Vai iespējams maksāt mazākus nodokļus, bet tērēt vairāk?

Pēdējā laika pārmaiņas nodokļu sistēmā skaidri norāda, ka valdība sekmīgi strādā pie viena no izvirzītajiem nodokļu politikas mērķiem – darbaspēka nodokļu nastas atvieglošanas. Diemžēl šāda politika jau īsā laika perspektīvā atspoguļojas nodokļu ieņēmumu sarukumā (skat. 1. attēlu). Tajā pašā laikā valdība deklarējusi mērķi ilgtermiņā sasniegt nodokļu ienākumu apjomu vienas trešdaļas no iekšzemes kopprodukta (IKP) apmērā [1]. Kā saskaņot šos, potenciāli pretrunīgos, mērķus? Par to arī šajā rakstā.

1. attēls. Nodokļu ieņēmumu pārmaiņas milj. eiro un darbaspēka nodokļu sloga samazināšanas ietekme

Avots: Latvijas Stabilitātes programma 2015.-2018. gadam, autora aprēķini.

Tādos politikas dokumentos kā valdības deklarācijā, Finanšu ministrijas definētajos nodokļu politikas mērķos un ar sociālajiem partneriem izstrādātajā nodokļu politikas stratēģijā aprakstīta visnotaļ tālredzīga politika ar vienojošu tautsaimniecības izaugsmes uzlabošanas mērķi. To apstiprina arī darbi: beidzoties taupības gadiem, pēc 2012. gada valdība atvieglojusi iedzīvotāju nodokļu slogu par vairāk nekā 400 milj. EUR. Tas paveikts ar dažādām darbaspēka nodokļu pārmaiņām, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) mazināšana, neapliekamā minimuma palielināšana, sociālās apdrošināšanas iemaksu (SAI) samazināšana un 2. pensiju līmeņa iemaksu pieaugums, kas arī samazina budžeta ieņēmumus. Tas nozīmē, ka, pilnībā ieviešot šīs pārmaiņas, iedzīvotāji ik gadu budžetā iemaksā par vismaz 400 milj. eiro mazāk (tie ir ap 200 eiro katram iedzīvotājam, ieskaitot bērnus un pensionārus). Līdz ar to budžetā attiecīgi ir mazāk naudas, ko tērēt citām vajadzībām 

Protams, var pasapņot, ka tālredzīgas politikas rezultātā ar iegūto tautsaimniecības uzrāvienu novērsīsim budžeta nesabalansētību un strukturālus risinājumus pat nenāksies meklēt. Nolaižoties uz zemes, darbaspēka nodokļu atvieglojums noteikti ilgākā laika posmā dos priekšrocības vietējo uzņēmēju konkurētspējā, audzēs darbaspēka piedāvājumu un strādājošo pirktspēju, bet politikas augļus būs nedaudz jāpagaida, jo ne jau nodokļu politika vien noteiks tautsaimniecības panākumus.

Pašlaik redzams, ka, mazinot darbaspēka nodokļus, zaudētos ieņēmumus nepieciešams aizvietot, lai neapdraudētu budžeta stabilitāti. 2016. gadā plānotā IIN samazināšana vēl par vienu procentu punktu un pensiju 2. līmeņa iemaksu pieaugums vēl palielina iedzīvotāju ieguvumu par aptuveni 120 milj. EUR gadā. Tās ir vērā ņemamas summas, ko budžetā uzreiz tikai ar tautsaimniecības izaugsmi neatgūt.

Pat sekmējoties citiem Finanšu ministrijas vidēja termiņa nodokļu politikas mērķiem (nodokļu sistēmas stabilitāte, samazināta izvairīšanās no nodokļu samaksas) [3], 1/3 no IKP nodokļu ieņēmumu sasniegšana ar būtiski pazeminātu nodokļu slogu noteikti būs grūtāka. 2. attēlā redzam, ka nodokļu ieņēmumi (~28% no IKP) atrodas apmēram piecu procentu punktu no IKP jeb aptuveni 1.3 miljardu EUR attālumā no kārotā mērķa.

