Vidutāju viedoklis: Kas traucē un kā veicināt zinātnes atklājumu pārnesi uz uzņēmējdarbību?

Kas traucē un kā veicināt zinātnes atklājumu pārnesi uz uzņēmējdarbību

Viedokļu vidū ir arī divi anonīmi skatījumi, šādu iespēju piedāvāju aptaujātajiem, lai kādas kritikas gadījumā sadarbības partneri to neuztvertu personīgi un nerastos nevajadzīgi pārpratumi. Tātad – ko par zinātnes atklājumu pārnesi uz uzņēmējdarbību domā aktīvi komercializācijas procesā iesaistīti vidutāji?

Zinātnes komercializācijas platformas "Commercialization Reactor" dibinātājs Nikolajs Adamovičs, vairāk nekā 12 gadus palīdz rasties un attīstīties zinātnē balstītiem jeb "deeptech" jaunuzņēmumiem ar vietējo vai ārvalstu zinātnieku atklājumiem. Radīti vairāk nekā 100 jaunuzņēmumi, no kuriem 60 joprojām attīstās.

Latvijas zinātne nav ne ar ko sliktāka kā citviet, vienlaikus Latvija ir maza tautsaimniecība, mums nepietiek kritiskās masas, tāpēc līdzās Latvijas zinātnei "Commercialization Reactor" "importē" zinātni arī no ārvalstīm. Tomēr zināšanas ir īpašas ar to, ka tās neizzūd vietā, nu kurienes tās tiek atvestas. Notiek zināšanu pārnese, kā rezultātā ieguvēji ir visi.

Latvijas "šaurais pudeles kakls" ir tiesību akti, kas intelektuālajam īpašumam paredz tikai vienu cenas noteikšanas mehānismu – izsoli. Savukārt Eiropas Savienībā (ES) tiek praktizēti pieci veidi. Kopš 90. gados izsoles kā vienkāršākais rīks tika ieviestas, tā tas nav mainījies. Bet tas ir aplami, jo šādā zinātnes un uzņēmumu sadarbības jomā vispirms ir nepieciešama pasūtījuma izstrāde, jābūt sakārtotam intelektuālā īpašuma jautājumam, tikai tad var veidoties komercija, līdz tam nav ko izsolīt. Par to ir runāts daudzus gadus, bet risinājuma nav. Tiesību aktos ir jāievieš (aut. – ir ieviestas citas iespējas, bet, iespējams, tās netiek izmantotas) šie pieci cenas noteikšanas veidi, tie ir jau izdomāti, tikai jāpielieto Latvijā. Ārvalstu zinātnieku sadarbībai ar vietējiem uzņēmumiem šķēršļu nav, šajā jomā valsts puse, t.sk., Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA), sniedz nepieciešamo atbalstu. Arī likumdošanā šķēršļu nav, vīzas var bez problēmām noformēt.

Valstij vajadzētu vairāk popularizēt uzņēmējdarbību, iedvesmot jauniešus un ne tikai jauniešus kļūt par uzņēmējiem, lai kļūt par deeptech jaunuzņēmēju būtu prestiži. "Commercialization Reactor" sadarbībā ar LIAA ir snieguši meistarklases zinātņietilpīgu uzņēmumu veidošanai 200 interesentiem, bet šādas apmācības vajadzētu organizēt daudz plašāk un padziļinātāk. Nepieciešami arī turpināt strādāt pie papildu atbalsta instrumentu ieviešanas jaunuzņēmumu tapšanai un attīstībai. Jaunuzņēmums tas ir risks, un deeptech jaunuzņēmuma veidošana prasa ilgu laiku bez drošām garantijām par izdošanos, vienlaikus tā veidotājiem ir jābaro ģimenes, tie nevar pilna laika darbdienu veltīt šai nodarbei. Tam, un tā to praktizē, piemēram, Vācijā, būtu nepieciešamas stipendijas vai jaunuzņēmuma līdzdibinātāja kreditēšana līdzīgi kā studentiem. Protams, ar zināmiem kontroles mehānismiem.

