Vai būsim kurināmās koksnes eksporta lielvalsts? Ieskats Latvijas koksnes produktu portfelī.

Pirms diviem gadiem meža nozari padziļinātāk skatīju klimata pārmaiņu kontekstā. Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis un jauni spēles noteikumi ar dažādām Eiropas Savienības un vietējām likumdošanas iniciatīvām un norisēm ārējās tirdzniecībā satecējuši. Tomēr šoreiz gribētu vērst uzmanību uz citu diskusijas tēmu, kas skaidrāk iezīmētu meža nozares līdzšinējo attīstību – cik prātīgi izmantojam mūsu zaļo zeltu, kas nākotnē kļūs par ierobežotāku resursu? Pirms kritizējam Zaļā kursa virzienus jāsaprot, vai līdzšinējā darbība ir bijusi optimāla, vai mūsu saimniekošana ir tik uzteicama? Vai pietiek ar bieži publiski minēto, mierinošo faktu, ka apaļkoku eksports laika gaitā ir mazinājies un jau 2021. gadā veidoja "tikai" 5%?

Latvijas koksnes produktu portfelis neizskatās iepriecinoši: vairāk nekā 50% no koksnes izstrādājumu eksporta veido kurināmā koksne, apaļkoki un zāģmateriāli. Uz citu Eiropas valstu fona šāda struktūra izskatās pagalam vāji. Kurināmās koksnes īpatsvars koksnes produktu eksporta portfelī veido arvien lielāku īpatsvaru. Savukārt sarežģītāku produktu -  produktu ar augstāku pievienoto vērtību un zināšanu/prasmju ietilpību, ekporta izaugsme iepaliek. Kurināmā koksneir viens iespējams veids, kā izmantot galvenokārt citu tālākapstrādes produktu tehnoloģisko atlikumu, tomēr pastāv daudz un dažādi mazvērtīgās koksnes pārstrādes veidi dažādos augstākas pievienotās vērtības produkcijas veidos. Protams, tam ir nepieciešamas investīcijas, zināšanas, vēlme.

• Meža nozares pievienotā vērtība laika gaitā ir augusi, tomēr attīstījušās ir arī citas nozares, tāpēc nozares artava tautsaimniecībā salīdzinājumā ar laiku pirms 25 gadiem, nav būtiski mainījusies. 

1. attēls. Meža nozares pievienotā vērtība un apakšnozaru devumi pārmaiņās (salīdzināmās cenās, 1995=100%) un īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā (labā ass, faktiskajās cenās, %)

• Monētai ir divas puses: meža nozares  pienesums tautsaimniecībai un nodarbinātībai ir ievērojams, bet tā sirgst ar zemāku ražīgumu, un darbinieku un izejvielu resursus izmanto negausīgāk, nekā citu nozaru tautsaimnieki. 

Viena monētas puse: meža nozares  pienesums tautsaimniecībai un nodarbinātībai ir ievērojams. Īpaši svarīgi tas ir kontekstā ar darba pieejamību reģionos. Tai ir bijusi ievērojama loma arī pēdējos gados, balstot pandēmijas seku plosīto tautsaimniecību: koksnes produktu cenas tad auga, kūsāja būvniecība (gan privātie labiekārtošanas darbi attālinātā darba apstākļos, gan valstu investīciju projekti tautsaimniecību sildīšanai) un nozare varēja pelnīt. Laikā, kad daudzos uzņēmumos, īpaši pakalpojumu jomā, bija vērojama bēdu leja un bija nepieciešams valsts atbalsts dīkstāves zaudējumu kompensēšanai, šāds mežinieku un kocenieku devums bija patiešām svarīgs.

Otra monētas puse: nozarē ir zemāks ražīgums un resursu patēriņš lielāks, nekā citās tautsaimniecības nozarēs Latvijā: tas attiecas gan uz izejvielu - koksni (tās patēriņš ir vidēji 11 milj. tonnas gadā), gan darbaspēku (mežu nozarē strādā 5.3% no nodarbinātajiem, neskaitot citas saistītās jomas – izglītību, transportu utt.). Izaugsmes periodos, kad tautsaimniecībā trūkst darbinieku citās nozarēs, ir krietni grūtāk pamatot šo darba vietu nozīmīgumu Latvijai, kurās var nopelnīt vidēji zemākās algas un augstāka ir ēnu ekonomikas klātbūtne. Tas rosina uzdot jautājumu – vai cilvēki reģionos, nekļūst par šīs situācijas ķīlniekiem, būdami  reizē vājāk sociāli aizsargāti un ar skopām izaugsmes perspektīvām? Valsts mērogā šis jautājums pārfrāzējams vēl citādāk – vai tas nevirza Latviju zemu ienākumu slazdā? Pēdējo gadu straujais vidējās algas kāpums kokrūpniecībā mazina šīs bažas, tomēr nav pārliecības par šādu algu izaugsmes noturību nākotnē.

