Vai laiks domāt par procentu likmju samazināšanu?

ECB turpina palielināt procentu likmes, lai iegrožotu inflāciju, kā rezultātā cieš arī ekonomiskā izaugsme. Šobrīd tas izpaužas augstās procentu likmēs, kas aizņemšanos padara neizdevīgāku, taču uzkrāšanu pievilcīgāku. Tādējādi samazinās pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem, samazinās naudas aprite ekonomikā un arī inflācija.

ECB mērķis ir sasniegt 2 % inflāciju vidējā termiņā, tomēr septembrī tā eirozonā bija 4.3 %, un jaunākās prognozes paredz, ka vēl līdz pat 2025. gadam inflācija būs virs mērķa līmeņa. ECB ir strauji cēlusi procentu likmes, un tās šobrīd jau atrodas ekonomikas izaugsmi ierobežojošā teritorijā, citiem vārdiem, procentu likme ir virs tās, ko uzskata par izaugsmei neitrālu likmes līmeni. Tas nozīmē: pat ja procentu likmju kāpums tiek apstādināts, gaidāms, ka pie šāda likmju līmeņa izaugsme turpinās pavājināties. Tik tiešām eirozonas un Latvijas ekonomika jau šobrīd izjūt ierobežojošās monetārās politikas sekas, kas daudziem licis uzdot jautājumus, vai arī turpmāk procentu likmju saglabāšana tik augstā līmenī ir pamatota un vai tūliņ var cerēt jau uz likmju samazinājumu?

Kas sāpīgāks – procentu likmju kāpums vai inflācija?

Ilgstoši augsta inflācija, kā arī ECB pretreakcija, īstenojot straujāko procentu likmju paaugstināšanu tās vēsturē, ir būtiski ietekmējusi eirozonas un it īpaši Latvijas mājsaimniecību un uzņēmumu ikdienu. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā cenu līmenis Latvijā ir pieaudzis divreiz straujāk nekā vidēji eirozonā [1]. Latvijā arī kredītiestāžu aizdevumi ar mainīgo procentu likmi ir daudz izplatītāki nekā citviet eirozonā [2], tādējādi aizņēmēji Latvijā izjūt monetārās politikas sekas daudz straujāk. Šis apstākļu kopums sabiedrībā raisījis diskusijas, vai tik strauja procentu likmju paaugstināšana ir atbilstoša monetārās politikas rīcība, ņemot vērā, ka šobrīd augstās inflācijas iemesli ir saistīti ar problēmām piedāvājuma pusē, nevis ar pārmērīgu kreditēšanu vai patēriņu.

Cenu kāpums skar visus Latvijas iedzīvotājus, bet īpaši izteikti – maznodrošinātās mājsaimniecības, kuras lielāku daļu no saviem ienākumiem patērē pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem, piemēram, pārtikai, elektrībai vai apkurei. Šajās kategorijās novērotais cenu kāpums pēdējā laikā bijis ievērojams. Jo ilgāk cenu kāpums saglabājas augsts, jo sarežģītāka kļūst mājsaimniecību finansiālā situācija. Brīdī, kad kļuva skaidrs, ka inflācijas pieaugums nebūs strauji pārejošs fenomens, un tā sāka atstāt paliekošas sekas uz eirozonas ekonomiku, ECB Padome pieņēma lēmumu strauji kāpināt procentu likmes.

Nevar noliegt, ka atsevišķas mājsaimniecības procentu likmju pieauguma dēļ ir nokļuvušas sarežģītā situācijā. Tomēr inflācija samazina Latvijas iedzīvotāju labklājību daudz straujāk nekā procentu likmju kāpums (sk. 1. attēlu). Ja procentu likmju pieauguma dēļ finansiāli ievainojamo mājsaimniecību īpatsvars pieaug par tuvu diviem procentpunktiem, tad izdevumu sadārdzinājuma dēļ šādu mājsaimniecību skaits pieaug par teju 10 procentpunktiem. Tātad pat pašiem kredītņēmējiem ieguvums no inflācijas samazinājuma būs daudz lielāks nekā zaudējumi par papildu izdevumiem augstāku procentu likmju dēļ.

Procentu likmju palielināšana jau ir sniegusi būtisku ieguldījumu inflācijas samazināšanā. Saskaņā ar Latvijas Bankas novērtējumiem, ja ECB nebūtu reaģējusi uz cenu līmeņa kāpumu, paaugstinot procentu likmes, tad inflācija Latvijā būtu ievērojami augstāka (sk. 2. attēlu) [3]. Šobrīd īstenotajai ECB monetārajai politikai būs zināma ietekme arī uz inflācijas dinamiku turpmākajos gados, neļaujot tai iesakņoties. 

Iespējams, ka kredītņēmējiem procentu likmju un parāda apkalpošanas izmaksu kāpums raisa asociācijas ar lielās finanšu krīzes laikā pieredzēto. Atsevišķos gadījumos pat izskan satraukums par atkārtotu emigrācijas vilni. Tomēr virkne apsvērumu norāda, ka tik lielam satraukumam nav pamata. Lai arī redzam izaugsmes sabremzēšanos, kas nepieciešama cenu spiediena mazināšanai, situācija darba tirgū joprojām ir ļoti labvēlīga darba ņēmējiem. Citiem vārdiem sakot, iespēja pēkšņi zaudēt lielu daļu savu ienākumu ir zema.