Mēs tērējam naudu, lai atvestu ārvalstu uzņēmumus, bet pašmāju uzņēmumu veidošanai naudas nepietiek, lai gan tas būtu tālredzīgāk un ekonomiski pamatotāk. Ja šāds stipendijas instruments būtu, tad jaunuzņēmumu būtu divreiz vairāk. Tāpat jādomā, lai šie jaunuzņēmumi noturētos Latvijā, lai tiem būtu sadarbības iespējas Latvijā, konkurenti nesnauž.

Deeptech jaunuzņēmumiem attīstības stadijā būtu nepieciešams speciāls atbalsta mehānisms internacionalizācijai, lai jaunuzņēmumiem nav jāmeklē ārvalstīs plaši piedāvātas atbalsts. Piemēram, kosmosa tehnoloģiju inkubatora trūkuma dēļ divi jaunuzņēmumi devās uz Austriju. Tomēr šo problēmu ir iecerēts labot – sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) un Ekonomikas ministriju tiek veidots Eiropas Kosmosa aģentūras Biznesa inkubācijas centrs Rīgā.

Vēl viens svarīgs aspekts – ilgtspējīga sadarbība ar valsti, deeptech jaunuzņēmumu veidošana prasa laiku. Programmām vajadzētu ilgt vismaz piecus gadus, kritiskais minimums – trīs. Šo pa periodiem saskaldīto finanšu plūsmu, kur uzņēmējam jāiegulda līdzekļi un pēc atskaites tos atmaksā, var tēlaini salīdzināt ar braukšanu ar trīs litru bāku un mirgojošu brīdinājuma lampiņu no vienas degvielas uzpildes stacijas uz otru. Valsts programmu izstrādē derētu vairāk ieklausīties tādos profesionāļos, kuri strādā ciešā sazobē ar uzņēmumiem un zinātniekiem un ļoti labi izprot programmu vājos posmus. Bet jāsaka, ka beidzot var just uzlabojumus sadarbības vēlmē, nevis katrs sēž savā ierakumu pusē. Jāsanāk kopā, jārunā, vēlams divās valodās, vēl labāk – trīs. Situācija nav slikta, bet pilnveides iespējas ir.

⸙

Danielam Jeļisejevam (SIA "Dynamind" valdes loceklis) ir pārsteidzoši plaša pieredze visdažādākos investīciju un produktu komercializācijas projektos, sadarbojoties ar dažādu jomu zinātniekiem, augstākās izglītības iestādēm, valsts pārvaldes iestādēm un dažādu nozaru uzņēmumiem. [1] Jeļisejevs stāsta: "Manā pieredzē lielākā daļa Latvijas zinātnes īstenībā nav zinātne un kā zinātne tā bieži ir vienkārši nekompetenta. Latvijas zinātniekiem ir maz saišu ar pasaules zinātnes centriem un ir ļoti daudz "zinātnes", kas faktiski ir burbuļu pūšana bez nekāda seguma – daudzi Latvijas pētījumi un izstrādnes vienkārši nav uz tehnoloģijas attīstības robežas, daudz ir novecojušu ideju, kas pasaulē ir pierādītas kā neperspektīvas, daudz ir pētījumu, kas a priori nevar būt noderīgi komerciāli. Jāņem vērā, ka izvēlēties pētīt komerciāli perspektīvu ideju ir riskanti – tur būs liela konkurence no pasaules pētniekiem un pretī būs uzņēmumi un organizācijas, kas varēs un gribēs izvērtēt tava pētījuma aktualitāti un vērtību. Drošāk taču ir izvēlēties kādu jautājumu, kas nav tik ļoti uzkrītošs, pamanāms... Te, manuprāt, ir lietderīgi runāt par to: a) kas no Latvijas zinātnes spēj iekļauties Eiropas pētniecības konsorcijos, partnerībās un b) kas no Latvijas zinātnes ir spējīgi piesaistīt uzņēmēju interesi un radīt kaut kādus komercieņēmumus vai vismaz nodrošināt savu pētījumu atbilstību jebkādu uzņēmumu vajadzībām.