2. attēls. Kopējais nodokļu slogs Eiropas Savienības valstīs 2013. gadā, % no IKP

Avots: Eurostat

Rodas jautājums, kā mēs kāpināsim nodokļu ieņēmumus vai samazināsim savas prasības pēc izdevumiem un valsts pakalpojumiem? Jāatceras, ka arī pirms krīzes nodokļu slogs tika mazināts, bet īstermiņa (tiesa, diezgan ekstrēmas) tautsaimniecības izaugsmes svārstības noveda pie nepieciešamības steigšus (un iespējams arī ne īpaši pārdomāti) nodokļus atkal celt. Vai pēdējos gados veiktā nodokļu samazināšana būs ilgtspējīga, sastopoties ar izaugsmes svārstībām nākotnē? Mana pārliecība ir šāda, – lai nākotnē mēs sagaidītu noturīgu izaugsmi un nodokļu ieņēmumi līdz ar to palielinātos, darbaspēka nodokļu slogs, it īpaši zemāk apmaksātajiem nodarbinātības veidiem, jāturpina atvieglot. Tai pašā laikā nedrīkst riskēt ar budžeta bilances stabilitāti un pieļaut, ka, neaizvietojot zaudētos ieņēmumus budžetā, izveidojas robs. Nepārskatot izdevumus un ņemot vērā lielo attālumu līdz plānotajam nodokļu ieņēmumu apjomam, var pienākt brīdis, kad nodokļu celšana būs neizbēgama.

Jādomā, ka neviens vairs šobrīd neapsver vienkāršu nodokļu likmju celšanu, plānojot nākamā gada budžetu, kurā būs daudz jaunu prasību pēc papildu naudas. Meklējot noturīgus risinājumus budžeta ilgtermiņa stabilitātei, būtu uzmanīgi jāpārskata jau esošās budžeta izdevumu bāzes. Arī bijušais Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks rosina pirms ķerties pie nodokļiem pārskatīt iestrādātās izdevumu bāzes [4]. Tas būtu tikai dabiski, ja vajadzību struktūra pēc valsts pakalpojumiem mainītos, jo ne visi laika gaitā "iegājušies" izdevumu posteņi arī šodien ir paši vajadzīgākie. Nepieciešamība pārskatīt izdevumus ir nobriedusi, tāpēc pirms ķerties pie tautsaimniecībai kaitīgas nodokļu palielināšanas, jāpārvērtē, vai visas valsts funkcijas, ko tā šobrīd veic, jāturpina arī turpmāk.

Visneapdomīgāk būtu pat nepaskatoties, kam naudu tērējam, uzkraut iedzīvotājiem vai uzņēmējiem papildu nodokļus. It sevišķi bezjēdzīgi ir kāpināt izdevumus laikā, kad tautsaimniecība strādā tuvu tās potenciālam, valstī patēriņš aug, brīvu resursu nav. Šādā situācijā papildu naudas iepludināšana tikai veicinās pārkaršanu. Lieki audzējot parādu un nākotnes procentu izdevumus, tiks atrauti līdzekļi citām tēriņu vajadzībām. Minētie apsvērumi, kas ir formalizēti fiskālās disciplīnas likumā, varētu likt solidārāk pārdomāt ikgadējās jaunās politikas iniciatīvas, kuras tradicionāli tiek iesniegtas 500-700 milj. eiro vērtībā.

Ja tomēr "aiztikt" nodokļus, tad kādus? Ir daudz pētījumu par nodokļu ietekmi uz tautsaimniecības izaugsmi, sk. piem. OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) pētījumu [5], kuri pārsvarā atrod līdzīgu nodokļu "kaitīguma" secību:

• uzņēmumu ienākumu nodokļi;
• iedzīvotāju ienākuma nodokļi;
• patēriņa nodokļi;
• nekustamā īpašuma nodokļi.