Vispamanāmākā liecība tam, ka lielās finanšu krīzes laikā pieredzētais neatkārtosies, ir izteikti zemais parādsaistību apjoms Latvijas tautsaimniecībā. Ja 2010. gada otrajā ceturksnī mājsaimniecību un nefinanšu uzņēmumu parāds Latvijā sasniedza gandrīz 100% pret iekšzemes kopproduktu (IKP), kas bijis līdz šim augstākais līmenis, tad tagad šis rādītājs ir vien 27.1% no IKP, kas ir ievērojami zemāk nekā vidēji eirozonā. Tas liecina, ka Latvijas tautsaimniecība ir kļuvusi ievērojami noturīgāka pret procentu likmju pieaugumu. Jāatzīst gan, ka tas noticis uz zemākas izaugsmes rēķina.

Kāpēc inflācijas inerci nedrīkst novērtēt par zemu

Kopējās inflācijas līmenis eirozonā sasniedza augstāko punktu 2022. gada oktobrī, un kopš tā laika ir strauji samazinājies, septembrī sasniedzot 4.3 %. Šķiet, ka tikpat kā jau esam inflāciju uzveikuši un varam šobrīd pārstāt izmantot monetāro politiku, lai ierobežotu pieprasījumu un cenu spiedienu ekonomikā.

Diemžēl, lai arī inflācija ir sākusi samazināties, tas nenozīmē, ka cenu kāpums ir ierobežots un cenu stabilitātes mērķis ir sasniegts. Tam ir trīs galvenie iemesli.

1. Inflācija eirozonā samazinās lēnāk, nekā gaidīts.

Pašlaik inflācijas samazinājumu, tāpat kā iepriekš straujo tās kāpumu, veidojušas enerģijas cenu svārstības, ko ietekmē globālās cenas. Ja gribam nodalīt svārstīgo globālo cenu ietekmi no iekšzemes faktoru ietekmes, sekojam pamatinflācijas rādītājam, kurā netiek ietvertas enerģijas un pārtikas cenu svārstības. Pamatinflācija (4. attēls) nav augusi tik strauji kā kopējā inflācija, tomēr redzam, ka arī samazinājums ir bijis salīdzinoši mazāks.

Turklāt arī skatoties uz eirozonas prognozēm, redzam, ka līdz šim esam bijuši pārāk optimistiski savā vērtējumā par to, cik strauji izdosies samazināt inflāciju (5. attēls). Pēdējās prognozes ir pārskatītas uz augšu. Lai arī ir taisnība, ka monetārās politikas ietekme ekonomikā parādās ar laika nobīdi, tomēr ir ļoti svarīgi pārstāt monetārās politikas ierobežojošo ietekmi (jeb citiem vārdiem sakot – samazināt procentu likmes) tikai tad, kad ir pārliecība, ka inflācija atgriežas līdz mērķa līmenim. Šobrīd droši par to neesam.

2. Vēsturiskā pieredze māca, ka inflācijas samazinājums var nebūt noturīgs.

Nav daudz vēsturisko liecību, no kurām mācīties par situācijām, kad inflācija strauji pieaug globālo cenu kāpuma ietekmē. Tomēr ir viena daudz apspriesta epizode ASV 70. gados, kad strauja naftas cenu lēciena rezultātā pasauli pārņēma inflācijas vilnis.

Arī toreiz inflācija strauji pieauga, līdzīgi kā šobrīd eirozonā. ASV centrālā banka reaģēja, strauji ceļot procentu likmes, lai neļautu inflācijai turpināt kāpt. Un drīz vien varējām redzēt rezultātu - inflācijas samazinājumu (6. attēls). Līdzīgi kā šobrīd, arī 70. gadu vidū ASV sākās diskusijas par to, vai tiešām procentu likmes nav par augstu, un brīdī, kad inflācija samazinās, varbūt vairs nav nepieciešams ierobežot ekonomisko aktivitāti. Attiecīgi Federālo rezervju sistēma lēma, ka procentu likmes tiks atkal samazinātas. Lēmums izrādījās pārsteidzīgs, jo tad sekoja otrs naftas cenu vilnis, kurš gan bija mazāks par pirmo, savukārt inflācija atgriezās ar daudz lielāku spēku. Patērētāju un uzņēmēju gaidas par to, ka inflācija būs ilgstoša, jau bija sākušas veidoties, un, tā kā centrālā banka neizrādīja pietiekamu apņēmību inflāciju ierobežot, sākās algu inflācijas spirāle (par gaidu ietekmi uz inflāciju šajā rakstā).

Rezultātā ASV centrālā banka bija spiesta procentu likmes celt līdz pat gandrīz 20%, lai ierobežotu nekontrolējamo inflāciju. Ekonomika un valsts labklājība tika būtiski iedragāta, ne tikai samazinoties izaugsmei un pieaugot bezdarbam, bet arī krasi sarūkot iedzīvotāju pirktspējai.