Otrkārt, jautājums ir, ja kaut ko tiešām atklāj vai drīzāk izstrādā, – kur to pārnest, Latvijā vai ārpus tās. Lielākā daļa Latvijas uzņēmumu ir zemu tehnoloģiju kompānijas un/vai mazi uzņēmumi, kam ir ļoti ierobežota spēja absorbēt jebkādus pētniecības rezultātus. Atsevišķās jomās un varbūt pat tikai konkrētos šauros jautājumos ir izņēmumi, bet, ja mēs savietotu Latvijas zinātnes spējas kaut ko radīt ar Latvijas uzņēmumu spējām kaut ko pielietot, maz kas pārklātos. Te jāatzīmē, ka ir arī izņēmumi – mūsdienās jaunas tehnoloģijas ir iespējams virzīt tirgū kā jaunus uzņēmumus un tehnoloģija var kļūt par uzņēmuma pamatu. Tomēr būtiski atzīmēt, ka Latvijā faktiski neeksistē iespējas finansēt šādu attīstību, jo tas prasa lielus ieguldījumus (nevienu tehnoloģiju no pētniecības līdz veiksmīgam uzņēmumam nevar aiznest bez daudzu miljonu investīcijām) un augstiem riskiem (gan tehnoloģiju, gan komandu, gan tirgus). Riska finansējums Latvijā tikpat kā nav pieejams un, ja kādreiz kaut kas ir, tad tā ir "plāna" naudiņa, kas izsmērējās pa milzumu ideju, grupiņu un iniciatīvu...

Ja ambīcijas ir pārnest tehnoloģiju ārpus Latvijas, tad jārēķinās, ka tehnoloģijai jābūt izstrādātai, pierādītai, dokumentētai un aizsargātai tādā līmenī, kādā es to neesmu redzējis un neticu, ka var izdarīt, neskaitot dažus izņēmuma gadījumus. Un tad ir jautājums, vai tad ir lietderīgi to pārdot?

Treškārt, ja pieņemam, ka zinātnei būtu ko piedāvāt un uzņēmējiem būtu kapacitāte to tiešām absorbēt, tad paliek vēl divi šķēršļi – meklēšana un prioritātes.

a) Lai arī Latvija ir maza, mūsu starpā nav pieņemts komunicēt. Par pētniecības rezultātiem nekur nevar uzzināt. It sevišķi tāpēc, ka lielākā daļa pētniecības nav pabeigta un tās rezultāti nav aprakstīti tā, lai tie vispār būtu saprotami. Piemēram, ir atrasts veids, kā no polietilēntereftalāta iegūt bio poliolu. Par to ir publikācijas un varbūt pat patenti. Bet kurš ne-zinātnieks sapratīs, ka tas nozīmē, ka no izlietotām pudelēm var uztaisīt Makroflex? Un vai tiešām atkritumu kompānijas izlasīs un iedomāsies, ka viņas to varētu izmantot? Kurš meklēs cauri visām tām publikācijām un rakstiem, kur ir 95% sēnalu, lai atrastu to graudu?

b). Visbeidzot – prioritātes. Zinātni vērtē pēc publikācijām, zinātniskās atpazīstamības, zinātnieku karjeru augšgalos ir institūtu direktori un zinātņu padome. Naudu piešķir IZM un valsts programmām zinātnei. Naudu piešķir daudzgadu programmās ar abstraktiem un nekonkrētiem mērķiem. Zinātniekiem nav nekādas motivācijas domāt par komerciju. Komercnauda nozīmē efektīvu darbu, taupīšanu, laika ierobežojumus. Uzņēmējus lielākoties neinteresē rezultāts pēc 2 gadiem. Tāpēc zinātnieku, kuru mērķis ir komercija, tikpat kā nav.