Orientācija lejup pa iepriekš minēto skalu, pat nemainot kopējo nodokļu slogu, sekmētu izaugsmi.

Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes paaugstināšana ir vienkāršākais veids, kā "paņemt" naudu, nepārdomājot vai problēma ir ieņēmumu pelnīšanas spējā un vēlmē maksāt nodokļus, vai mūsu prasību un izdevumu izlietošanas efektivitātes pusē. Turklāt PVN likmes celšana ir pēdējā iespēja dziļā krīzē.To izmantot varētu tikai tad, kad citu iespēju vairs nav t.i tikai un vienīgi brīdī, kad tas varētu novērst valsts maksātnespēju un principā vienlaikus būtu arī nacionālās drošības jautājums. Tāpēc, pirms ķerties pie šī pēdējā salmiņa, vajadzētu padomāt par citiem PVN ieņēmumu palielināšanas risinājumiem un apsvērt ieņēmumu avotus citos nodokļos. Turklāt, joprojām aktuāls ir jautājums, vai zemās nodokļu likmes ir nodokļu ienākumu nepietiekamības cēlonis? PVN nodokļu plaisas [6] skaitļi liecina, ka pie pašreizējās likmes iekasējam daudz mazāk nekā vajadzētu. Turklāt, ņemot vērā PVN ienākumu vienlīdzībai nelabvēlīgās īpašības (lielāks slogs uz mazāk turīgo ienākumiem), vēlams apskatīt arī citus nodokļus ar potenciāli neizmantotiem resursiem budžeta ieņēmumu palielināšanai, t. sk. tos, kas tautsaimniecības "kaitīguma" skalā atrodas vēl zemāk.

Līdzīgi kā citur pasaulē apsverama varētu būt nodokļu sloga pārvirze nekustamā īpašuma un finansiālo aktīvu virzienā. Nekustamā īpašuma nodokļi atvērtā tautsaimniecībā, kam īpaši jāsaskaras ar nodokļu konkurenci, ir veids, kā padarīt nodokļu sistēmu noturīgāku pret ārējiem satricinājumiem. Pēc būtības nekustamā īpašuma nodoklis var tikt uzskatīts kā IIN aizvietotājs, jo ienākumus vieglāk noslēpt, savukārt nekustamā īpašuma nodoklis ir grūti apejams, turklāt tam ir nevienlīdzību mazinoša ietekme, jo tas ir vērsts uz sabiedrības turīgāko slāni. Eiropas Komisija savās rekomendācijās Latvijai norāda, ka ne tikai nekustamā īpašuma, bet arī dabas resursu nodokļos ir neizmantots ieņēmumu potenciāls. Cits uz patēriņu vērsts nodokļu aplikšanas risinājums ar efektu jau īstermiņā būtu akcīzes nodokļa kāpums, piemēram, alkoholam, tabakai.

Tātad, darbaspēka nodokļu samazināšana ir nepieciešama, lai stiprinātu ilgtermiņa izaugsmi. Taču jāapzinās, ka īstermiņā nodokļu ieņēmumu samazinājums vājina budžeta bilanci un arī ilgtermiņā jādomā par tāda nodokļu ieņēmumu apjoma sasniegšanu, kas ļaus nodrošināt nepieciešamo valsts pakalpojumu apjomu. Lai nekaitētu tautsaimniecības izaugsmei, jāapsver iespējas, kas ļauj sabalansēt budžetu bez nodokļu likmju celšanas – pārskatot valsts izdevumu struktūru, kuras pamati veidoti pirms daudziem gadiem un var neatbilst šodienas vajadzībām. Nodokļu likmes iespējams celt jomās, kur tās ir salīdzinoši zemas turklāt, nepalielinot kopējo nodokļu slogu, bet, radot tautsaimniecības izaugsmei labvēlīgāku nodokļu sistēmas struktūru.