušams, ka Latvija ir starp līderiem šādu strauji augošu uzņēmumu īpatsvarā gan tautsaimniecībā kopumā, gan apstrādes rūpniecībā (8. attēls). Turklāt jāņem vērā fakts, ka Eurostat datubāzē pēdējie pieejamie dati ir par 2012. gadu (atsevišķām valstīm vēl vecāki), bet CSP dati jau liecina par izaugsmi arī 2013. gadā (7. attēls) un, visticamāk, šāda dinamika arī turpinās. Protams, straujā izaugsme joprojām nav salīdzināma ar pirmskrīzes periodu, bet virziens ir iepriecinošs.

7. attēls. Jaunizveidoti straujās izaugsmes uzņēmumi (gazeles*), rēķinot pēc apgrozījuma pieauguma Latvijā

Avots: CSP *Straujas izaugsmes uzņēmums, kas nav vecāks par 5 gadiem

8. attēls. Straujās izaugsmes uzņēmumu īpatsvars kopā tautsaimniecībā* un apstrādes rūpniecībā 2012. gadā, rēķinot pēc apgrozījuma pieauguma, %

Avots: Eurostat. Uzņēmumi, kuru vidējā izaugsme trīs gadu periodā ik gadu ir vismaz 20% gadā. Svarīgs nosacījums - uzņēmums ir ekonomiski aktīvs -  ražojis produkciju, sniedzis pakalpojumus vai nodarbināja cilvēkus atbilstošajā laika periodā (vai daļā no tā).

* izņemot finanšu un apdrošināšanas nozari un valsts sektoru, 

** 2011. gadā Dānijai nav datu par īpatsvaru kopā tautsaimniecībā

Vai tas ir pietiekami, vai ir iespējams vēl ko darīt, lai Latvijas tautsaimniecība augtu vēl straujāk un Latvija būtu izcilniece ne vien jaunu uzņēmumu tapšanā, bet arī to ražīgumā, inovācijas jomā u.c. parametros, kas ietekmē iedzīvotāju labklājību? Dažas pārdomas par to:

• ES pēdējos gados ir bijis (un plānojas arī turpmāk) nozīmīgs atbalsts mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai, t.sk. izmantojot ES fondu finansējumu, bet lielie uzņēmumi ir palikuši tādā kā pabērna lomā. Kā jau iepriekš minēju, lai arī mazie un vidējie uzņēmumi dominē nodarbinātības īpatsvarā, to ražīgums un inovāciju līmenis ir zemāks. Turklāt salīdzinājumā ar industriāli attīstītākām valstīm Latvijas lielajiem uzņēmumiem gan skaita, gan apjoma ziņā ir vēl tālu kur augt, tāpēc to augšana tautsaimniecībai var dot krietni lielāku artavu. Tāpēc, manuprāt, šis ES politikas virziens nav gluži samērots ar citiem, t.sk. inovācijas līmeņa un ražīguma palielināšanas mērķiem.
• Gruzīniem ir sakāmvārds: "Dzīvs suns par mirušu lauvu labāks." Jā, tomēr reizēm Latvijā arī īslaicīgi finansiālās grūtībās nonākušās "lauvas" tiek pāragri "apglabātas". Speciālisti stāsta, ka uzņēmumu sanācija un restrukturizācija Latvijā praktiski nenotiek, un tam nepieciešamas reformas, sanāciju un maksātnespēju nodalot. Tāpat jādomā par maksātnespējas procesa uzlabošanu investoru aizsardzības jomā, lai mazinātu ļaunprātīgas maksātnespējas izmantošanu. Kā izskanēja nesen notikušajā diskusijā par maksātnespējas procesa pilnveidošanu, nodrošinātie kreditori Latvijā vidēji atgūst 42% no prasījumiem, kamēr OECD valstīs vidēji 72%. Savukārt nenodrošinātie kreditori atgūst mazāk kā 1%.
• Protams, lielu uzņēmumu klātbūtnei ir arī savs negatīvs aspekts. Atcerēsimies joku, ka kredīts tūkstoš eiro apmērā ir aizņēmēja problēma, savukārt viens miljons eiro jau ir aizdevēja bēda. Pārfrāzējot sanāk, ka maza uzņēmuma nedienas ir īpašnieka problēma, savukārt liela uzņēmuma grūtības jau ir arī valdības galvassāpes. Par to varējām pārliecināties, piemēram, situācijās ar AS "Parex banka" un AS "Liepājas metalurgs" finanšu nedienām. Savukārt Vācijā patlaban aktuālas ir "Volkswagen" problēmas. Līdz ar to te ir divi risinājumu virzieni:
  a) strādāt pie rīcībpolitikas šādos gadījumos (likumdošana, fiskālā rezerve, atbildīgo lemtspējas nodrošināšana);
  b) īpaši veicināt vidēja lieluma un vidēji lielu uzņēmumu īpatsvara palielināšanu, kā tas notiek Igaunijā.
• Kā atsevišķu problēmu uzņēmumu demogrāfijas jomā gribētu arī akcentēt alternatīvu finansējuma avotu trūkumu, šajā jomā gan Latvija, gan kopumā ES atpaliek no daudzu valstu pieredzes, īpaši salīdzinājumā ar ASV. Ne velti nereti izskan stāsti, ka jaunas inovatīvas idejas realizēšanā finansējumu pēc nesekmīgiem tā meklējumiem Eiropā, atrod tieši ASV. Šādi Eiropai neglaimojoši pieredzes stāsti tika pausti arī šā gada jūnijā Rīgā notikušajā konferencē "Finanšu instrumenti izpētei, inovācijai un uzņēmējdarbībai 2015".