Par izmantojamajiem instrumentiem D. Jeļisejevs teic tā: "Instrumenti ir, LIAA ar šo tēmu nodarbojas jau vairāk nekā 20 gadus, meklējot risinājumus – tehnoloģiju skauti, zinātnes starptautiskie izvērtējumi, komercializācijas granti, praktiskās ievirzes pētījumi – tas viss ir spiediens pareizajā virzienā. Protams, katrā no šiem instrumentiem varētu (un es domāju, ka vajadzētu) iet agresīvāk – skautiem nevajadzētu būt vietējiem LIAA darbiniekiem, bet starptautisku kompāniju tehnoloģiju vadītājiem, kas maksātu 10 reizes vairāk, bet tiem būtu reāli kontakti ar Eiropas nozarēm un izpratne par tirgiem; praktiskas ievirzes pētījumu naudu nedrīkstētu dot pētniecības iestādēm bez reāliem sadarbības partneriem no nozarēm utt. Iespējams, ejot agresīvāk, iegūtu lietāku atsitienu – zinātnes vide nav viegli maināma, akadēmiskā brīvība ir neaizskarams svētums... Te ir būtiski ņemt vērā, ka jebkādai būtiska apjoma iniciatīvai pretī jābūt IZM atbalstam. Bet IZM (un Latvijas Zinātņu akadēmija/Latvijas Zinātnes padome) faktiski sastāv no zinātniekiem, kuri viens otru pazīst un sev (vai biedram) kājā nešaus. Pēc būtības IZM mērķis ir vienmēr iedot vairāk brīvas naudas zinātnei, neapgrūtinot ar komerciju. Līdz ar to šis spiediens saliec un salauž daudzas iniciatīvas.

Un vēl viens aspekts – administratīvais slogs. Zinātnes iestādes ir nenormāli apgrūtinātas jebkā darīšanai caur administratīviem ierobežojumiem. Iepirkumi (caur vājprātīgo EIS), ierobežojumi infrastruktūrai, par kādiem pakalpojumiem ir obligāti jāprasa kāda naudas summa (rīkošanās ar valsts mantu), kādas likmes var kam maksāt, cik un kad ir jābūt kaut atskaitījumiem un rezervēm. Tas viss padara zinātnes iestādes par ļoti neērtiem partneriem, ar ko ir grūti strādāt.

Piemērs – man ir projekts, kura ietvaros uzņēmējs grib pamēģināt vienu ideju, proti, uzbūvēt aparātu un pamēģināt, vai tas strādā. Tam var atrast naudu – LIAA vaučeris, kas ir labs instruments, nav pats par sevi sarežģīts (paldies, LIAA!). Savukārt universitātes pusē, lai nopirktu materiālus, nepieciešams iepirkums. Iepirkumā tādas detaļas neviens nepiedāvā, jo tās neražo Latvijā – jāmēģina sarunāt kāds, kas tās nopirks, atvedīs un pārdos caur iepirkumu Rīgas Tehniskajai universitātei (RTU). RTU iepirkums aizņem divus mēnešus. Ja piedāvājumā būs jebkādas neatbilstības vai piegādātājam kādā nepareizā dienā būs nodokļu parāds – viss no jauna. Turklāt visus materiālus uzreiz jau nevar zināt – darbojoties var atklāties kaut kas neparedzēts, un tad viss iestrēgst. Līdztekus universitātei nav iespējas samaksāt tiem cilvēkiem, kas iekārtu taisītu, jo tie cilvēki skaitās citos projektos, tiem ir uzraudzības periodi, doktorantūras atbalsti utt. Un maksāt nevar nedz par virsstundām, nedz maksāt lielāku stundas likmi – tas viss ir ierobežots. Universitātei arī jānoņem 15% no visas naudas, kas ienāk atskaitījumos un vēl tam pa virsu nāks papildu maksas par jebkādām iekārtām/infrastruktūru, kas arī būs dārgāk, nekā es dabūtu brīvā tirgū. Rezultātā sanāk, ka projektu man realizē pilnu gadu un kavē, tas izmaksā 25 tūkstošus. Ja man nebūtu jāstrādā caur universitāti, es to pašu rezultātu ar tiem pašiem cilvēkiem iegūtu par 7-8 tūkstošiem un trīs mēnešos."