2. attēls. Meža nozares maksāto nodokļu apjoms (vid. 2017-2020), nodarbinātība (vid. 2017-2019) un pievienotā vērtība (vid. 2017-2019) salīdzinājumā ar citām nozarēm un tautsaimniecības vidējiem un kopējiem rādītājiem. 

• Strādājošo algas kokrūpniecībā un mēbeļu ražošanā vidēji ir zemākas nekā Latvijas tautsaimniecībā, lai gan pēdējos gados kokrūpniecībā algas aug nudien strauji un vidējo apstrādes rūpniecības algu ir apsteigušas. Mēbeļu ražošanā oficiālās algas arvien vairāk iepaliek - novērtējumi apliecina, ka šajā nozarē liela loma ir ēnu ekonomikai.

Mežsaimniecības un mežistrādes joma ir vienīgā meža nozares pārstāve, kuras oficiālā vidējā alga stabili pārsniedz vidējo atalgojumu apstrādes rūpniecībā un tautsaimniecībā kopā (jāsaka paldies A/s "Latvijas valsts meži" artavai). Pēdējos koksnes cenu ziņā "treknajos gados" kokrūpniecībā nodarbinātajiem vidējā alga ir augusi ļoti strauji (2021. gadā salīdzinājumā ar 2019. gadu par 18%), apsteidzot vidējo algu apstrādes rūpniecībā. Diemžēl mēbeļu ražošanā vidējā alga būtiski atpaliek no citu nozaru snieguma, kas, protams, aktualizē arī jautājumu par iespējamu ēnu ekonomikas klātesamību.

Latvijas Bankas pētījuma par ēnu ekonomiku ietvaros veiktie aprēķini nozaru dalījumā apliecina mēbeļu ražošanas vidēji augstāku aplokšņu maksājumu attiecību pret oficiālo bruto algu fondu - 2018. gadā tā bijusi 14.4% (vidēji par 5 procentu punktiem augstāka, nekā citās nozarēs), 62% no nozares darbiniekiem saņemot kādu daļu atalgojuma aploksnē.

3. attēls.

• Eksporta struktūrā meža nozares tālākapstrādes produktu īpatsvars laika gaitā audzis, tomēr salīdzinoši lēni, turklāt pēdējos desmit gados uzlabojuma tā īsti nav. Joprojām vairāk nekā 50% no koksnes izstrādājumu eksporta veido kurināmā koksne, apaļkoki un zāģmateriāli.

Varbūt mēs šos produktus reeksportējam, un par to, ka tiem lielāks svars eksportā, līdz ar to nav jābēdā? Pat ja atsevišķu uzņēmumu piemēri rodami, tad kopējie dati to tā īsti neapliecina. Kā redzams neto eksporta struktūrā, tikai papīru un finieri importējam vairāk, nekā eksportējam, un eksportu pamatā veido pašmāju koksne. Apaļkokiem pēdējos desmit gados tiešām neto eksports mazinās, bet joprojām tos eksportējam vairāk, nekā importējam.

4. attēls.

• Latvija izceļas ar zemas pievienotās vērtības koksnes produktu īpatsvaru eksportā - mums tie ir 52%. Otrs augstākais kurināmās koksnes, apaļkoku un zāģmateriālu īpatsvars ir Igaunijai: vidēji 28%.

Somijai, Zviedrijai un Vācijai ir būtisks celulozes/papīra eksports. Nīderlandes piemērs ir interesants ar faktu, ka tā visās pozīcijās importē vairāk nekā eksportē (citiem vārdiem – izmanto citu valstu koksni patēriņam un vērtības pievienošanai). Tas aktualizē jautājumu par valstu interesēm kopējās Eiropas politikas veidošanā – meža nozares politika neskar tikai valstis ar augstu mežainību.

5. attēls.

• Baltijas valstīm meža nozare veido lielāku īpatsvaru pievienotajā vērtībā, un lielāks svars ir nozarēm ar zemāku ražīgumu. 

Arī šie dati apstiprina eksporta struktūrā vērojamo – Somijai un Zviedrijai ir būtiska papīra produktu ražošana. Lietuva izceļas mēbeļu ražošanas jomā, tomēr te ir ļoti aktuāls jautājums par ražīgumu un to, kas nosmeļ trekno peļņas krējuma kārtiņu. Cik dzirdēts no mēbeļu ražotājiem, tad ražošana citiem zīmoliem (piemēram, IKEA) ar lielu apjomu, zemu peļņas maržu un samērā drastiskiem līgumu noteikumu nosacījumiem nav debesmanna. Tāpēc stāsts par mēbeļu ražošanu kā sarežģītāku produktu nav viennozīmīgs - sava dizaina un zīmola luksus klases mēbeļu ražošana varētu būt pievilcīgāka, ja tādu izdodas izstrādāt un pārdot eksporta tirgos.