Protams, šī brīža situācija nav identiska 70. gadu notikumiem ASV. Ekonomikas struktūra ir būtiski mainījusies, un veids, kā enerģijas cenas ietekmē pārējo ekonomiku, arī mainījies. Arī algu kāpums, kas sekoja 70. gados, bija daudz straujāks. Tomēr šī epizode mums parāda, ka ir bīstami sasteigt lēmumu, ka ir sasniegts cenu stabilitātes mērķis, brīdī, kad redzam pirmos monetārās politikas rezultātus un inflācija sāk samazināties. Ir jābūt par to pārliecinātam, ja negribam arī turpmākus procentu likmju kāpumus un vēl lielāku labklājības zudumu.

3. Globālo cenu risku iespējamība joprojām ir augsta.

Kā mēs redzējām arī vēsturiskajā pieredzē, globālo cenu svārstības var atjaunot inflācijas kāpumu, kad iekšzemes inflācija turpina būt noturīga, kaut arī ar lejupvērstu tendenci.

Pašlaik globālā nenoteiktība turpina būt ļoti augsta. Kaut arī piedāvājuma ierobežojumi, ko redzējām pēc pandēmijas un Krievijas-Ukrainas kara sākumā, šobrīd ir samazinājušies, risks, ka piedāvājuma šoki varētu turpināt ietekmēt inflāciju, ir augsts.

Krievijas karš Ukrainā joprojām turpinās. Tas turpina veidot spiedienu gan uz enerģijas, gan pārtikas cenām. Lai arī šobrīd gāzes cenas ir samazinājušās, ir liela nenoteiktība par to, kādas tās būs brīdī, kad pieprasījums, sākoties apkures sezonai Eiropā, strauji kāps. Tāpat arī pēdējo mēnešu laikā naftas cenas ir vairākkārt pārsniegušas 90 dolārus par barelu, kas pietiekoši strauji atspoguļojās arī inflācijas rādītājos. Atkārtotu spiedienu uz naftas cenām ir radījuši arī pēdējo dienu notikumi – palestīniešu “Hamās” kaujinieku grupējuma uzbrukums Izraēlai, tam sekojošā Izraēlas atbildes reakcija un spriedzes pieaugums reģionā. Tāpat pārtikas piegāžu izmantošana Krievijas kara Ukrainā taktikā uztur augstu nenoteiktību par to, kā attīstīsies pārtikas cenas.

Otrs būtisks aspekts ir starptautiskās tirdzniecības saikņu vājināšanās. Pandēmijas ietekmē ir būtiski samazinājušies starptautiskās tirdzniecības apjomi. Pirms pandēmijas spēja ātri un lēti piegādāt izejvielas no jebkuras vietas pasaulē nodrošināja ražotājiem zemas izmaksas, kas savukārt atspoguļojās tālāk patēriņa cenās. Šobrīd šīs ātrās un lētās piegādes ķēdes ir vājinājušās, kas, visticamāk, nav pārejoša problēma. Pasliktinoties valstu starptautiskajai sadarbībai, dažādi tirdzniecības ierobežojumi kļūst arvien izplatītāki un pandēmijas pieredze ar aizkavētām un neizpildītām piegādēm likusi daudziem ražotājiem pārdomāt savas piegāžu ķēdes, arvien biežāk dodot priekšroku stabilākiem un ģeogrāfiski tuvākiem, bet bieži vien dārgākiem piegādātājiem. Tādējādi izmaksas pieaug, kas kopā ar potenciāliem piegāžu pārrāvumiem nākotnē veido augšupvērstus riskus cenām.

Nav īstais laiks gulēt uz lauriem

Ar veselību saistītos jautājumos ir jārīkojas laikus un preventīvi, pirms slimības kļūst akūtas un hroniskas. Ar cenu stabilitāti ir līdzīgi. Lai gan procentu likmju kāpums ir nepatīkamas zāles šī mērķa sasniegšanai, tās ir nepieciešamas. Pretējā gadījumā, ja ļausim inflācijai iesakņoties, risinājumi tās apkarošanai vēlāk būs daudz sāpīgāki. Neskatoties uz to, ka inflācija ir sākusi atkāpties, ir pāragri svinēt uzvaru, jo vēsture un šī brīža tendences rāda, ka atpakaļceļš uz cenu stabilitāti var izrādīties mānīgs.

Pateicamies kolēģiem Andrejam Semjonovam, Nadeždai Siņenko un Mikum Āriņam par rakstā minēto finansiāli ievainojamo mājsaimniecību scenāriju aprēķiniem.

[1] Latvijā aptuveni par 22 %, bet eirozonā par 11 %.

[2] Latvijā aizdevumi mājsaimniecībām un nefinanšu uzņēmumiem ar mainīgajām procentu likmēm veido teju 91 %, bet eirozonā vidēji tie ir nedaudz vairāk par 64 %.

[3] Vairāk informācijas – Latvijas Bankas 2023. gada septembra "Makroekonomisko Norišu Pārskata" sadaļā par monetārās politikas ietekmi uz inflāciju Latvijā un eirozonā