⸙

Anonīms viedoklis no inovāciju ekosistēmas entuziastes, kura īstenojusi un ieviesusi vairākas Eiropas un pasaules līmeņa aktivitātes inovāciju ekosistēmas vispārējai attīstībai, uzņēmējspēju pilnveidei un komercializācijas potenciāla paaugstināšanā: "Tam ir vairāki iemesli, kas saistīti gan ar industrijas investīciju apjomu inovāciju attīstībā sadarbībā ar zinātniskajām institūcijām, gan zinātnieku komercializēšanas prasmju un atbalsta instrumentu trūkums. Papildu tam nav īsti skaidrs, kura atbildības laukā ir komercializēt pētījuma rezultātus – zinātnieku, zinātniskās institūcijas administrācijas vai atbalsta personāla, uzņēmēju, partneru. Ir jāņem vērā arī iesaistīto pušu profili un vai process neparedz zinātniekam kļūt par uzņēmēju un otrādi, kas pēc būtības ir absurds.

Manuprāt, būtu jāpilnveido motivācijas sistēma, lai zinātnieki būtu ieinteresēti savu darba rezultātus pārnest uz industriju. Tas varētu būt saistīts ar pētniecības projektu dizainu un vēlamajiem rezultātiem, papildu apbalvojumiem vai bonusiem par komercializācijas veikumu. Nepieciešama saprotama un veicinoša atbalsta sistēma, kas nodrošinātu trūkstošos sadarbības posmus, proti, trešās puses iesaisti kā rezultātu virzītāju/pārdevēju, atbalsta sniegšana intelektuālā īpašuma jautājumos, kā arī sadarbības nodrošināšanā (komandas veidošana, pārvaldība, koordinēšana), juridiskās konsultācijas, finanšu atbalsta instrumenti, kas saistīti ar robežrezultātu sasniegšanu."

⸙

Anonīms viedoklis no komercializācijas speciālista ar 10 gadu pieredzi ES struktūrfondu līdzekļu apguvē.

1) Latvijas tautsaimniecības nozaru strukturālas problēmas, vairāku nozīmīgu nozaru iztrūkums, radot ķēdes pārrāvumu. Piemēram, Latvijā ir spēcīgi attīstīta mežsaimniecība, kokrūpniecība, koksnes materiālu pārstrāde. Tāpat attīstīta joma ir poligrāfija. Iztrūkst celulozes un papīra ražošanas. Attiecīgi – kokrūpniecības, koksnes materiālu pārstrādes jomā iegūtie pētniecības rezultāti tālāk nevar tikt pielietoti nākamajā ražošanas solī. Savukārt zināšanas par poligrāfijas problēmām un to iespējamajiem risinājumiem nav iespējams pilnvērtīgi pielietot, jo tās ir jāsāk risināt jau celulozes un papīra ražošanas posmā. Tas pats attiecas uz blakusproduktu un atkritumproduktu pārstrādi un atgriešanu ražošanas ciklā.

Līdzīgi ir ar pārtikas ražošanu. Latvijā ir spēcīgi attīstīta augkopība, selekcija, lauksaimniecība kopumā. Pārtikas ražošanas nozare ir viena no lielākajām un nozīmīgākajām Latvijas tautsaimniecībā. Taču daudzas izejvielas (cukurs, dažādas pārtikas piedevas, krāsvielas, aromatizētāji, konservanti, stabilizētāji utt.), Latvijā netiek ražoti. Līdz ar to pētījumi inovāciju jomā šajā nozarē ir limitēti. Augsti inovatīvu produktu izstrāde – praktiski neiespējama, jo iztrūkst starpposms starp divām augsti attīstītām nozarēm.

Risinājums: investīciju piesaiste valsts stratēģijas līmenī jaunu ražošanas un pakalpojumu sektoru attīstībai Latvijā.