6. attēls. Nozaru īpatsvars pievienotajā vērtībā, faktiskās cenās 2017-2019, %

• Papīra un ķīmijas ražošana ir stipri ražīgākas nozares, tāpēc neizskatās, ka augošā Baltijas kokrūpniecība šajā kontekstā virzītos pareizajā vektorā.

Diemžēl ķīmisko produktu ražošanā nevaram pievienotās vērtības datos izdalīt tieši koksnes ķīmiju, tāpēc šis mērījums ir indikatīvs. Tomēr diez vai būs apstrīdams secinājums, ka papīra un ķīmisko produktu ražošanā vidēji ir daudz augstāka pievienotā vērtība. Tāpat var secināt, ka, lai kuru nozari neskatītu, to ražīgums Latvijā būtiski atpaliek no attīstītākām valstīm. Kā redzams attēlos, visās nozarēs atpaliekam arī no Igaunijas, tātad stāsts nav tikai par objektīvi mazākiem kapitālieguldījumiem salīdzinājumā ar pārtikušajām "vecajām" tautsaimniecībām.

7. attēls. Ražīgums (pievienotā vērtība uz nodarbināto, faktiskās cenās 2017-2019) 

• Komercsektoram ir savas intereses, bankām savas, iedzīvotājiem savas, valsts  budžeta turētājiem - vēl citas. Jāmeklē kompromiss un jāvirza nozare ilgtspējīgā virzienā. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā gan ir krietni mainījusies situācija enerģētikas sektorā un būs jāpārskata visi plāni un kursi. 

Kad  koksnes cenas augstas, protams, pamatots ir jautājums: kas motivēs ražot sarežģītākus produktus? Jo tas prasa risināt sarežģītākas problēmas, izmaksas tiem ir apjomīgākas, augstāki ražošanas iedzīvināšanas riski, nereti – tirgus piesātināts. Un tomēr, resurss – kā koks, tā darbaspēks, ir ierobežots. Lai cik vilinoši individuālā biznesa līmenī būtu kādā periodā strādāt mežistrādē un pirmapstrādē, un cirst baltalkšņa aizaudzētus laukus - bez lielas piepūles un ar augstām peļņas maržām, valstiski meža nozares politikai jābūt ilgtspējīgākai. Un jaunajā realitātē ar paredzamu pieprasījuma pieaugumu pēc kurināmās koksnes dabasgāzes aizstāšanai, vilinājumi un iespējas tikai augs.

Vēl pirms 24. februāra šķita, ka Zaļais kurss varētu būt tas pamudinājums, kas beidzot meža nozare mudinās pārkārtoties augstākas pievienotās vērtības radīšanai – sak, ezītis ir lepns putns, neiespersi – nelidos! Tagad pasaule sagriezusies kājām gaisā, enerģētikas sektorā tiks strādāts pie Krievijas dabasgāzes aizstāšanas, kurināmā koksne tuvākajos gados būs vēl vairāk pieprasīta. Tomēr jāsaprot, ka tas ir uz laiku! Pēc pieciem - desmit gadiem mēs ar nemainītu struktūru būsim nonākuši pie vēl lielākas atpalicības. Mierinošā doma, ka mēs sevi varam apgādāt ar kurināmo koksni, var radīt situāciju, ka citi tikmēr investē ilgtspējīgākos un videi draudzīgākos risinājumos. Īstermiņa skatījums mūs var vienā brīdī atstāt ar sasistu sili, un šīs siles remontam var nepietikt ne koksnes, ne laika, ne naudas. Nozare neapšaubāmi ir svarīga, mums ir resurss, tai ir potenciāls, lai Latvijas zaļais zelts būtu īsts - ne dārgmetāla imitācija zaļā krāsā. Tāpēc ir jādomā gan par pievienoto vērtību mūsu resursam - kokam, gan par labi atalgotām darba vietām. 

Ko darīt, lai veicinātu augstāku pievienoto vērtību meža nozarē? Brīvais tirgus, protams, ir brīvais tirgus un zināma pašregulācija notiks jau līdz ar resursa ierobežojumiem un kopējo Eiropas politiku. Tomēr arī valstij ir daži instrumenti:

a) A/s "Latvijas valsts meži" vidēja termiņa darbības stratēģijas viens no izvirzītajiem mērķiem ir veicināt un attīstīt augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu, pakalpojumus un zināšanas. Tas ir svarīgs nozares pārstāvis ar dažādām iespējām nozari ietekmēt.

b) Eiropas Savienības fondu līdzekļi piešķirami ilgtspējīgiem uzņēmējdarbības virzieniem, t.sk., īpaši zināšanietilpīgākās jomās, ko jau plaši apskatīju rakstu sērijā par zinātnes un komercsektora sadarbību, kur citu starpā viedokli izteica arī koksnes ķīmijas zinātnieki un viens no lielākajiem Latvijas kokrūpniecības nozares spēlētājiem a/s "Latvijas Finieris".