Šīs ir atsevišķas problēmjomas, kuras iezīmējas kā spilgtākās, tomēr vispareizāk būtu visus šos jautājumus aplūkot kompleksi. Labu ieskatu darāmajā un pieejā sniedz EY vadības konsultāciju nodaļas direktore Renāte Strazdiņa rakstā "Jaunu uzņēmumu Latvijā netrūkst – trūkst to izaugsmes". Galvenā ideja ir tā, ka jaunas uzņēmējdarbības izaugsmes ekosistēmai ir jāveidojas no pieciem attīstības pīlāriem:

1) nodokļu politikas piemērošanas jauna biznesa izaugsmes atbalstam;
2) jaunu uzņēmējdarbību atbalstošas kultūras izveides sabiedrībā;
3) izglītības un apmācību veidošanas jaunu uzņēmumu attīstībai;
4) kapitāla pieejamības stiprināšana;
5) atbalsta koordinēšanas stiprināšana, kuras ietvaros būtu gan mentori, gan dažāda veida klāsteri, biznesa parki un inkubatori.

Noslēgumā par uzņēmumu demogrāfijas analīzes nozīmību

Raksta noslēgumā gribētu paust nelielas pārdomas par šīs tēmas aktualitāti un analīzes svarīgumu. Latvijā ir samērā ierasts raizēties par "iedzīvotāju demogrāfiju", tomēr jēdziens "uzņēmumu demogrāfija" ir krietni mazāk zināms un mazāk emocionāls. Un jāteic – diemžēl!

Uzņēmumu demogrāfija ir no svara, lai būtu darba vietas, lai tās būtu labi apmaksātas, tādējādi, nodrošinot ienākumus potenciālajiem vecākiem, gan caur nodokļiem arī atbalstu ģimeņu rocībai, neauglības jautājumu risināšanai, izglītībai un veselībai, kas tad arī veicinātu iedzīvotāju demogrāfijas uzlabojumu. Tādējādi šie jēdzieni ir savstarpēji saistīti.

Domājot par uzlabojumiem, jāsāk tieši ar uzņēmējdarbības vidi. Citādi tikai ar iedzīvotāju demogrāfijas veicināšanu var izrādīties par maz, un tas var rezultēties vēl kuplākā emigrācijas plūsmā.