2) Zems pētniecības institūciju prestižs starptautiskā mērogā. Lai gan teorētiski būtu iespējams Latvijas zinātnieku izstrādātās idejas prezentēt starptautiskā mērogā, ilgstošs finansējuma trūkums ir sagrāvis Latvijas zinātnes prestižu starptautiskā mērogā. Ārvalstu komersanti labprātāk sadarbojas ar savu valstu zinātniskajām institūcijām vai to valstu institūcijām, kuras savu prestižu veidojušas gadu desmitiem un simtiem – Vācija, Šveice, ASV, Izraēla, Skandināvijas valstis. Tā kā Eiropā liela nozīme ir valstu dalībai "Horizon 2020" u.c. Eiropas Komisijas programmās, salīdzinoši zemie Latvijas projektu iesniegumu novērtējumi šajās aktivitātēs neveicina Latvijas atpazīstamību starptautiskā mērogā.

Risinājums: Palielinot ieguldījumus pētniecībā un attīstībā procentuāli no iekšzemes kopprodukta, ilgtermiņā būtu iespējams panākt Latvijas konkurētspēju starptautiskā mērogā.

3) Komunikācijas trūkums starp pētniecības iestādēm un industriju. Nereti ir dzirdēti pārmetumi no komersantiem, ka Latvijas zinātne nespēj piedāvāt tiem nepieciešamus un patiešām derīgus problēmu risinājumus vai vērā ņemamas inovācijas. Galvenā problēma ir komunikācijas trūkums – nav izstrādāta platforma, kurā komersanti varētu nākt klajā ar risināmajām problēmām; pētniecības organizācijas nav informētas par virzieniem, kuri varētu būt perspektīvi komersantiem.

Risinājums: veicināt pētniecības iestāžu un industrijas sadarbību, organizējot kontaktbiržas, veidojot platformas, kur pētnieki un uzņēmēji var tikties. Šobrīd IZM un Ekonomikas ministrijai ir labas iestrādnes šajā jomā, vairākos ES struktūrfondu atbalsta mērķos paredzot efektīvu sadarbību starp komersantiem un pētniecības organizācijām. Taču ieteikums būtu šo procesu padarīt ilgtspējīgāku un mazāk uz īslaicīgiem projektiem bāzētu. Tāpat būtu nepieciešams izveidot platformu, kurā komersanti var iepazīties ar Latvijas pētniecības organizāciju sniegtajiem pakalpojumiem un pieejamajiem resursiem.

Viens piemērs no nesenas situācijas pētniecības organizācijā: komersants sūtīja paraugus testu veikšanai no Latvijas uz Kazahstānu, jo nebija informēts, ka šos pašus testus par daudz zemāku cenu un īsākā laikā ir iespējams veikt tepat vienā no Latvijas zinātniskajiem institūtiem.

4) Birokrātiskie šķēršļi valsts mērogā. Sarežģīts komercializācijas process iestādes ietvaros. Saskaņā ar ES direktīvu pētniecības organizācijas šobrīd ir pielīdzināmas lielajiem komersantiem. Tādējādi ļoti apgrūtināta ir spin-off dibināšana, jo šāds spin-off automātiski ir nekonkurētspējīgs salīdzinājumā ar jebkuru mazo vai vidējo uzņēmumu (MVU) Latvijā, jo nevar pretendēt uz MVU pieejamajiem atbalsta mehānismiem – ES fondu līdzekļiem, nodokļu atvieglojumiem utml. Tāpat trūkst noteikumu un vadlīniju attiecībā uz izsoļu rīkošanu, licences vai patenta pārdošanas līgumu redakciju. Nav skaidras procedūras, ko drīkst darīt.

Risinājums: 1) Valsts līmenī rast iespēju piešķirt pētniecības organizācijām lielāku autonomiju; 2) Izstrādāt normatīvos aktus vai vadlīnijas komercializācijas procesa juridiskajiem aspektiem.

5) Birokrātiski šķēršļi iestādes mērogā. Viena no lielākajām problēmām ir nesamērīgas prasības publisko iepirkumu jomā. Komercializācijas procesi kavējas, jo nav iespējama savlaicīga preču un pakalpojumu iegāde. Publisko iepirkumu procedūras ir garas un sarežģītas, nereti iepirkumi beidzas bez rezultāta administratīvu iemeslu dēļ. Tas kopumā ne tikai paildzina komercializācijas procesu, bet arī uzliek nesamērīgu administratīvo slogu pētniecības organizācijām.

Risinājums: Atvieglot publisko iepirkumu procedūras pētniecības organizācijām vai pieļaut lielākus izņēmumus atsevišķām iegādājamo preču un pakalpojumu grupām.

6) Darbinieku trūkums. Darbinieku trūkums pētniecības organizācijās kavē savlaicīgu tehnoloģiju komercializāciju. To ietekmē zemais zinātnes prestižs, tādēļ jaunieši neizvēlas veidot akadēmisku karjeru un studēt inženierzinātnes, kā arī vērojama darbaspēka aizplūšana uz ārzemēm.

Risinājums: intereses radīšana jauniešos par zinātni agrā vecumā, piemēram, stipendiju konkursi zinātniski-pētniecisko darbu izstrādei zinātniskajos institūtos, īsas prakses vai stažēšanās zinātniskajos institūtos arī akadēmisko studiju programmu studentiem. Intereses radīšana par zinātni jau skolas vecumā.

Piemērs: mūsu institūtā stabilākie un veiksmīgākie jaunie darbinieki ir tie, kuri tika pieņemti darbā kā tehnikuma vai augstskolas 1. kursa studenti.

⁂

Neliela atkāpe par intelektuālā īpašuma pārdošanas problēmu. Cenšoties atrast un saprast N. Adamovičs minētos tiesību aktu regulējumus, nonācu pie secinājuma, ka MK noteikumi tomēr paredz arī citas iespējas līdzās izsolei (31.4.1. un 31.4.2. punkti), tomēr realitātē tās netiek izmantotas, jo ir ļoti sarežģītas, un maksimāla saimnieciska labuma gūšanas pierādīšana ir "neiespējamā misija". Tomēr galvenā problēma ir faktā, ka finansējuma piešķiršanas noteikumi jau sākotnēji paredz, ka komercializācijas process ir jānoslēdz ar pārdotu intelektuālo īpašumu, bet tā vērtību un pieprasījumu sākotnēji ir faktiski neiespējami zināt. Tā rezultātā zinātnieks var būt spiests pārdot izsolē izgudrojumu par 1 eiro, kas ir absurdi un demotivējoši. Attiecībā uz cenu noteikšanas mehānismiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regula nosaka tikai vispārīgos principus, bet daudziem vidutājiem ir gana liela starptautiskā pieredze, tāpēc ticu, ka šajā jautājumā var rast risinājumus.

⁂

[1] Šobrīd: Koksnes un ķīmijas institūta komercializācijas projektu vadītājs, SIA "ASNS Ingredient" būvniecības projekta vadītājs, SIA "Dynamind" valdes loceklis un analītiķis. Iepriekš: Strādājis ar Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Universitātes projektiem, ar Cietvielu fizikas, Fizikas, Atomspektroskopijas, Polimēru mehānikas un Organiskās sintēzes institūtu projektiem. Strādājis pie Groglass, EkoBaltija Grupa, CEMEX un Orkla Snacks and Confectionary attīstības un investīciju projektu ieviešanas, kā arī vairākiem desmitiem dažādu ES finansētu projektu sagatavošanas un administratīvās vadības kokapstrādes, metālapstrades, ķīmijas un enerģētikas nozaru uzņēmumos. Analītisku (tirgus un politikas plānošanas un izvērtēšanas) darbu darījis Euromonitor, PriceWaterhouse, kā arī atsevišķos projektos VARAM, FM, IZM, EM, LIAA un Pārresoru koordinācijas centra un Pasaules Bankas paspārnē.